PROBLĒMAS

Turpinājums no 1.lpp.

Pēc Tieslietu ministrijas Dzimtsarakstu departamenta sniegtās informācijas, 1998.gada 1.augustā par tiesīgiem adoptēt bērnu Latvijā bija atzīti 596 ārvalstnieki, savukārt, pēc bāriņtiesu (pagasttiesu) sniegtās informācijas, 1997.gadā 352 Latvijas iedzīvotāju ģimenes atzītas par adoptētājiem. Šajā skaitā ir arī ģimenes, kurās tiek adoptēti bērni no viena vecāka pirmās laulības. Kā vietējie, tā ārvalstu adoptētāji, ar retiem izņēmumiem, vēlas adoptēt pēc iespējas jaunākus bērnus — no zīdaiņa vecuma līdz skolas vecumam. Bieži, lai adoptētu zīdaini, ir jāgaida gadu un ilgāk, bet bērni, kuri kļuvuši juridiski brīvi, t.i., adoptējami 10—12 gadu un lielākā vecumā turpina dzīvot iestādēs.

Reizēm cilvēki neizprot, kāpēc nepieciešams tik ilgs laiks un kāpēc tiek pieprasīts tik daudz dažādu izziņu. Ir dzirdēts viedoklis, ka adopcijas process pie mums ir pārāk birokrātisks un to vajadzētu vienkāršot. Te nu būtu svarīgi atcerēties, ka adopcija ir tāds solis, kas izraisa ļoti būtiskas sekas vairāku cilvēku dzīvē. Bāriņtiesai ir jābūt pilnīgi pārliecinātai par to, ka cilvēki, kuri vēlas adoptēt bērnu, šo lēmumu ir rūpīgi pārdomājuši, apzinās un izprot iespējamās problēmas, kādas var rasties ģimenei, audzinot adoptētu bērnu, un ir gatavi tās risināt.

Tā kā katru gadu Latvijā Augstākā tiesa atceļ vairākas adopcijas, tad secinājums ir pilnīgi pretējs — ģimeņu izpētei jābūt vēl rūpīgākai, tā nedrīkst aprobežoties ar formālu izziņu pieprasīšanu. Jāatceras, ka ikviena adopcijas atcelšana, kā arī process, kas pie tā ir novedis (pārmetumi par to, ka bērns ir nepateicīgs un neattaisno uz viņu liktās cerības u.tml.), ir ārkārtīgi smaga trauma bērnam un ietekmēs visu viņa turpmāko dzīvi.

Adopcijas procesa vienkāršošanas atbalstītāji kā argumentu min lielo adoptētgribētāju skaitu (Latvijā vēlēšanos adoptēt ir izteikuši 352 Latvijas iedzīvotāji un 596 ārvalstu pilsoņi) un iestādēs atrodošos bērnu kopējo skaitu (3392), neņemot vērā, ka juridiski brīva no tiem ir tikai viena sestdaļa (565). Uzskatām, ka pasākumu prioritāte jāvirza uz to bērnu, kuru vecākiem pārtraukta vecāku vara, atgriešanos bioloģiskajā ģimenē, līdz ar to īpaša nozīme ir darbam ar ģimeni. Arī runājot par vecāku varas izbeigšanu, tā izbeidzama galīgi bezcerīgos gadījumos, kad bērnu atgriešanās ģimenē nekad nebūs iespējama, jo, lai kādi būtu vecāki, bērni, dzīvodami iestādē, viņus ļoti gaida un cer, ka vecāki viņus paņems mājās.

Rūpīgs sagatavošanas darbs ar cilvēkiem, kuri vēlas adoptēt bērnus, varētu ievērojami samazināt to gadījumu skaitu, kad, bērnam sasniedzot pusaudža vecumu, adoptētāji steidzas uz bāriņtiesu un pieprasa palīdzību adopcijas atcelšanai, jo ģimenē ir konflikts, tāpēc, ka bērns ir nepaklausīgs (pie tā parasti tiek vainota sliktā iedzimtība), reizēm pat tiek izteikta vēlēšanās, lai šo adopciju atceļ un atļauj adoptēt citu, labāku, bērnu.

