MĒS SAVĀ ZEMĒ UN LAIKĀ

Itin visa mums dzīve ir vienīga

Ojāra Vācieša atceres sarīkojumā

Sv. Pētera baznīcā sestdien, 21.novembrī

Iededzot vēl vienu svecīti Ojāra Vācieša 65. dzimšanas dienas atceres pasākumu virtenē, režisore Venta Vecumniece uz piemiņas koncertu Sv.Pētera baznīcā sestdien bija pulcinājusi vārda māksliniekus, koristus un mūziķus. Zem varenajām dievnama velvēm skanēja Ojāra Vācieša slavinājums dzīvei, cilvēkam un pašai dzīvībai, jo — "itin visa mums dzīve ir vienīga". Pārlaicīgi kosmiskās izjūtas raisīja Ojāra Vācieša dzīves laikā nepublicētā dzeja, kas skanēja radioierakstā — ar Arnolda Liniņa balsī. It ka no Aizsaulkes dārziem nākoša, ta šķita satiekamies ar paša Dzejnieka domu un jūtu strāvojumu no gleznas klausītāju priekšā.

Lai atceramies Dzejnieka "Lūgumu" ar tā kvēlo aizstāvību dzīvībai un cilvēka patībai, un "Piesaukšanu", kas ta arī palikusi viņa pēdējā uzruna mums.

Aina Rozeniece, "LV"

Piesaukšana

Kuries

slīpā lietū, mana uguns,

kuries!

Buries

pāri senču kauliem,

mana sirdsapziņa,

buries!

Kur ies

mana tauta,

mana dūša

tur ies.

Turies debesīs un zemē,

mana nolemtība,

turies!

Lūgums

It nekas nav uz zemes necienīgs —

Dzilnas kliedziens un sirēnas kauciens,

Rudens lietus pļāpīgums vecenīgs —

It nekas nav uz zemes necienīgs.

Itin visa mums dzīve ir vienīga —

Dziesmu, elsu un asaru vērta,

Smaidu, moku un dzīvības cienīga —

Itin visa mums dzīve ir vienīga.

Itin visiem mums sirdīm ir ārsiena —

Saule — sargs, lai par pagrabu nekļūst

Kaktiņš, kur mēs savas brūces pārsienam, —

Itin visiem mums sirdīm ir ārsiena.

Itin visiem mums sirdīm ir iekštelpa,

Un tās durvis stāv pasaulei vaļā.

Lūdzu, nedauziet kājas priekštelpā

Lūdzu, puriniet sniegu priekštelpā,

Lūdzu, cilvēki, nečukstiet priekštelpā.

No Ojāra Vācieša

Kopoto rakstu 4.sējumā

Ritas Valneres gleznotais Ojāra Vācieša portrets. Ilgi iecerēts, dzejnieka 50 gadu jubilejas dienās aizsākts un pēc viņa aiziešanas pabeigts.

dzejnieki Ludmila Azarova–Vāciete un Imants Auziņš

Attēlos no augšās: Ārija Stūrniece, Ņina Ņeznāmova, Māris Villerušs un Gunārs Stade, vīru koris "Absolventi" ar diriģentu Arvīdu Platperu un koncertmeistari Silviju Zaķi. Atceres sarīkojumā iecerētāja, izveidotāja un vadītāja režisore Venta Vecumniece

Dzejnieks Imants Auziņš:

"... un daļiņa no manis"

Zem Rīgas — smiltis,

baltas, baltas smiltis,

zem Rīgas — kauli,

balti, balti kauli,

tie mīlēja reiz

baltu, baltu sauli...

Zem Rīgas — ciltis,

neskaitāmas ciltis.

Ir skaisti, ka Rīga, tuvodamās savai astoņsimtgadei, kopā ar visu Latviju atceras savu lielo dzejnieku Ojāru Vācieti. Vienu no lielākajiem garo gadsimtu virknē, sākot ar Basiliju Plīniju līdz Čakam un tālāk.

Jo Rīga bija viņa lielā, liktenīgā mīlestība.

Ojāra Vācieša pirmā, mūžu neaizmirstā mīlestība ir Vidzeme, Maliena, Gaujiena, Trapene. Bet Rīga ir liktenīgā mīlestība no pirmā acu skata.

Pietiek atcerēties kaut dažas jaunības vārsmas par Rīgu — tā runā tikai ar mīļoto:

Cērt man sejā, cik gribi, nakts brāzmainā,

Bet es skatos, kur asfalta stīga

izkust tumsā un pamalē blāzmaina

Tu nāc pretī nakts ugunīs, Rīga.

