Kāpnēs no trūkuma uz labklājību,

jeb: kas pulcējas šo kāpņu pakāpienos

OĻĢERTS KRASTIŅŠ, LZA akadēmiķis, — "Latvijas Vēstnesim"

Turpinājums

no 1.lpp.

Sadalot visas Latvijas mājsaimniecības deciļgrupās pēc rīcībā esošā ienākuma lieluma, rēķinot uz vienu mājsaimniecības locekli vidēji mēnesī, iznāk, ka visnabadzīgāko mājsaimniecību deciļgrupā ieskaitītām mājsaimniecībām nācās samierināties vidēji ar Ls 14,97 mēnesī, bet visturīgāko mājsaimniecību deciļgrupas iedzīvotāji varēja tērēt vidēji Ls 158,00 mēnesī, rēķinot vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli. Arī katras deciļgrupas ietvaros ir vērojama noslāņošanās, par ko liecina minimālais un maksimālais ienākums, kāds konstatēts kārtējā deciļgrupā. Piemēram, lai iekļūtu augstākajā deciļgrupā, bija nepieciešams minimālais ienākums Ls 109,47 mēnesī, bet maksimālais ienākums šajā deciļgrupā bija Ls 1191,63 mēnesī (skat. 1. tabulas pirmās trīs rindas). Pirmās deciļgrupas minimālais ienākums tradicionāli iznāk negatīvs. Paradoksu rada zemnieku saimniecības, kas nenodala mājsaimniecības kā patēriņa vienības budžetu no sava ražošanas uzņēmuma budžeta, un pēdējais ir cietis zaudējumus. Citās sociālās grupās tāds paradokss pēdējos gados nav konstatēts, un vispārējos secinājumus tas neietekmē.

Rīdzinieki kāpņu augšgalā,

laucinieki — lejā

Reiz sadalījuši visas Latvijas mājsaimniecības pa ienākumu deciļgrupām, šo sadalījumu vairs nemainīsim, bet pētīsim, kāds ir katrā deciļgrupā nonākušo mājsaimniecību sastāvs.

Sadalot visas Latvijas mājsaimniecības ienākumu deciļgrupās un katru no tām tālāk teritoriālās grupās, iegūstam 1. tabulas 4.–8. rindas datus. Tā ir sākotnējā informācija, kuru labākas uzskatāmības dēļ var pārrēķināt procentos.

Pieņemot par 100 visas Latvijas mājsaimniecību skaitu (2. aile) un attiecīgi katras deciļgrupas mājsaimniecību skaitu (tālākās ailes), iegūstam rezultātus, kas parādīti 1. tabulas 9.–13. rindā (vertikālais 100).

No visām Latvijas mājsaimniecībām 34,2% dzīvo Rīgā, 17,6% — citās lielajās republikas pilsētās, 19,3% — rajonu pilsētās un 28,9% — laukos. Šis sadalījums raksturo teritoriālo dzīvesvietu izplatību un jāizmanto par salīdzināšanas bāzi, novērtējot analogus sadalījumus ienākumu deciļgrupās. Izvirzot hipotēzi, ka noslāņošanās visā Latvijā notiek vienmērīgi, katram konkurējot ar katru, un nav noslāņošanās starp veselām teritoriālām vienībām, tādam pašam vai tikai nedaudz atšķirīgam sadalījumam vajadzētu būt visās deciļgrupās (atšķirības izlases kļūdu robežās). 1. tabulā ir redzams, ka tā tas nav. Noslāņošanās nenotiek tikai starp atsevišķām mājsaimniecībām, bet starp veselām teritorijām.

No augstākajā deciļgrupā nonākušajām mājsaimniecībām vairāk nekā puse (55,2 %) ir Rīgas mājsaimniecības, bet uz zemākā pakāpiena rīdzinieku ir tikai mazāk par piektdaļu (19,4 %). "Taisnīgas" konkurences apstākļos Rīgas mājsaimniecību īpatsvaram abās galējās un arī vidējās deciļgrupās vajadzētu būt aptuveni tādam pašam kā vidēji valstī — 34,2 %. Ja tā nav, tad Rīgas mājsaimniecībām statistikas izpratnē ir bijusi daudz lielāka iespēja nonākt augstākajās labklājības deciļgrupās nekā lauku un citu pilsētu mājsaimniecībām.

