Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Laiskums un palaidnība, un - spaidi un neziņa. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 14.02.2001., Nr. 25 (2412) https://vestnesis.lv/ta/id/3314

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Ar jaunromantiķu spalvu latviešu un igauņu literatūrā

Vēl šajā numurā

14.02.2001., Nr. 25 (2412)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Laiskums un palaidnība, un — spaidi un neziņa

Ko pateicis augšām ceļamais Mīlenbachs

Nepārprotamas literāras izteiksmes labad ir paturams mīkstinātais r , ko prasa latviešu gramatikas sistēma un ko prasīja mūsu pirmās brīvvalsts laika izglītība. Nu daudzi nelieto ® . Kādi tam iemesli? — Saka, okupācijas pusgadsimtā ® skolās nav mācīts. Kad skolas pabeigtas, diplomi rokā un amati sasniegti, ku®š būs tāds ideālists, kas tad vēl vīžos pārmācīties latviešu gramatiku! Jāsāk ® mācīt iesācējiem.

Atjaunotās brīvvalsts skolās, tāpat Izglītības un zinātnes ministrijā garā neatjaunotiem darbiniekiem arī neesot ilgu pēc tāda ® , kas taču skolotājiem sagādātu jaunas pūles (t.i., vairāk darba dzimtās valodas kvalitātes labad), bet skolēniem rastos jaunas kļūdas un zemākas atzīmes (kas liktu nopietnāk mācīties savas valsts valodu). Tāds ® pat riebjoties, un tā aizstāvji kaitinot. Lūk, mērauklas un gandrīz bērnišķīga vaļsirdība!

Tāda vaļsirdība ir tomēr godīgāka par "zinātnisku" ® apmelošanu (piem., ka ® esot tikai "fonēmas variants") un godīgāka par nekautrīgiem centieniem iestāstīt, ka Endzelīns pats beigās esot atteicies no tās "ļipiņas zem r ", kas latviešiem pašiem par grūtu, bet ko lieliski bija apguvuši savās skolās cittautieši (I.Kozakeviča, D.Lēbers, M.Vulfsons).

Patiesībā joprojām "īstais iemesls, kāpēc daudzi mīkstināmo r nemīkstina, ir un paliek laiskums un palaidnība". To teicis Kārlis Mīlenbachs jau 1909.gadā. (Daži jautājumi par latviešu valodu, IV 72.)

Atspēkojuši to nav ne vecā (nevajadzīgā mīkstinātā) "jū®as k®upja" mēdīgie piesaucēji, nedz konjunktūrāli mainīgie pseudologi. Nav viegli viņiem: trūkst objektīvu argumentu ne vien pret ® , un vecie draudi oponentu apklusināšanai (amata atņemšana, spaidu darbi, piespiedu ārstēšana) vairs lāgā neder. Valodniecības laukā pieredzētās varmācības te neiztirzāšu. Pa daļai tās ir jau pieminētas avīzēs ("Laiks 1997.g. 8.III, "Latvijas Vēstnesis", 1999.g. 20.IV).

Kas tiek no ® lietošanas vai atmešanas, būtu nemitīgi jāatgādina un jāatkārto līdzīgi kā senajā Romā "Ceterum censeo (..)." Tik ilgi, kamēr pastāv ® diskriminācija.

 

Īsi atskatoties

Kārlis Mīlenbachs (1853—1916) ir klasiski izglītots, vārdos un darbos godprātīgs valodnieks. Viņš ir Endzelīna līdzgaitnieks latviešu valodas pētniecībā un literārā izkopšanā. Abi ir izveidojuši pamatprincipos izcili labu rakstību, ko tagad īsi mēdz saukt par Endzelīna rakstību. Jo Mīlenbachs agri mira (63 gadu vecumā), un Endzelīnam nācās novadīt galā mūsu rakstības reformu (1922.g.), tāpat Mīlenbacha nepabeigto Latviešu valodas vārdnīcu. Šo rakstību, sīkumos arvien pilnīgotu, brīvvalsts laikā iemācīja jaunatnei skolās un sekmīgi lietoja kultūras dzīvē. Skolās tolaik nevis teųrētizēja par valodu, bet — mācīja, kā literāri pareizi runāt un rakstīt. Tā būtu jārīkojas arī tagad.

Diemžēl padomju varas gados (1946, 1957) režīma funkcionāri latviešu pareizrakstību sagrozīja un sabojāja, proti, pazemināja tās kvalitāti. Piemēram, atmeta ® un ch un svešvārdos ieviesa krievu uzsvaram līdzi lēkājošas ga®umzīmes pēc varasvīriem pierastās neizkoptās padomju Krievijas latviešu rakstības parauga. To uzspieda un dēvēja par valodas "attīstību"! Izteiksmi krieviskoja. Tagad to vēl piedevām anglisko!