Tu nāc pretī. Un ko tur stāstīt vairs —

Ceļa dubļu un putekļu klātais,

Tavu bulvāru šalkoņas glāstītais,

Tavu neganto pērkonu rātais —

Iešu tev glabātos smaidus izsmaidīt

Pusnakts uguņu skaistumā tavā...

Rīga īsti atraisīja viņa talantu. Viņš nekad nebeidza raudzīties uz Rīgu un Pierīgu izbrīna pilnām bērna acīm. Bet ne tikai mūsu dižā pilsēta darīja bagātu dzejnieku — dzejnieks darīja bagātāku Rīgu, Latviju, cilvēkus tuvākās un tālākās tautās.

Droši vien visās Rīgas lielajās dienās, arī tūkstošgadē, kā himna skanēs "Rīga dimd". Bet ir vēl otra, varbūt tieši astoņsimtgadei īsti atbilstoša himna — Ojāra Vācieša "Zem Rīgas", kuras pirmo pantu sākumā jau citēju. Tā ir šī laikmeta radīta, un grūti, pat neiespējami atrast piemērotāku:

Zem Rīgas — rūsa,

vecu šķēpu rūsa,

zem Rīgas — kauss,

no kura alus kūsā,

zem Rīgas — vergs

un lielkungi no rātes,

zem Rīgas — daļiņa

no Brāļu kapu mātes.

Ojārs visu mūžu juta parādu savas Tēvzemes, savas tautas, savas pilsētas priekšā. Bet vai mums, vai Rīgai nav parādu dzejnieka priekšā? Vai iespējams aplēst, kāda Ojāra sirds un talanta daļa ieguldīta, lai beidzot Rīga atgūtu savu galveno dominanti — Pētera baznīcas smaili? Lai šodien kā milzu ērģeles paceltos atjaunojamais Melngalvju nams? — Kopā ar arhitektiem bija rakstnieki, arī Ojārs, kad vajadzēja panākt, lai Strēlnieku muzeju neceltu daļēji uz Melngalvju nama pamatiem, saglabājot iespēju to reiz atjaunot. Tāpat te būtu jārunā par viņa dzeju, publicistiku Rīgas, Pārdaugvas, Daugavas salu, Pierīgas ekoloģijas mezglu raisīšanā, no kuriem pirmais bija kultūras ekoloģija... Tā ka runa nav tikai par mākslu.

Nu Rīgai ir visas iespējas līdzināt savu parādu.

Viena no nepieciešamākajām astoņsimtgades grāmatām — Ojāra Vācieša lirikas un liroepikas izlase par Rīgu; kompaktdisks ar dzejnieka neaizmirstamo lasījumu, kurš saglabāts, lielā mērā pateicoties literatūrzinātnieces Andas Kubuliņas ierakstiem; jauni atdzejojumi citu tautu valodās.

Viņa dzeja ir tulkota kādās 15—20 valodās. Reti kura rakstnieka darbi gājuši tik tālus ceļus visā mūsu literatūras vēsturē. Tomēr šī gaita vēl ne tuvu nav galā, jo runa ir par vienu no izcilākajām personībām veselā Austrumeiropas laikmetā; viņa vārds minams līdzās Nobela prēmijas laureātam Josifam Brodskim, dramaturgam, šobrīd Čehijas prezidentam, Vāclavam Havelam, Česlavam Milošam un citiem tālredzīgākajiem cilvēkiem. Viņa dzejas spēku, tās lomu augstu novērtējuši ievērojami tuvu un tālāku zemju dzejnieki un literatūras speciālisti.

Viņš bija pašizcīņas dzejnieks.

Viņa dzeja dzima pagājības un nākamības krustpunktā, un šajā krustpunktā viņš sadega. Tas bija karstu siržu un lielu talantu laiks ne tikai dzejā, bet visās mākslās. Vai esam pratuši saņemt un sargāt šo mantojumu?

Šī dzeja — par to jaunākie Kopotu rakstu sējumi, sevišķi V—VII pārliecina arvien vairāk — bijusi gaišredzīga. Nereti tā skatījusi mūsu tagadējo laiku; tajā skan tā nākamība, kas mums vēl tikai jāsasniedz. Un dzejnieks skaidri redzēja arī savu vietu mūsu pulkā, mūsu Rīgā:

Zem Rīgas — granīts,

rupji aptēsts granīts,

zem Rīgas — zvani,

ar ko posts ir zvanīts,

zem Rīgas — naids,

kad ienaidnieks top manīts,

zem Rīgas — pulss

un daļiņa no manis.