Uz labklājības deciļgrupu kāpņu zemākiem pakāpieniem izteikti koncentrējas lauku mājsaimniecības. Visnabadzīgāko mājsaimniecību deciļgrupas (pirmās) 46,9 % aizpilda lauku iedzīvotāji, kaut gan pēc taisnības šim procentam vajadzētu būt ap 29. Turpretī no augstākās labklājības grupas (desmitās) mājsaimniecībām lauku iedzīvotāji aizņem tikai 14,8% vienmērīgam sadalījumam vajadzīgo 28,9% vietā.

Tātad likumdošanas un citas valsts darbības rezultātā radītais saimnieciskās konkurences lauks ir izdevīgs Rīgas iedzīvotājiem, atvieglojot viņiem ceļu līdz augstākās labklājības grupām, bet spiež uz leju lauku iedzīvotājus.

Citu pilsētu mājsaimniecības atrodas it kā vidējā stāvoklī starp Rīgas un lauku mājsaimniecībām. Turklāt nedaudz labākā stāvoklī varētu būt rajonu pilsētu, bet sliktākā — pārējo lielo pilsētu (bez Rīgas) mājsaimniecības.

Novērtējot procentu skaitļu izmaiņas, pārejot no vienas deciļgrupas uz otru, ir jāsastopas ar daudzām atkāpēm no vispārējām likumsakarībām. Atkāpes rada gadījumapstākļi, jo sadalot 1998. gada 1. pusgada novērotās 3855 izlases mājsaimniecības pa ienākumu deciļgrupām un pēc tam pa teritoriālām apakšgrupām, atsevišķās elementārgrupās nonāk samērā neliels novērojumu skaits, kas samazina šo grupu reprezentativitāti. Tādēļ tabulā ietvertie skaitļi vairāk jāvērtē kopumā, izvairoties absolutizēt katru no tiem atsevišķi.

Jāsecina arī, ka CSP mājsaimniecību budžeta pētījumā izmantotais izlases vienību skaits nebūtu samazināms. Ja mājsaimniecību budžetu statistikas rezultātus gribētu izmantot tikai valstī kopumā, kas ir nepieciešams makroekonomikas aprēķiniem, tad līdzekļu taupīšanas nolūkā pētījumu apjomu šķietami varētu arī samazināt. Bet sociālā statistika nedrīkst kļūt par makrostatistikas piedēkli. Sociālajai statistikai ir jādod pietiekami ticama un reprezentatīva informācija arī par raksturīgām teritoriālām vienībām, sociālām un demogrāfiskām grupām utt. Bez šādiem datiem nevar izstrādāt reāliem apstākļiem atbilstošu sociālo politiku. Un, lai šādus datus iegūtu, mājsaimniecību budžetu pētījumam ir jābūt pietiekami plašam.

Lai iegūtu ātri pārskatāmu informāciju, mājsaimniecību sadalījumu pa ienākumu un pēc tam pa teritoriālām grupām var izteikt procentos arī tā, ka par 100 pieņem katras teritoriālās grupas mājsaimniecību skaitu (horizontālais 100). Tā rīkojoties, šajā gadījumā procentu skaitļi ir standartizēti tiktāl, ka par salīdzinājumu visās elementārgrupās var ņemt 10. Ja sadalījums būtu tuvs vienmērīgam, visās elementārgrupu rūtiņās būtu skaitļi, kas tuvu 10. Reāli, kā redzams, tā nav (1. tabulas 14.–18. rinda). Par 10 mazāki skaitļi liecina, ka attiecīgās elementārgrupas ir aizpildītas mazāk nekā vajadzētu atbilstoši hipotēzei par vienmērīgu sadalījumu. Piemēram, Rīgas mājsaimniecību grupā "trūkst" pārstāvju pirmajās trīs nabadzīgo un trūcīgo deciļgrupās. Laukos savukārt — pēdējās četrās augstākās labklājības grupās. Par 10 lielāki skaitļi liecina, ka atbilstošās elementārgrupas ir plašākas, nekā to varētu sagaidīt atbilstoši hipotēzei par vienmērīgu sadalījumu.

Sociālās grupas

noslāņojas straujāk

Izmantojot iepriekš detalizēti aplūkoto metodi, katrā ienākumu deciļgrupā nonākušās mājsaimniecības var sadalīt tālāk ne vien pēc teritoriālās piederības, bet arī pēc piederības noteiktai sociālai, demogrāfiskai, tautību, izglītības vai citai grupai.

Latvijas statistikā biežāk lietotās mājsaimniecību sociālās grupas ir parādītas 2. tabulas teksta ailē. Mājsaimniecību piederību pie vienas vai otras sociālekonomiskās grupas nosaka tās galvenā pelnītāja — personas ar stabilu lielāko ienākumu mājsaimniecībā — galvenais iztikas līdzekļu avots (Mājsaimniecību budžetu pētījuma indviduālo datu failu lietotāja rokasgrāmata — R.: VSK, 1997. — 10. lpp.).

