Mēs savā zemē un laikā

Mūsu ģimenes albumā

— teātris

Mātes gaišzilajā plīša albumā ir daudzas aktieru fotogrāfijas. Tās liek domāt par mūsu dzimtas senajām simpātijām Nacionālajam teātrim. Ar to saistītas arī atmiņas par vecmāmiņu Karolīnu, kas Latvijā ieceļojusi 17 gadu vecumā kopā ar kādu Besarābijas čigānu trupu. Karolīnai bijusi skaista balss, melni, kupli mati un mirdzošas acis. Viņai un mežsarga dēlam Jānim bijusi romantiska mīlestība, pat ar šaušanos Karolīnas dēļ. Jānis ievainots, bet Karolīna izvēlējusies tieši viņu un abi devušies uz Rīgu, kur Jānis strādājis smalkā restorānā par virssulaini, bet Karolīna dziedājusi varietē. Sākumā dzīvojuši labi un nopirkuši pat nelielu mājiņu Dubultos. Cik vien spējuši, gājuši uz teātriem: Vācu operu, Jonatāna biedrību, Rīgas Latviešu teātri. Šāviņa ievainoto plaušu dēļ Jānim piemeties dilonis, un viņš no darba atlaists. Aizgājuši dzīvot uz Dubultiem un, lai uzturētu slimo vīru un piecus bērnus, Karolīna uzpirkusi, kūpinājusi un pārdevusi Rīgas tirgū renģes. Kā vienu vienīgo prieku viņa sev paturējusi teātri. Gājusi viena, vīrs par skaļu klepojis. Visvairāk Karolīna rūpējusies par bērnu skološanu. Vecākais dēls izmācījies par grāmatvedi, otrs kļuvis par stūrmani uz tālbraucēju kuģiem, vecākā meita apprecējusies ar pastmeistaru, jaunākā — mana māte, labi pratusi vācu valodu un kļuvusi par guvernanti un Pirmā pasaules kara laikā par žēlsirdīgo māsu. Latvijā atgriezusies kā mērnieka sieva. Jaunākais dēls 17 gadus vecs aizgāja strēlniekos.

Gadiem cauri Karolīnas vienīgais mierinājums bijusi izrāžu skatīšanās. Uz "Spēlēju, dancoju" pirmizrādi 1921.gada 23.novembrī viņa gatavojusies sevišķi rūpīgi. Sakarsējusi ūdeni, izvēlusi lielo mazbērnu mazgājamo baļļu. Kārtīgi nomazgājusies, uzvilkusi savu vienīgo izejamo kleitu, salējusies ar lavandas smaržām — lai Dievs nedod, ka nesaož reņģu smaku! Tad devusies uz teātri. Biļete bijusi ļoti smalkā vietā — otrā balkona pirmajā rindā, diezgan tuvu skatuvei. Mājās pārbraukusi spožām acīm, kā drudzī sajūsmināta sastāstījusi cik burvīgi bijusi J.Vītola mūzika, Mierlauka režija un Kugas dekorācijas, cik skaists un stalts ar savu brīnumsamtaino balsi bijis Jānis Ģērmanis Tota lomā. Viegla un mirdzoši daiļa kā zieds Lilija Ērika veidojusi Leldes tēlu. Jānis Osis, ko vecmāmiņa sevišķi mīlējusi, šoreiz viņu tik ļoti nobaidījis Kunga — asinssūcēja lomā, ka viņu vajājušas bailes, no vilciena mājās nākot. Drudzis strauji pieņēmies, vecmāmiņa degusi kā ugunīs un bieži kritusi nemaņā. Meitas pa kārtai dežūrējušas pie viņas. Karolīnas pēdējie vārdi bijuši: ... "Spēlēju, dancoju visu cauru nakti, spēlēju, dancoju visu nak..." — un aizgājusi mūžīgā naktī. Vēl tagad glabāju gadu skrejā nodzeltējušo "Jaunāko Ziņu" pielikuma lappusi, kur piederīgie ziņo, ka pēc īsas un grūtas ciešanas 15.decembrī savā 66. dzīvības gadā no viņiem šķīrusies Līna Gulbis. Par Karolīnu viņa nav ļāvusi sevi saukt. "Vairs nedziedu. Kas es par Karolīnu! Reņģu sieva var būt tikai Līna."

Šī "teātra kaite" piemitusi arī manai mātei un tēvam. Mani jau pavisma mazu veduši uz bērnu izrādēm. Sevišķi palikusi atmiņā Anta Klints Sprīdīša lomā. Kad biju pamatskolas vecumā, visa ģimene aizgājām uz diezgan dārgajām Mihaila Čehova viesizrādēm. Atceros, tās uz mani atstāja satriecošu iespaidu. Nekādi nespēju noticēt, ka tas ir viens un tas pats aktieris, kas spēlēja Ēriku IX un Jāni Briesmīgo! Tas man patiešām likās tik briesmīgs, ka teātrī brīžam taisīja acis ciet un bāzu pirkstus ausīs, lai tikai nedzirdētu šo drausmīgo, čērkstošo un tik tūkstošveidīgi ļauno un baigo balsi. Mājās pārnākusi, nespēju aizmigt un lūdzos, lai mamma ņem mani blakus pie sevis gultā.

