Adopcija Latvijā — fakti un risinājumi

Baiba Baltiņa, Labklājības ministrijas Sociālās palīdzības departamenta direktores vietniece,

Laila Rieksta–Riekstiņa, Bērna un ģimenes nodaļas vadītāja, — "Latvijas Vēstnesim"

Adopcijas temats vienmēr ir izraisījis žurnālistu un, domājams, arī sabiedrības plašu interesi. Bieži vien, diskutējot par šiem jautājumiem, nākas dzirdēt pilnīgi pretējus viedokļus — īpaši tas attiecas uz ārvalstu adopcijas jautājumiem un adopcijas noslēpumu.

Kas ir adopcija?

Adopcija ir tiesisks akts, ar kuru persona pieņem citas personas bērnu par savu. Adopcija rada tādas pašas personiskās un mantiskās tiesības un pienākumus kā radniecība pēc izcelšanās.

Latvijas iedzīvotāji, kas vēlas adoptēt — tātad pieņemt par savu bērnu, kura vecāki vai nu ir miruši, vai nav zināmi, vai devuši piekrišanu adopcijai, vai arī kuriem ar tiesas spriedumu atņemta vecāku vara, vispirms iesniedz pieteikumu savas dzīvesvietas bāriņtiesā (laukos — pagasttiesā). Adopcijas noteikumi paredz, ka bāriņtiesai sešu mēnešu laikā jāveic šīs ģimenes izpēte un jāpieņem lēmums par to, vai pieteikuma iesniedzēju var atzīt par adoptētāju.

Spēkā esošie Ministru kabineta 1996.gada 6.augusta noteikumi nr.315 "Adopcijas noteikumi" paredz, ka adopcija, ko izdara ārvalstīs dzīvojošas personas, pieļaujama, ja: adoptē adoptējamā radinieki; adoptējamam tiks sniegta nepieciešamā medicīniskā palīdzība, ko viņam nav iespējams saņemt Latvijā; adoptējamo, kuram ir fiziskas vai garīgas attīstības traucējumi, nav vēlējušies adoptēt adoptētāji Latvijā viena gada laikā no ziņu saņemšanas Sociālās palīdzības departamentā par adoptējamo bērnu; bērnu audzināšanas iestādē ir divu adoptētāju rakstisks atteikums adoptēt attiecīgo bērnu.

Latvijā 1997.gadā adoptēti 393 bērni, no tiem 192 uz ārvalstīm — 3 gadījumos bērnu adoptējuši ārvalstīs dzīvojoši radinieki. Visbiežāk — 157 gadījumos — adoptēti bērni, kuriem tiks sniegta nepieciešamā medicīniskā palīdzība, ko viņiem, nav iespējams saņemt Latvijā. 11 gadījumos adoptēti bērni, kuriem ir fiziskās un garīgas attīstības traucējumi un kurus gada laikā no ziņu saņemšanas Sociālās palīdzības departamentā nav vēlējušies adoptēt adoptētāji no Latvijas. 21 gadījumā adoptēti bērni, kurus nav vēlējušies adoptēt divi Latvijas adoptētāji, un bērnu iestādē ir rakstiski atteikumi.

Pārsvarā bērni tiek adoptēti no bērnu sociālās aprūpes iestādēm — bērnu bāreņu aprūpes centriem, bērnunamiem — patversmēm. 1997.gadā valstī kopā bija 60 bērnu sociālās aprūpes iestādes, kurās šī gada sākumā dzīvoja 3392 bērni. Iestādēs esošo bērnu veselības stāvoklis ir pasliktinājies, veselu bērnu ir tikai 18,5%, kas izskaidrojams ar to, ka bērni nāk no sociāli nelabvēlīgām ģimenēm, kur bērnu audzināšanai un aprūpei netiek veltīta vajadzīgā uzmanība. 1997.gadā iestādēs iestājušies 1177 bērni, bet izstājies 1031 bērns, no tiem 66,9% nodoti audzināšanā ģimenēs.