Pirms iegūto rezultātu novērtēšanas autors uzskata par lietderīgu izteikt divas piezīmes par sociālo grupu izveidošanu.

Gandrīz puse Latvijas mājsaimniecību ir algotu darbu strādājošo mājsaimniecības, un šī grupa iekšēji ir ļoti neviendabīga. Par algotu darbinieku formāli ir jāuzskata kādas bankas vai firmas faktiskais īpašnieks, kurš pārveidojis savu uzņēmumu par akciju sabiedrību, SIA vai citu statūtsabiedrību, un iecēlis sevi par prezidentu, direktoru v. c. un noteicis sev algu. Šajā pašā grupā jāieskaita pie viņa strādājoša apkopēja. Pašreiz mājsaimniecību budžetu statistikas datu failos nav pazīmes, pēc kuras minēto sociālo grupu varētu sadalīt apakšgrupās pēc mājsaimniecību reālā, nevis formālā sociālā statusa.

Formējot zemnieku sociālo grupu, CSP iepriekš minēto kritēriju par galvenā pelnītāja galveno ienākuma avotu paplašina. "Pie zemnieku mājsaimniecībām nosacīti pieskaita arī tās mājsaimniecības, kuru galvenais pelnītājs ir pensionārs, taču tās rīcībā ir lauksaimnieciski izmantojamās zemes platība, lielāka par 1 ha, un tajā ir darbspējīgie mājsaimniecības locekļi" (iepr. avots, 10. lpp.). Šajā gadījumā indviduālo datu failos ir pazīme par galveno ienākumu avotu, kas atļauj iepriekš raksturoto plašo zemnieku sociālo grupu sadalīt divās apakšgrupās: zemnieki ar galveno ienākumu no lauksaimniecības un zemnieki ar galveno ienākuma avotu no pensijas (2. tabulas teksta aile).

Novērtējot mājsaimniecību sociālo sastāvu dažādās ienākumu deciļgrupās, var izdarīt šādus galvenos secinājumus.

Sabiedrības noslāņošanās pēc materiālā dzīves līmeņa atkarībā no piederības kādai sociālajai grupai ir daudz krasāka nekā pie piederības kādai teritorijai. 2. tabulas apakšējā blokā procentu skaitļi ne tikai novirzās no vienmērīgam sadalījumam atbilstošā kontrolskaitļa 10, kā tas bija 1. tabulā, bet ir par šo kontrolskaitli pat vairākkārt lielāki vai mazāki. Mājsaimniecību galvenais ienākuma avots nosaka arī šī ienākuma lielumu. Tādēļ piederība pie kādas sociālas grupas diezgan droši mājsaimniecību ierindo atbilstošās ienākumu deciļgrupās, kaut gan ir arī daudz izņēmumu.

Latvijas pensionāriem līdz šim piešķirtās pensijas nav sevišķi atšķirīgas. Izplatītākie pensiju lielumi ļauj vairumam pensionāru mājsaimniecību nostāties uz trūkuma — labklājības kāpņu 4. — 6. pakāpiena. Šajās deciļgrupās pensionāru mājsaimniecību īpatsvars (47,5 — 60,6 %) ir 1,5 — 2 reizes lielāks nekā vidēji visās Latvijas mājsaimniecībās (32,9 %). Tā kā minētās deciļgrupas atrodas kāpņu vidusdaļā, pensionāri formāli veido Latvijas iedzīvotāju "vidusšķiru". Tikai tā nav vidusšķira tradicionālā izpratnē, kura var dzīvot, neraizējoties par uzturu, par izlikšanu no dzīvokļa, apģērbu, veselības aprūpi, kurai ir pieejama kultūra, ja arī nav iespējams strauji veidot lielākus uzkrājumus. Latvijas pensionāriem visas tās ir ikdienas rūpes un raizes. Šāds vidusšķiras paradokss ir tieši saistīts ar faktu, ka aptuveni trīs ceturtdaļas valsts iedzīvotāju ir spiesti dzīvot zem iztikas minimuma, bet apmēram puse — arī zem krīzes iztikas minimuma.

Tā kā kāpņu vidējos pakāpienus — 4.–6. deciļgrupu lielā mērā ir aizņēmuši pensionāri, citām sociālajām grupām tur paliek maz vietas. Tās izvietojas vai nu zemākās, vai augstākās deciļgrupās.

