Pēteris Guļāns, Dr. habil. oec., — "Latvijas Vēstnesim"

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas ārējā kapitāla piesaistes problēma pakāpeniski ir kļuvusi par vienu no svarīgākajām valsts ekonomiskās politikas sastāvdaļām. Atzīstot ārējā kapitāla piesaistes nepieciešamību un visumā pozitīvo nozīmi, tomēr nevar neredzēt, ka vienkāršota, nekritiska pieeja var radīt Latvijas valstij un tās iedzīvotājiem arī grūti pārvaramas nelabvēlīgas sekas. Problēma ir tā, ka kapitāla īpašnieku un Latvijas sabiedrības intereses nebūt nav identiskas, bet atsevišķos gadījumos, gluži otrādi, ir pretējas.

Kapitāla intereses

un rīcības brīvība

Kapitāla īpašnieki ir privātpersonas vai to apvienības. Turklāt bieži vien šīs apvienības veido vairāku valstu kapitāla īpašnieki, un tām ir starptautisks raksturs. Abstrahējoties no atsevišķu firmu specializācijas īpatnībām, visiem kapitāla īpašniekiem pamatmērķis ir vienāds: gūt maksimālu peļņu, turklāt ar vismazāko risku zaudēt savu īpašumu vai tā daļu. Tādēļ kapitāls plūst uz tām valstīm, kurās ir labvēlīgi apstākļi šā mērķa sasniegšanai.

Teiktais nebūt nenozīmē, ka kapitāla īpašnieki ir pilnīgi suverēni, risinot jautājumus par jaunu objektu izveidi un esošo funkcionēšanu. Tiem jāpakļaujas valstī noteiktajiem normatīviem un ierobežojumiem. Liela loma ir arī iedzīvotāju izveidoto nevalstisko organizāciju aktivitātēm, kas nereti jūtami ietekmē atsevišķu objektu izvietojumu. Attīstītajās valstīs šo organizāciju ietekme ir daudz lielāka nekā jaunattīstības un pēcsociālisma zemēs. Tas būtiski ierobežo videi nelabvēlīgu objektu funkcionēšanas iespējas pirmajās un veicina to pārbīdi uz otrās grupas valstīm. Atstājot šo procesu pašplūsmai, pēdējās draud izveidoties rūpniecības struktūra, kur dominē videi kaitīgas vai uz nogurdinošu roku darbu balstītas ražotnes.

No kapitāla plūsmas virziena viedokļa veidojas divas valstu grupas: attīstītās industriālās valstis, kurās kapitāls kā ieplūst, tā arī aizplūst, turklāt pēdējais virziens nereti pārsniedz pirmo, un mazattīstītās (arī pēcsociālisma) valstis, kurās kapitāls galvenokārt ieplūst. Tā kā kapitālam ir starptautisks raksturs, dominē tā daudzpusējas plūsmas. Konkurence starp atsevišķām kapitāla īpašnieku grupām veicina uzņēmējdarbības efektivitātes kāpumu un valsts ekonomiskā potenciāla palielināšanu. Tādēļ viena no ES noteiktajām pamatbrīvībām ir brīva starpvalstu kapitāla plūsma.

Investīcijas

un ekonomikas attīstība

Uzkrātā kapitāla apjomi ir viens no galvenajiem faktoriem, kas valstis ierindo attīstīto vai mazattīstīto kategorijā. Pasaules pieredze rāda, ka pastāv zināma sakarība starp investīciju apjomu un valsts ekonomikas attīstības tempiem. Daži piemēri parādīti tabulā.