Stāv Rīga torņaina,

un pamatos zem viņas

šo torņu saknes baro

senču sirdsapziņas.

Ievadvārdi Ojāra Vācieša 65 gadu atceres koncertā Sv.Pētera baznīcā Rīgā 1998.gada 21.novembrī

Vēl kādas grāmatas atvēršana Misiņa bibliotēkā

Te, Misiņa bibliotēkā, kur vēl no bibliogrāfa un bibliofila Jāņa Misiņa darbības laikiem bibliotēkas katalogu telpā mūs sagaida uzaicinājums "Meklējiet rakstos!", šodien ir īpaša svētku diena. Apmeklētāji varēs piedalīties svinīgos grāmatas atvēršanas svētkos. Latvijas Akadēmiskā bibliotēka laidusi klajā bibliogrāfisku izdevumu "Latviešu rakstniecības rādītājs". Ar šādu nosaukumu jau 1924. un 1937. gadā iznāca latviešu bibliogrāfa un bibliofila Jāņa Misiņa sastādītais divsējumu izdevums.

"Latviešu rakstniecības rādītāja" 1. sējumā J.Misiņš apkopojis grāmatas latviešu valodā no to iespiešanas sākuma 1585. gadā līdz 1910. gadam, izņemot daiļliteratūru un grāmatas par mākslu. Tās ietvertas 2. sējumā, kas savukārt hronoloģiski aptver laiku no 1585. līdz 1925. gadam. Jaunais 692 lappušu biezais Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas izdevums gan papildina (1585–1919), gan turpina (1911–1919) Jāņa Misiņa izdevumu, šādi veidojot pilnīgu latviešu grāmatniecības kopainu. Šajā rādītājā iekļautas grāmatas, brošūras un sīkiespieddarbi (sākot ar piecu lappušu apjomu). Rādītājs satur tikai tās grāmatas, kuras iespiestas latviešu valodā vai vairākās valodās, ja viena no tām ir latviešu. Grāmatā ierakstītie darbi izdoti ne tikai Latvijā, bet arī ārpus tās. Bibliografēti J.Misiņa rādītājā iepriekšējos sējumos neietvertie izdevumi. Te apkopota informācija arī par grāmatām no 1911. līdz 1919. gadam.

Darbu gatavojot izdošanai, apzināti Latvijas lielāko bibliotēku — Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas un Latvijas Nacionālās bibliotēkas — fondi. Latvijā neatrastie izdevumi meklēti Krievijas Nacionālās bibliotēkas, Krievijas Valsts bibliotēkas, Krievijas Zinātņu akadēmijas, kā arī Helsinku universitātes bibliotēkas fondos. Izdevumam ir deviņi palīgrādītāji, kas atvieglos tā izmantošanu. Bibliogrāfiskajā rādītājā norādīts, ka tas izdots ar Sorosa fonda–Latvija (SFL) finansiālu atbalstu projekta "Latviešu rakstniecības rādītājs" ietvaros. Projekta pārraudze no SFL puses bija Ligita Vasermane. Rādītāja sastādītājas ir LAB Zinātniskās bibliogrāfijas nodaļas galvenās bibliogrāfes Gunita Štāle, Dzintra Zaķe un Māra Kadiķe. Atbildīgā redaktore un Sorosa fonda–Latvija projekta direktore ir nodaļas vadītāja Līga Krūmiņa.

Dr. Sigizmunds Timšāns,

"LV" informācijas redaktors

Ja viegli — tad mākslinieku būtu vairāk

Turpinājums no 1.lpp.

Uzrunājot mākslinieka talanta cienītāju kuplo pulku, LZA prezidents Jānis Stradiņš atgādināja, ka pirms šīs skates jau zinātnieku namā ir bijusi iespēja iepazīt Jāņa Strupuļa, Ausekļa Baušķenieka un Džemmas Skulmes darbus. Tagad kārta pienākusi Borisam Bērziņam un viņa brūnajiem toņiem. Diemžēl mākslinieku pievarējusi gripa, tāpēc tikšanās ar viņu jāatliek uz citu laiku - varbūt tāda iespēja būs decembra vidū, kad paredzēts izstādi slēgt.