Īpaša adopcijas problēma ir adopcijas noslēpums. Praktiķi teic, ka tas ir "noslēpums pēdiņās", jo visbiežāk vairāk vai mazāk cilvēku adoptētāju ģimenes tuvumā zina vai nojauš par adopcijas faktu.

Nereti adoptētāji dzīvo bailēs par to, kurā brīdī un no kā viņu adoptētais bērns par to uzzinās, taču paši nevar sadūšoties un pateikt taisnību. Nereti pusaudžu vecumā, pēkšņi uzzinot no "labajiem" kaimiņiem, radiniekiem, skolasbiedriem par to, ka ir adoptēts, bērns nespēj piedot, ka vistuvākie cilvēki no viņa slēpuši patiesību — melojuši, nav uzticējušies.

Protams, ir grūti izlemt, kādā vecumā un kā pateikt bērnam, ka viņš ir adoptēts. Adoptētāji reizēm baidās, ka tad bērns negribēs palikt pie viņiem, bet gribēs doties pie saviem vecākiem u.tml., taču, konsultējoties ar speciālistiem, šo problēmu var atrisināt.

Adopcijas noslēpums patlaban būtībā aizsargā adoptētāju intereses, bet bērna tiesības uz savas identitātes saglabāšanu, tiesības zināt, kas viņš ir, kas ir viņa tuvinieki — brāļi, māsas, kādas iedzimtas slimības var draudēt u.c., netiek ievērotas, jo izvēle — sniegt vai nesniegt bērnam šo informāciju — pieder adoptētājam.

Adopcijas noslēpums ir tikai viena no problēmām, kuru vajadzētu risināt, izstrādājot speciālu adopcijas likumu. Šāda likuma izstrādāšana paredzēta nesen pieņemtajā Bērnu tiesību aizsardzības likumā. Izstrādājot adopcijas likumu, darba grupai nāksies diskutēt arī par to, kādos gadījumos mūsu bērnus vajadzētu atļaut adoptēt uz ārzemēm. Ir būtiski svarīgi izlemt, vai uz ārzemēm adoptējami tikai smagi slimi bērni, bērni, kurus gada laikā nav gribējuši adoptēt vietējie iedzīvotāji, bērni, kurus adoptēt ir atteikušies divi Latvijas adoptētāji, kā to paredz līdzšinējā adopcijas kārtība, vai arī kā vienīgo kritēriju izvirzīt iespēju atrast bērnam adoptētāju vai aizbildni Latvijā, nesaistot adopciju uz ārzemēm ar bērna veselības stāvokli.

Nobeigumā vēl par vienu "mītu" adopcijas sakarā. Būtu maldīgi domāt, ka, paplašinot to gadījumu loku, kad bērnus var adoptēt uz ārzemēm, bērnunamus varēs slēgt, jo visi tur atrodošies bērni tiks adoptēti uz ārzemēm. Svarīgi saprast, ka ne visus bērnus, kas atrodas bērnunamos, var adoptēt. Tie bērni, kuru vecākiem vara ir ar bāriņtiesas vai pagasttiesas lēmumu pārtraukta (nevis izbeigta ar tiesas spriedumu) vai kuri ievietoti iestādē citu iemeslu dēļ (sociāli apstākļi, slimība) nevar tikt adoptēti, un tieši šie bērni veido ievērojami lielāko daļu no bērnunamu iemītnieku skaita.

Attīstot sociālās palīdzības dienestu darbu pašvaldībās, profesionāli strādājot ar tām ģimenēm, no kurām šie bērni tika ievietoti bērnunamos, arvien palielināsies to bērnu skaits, kuri varēs atgriezties savās ģimenēs, kā arī samazināsies to bērnu skaits, kuri būs jāievieto šajās iestādēs, jo arvien vairāk tajos gadījumos, kad bērns nevarēs palikt savā ģimenē, viņam tiks atrasts aizbildnis vai atsevišķos gadījumos audžuvecāki. To, ka tas nav utopisks sapnis par ļoti tālu nākotni, apliecina gan katru gadu pieaugošais aizbildņu skaits, gan tas, ka ar katru gadu palielinās to bērnu skaits, kuri no bērnunamiem atgriežas savās ģimenēs.