Pēc šī gadījuma mani ņēma līdzi tikai uz sadzīviska rakstura lugām un komēdijām. Visi jūsmoja par 30. gadu slavenībām — Osi, Ģērmani, Lejiņu, Štengeli, Ēriku, un arī uzlēcošajām zvaigznēm: Irmu Graudiņu, Mildu Zīlavu un Ņinu Melbārdi, Osvaldu Uršteinu un Žani Katlapu. 1939. gada jūlijā apprecējos ar virsnieku Arturu Vētru un aizbraucu dzīvot pie viņa uz Rēzekni, tad Saldu, vēlāk uz Liteni.

Mamma vai katrā vēstulē man rakstīja par redzētajām izrādēm: par Oskara Vailda "Lēdijas Vindermīras vēdekli", Mārtiņa Zīverta "Ķīnas vāzi" un jaunu "Ugunī" iestudējumu Jāņa Zariņa režijā. Esot parādījies izskatīgs, interesants aktieris Alfrēds Videnieks. Mani nākotnes sapņi saistījās ar teātri. Apprecēšanās tos pārtrauca, bet neizdzēsa.

Saimniece, pie kuras dzīvojām, vīru brīdināja un pēdējā brīdī mums izdevās no Litenes izbēgt. Vācu okupācijas laikā vīru iesauca leģionā. Es iestājos Nacionālā teātra aktieru studijā. No otrā kursa dažas meitenes paņēma "Vaidelotē" dziedāt un dejot, arī mani. Tā man laimējās redzēt mēģinājumos tādu brīnišķīgu aktrisi kā Irmu Graudiņu. Arī viņas pēdējo lomu uz Nacionālā teātra skatuves. Tā bija Inkena Hauptmaņa lugā "Pirms saules rieta".

1944. gada 1. novembrī ar Žaņa Katlapa ieteikumu mani pieņēma Latvijas LPSR Drāmas teātrī par aktrisi. Galvenokārt dejoju, dziedāju, piedalījos "tautā". Pa retam bija kāda lomiņa ar pāris teikumiem. Toreiz Maskavas Dailes teātris bija mūsu teātra šefs un aicināja vienu cilvēku praksē — mācīties par režisoru Maskavas Dailes teātrī un teorētiskos eksāmenus kārtot Valsts teātra institūtā. Es pieteicos un 1950. gadā atgriezos teātrī, lai iestudētu Briedīša inscenējumā prakses darbu, igauņu rakstnieka Jakobsona lugu "Cīņa bez frontes līnijas". Briedītis uz skatuves mēģināja "buržuju" ainas, es augšstāva mēģinājumu zālē — "strādniekus". Kad salaidām uz skatuves kopā, iznāca patiešām divas dažādas pasaules. Briedītis bija ļoti apmierināts. Manu režisores diplomdarbu — Maksima Gorkija "Barbaru" iestudējumu — brauca vērtēt Maskavas Dailes teātra režisors profesors Rajevskis. Saņēmu teicamu atzīmi un atzinīgas atsauksmes, sevišķi no Briedīša, bet teātrī man vieta neatradās — nāca zināms, ka mans vīrs bijis Latvijas laika virsnieks, tad leģionārs un es neesmu no viņa šķīrusies. Divus gadus es vispār nekur nedabūju darbu.

Ar Nacionālo teātri man vairs nekādu tiešu saistību nav bijis. Palikušas sirsnīgas attiecības ar seno laiku kolēģiem un dziļa cieņa pret visiem teātra māksliniekiem. Esmu vērojusi teātra draudzīgo, pat ģimenisko attieksmi vienam pret otru un apbrīnojusi cieņas pilnās rūpes par vecākās paaudzes māksliniekiem. Arī tie meistari, kas slimības dēļ vairs nespēj vai negrib spēlēt, nav izstumti no saimes. Tā, Alfrēds Videnieks 1992. gadā aizgāja pensijā un pats no teātra atrāvās, taču viņa 90 gadu jubileja tika svinēta teātrī viņa kolēģu vidū.

Esmu pateicīga Nacionālajam teātrim, no kura esmu saņēmusi ceļamaizi savam darba mūžam. Tas mani ieveda ziedošajā mākslas dārzā, kura krāsas un smaržas mani vienmēr veldzējušas un veldzē.

Nora Vētra–Muižniece

— "Latvijas Vēstnesim"

Foto: no ģimenes albuma

Karolīna Gulbis ar abām meitām un vecāko dēlu

"Te mana mamma 1916.gada atvaļinājuma laikā atbraukusi uz Dubultiem apciemot māmuļu. Albumā pie šī attēla viņa ierakstījusi Pētera Ķikuta dzejas rindas: Ak mīļā māte, domā, ka man labi / Jo citādi tu sāpēs mocisies; / Es negribu, ka šaubas ciešam abi, — / Tu tici, vienīgā, ka labi ies!";

mans vectēvs Jānis Gulbis

Vecmāmiņas albumā, ko turpinājusi mamma un pēc tam es, goda vietā ir

(no augšās) Jānis Ģērmanis, Ādolfs Kaktiņš, Jānis Osis, Alise Brehmane, Lilija Štengele un Alfrēds Videnieks

1915.gads. Šādas atklātnes vecmāmiņai no dažādām pasaules malām un tepat no Rīgas sūtīja viņas dēli un meitas