PĒC CEĻA

No Ķīnas Lielā mūra var tālu redzēt

Turpinājums.

Sākums "LV" 13.11.1998., nr.341/342

Patiešām tālu te var redzēt gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.

Mūris liek arī vērtēt, analizēt un izdarīt secinājumus.

"Vai gan tiešām mūris spēja Ķīnu pasargāt no ārvalstu iekarotājiem," man ne reizi vien ir vaicājuši. Uz to nav iespējama neapstrīdama atbilde. Jo Ķīna tomēr nonāca un gadu simteņiem atradās citu valstu ekonomiskā un arī politiskā atkarībā.

Taču no militārā viedokļa Ķīnas Lielais mūris ir perfekta aizsardzības sistēma. 6,4 tūkstošus kilometru garais mūris stiepjas augstu kalnos, saslēdzot jau tā grūti pārvaramās virsotnes vienotā aizsardzības sistēmā. Pārdesmit metrus augstais mūris ir arī militāra transporta maģistrāle: tā virsma veido gludi bruģētu ceļu, pa kuru vienlaikus var auļot līdzās četri kavalēristi. Visā mūra garumā, ik pēc pāris kilometriem, izbūvēti arī novērotāju torņi. Pamanot jau pa lielu gabalu pretinieka karapulku tuvošanos, mūra sargiem atlicis tikai aizdegt signāluguni un uz apdraudēto sektoru sūtīti papildspēki.

Lidojot uz Ķīnu, mūris redzams jau pa lidmašīnas iluminatoru no desmit kilometru augstuma. Bet amerikāņu astronauti to vērojuši arī no izplatījuma.

Skatot allaž tūristu nosēto Ķīnas Lielo mūri, varētu domāt, ka šodien tas ir tikai tūristu atrakcijas elements. Liekas, tā šo vienu no septiņiem pasaules brīnumiem arī uztver vairums ārvalstu tūristu...

Taču man šķiet, ka mūris vispirms kalpo kā atslēga šīs nācijas un šīs valsts savdabības izpratnei.

Vispirms jau mūris liecina par ķīniešu — mūžsenās zemkopju tautas — miermīlīgumu vēsturiskā perspektīvā. Vai gan citādi ķīnieši būtu no paaudzes paaudzē veidojuši šo būvi, dēliem turpinot tēvu, vectēvu un vecvectēvu aizsākto.

Mūris ir labākā liecība arī ķīniešu dzimtenes mīlestībai. Piederības izjūtai pret šo konkrēto, nebūt ne pašu dāsnāko vietu zem Saules. Krass pretstats mūra celšanas laikā Āzijas kontinentā (un ne tikai tad, un ne tikai tur) izplatītajai klejošanai labāku dzīves apstākļu meklējumos. (Mūris celts aizsardzībai pret ziemeļu klejotāju cilšu iebrukumiem.)

Ķīnas Lielais mūris apliecina arī ķīniešu pragmatismu: grandiozā būve taču paredzēta vitālai nepieciešamībai — valsts drošībai. Tātad tās radīšanas motivācija krasi atšķiras no daudzu citu gigantisku celtņu, piemēram, Ēģiptes piramīdu, ieceres — slavināt valstī pastāvošo politisko režīmu.

Par pragmatismu liecina arī divtūkstoš gadus ilgā mūra tapšanas gaita. Šo ilgumu noteica ne vien nepieciešamība pēc grandioziem cilvēku un materiālu resursiem: tik lielu būvi arī finansiāli nebūtu pa spēkam uzcelt desmit vai pat simt gados.

Visbeidzot, mūris ir spilgta liecība Ķīnas gigantiskajām iespējām, vispirms jau bieži vien neaptverami lielajiem cilvēku resursiem. Būtībā, cenšoties izprast un objektīvi izvērtēt šo valsti, jārunā par milzīgo skaitļu radītu "Ķīnas fenomenu", pret ko pārējā pasaule bieži vien izturas pārsteidzoši nevērīgi.

Pavisam vienkāršs piemērs: pavaicājot, kuru valodu pasaulē lieto visvairāk cilvēku, jūs tikai retā atbildē dzirdēsit, ka tā ir ķīniešu valoda. Taču šajā valodā runā vismaz piektā daļa planētas iedzīvotāju, jo 20% — tāds ir Ķīnas iedzīvotāju īpatsvars mūsdienu cilvēces kopskaitā. Aizmirstot šo specifisko Ķīnas faktoru, ikviens, bet žurnālists jo īpaši, sevi nostāda panaivā situācijā. Tā pavisam nesen pasaules ziņu kanālus pārlidoja ziņa par smēķēšanas ligu Ķīnā ar dramatiskos toņos ieturētu prognozi: ja tā turpināšoties, tad jau pēc dažiem gadiem no pārmērīgas nikotīna lietošanas varētu nomirt pat līdz diviem miljoniem ķīniešu. Atceroties specifisko Ķīnas faktoru, var viegli aprēķināt, ka šie 2 miljoni eventuālo nikotīna upuru veido 0,16 % no 1,235 miljardiem Ķīnas iedzīvotāju. Ja vēl ņem vērā, ka sievietes Ķīnā smēķē daudz mazāk nekā daudzās Eiropas valstīs un diemžēl arī Latvijā, jāsecina: situācija Ķīnā ir labāka nekā daudzās citās valstīs.