No bērnu sociālās aprūpes iestādēs esošajiem bērniem 422 bērnu vecākiem ir atņemta vecāku vara, bet 143 vecāki piekrituši bērnu adopcijai, tas nozīmē, ka tikai šos 565 bērnus var adoptēt. Arī ANO Bērnu tiesību konvencijas 21.panta "a" punkts paredz, ka dalībvalstis nodošina: 1) bērna adopcijai atļauju izsniedz tikai kompetentas valsts institūcijas; 2) adopcijas atļauju saskaņā ar katrā atsevišķā valstī piemērojamiem likumiem un procedūrām; 3) adopcijas atļaujas saņemšanai un izsniegšanai kompetentās institūcijas apkopo drošu un konfidenciālu informāciju, uz kuras pamata tiek noteikts, vai adopciju pieļauj bērna statuss attiecībā pret vecākiem, radiem un likumīgajiem aizbildņiem, vai ieinteresētās personas pēc nepieciešamajām konsultācijām ir apzināti piekritušas adopcijai.

Pēc Tieslietu ministrijas Dzimtsarakstu departamenta sniegtās informācijas, 1998.gada 1.augustā par tiesīgiem adoptēt bērnu Latvijā bija atzīti 596 ārvalstnieki, savukārt, pēc bāriņtiesu (pagasttiesu) sniegtās informācijas, 1997.gadā 352 Latvijas iedzīvotāju ģimenes atzītas par adoptētājiem. Šajā skaitā ir arī ģimenes, kurās tiek adoptēti bērni no viena vecāka pirmās laulības. Kā vietējie, tā ārvalstu adoptētāji, ar retiem izņēmumiem, vēlas adoptēt pēc iespējas jaunākus bērnus — no zīdaiņa vecuma līdz skolas vecumam. Bieži, lai adoptētu zīdaini, ir jāgaida gadu un ilgāk, bet bērni, kuri kļuvuši juridiski brīvi, t.i., adoptējami 10—12 gadu un lielākā vecumā turpina dzīvot iestādēs.

Reizēm cilvēki neizprot, kāpēc nepieciešams tik ilgs laiks un kāpēc tiek pieprasīts tik daudz dažādu izziņu. Ir dzirdēts viedoklis, ka adopcijas process pie mums ir pārāk birokrātisks un to vajadzētu vienkāršot. Te nu būtu svarīgi atcerēties, ka adopcija ir tāds solis, kas izraisa ļoti būtiskas sekas vairāku cilvēku dzīvē. Bāriņtiesai ir jābūt pilnīgi pārliecinātai par to, ka cilvēki, kuri vēlas adoptēt bērnu, šo lēmumu ir rūpīgi pārdomājuši, apzinās un izprot iespējamās problēmas, kādas var rasties ģimenei, audzinot adoptētu bērnu, un ir gatavi tās risināt.

Tā kā katru gadu Latvijā Augstākā tiesa atceļ vairākas adopcijas, tad secinājums ir pilnīgi pretējs — ģimeņu izpētei jābūt vēl rūpīgākai, tā nedrīkst aprobežoties ar formālu izziņu pieprasīšanu. Jāatceras, ka ikviena adopcijas atcelšana, kā arī process, kas pie tā ir novedis (pārmetumi par to, ka bērns ir nepateicīgs un neattaisno uz viņu liktās cerības u.tml.), ir ārkārtīgi smaga trauma bērnam un ietekmēs visu viņa turpmāko dzīvi.

Adopcijas procesa vienkāršošanas atbalstītāji kā argumentu min lielo adoptētgribētāju skaitu (Latvijā vēlēšanos adoptēt ir izteikuši 352 Latvijas iedzīvotāji un 596 ārvalstu pilsoņi) un iestādēs atrodošos bērnu kopējo skaitu (3392), neņemot vērā, ka juridiski brīva no tiem ir tikai viena sestdaļa (565). Uzskatām, ka pasākumu prioritāte jāvirza uz to bērnu, kuru vecākiem pārtraukta vecāku vara, atgriešanos bioloģiskajā ģimenē, līdz ar to īpaša nozīme ir darbam ar ģimeni. Arī runājot par vecāku varas izbeigšanu, tā izbeidzama galīgi bezcerīgos gadījumos, kad bērnu atgriešanās ģimenē nekad nebūs iespējama, jo, lai kādi būtu vecāki, bērni, dzīvodami iestādē, viņus ļoti gaida un cer, ka vecāki viņus paņems mājās.

Rūpīgs sagatavošanas darbs ar cilvēkiem, kuri vēlas adoptēt bērnus, varētu ievērojami samazināt to gadījumu skaitu, kad, bērnam sasniedzot pusaudža vecumu, adoptētāji steidzas uz bāriņtiesu un pieprasa palīdzību adopcijas atcelšanai, jo ģimenē ir konflikts, tāpēc, ka bērns ir nepaklausīgs (pie tā parasti tiek vainota sliktā iedzimtība), reizēm pat tiek izteikta vēlēšanās, lai šo adopciju atceļ un atļauj adoptēt citu, labāku, bērnu.