Izstādes autoram savulaik dzīvē ir iznācis diezgan daudz ciest - jau studiju gados un arī vēlāk, kad viņu uzskatīja par disidentu gan mākslā, gan dzīves uztverē, kas nebija tradicionāla tiem gadiem. Tomēr Boriss Bērziņš ir sasniedzis latviešu mākslas augstākās virsotnes, vienmēr palikdams uzticīgs pats sev.

LZA prezidents atcerējās: "1972. gadā Venēcijas biennālē varēja redzēt ļoti daudz gan dinamiskās mākslas, gan neordinārās mākslas. Un tur bija arī neliela padomju mākslas izstādīte - tādi sociālistiskā reālisma garā iecerēti darbi, kas galīgi krita ārā no modernās mākslas izstādes. Bet tur bija arī divi trīs Borisa Bērziņa darbi. Domāju, ka tie reabilitēja visu toreizējo PSRS mākslas izstādi, jo šie darbi bija tajā garā, kā ritēja visas pasaules lielie mākslas procesi septiņdesmito gadu sākumā."

Akadēmiķis Viktors Hausmanis pievienojās Jāņa Stradiņa viedoklim, ka ļoti augstu jāvērtē Borisa Bērziņa patstāvība, ejot pašam savu ceļu un nenovēršoties no tā. Turklāt Zinātņu akadēmijai ir izveidojusies ļoti jauka tradīcija, ka līdzās ir zinātne un māksla, ka ļoti savdabīgi veidojas zinātnes un mākslas akadēmija, kas pēc būtības tāda arī ir.

Par savu kolēģa darbu domās dalījās LZA goda locekle Džemma Skulme: "Mēs, mākslinieki, Borisu Bērziņu dievinām. Vienkārši dievinām. Vienalga, ko viņš izdara. Vienalga, cik mazs tas darbiņš ir, - katrā tur kaut kas tāds, ko neviens nekad pirms tam nav izdarījis. Zīmīgi, ka te klāt ir dzejnieks Uldis Bērziņš. Es gribētu salīdzināt Borisu Bērziņu ar Uldi Bērziņu. Jo Boriss Bērziņš meklē glezniecībā tikai kādu zīmi, kādu vārdu, kādu priekšmetu. Un patiesībā man varbūt šodien māksliniekam vajadzēja atnest nevis rozes, bet gan kādas durvis vai kāda skapīša sānu, kādu dēli. Jo mākslinieks to izceļ, viņš varbūt ir bijis pirmais, kas to darījis, liekot paraudzīties uz gleznu pilnīgi citādi.

Man nav lielas ticības, ka visi zinātnieki šo mākslu uzņems. Bet ir liels lūgums: ieskatīties. Tās durvis, pie kurām jūs stāvat, ir šausmīgas, nožēlojamas. Bet tās durvis, kuras rada Boriss Bērziņš, ir brīnišķīgas. Pie tām gribētos dzīvoties un būt un... Žēl, ka te šodien nav paša Borisa, jo gribētos viņam ļoti daudz pateikt."

Tomēr "Latvijas Vēstnesim" izdevās sazināties ar mākslinieku pa tālruni un iegūt īsu paša autora komentāru gan par izstādi, gan gleznošanu kopumā:

"Ar gleznošanu sokas dažādi - kā kuru reizi, gan vieglāk, gan grūtāk. Bet man patīk. Un neko citu jau es arī nemāku un profesiju mainīt netaisos. Turpinu gleznot. Izstādē ir arī viens šīgada darbs - "Veltījums vecaimātei". Biju aizvedis vairāk, bet pārējie pie tiem brūnajiem toņiem negāja klāt. Viegli gan gleznot nav. Ja būtu tik viegli, tad mākslinieku būtu vairāk nekā rudenī kartupeļu. Ceru satikties ar visiem izstādes noslēgumā 15. decembrī."

Andris Sproģis,

"LV" nozaru virsredaktors

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

Boriss Bērziņš savā darbnīcā 1998. gada 29. janvārī

Klusā daba. 1993

Siena no kādas telpas, kurā negribētu atgriezties. 1997

Meitene ar saldējumu. 1996

Pirmie ar Borisa Bērziņa darbiem iepazīstas LZA korespondētājlocekle Baiba Rivža un LZA goda locekle Džemma Skulme; LZA goda loceklis Tenu Karma, LZA īstenie locekļi Emīlija Gudriniece; Maija Kūle un Juris Ekmanis, LZA goda loceklis Uldis Bērziņš

LZA Raiņa balva — tēlniekam Indulim Rankam

 

Foto no tēlnieka arhīva

Papildus ziņai 1.lpp.