Investīcijas

un ekonomiskā potenciāla izmaiņas

Valstis IKP/ IKP/ IKP/iedzīvotāju,

iedzīv., iedzīv. faktiskajās

vidēji dinamiku cenās,

1990. 1990. USD

– 96.g., – 96.g.

fakt. 1990.g.

cenās, cenās,

USD % 1990 1996

Grieķija 1977 106.0* 8161 11 709

Portugāle 2196 122.8 6818 10 822

Īrija 2522 135.5 12 884 18 722

Koreja 2972 144.6 5917 10 645

Singapūra 7428 144.2 13 819 31 208

* Aprēķināts, izmantojot informāciju par IKP tekošajās cenās un patēriņa cenu indeksu

Avots:

Salīdzinot pirmās četras valstis, ir skaidri redzama sakarība starp kapitāla veidošanai (ieskaitot krājumu izmaiņas) izlietotām summām un IKP augšanas tempiem. Rezultātā samazinās atšķirības starp tām IKP apjomā uz vienu iedzīvotāju, nosakot to faktiskajās cenās. Piektā no tabulā minētajām valstīm — Singapūra — kapitāla veidošanai izlietoto līdzekļu apjoma ziņā pārspēj ne tikai tabulā minētās, bet arī pārējās pasaules valstis. Šis rādītājs no 4393 ASV dolāriem 1990. gadā palielinājās uz 10 851 ASV dolāru 1996. gadā. Līdzīgs tas 1996. gadā bija tikai Japānai (10 832 ASV dolāri). Tām sekoja Luksemburga (9520), Šveice (8308) un Norvēģija (8212). Minētās valstis raksturo augsts ekonomikas attīstības līmenis un iedzīvotāju dzīves standarts. Turpretim nabadzīgajās valstīs, kur kapitāla veidošanai nav iespējams novirzīt nepieciešamās summas, vērojama stagnācija vai pat lejupslīde. Piemēram, Madagaskarā 1990.–1996.g., rēķinot uz iedzīvotāju, kapitāla veidošanai izlietots vidēji gadā 28 ASV dolāri un IKP samazinājies par 25 procentiem.

Latvija uz citu valstu fona

Latvijas ekonomikas pašreizējais līmenis, salīdzinot ar industriālajās valstīs sasniegto, jāvērtē kā ļoti zems. Pēc Eiropas Savienības (ES) Ekonomikas un finansu jautājumu ģenerāldirektorāta prognozes, šogad Latvijā tas būs apmēram 18% no ES vidējā līmeņa. Turklāt starp valstīm, kas tiecas iestāties ES, Latvija ar šo rādītāju ir pēdējā vietā.

Ekonomikas attīstības līmeņa iespaidīgā atpalicība no citās valstīs sasniegtā nosaka nepieciešamību panākt tā būtisku kāpumu. To, saprotams, nav iespējams izdarīt ar patriotiskiem saukļiem un aicinājumiem. Lai nodrošinātu ekonomikas izaugsmi, nepieciešams izveidot mūsdienu globālajā tirgus attiecību sistēmā konkurētspējīgu uzņēmumu kopumu. No iepriekšējās sistēmas pārmantotās ražošanas iekārtas un pat ēkas tikai daļēji var kalpot šīm vajadzībām. Bez ievērojamām investīcijām panākt jūtamu progresu, turklāt īsā laikā, nav iespējams. Pašlaik vērojamais IKP pieaugums lielā mērā sasniegts, labāk izmantojot iepriekšējā periodā izveidotos ražošanas līdzekļus. Ja tautsaimniecībā netiks ieguldīts pietiekami daudz līdzekļu jaunu tehnoloģiju izveidei, pieauguma tempi apsīks.

Latvijā, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, kopējā kapitāla veidošanai, ieskaitot krājumu izmaiņas, izlietots (Ls): 1995.g. — 164, 1996.g. — 214 un 1997.g. — 257 jeb, pārrēķinot USD, attiecīgi: 311; 388 un 441. ES valstīs šis rādītājs 1996. gadā vidēji bija 4299 ASV dolāri jeb 11 reizes lielāks nekā Latvijā. IKP izlietojums kopējā kapitāla veidošanai ES ietilpstošajās valstīs nav vienāds. Grieķijā tas ir 4,1 reizi mazāks nekā Luksemburgā. Salīdzinot Latvijas investīcijām izlietoto summu ar viszemāko un visaugstāko ES dalībvalstu rādītāju, mūsu atpalicība attiecīgi ir 6 un 24,5 reizes.