Lai palīdzētu bērniem no nelabvēlīgām ģimenēm, atbalstītu bērnu invalīdu pilnvērtīgu iekļaušanos sabiedrībā un rosinātu sevišķi apdāvināto bērnu talantu atraisīšanu, jau piekto gadu Ziemassvētkos tiek rīkota akcija "Nepaej garām!". Pirmdien, 23.novembrī, Bērnu fonda preses konferencē tā prezidents Andris Bērziņš pastāstīja par fonda līdzšinējo veikumu un jaunajiem projektiem.

Šogad sabiedrības uzmanība tiek pievērsta sešiem galvenajiem objektiem.

Pirmais ir Daugavpils Bērnu sociālās rehablitācijas centrs "Priedīte". Šis projekts top kopā ar Daugavpils pašvaldību, pateicoties Sorosa fonda, Kanādas un Lielbritānijas vēstniecību, kā arī vietējo labdaru ziedojumiem. Ziemassvētkos iecerēts atklāt pirmos divus dzīvokļus 30 bērniem. Šādi centri jau darbojas Krāslavā un arī Rīgas Ziemeļu rajonā. Centros tiek radīti maksimāli ģimeniski apstākļi bērniem, kuriem trūkst vecāku aprūpes.

Otrs projekts paredz izveidot Rīgā krīzes centru "Marsa gatve", kas nodrošinātu patvērumu, aizsardzību un sociālo palīdzību klaiņojošajiem bērniem. Šo projektu atbalsta Kristīgais bērnu fonds Vācijā, arī Rīgas dome. Vēl vajadzīgi līdzekļi telpu iekārtošanai un mēbeļu iegādei.

Trešais projekts saistīts ar audžuvecāku gādību par bērniem, kas nāk no sociālā rehablitācijas centra. Jāpabeidz Aivara un Helgas Berkānu audžuģimenes dzīvojamās ēkas celtniecība laukos. Šajā ģimenē pilnvērtīgi dzīvo jau deviņi vecāku pamesti bērni. Šim projektam līdzekļus ziedojuši Elzas Vallenbergas fonds no Zviedrijas, Antons Benjamiņš un vairāki vietējie uzņēmēji.

Jau deviņus gadus tiek rīkotas bērnu–invalīdu nometnes, kur viņi tiekas ar saviem vienaudžiem, pārvar baiļu sajūtu un mazvērtības kompleksus. Pagājušajā vasarā dažādos Latvijas novados šādās nometnēs uzturējās ap 500 bērnu.

Projekts "Talants – Latvijai" paredz ar stipendijām atbalstīt īpaši apdāvinātos bērnus no trūcīgām ģimenēm, kuru zināšanas un prasme varētu dot ieguldījumu valsts attīstībā.

23.decembrī Kongresu namā Latvijas Bērnu fonds atkal rīkos Ziemassvētku pasākumus apmēram tūkstoš bāreņiem un invalīdiem. Finansiāli šo tradīciju palīdz uzturēt Latvijas Mobilais telefons.

Visos šajos pasākumos jau ieguldīti prāvi līdzekļi, taču to pabeigšanai vēl vajadzīga palīdzība. Šai nolūkā nepieciešama pašvaldību un sabiedrisko organizāciju sadarbība, kā arī valsts līdzdalība un starptautisko fondu un labdarības organizāciju ieguldījums.

Andris Bērziņš aicināja ikvienu, kam vien iespējams, nākt talkā šajā svētīgajā darbā. Akcijas noslēgumā par visiem ziedotājiem tiks informēti masu saziņas līdzekļi.

  Aina Adermane