Indulis Ojārs Ranka (dz. 1934. gada 15. maijā Jaungulbenē) — tēlnieks.

Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis (1992). Latvijas Mākslinieku Savienības biedrs (1962).

Izglītību ieguvis Jaņa Rozentāla Mākslas vidusskolā (1953) un Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļā (1959).

Kopš 1952. gada piedalās izstādēs ar gleznām un grafiku. Ar 1966. gadu sāk darboties tēlniecībā, galvenokārt veidojot skulptūras granītā.

Izstādes: Madonā, Cesvainē — gleznas (1965), Rīgā, Kuldīgā — gleznas un skulptūras (1971), Rīgā — skulptūras (1975).

Dibinājis, veidojis un papildinājis brīvdabas skulptūru ekspozīcijas — Rīgā Skulptūru dārza galeriju "Ulamula" pie Mārupītes (1975), Turaidā — "Dainu kalnu", veltītu Krišjāņa Barona 150. dzimšanas dienai (1985, pašlaik 24 skulptūras), desmit skulptūras atrodas Stavangerā (Norvēģijā) — Andersonu ģimenes skulptūru brīvdabas kolekcijā (1987).

Veidoti pieminekļi, t.sk.: Otrajā pasaules karā kritušajiem Indrā, Krāslavas rajonā (1972), Otrajā pasaules karā kritušajiem Siguldā, diptihs "Dzejnieks tribūns un Varoņa bojā eja" (arhit. E.Vecumnieks, 1979), "Sašķeltā ģimene" — komunistiskā terora upuru piemiņai Smiltenē (1990).

Skulptūras atrodas Kišiņevā ("Sveiciens Moldāvijai", 1974) un Kobē — skulptūru diptihs "Jaunība", Kobes pilsētas starptautiskajā brīvdabas skulptūru parkā (1987).

Organizējis un piedalījies starptautiskos simpozijos: I granīta tēlniecības simpozijā Mālpilī (1977, darbs "Burbuls"), I Rīgas granīta tēlniecības simpozijā Rīgā (1985, "Es, karā aiziedams..."), I starptautiskajā granīta tēlniecības simpozijā Rīgā (1988, "Lāčplēsis šodien"), norvēģu un latviešu granīta tēlniecības simpozijā Rīgā "5 + 1" (1995). Sadarbība ar norvēģu māksliniekiem turpinās: ar Ulriku Hellumu "Nu saulītei ataugt sāk zelta ragi"(1995), ar Knutu Stēnu "Aurora" (1996), ar Tūvi Troviku "Saites" (1997), ar Ulriku Hellumu "Velēnu vecītis" (1997), ar Haraldu Bodogārdu "Alveola"(1998).

Piedalījies labradora tēlniecības simpozijā Larvikā (Norvēģija, 1987), darbs "Parafrāze par latviešu tautas dziesmu". Uz šī simpozija bāzes kopš 1990. gada darbs notiek regulāri. 1995. gadā — akmens tēlniecības simpozijā Nanao (Japānā) ar darbu "Sapnis".

I.O.Rankas gleznas atrodas Latvijā, Krievijā, Zviedrijā, Vācijā, Francijā, Šveicē, Austrālijā, Kanādā, ASV; skulptūras — Latvijā, Moldāvijā, Vācijā, Kanādā, Japānā, Norvēģijā.

Memoriālās skulptūras – epitāfijas — atrodas Jaungulbenes, Vecpiebalgas, Neretas, Siguldas, Ropažu, Jelgavas, Kuldīgas, Skultes un Carnikavas kapos un Rīgā — Meža, Raiņa un Mārupes kapos.

Goda nosaukumi un apbalvojumi: Kišiņevas pilsētas izpildu komitejas krūšu nozīme "Par aktīvu līdzdalību pilsētas attīstībā" (1974), Baltijas republiku tēlniecības kvadrināles diploms un medaļa (1980), LPSR Kultūras ministrijas goda raksts (1984), Latvijas Mākslinieku savienības diploms ar medaļu par gada labāko jaunrades sniegumu (1986), PSRS ordenis "Goda zīme" (1986), LPSR Nopelniem bagātā mākslas darbinieka goda nosaukums (1989), Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks (1994), Norvēģijas Karaliskā Nopelnu ordeņa virsnieks (1998).