Bet Mīlenbachs savulaik ir aicinājis "latviski domāt, latviski runāt, latviski just" (Latvju Grāmata, 1925.g.IV 245).

 

Ieskatoties tagadnē

Latviešu valoda ir apdraudēta ar "svešvārdu blāķiem", kā saka Aivars Ozoliņš. Tas tiesa. Bet vēl kaitīgāka būtu aplam darinātu jaunvārdu gūzma. Jo tādi noplicina vārddarināšanas līdzekļus (formantus), jauc sistēmu un vājina valodas pareizuma izjūtu. Piemēram, darītājvārdi ar –ējs dabiski atvasināmi no verbu pagātnes celma ( devējs, jutējs ), taču sporta raidījumos dzirdami "līdzjūtēji". Tikpat aplami darinājumi no tagadnes celma ir "atbilstīgs; atbilstība", ku®u vietā derētu atbilstošs; atbilšana, atbilsme, atbildums. Un kur tad vēl daiļskanīgi sameistaroti, bet piedēkļa nozīmei neatbilstošie ierīču jaunvārdi, kā "(roku) mazgātnis", "(maizes) grauzdne"; pareizi mazgātuvis, grauzde, kam seni paraugi: (piena) kāstuvis, (graudu) kalte.

Patiesi apsveicams ir Aivara Ozoliņa nodoms dibināt Mīlenbacha augšāmcelšanas kustību ("Diena", 2000.g. 23.XI). Vēl jo vēlamāka būtu abu valodniecības klasiķu: Mīlenbacha un Endzelīna augšāmcelšana — mūsu valodas un tautas pastāvēšanas labad. Ir, par laimi, ļaudis, kas uzņemas bīstamo ceļu pret straumi, kāda 50 gados iegrauzusies latviešu valodā un domāšanā. Ir apgādi, avīzes un grāmatu autori, kas aizstāv un lieto nebojātu pareizrakstību un nepiesārņotu valodu. Par tādu zinīgi un prasmīgi gādā daudzi literārie redaktori — pēc maniem vērojumiem, piemēram, Rūta Augstkalne, Jānis Loja, Aina Rozeniece, Rute Runce u.c.

 

Kas jādara nākotnē

Jāatlabo rakstība, jāatvaira svešnieciskais, kas uzgulst latviešu valodai un "spiež tai ārā dzīvību".

Atlabojot rakstību, ir, īsi sakot, jāatjauno ® un ch un jālieto ga®umzīmes pēc viena principa jebkādas cilmes vārdos, kā savējos, tā svešvārdos.

Barbarismu vientiesīga vai kaitnieciska atdzīvināšana un svešvārdu blāķi atklāti smacē mūsu valodu. To drīz pamanām. Vēl bīstamāka ir jebkādu vārdu svešvalodiska lietošana, kas mums it nemanot zudina valodas savdabību (identitāti), uzspīlē latviešiem nelatviešu gramatiku, piemēram, locījumu lietošanā, ko pienācīgi vairs neiemāca mūsu skolās. Tad nu daudzi nezin, kad jāsaka trūkst diegi un kad trūkst diegu. Neskaidrība arī vajadzes teikumos ar jā– , kas senlaikus lietoti ar piederības jeb posesīvu nozīmi. Tāpēc literāri un vēsturiski tiesīgi īpašnieks ir datīvā un īpašums nųminātīvā ( saimniekam jābaro suns ). Bet svešvalodu ietekmē locījumus sagroza, tā ka izteiksme kļūst dīvaina ( saimnieks jābaro suni ) un daudzos gadījumos pavisam neskaidra, piemēram: citi sliņķi jākopj. — Vai kopjams sliņķis, sliņķe vai viņi abi, jeb vai kādi citi, un kas ir kopējs?

Tāpat vārda vai locījuma nozīme visai bieži mainās, tiklīdz atmetam līdzskaņa mīkstinājumu vai jotējumu, piem., vārdos gaļa, ga®a, bū®i, ziņu, kuņģi, deģi, kampju, glābju, skumju, burvji. Gadās arī trejādi homonimas formas ar mīkstinājumu, bez ku®a vārds zaudē jēgu, piem., veļu (veļa, velis, velt).