Algotu darbu strādājošo mājsaimniecības polarizējas, kā tas bija sagaidāms , ņemot vērā iepriekš teikto, divās daļās. Pirmajās trīs deciļgrupās viņu īpatsvars (42,1 — 54,4 %) aptuveni atbilst valsts vidējam (49,7 %), 4. — 6. deciļgrupā tas ir ievērojami mazāks par vidējo (29,3 — 36,7 %), bet pēdējās 9. — 10. deciļgrupā sasniedz 72,3 — 73,3 %. Pirmajās deciļgrupās nonāk zemu atalgoto mājsaimniecības, bet no pēdējo augstāko ienākumu mājsaimniecību deciļgrupām trīs ceturtdaļas aizpilda samērā augstu un augstu atalgoto mājsaimniecības.

Zemnieki, kuru galvenais ienākumu avots ir lauksaimnieciskā ražošana, bieži ir spiesti samierināties ar kāpņu viszemākajiem pakāpieniem, daudziem no viņiem nonākot pašā pirmajā — visnabadzīgāko — deciļgrupā. Vidēji Latvijā zemnieku mājsaimniecībās, kuru ienākumu galveno daļu dod lauksaimniecība ir 2,3 % no mājsaimniecību kopskaita, bet no pirmās ienākumu deciļgrupas mājsaimniecībām šādas zemnieku mājsaimniecības veido jau 9,5 %. Centrālajās deciļgrupās zemnieku mājsaimniecību īpatsvars ļoti mazs. Tas nedaudz pieaug atkal samērā turīgo mājsaimniecību deciļgrupās, īpaši pašā pēdējā. Tātad zemnieki, kuru galvenais ienākums ir lauksaimnieciskā ražošana, izteikti noslāņojas arī savas sociālās grupas ietvaros: lielākā daļa ir ļoti nabadzīgi, maza daļa — relatīvi turīgi.

Zemnieki ar galveno ienākumu no pensijas koncentrējas vai nu visnabadzīgāko deciļgrupās, vai arī citiem pensionāriem atbilstošās centrālās deciļgrupās, tomēr sevišķi izteiktas koncentrācijas šeit nav. Minētā sociālā grupa ļoti maz pārstāvēta vienīgi divās augstākajās labklājības grupās, kur maz arī citu pensionāru. Uzņēmēju un pašnodarbināto mājsaimniecības mājsaimniecību budžetu pētījumos samērā vāji pārstāvētas, jo daļa no gadījumizlozes ceļā izraudzītām uzņēmēju mājsaimniecībām no pētījuma atsakās. Tie uzņēmēji, kuri pētījumā ir piedalījušies, samērā bieži nonāk labklājības kāpņu augšgalā, tomēr ir arī uzņēmēji un pašnodarbinātie, kuru ienākumi uz vispārējā fona ir ļoti mazi. Uzņēmēju īpatsvars 2. — 3. ienākumu deciļgrupā ir tuvs visu mājsaimniecību vidējam.

Mājsaimniecības, kurām nav regulāra ienākumu avota vai kuras nav pieskaitāmas minētām sociālām grupām, ir sakopotas atsevišķi, nosaucot par "citu grupu". Vairāk nekā trešdaļa šādu mājsaimniecību nonāk pirmajā visnabadzīgāko deciļgrupā. Šī sociālā grupa ir izplatīta arī otrajā ienākumu deciļgrupā. Tādēļ minētā sociālā grupa ir jāvērtē kā izteikti nabadzīga. Tomēr ir arī izņēmumi. Pēdējās sociālās grupas īpatsvars pašā augstākā ienākumu deciļgrupā atkal ir vienāds ar vidējo īpatsvaru visās mājsaimniecībās.

Tautībgrupās

atšķirību mazāk

Pētījumā izdalītas trīs mājsaimniecību tautībgrupas: latviešu mājsaimniecības, kur visi mājsaimniecības locekļi uzrādījuši latviešu tautību; krievu mājsaimniecības, kur visi locekļi uzrādījuši krievu tautību, un citu tautību un tautību ziņā jauktas mājsaimniecības (3. tabula).

Kā redzams mājsaimniecību sadalījums tautībgrupās visās ienākumu deciļgrupās ir samērā tuvs kopējam visu Latvijas mājsaimniecību sadalījumam tautībgrupās. Vērojamās atšķirības ir samērā mazas salīdzinājumā ar tām, kuras redzējām sadalījumos pēc sociālās grupas un teritorijas.