Īpaša adopcijas problēma ir adopcijas noslēpums. Praktiķi teic, ka tas ir "noslēpums pēdiņās", jo visbiežāk vairāk vai mazāk cilvēku adoptētāju ģimenes tuvumā zina vai nojauš par adopcijas faktu.

Nereti adoptētāji dzīvo bailēs par to, kurā brīdī un no kā viņu adoptētais bērns par to uzzinās, taču paši nevar sadūšoties un pateikt taisnību. Nereti pusaudžu vecumā, pēkšņi uzzinot no "labajiem" kaimiņiem, radiniekiem, skolasbiedriem par to, ka ir adoptēts, bērns nespēj piedot, ka vistuvākie cilvēki no viņa slēpuši patiesību — melojuši, nav uzticējušies.

Protams, ir grūti izlemt, kādā vecumā un kā pateikt bērnam, ka viņš ir adoptēts. Adoptētāji reizēm baidās, ka tad bērns negribēs palikt pie viņiem, bet gribēs doties pie saviem vecākiem u.tml., taču, konsultējoties ar speciālistiem, šo problēmu var atrisināt.

Adopcijas noslēpums patlaban būtībā aizsargā adoptētāju intereses, bet bērna tiesības uz savas identitātes saglabāšanu, tiesības zināt, kas viņš ir, kas ir viņa tuvinieki — brāļi, māsas, kādas iedzimtas slimības var draudēt u.c., netiek ievērotas, jo izvēle — sniegt vai nesniegt bērnam šo informāciju — pieder adoptētājam.

Adopcijas noslēpums ir tikai viena no problēmām, kuru vajadzētu risināt, izstrādājot speciālu adopcijas likumu. Šāda likuma izstrādāšana paredzēta nesen pieņemtajā Bērnu tiesību aizsardzības likumā. Izstrādājot adopcijas likumu, darba grupai nāksies diskutēt arī par to, kādos gadījumos mūsu bērnus vajadzētu atļaut adoptēt uz ārzemēm. Ir būtiski svarīgi izlemt, vai uz ārzemēm adoptējami tikai smagi slimi bērni, bērni, kurus gada laikā nav gribējuši adoptēt vietējie iedzīvotāji, bērni, kurus adoptēt ir atteikušies divi Latvijas adoptētāji, kā to paredz līdzšinējā adopcijas kārtība, vai arī kā vienīgo kritēriju izvirzīt iespēju atrast bērnam adoptētāju vai aizbildni Latvijā, nesaistot adopciju uz ārzemēm ar bērna veselības stāvokli.

Nobeigumā vēl par vienu "mītu" adopcijas sakarā. Būtu maldīgi domāt, ka, paplašinot to gadījumu loku, kad bērnus var adoptēt uz ārzemēm, bērnunamus varēs slēgt, jo visi tur atrodošies bērni tiks adoptēti uz ārzemēm. Svarīgi saprast, ka ne visus bērnus, kas atrodas bērnunamos, var adoptēt. Tie bērni, kuru vecākiem vara ir ar bāriņtiesas vai pagasttiesas lēmumu pārtraukta (nevis izbeigta ar tiesas spriedumu) vai kuri ievietoti iestādē citu iemeslu dēļ (sociāli apstākļi, slimība) nevar tikt adoptēti, un tieši šie bērni veido ievērojami lielāko daļu no bērnunamu iemītnieku skaita.

Attīstot sociālās palīdzības dienestu darbu pašvaldībās, profesionāli strādājot ar tām ģimenēm, no kurām šie bērni tika ievietoti bērnunamos, arvien palielināsies to bērnu skaits, kuri varēs atgriezties savās ģimenēs, kā arī samazināsies to bērnu skaits, kuri būs jāievieto šajās iestādēs, jo arvien vairāk tajos gadījumos, kad bērns nevarēs palikt savā ģimenē, viņam tiks atrasts aizbildnis vai atsevišķos gadījumos audžuvecāki. To, ka tas nav utopisks sapnis par ļoti tālu nākotni, apliecina gan katru gadu pieaugošais aizbildņu skaits, gan tas, ka ar katru gadu palielinās to bērnu skaits, kuri no bērnunamiem atgriežas savās ģimenēs.