 

Vēl par ®

Par ® , kas izlokšņu vairumā gan zudis, tomēr ir visur atstājis pēdas, sīki un konkrēti esmu izstāstījusi, piem., rakstā "Kālab mīkstināms r" (Karogs, 1989.g. IV 161–165). Tur r mīkstinājums aizstāts ar burta trekninājumu, jo tipogrāfijās ® bija pazudināts. Mīkstināms r tur, kur to prasa gramatikas sistēma. Tā ir vēsturiski izveidojusies kārtība, kas palīdz precīzi izteikt un uztvert domu. Valodas sistēmā funkcionēdams, ® novērš pārpratumus, veicina skaidru un ātru saziņu un sekmē literāri pareizu izrunu, piem., e, ē platu izrunu nevietā ( dze®u, bē®u sludinājums). Ir viegli iegaumēt, kur r mīkstināms: turpat, kur mīkstina l, turklāt tikai četrējādos vārdos un atvasinājumos no tiem ar –āks, –ums, –ains, –ot, proti:

1) zaļš ceļš : ga®š ka®š (zaļāks : ga®āks; zaļums : ga®ums; ceļot : ka®ot);

2) brālis : mūris;

3) zīle : bedre (zīļains : bed®ains);

4) smelt : dzert. — Iegaumēt šādus verbus var arī pēc tā, ka tiem tagadnes vienskaitļa 2. (tu) personas forma beidzas ar nemīkstinātu –l, –r:

(tu) smel, cel, dzel, dzer, ar (zemi), bar, ber, bur, dur, ir (laivu), kar, kur, ķer, per, ser, sper, sver, šķir, tver, ver. Vienīgi ar –l, –r mīkstinājumu atšķiras abu skaitļu 3. personas forma (viņš, viņi) smeļ, ceļ; dze®, a® (zemi), ba®, be® utt.

No r nemīkstināšanas (vai mīkstināšanas nevietā) rodas neskaidrības un arī lieli pārpratumi pat pilnā kontekstā. (Un konteksts var nemaz nebūt, piem., bibliogrāfijās.) Belzīgs piemērs ir Mirdzas Ķempes atdzejojot pārprastais Raiņa dzejolis "Gara gaita", ko viņa dzejas izlasē krieviski tulkojusi ar "Dļinnij putj", sajaukdama garīgumu ar ga®umu. Vēlāk okupācijas laikā iznāca zinātnisks Raiņa darbu jaunizdevums, kur respektējot atstāts pat vecs nelāga rakstījums (nau, vaj, bijuse), totiesu ® nav pieļauts — pazudināts!

Derētu atminēt dažas no daudzām mīklām, kādas uzdod negudri un pārestīgi padzītais ® , valodas kultūras balsts, divdomību novērsējs un skaidrības ieviesējs daudzos gadījumos. Piemēram, kā lasīt un saprast:

Gara dzīve. Asaru ezers. Dūru cīņā. Māra mājā. Modra māte. Šķēru gali. Iet divi pāri. Agra precēšanās. Daudz karošu. Spodra istaba. Veras logs. Runa par garu. Garu gari ceļojumi. Bieži barot. Baram bērnu. Skaras klāt. Mērakmens. Taurkalne. Kupra mugura. Bēra auzas. Jūdz bēru zirgu. Iras pīles. Priekškara audums. Šai zemē daudz sēra. Kas ar manu tēva zemi? Cik slimnīcai sanitāru un cik sanitāru? Pa vienam piekaram. Labi seram. Cik kuram vajag malkas? Bāru apgāde. Drīz izšķiršos. Daudz iekāru. Vecās peras. Varot varot. Būros būros. Šķiras pārstāvji. Jāliek pārbaudīt pulveri. Vai dzer zvēru tēju? "Šī man sola pūru pūru, Lai es nieka nesakot" (tautasdziesma). "Kā gadiem aru es, tā aru, (..) Lai zeltā pārvērst varu varu" (K.Krūza). "Mēra žurka, mēra kaķis apkārt Rīgu mērījās" (O.Vācietis). J.Krosa romāns "Starp trim mēriem". "Uzcēlu pieminekli mūžīgāku par varu" (Horātijs).

Šādu neskaidrību nebūtu, ja mēs, savas valsts literāro valodu cienīdami un mīkstinājumu distinktīvo (nozīmes atšķīrēja) lomu apjēgdami, gribētu un mācētu pienācīgi lietot ® , kur latviešu gramatikas sistēma prasa.

Ja mēs, Mīlenbacha pelto laiskumu un savtīgumu atmetuši, čakli sekosim viņa aicinājumam domāt, runāt un just latviski, tad pastāvēsim.

Dr. philol. Rasma Grīsle — "Latvijas Vēstnesim"

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!