Pievēršoties samērā nelielām atšķirībām, vispirms jāatzīmē , ka zemākās deciļgrupās ir vērojams lielāks citu tautību un jaukto mājsaimniecību īpatsvars nekā vidēji Latvijā. Varētu domāt, ka Latvijā dzīvojošie baltkrievi, ukraiņi, poļi u.c. caurmērā nonāk nedaudz sliktākos materiālos apstākļos nekā latvieši un krievi.

Tā kā minētās "citas" tautības ir nedaudz atbrīvojušas augstākos pakāpienus uz deciļgrupu kāpnēm, tos ieņēmušas latviešu mājsaimniecības. Līdz ar to latviešu mājsaimniecības uz šīm kāpnēm ir tikušas nedaudz augstāk par vidējo.

Krievu mājsaimniecību īpatsvars dažādās ienākumu deciļgrupās (21,5 — 28,3), ņemot vērā izlases kļūdu, jāvērtē kā tuvs vidējam — (25,5 %). Turklāt divi ļoti atšķirīgi procentu skaitļi ir vērojami blakus esošajās 9. un 10. deciļgrupā. Tādēļ var secināt, ka krievu mājsaimniecību novietojums uz ienākumu deciļkāpnēm visumā atbilst valsts vidējam.

Vērtējot nelielās ienākumu atšķirības dažādu tautību mājsaimniecībās, ir jābūt ļoti piesardzīgiem, tādēļ ka dažādu tautību mājsaimniecības ir dažādi izplatītas teritorijā un raksturīgās sociālās grupās. Pēdējās pazīmes ir izšķirošas ienākumu formēšanā, un to ietekme netieši var parādīties saistībā ar tautību. Latviešu īpatsvars, salīdzinot ar vidējo valstī, ir daudz lielāks laukos nekā pilsētās. Tā kā laukos ienākumi ir mazāki nekā pilsētās, šīs īpatnības dēļ latvieši zaudē.

Savukārt krievu, baltkrievu, ukraiņu, poļu īpatsvars salīdzinājumā ar valsts vidējo, ir daudz lielāks Latgales reģionā, īpaši šī reģiona lielajās pilsētās Daugavpilī un Rēzeknē. Šajā reģionā pašreiz ir vislielākais bezdarbnieku īpatsvars, kas krasi pazemina mājsaimniecību ienākumus. No tā var rasties netiešs secinājums, ka krieviem ienākumu mazāk nekā latviešiem.

Salīdzinot ar vidējo valstī, latvieši vairāk strādā valsts iestādēs un uzņēmumos, krievi un citas tautības — privātos uzņēmumos. Tā kā privātos uzņēmumos strādājošie biežāk ir ieinteresēti savus īstos ienākumus slēpt vai pat atteikties no pētījuma, krievu uzrādītie ienākumi var vairāk atšķirties no īstajiem nekā latviešu.

Ja gribētu dziļāk pētīt ienākumu atšķirības dažādu tautību mājsaimniecībās, būtu ieteicams to darīt atsevišķu sociālo un teritoriālo grupu ietvaros, tādējādi fiksējot šīs primārās ienākumus formējošās pazīmes nemainīgā līmenī. Diemžēl pašreizējais CSP mājsaimniecību pētījuma apjoms tādam trīspakāpju grupējumam nav piemērots. Grupējot visu izlases mājsaimniecību skaitu vienlaikus pēc trim pazīmēm un katrai pazīmei izdalot vairākas grupas (ienākumiem — 10), katrā elementārgrupā nonāk tik maz mājsaimniecību, ka to ienākumus un citus dzīves līmeņa rādītājus vairs nevar uzskatīt par grupai reprezentatīviem. Pagaidām ir jāapmierinās ar secinājumu, ka ienākumu atšķirības Latvijā izplatītāko tautību mājsaimniecību grupās nav lielas un visticamāk tās rada nevienmērīgs tautību sadalījums teritorijā un pa sociālām grupām.

1. tabula

Latvijas mājsaimniecību teritoriālo grupu īpatsvars deciļgrupās

pēc rīcībā esošā ienākuma 1998.g. 1.pusgadā

Aprēķini izdarīti ar nenoapaļotiem skaitļiem. Tādēļ procentu skaitļu summa var nedaudz atšķirties no 100. Šīs un turpmāko tabulu izstrādāšanai vajadzīgos datoraprēķinus veica LU doktorante Signe Bāliņa.

2. tabula

Latvijas mājsaimniecību sociālo grupu īpatsvars deciļgrupās pēc rīcībā esošā ienākuma

vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī 1998.g. 1.pusgadā, %

3. tabula

Latvijā izplatītāko tautību mājsaimniecību īpatsvars deciļgrupās pēc rīcībā esošā ienākuma

vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī 1998.g. 1.pusgadā, %