No Ķīnas Lielā mūra labi saskatāma arī mūsu Latvija (protams, pārnestā nozīmē). Varētu pat teikt, ka formāli Ķīna un Latvija atrodas tuvu viena otrai — starp tām ir tikai viena valsts. Taču tā ir Krievija. Teritorijas ziņā pasaules lielākā valsts. Bet vēl tikai pirms septiņiem gadiem starp mums bija PSRS — valsts, kas Latviju pusgadsimtu turēja okupācijas žņaugos. Un, atskatoties mūsu nesenajā vēsturē, redzams, ka Ķīnai Latvijas liktenī bijusi lielāka nozīme, nekā, pavirši vērtējot, varētu likties pirmajā brīdī.

Jau kopš 50 gadu vidus ilgi pastāvēja diplomātiska un militāra spriedze starp mūsu okupētājvalsti un Ķīnu. Ne reizi vien tā pārauga pat militārā konfrontācijā, parādot pasaulei un arī mums, okupētajām Baltijas valstīm PSRS ievainojamību. Vienlaikus šī spriedze divu komunistisko lielvalstu attiecībās — "aukstā " kara situācijā — deva kaut nelielu psiholoģisku atelpu Rietumu pasaulei un vairoja baltiešu cerības uz savas neatkarības atgūšanu.

1991. gadā Ķīnas Tautas Republika viena no pirmajām atzina Latvijas atjaunoto valstisko neatkarību. Jau 1991. gada 21. septembrī Ķīna ar mūsu valsti nodibināja diplomātiskās attiecības. (Salīdzinājumam— Krievijas Federācija par šādu soli izšķīrās 4. oktobrī, bet tobrīd vēl pastāvošā PSRS — tikai 15. oktobrī.)

"Latvija ir Eiropas valsts, kas atrodas svarīgā vietā, pie Baltijas jūras, tās galvaspilsēta Rīga ir tālu pazīstama ar savu bagāto un unikālo vēsturi, "

intervijā "Latvijas Vēstnesim" teica Ķīnas Tautas Republikas ārlietu ministra vietnieks Džans Deguans. "Ķīniešu tauta pret latviešu tautu jūt visdziļāko draudzību un cieņu. Mēs uzskatām, ka ģeogrāfiskais attālums nevar būt par šķērsli mūsu valstu sekmīgai ekonomiskai sadarbībai."

Latvijas žurnālistu delegācijas vizīte Ķīnas Tautas Republikā noritēja īsi pirms mūsu valsts 80 gadu jubilejas, tādēļ skatiens uz Latviju no Ķīnas Lielā mūra bija dziļi simbolisks un nozīmīgs.

Ķīnas Tautas Republikas konstitūcijā joprojām pastāv paragrāfs par Ķīnas Komunistiskās partijas vadošo lomu. Manuprāt, tieši šī fakta kontekstā Ķīnas cieņas pilnā attieksme pret Latviju jo uzskatāmi apliecina mūsu valsts starptautisko autoritāti. Ceļu, ko vēl nesen citas komunistiskas lielvaras okupēta tauta nogājusi nepilnā gadu desmitā.

Pēc tam kad Latvijas valdība atkal bija pārtraukusi 1992./1993. gada ziemā kļūmīgi nodibinātās diplomātiskās attiecības ar Taivanas administrāciju, sākās Latvijas Republikas un Ķīnas Tautas Republikas divpusējo attiecību dinamiska attīstība. Rīgā ieradās enerģiskais Ķīnas pagaidu pilnvarotais lietvedis Vans Kaivens (tagad viņš ir savas valsts ārlietu ministrijas departamenta vadītājs) un enerģiski uzsāka priekšdarbus vēstniecības atvēršanai. Drīz savu akreditācijas vēstuli mūsu Valsts prezidentam Guntim Ulmanim iesniedza pirmais Ķīnas Tautas Republikas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Vans Fensjans. Šogad 1. martā mūsu valstī akreditējās jau otrais Ķīnas Tautas Republikas vēstnieks Jao Peišens. Rīgā darbojas arī Ķīnas ekonomikas un tirdzniecības jautājumu padomnieka pārstāvniecība, kā arī tirdzniecības centrs.

1994. gada nogalē notika mūsu Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa vizīte Ķīnā. Savukārt Latviju apmeklēja Ķīnas Tautas Republikas premjerministra vietnieks un ārlietu ministrs Cjaņs Cjičeņs. Ir radīta jau solīda juridiskā bāze mūsu divpusējo attiecību tālākai attīstībai.

"Neraugoties uz abu valstu atšķirīgo lielumu, mēs uzskatām, ka abu mūsu valstu attiecību pamatā jābūt pilnīgai sapratnei un savstarpējai cieņai,"

uzsvēra Ķīnas ārlietu ministra vietnieks Džans Deguans. "Tagad mēs varam rēķināties ar stabilu mūsu valstu attiecību attīstību."

Skatiens no Ķīnas ļauj arī jo asāk saskatīt traģiskos piecdesmit okupācijas gadus Latvijas vēsturē ar mūsu tautai uzspiesto svešo ideoloģiju. Ķīnas vērojumu iespaidā Latvijas 80 gadu jubilejas dienās vēl reljefāk iezīmējās arī mūsu pašu vēstures pretrunīgās kolīzijas. Bet man pašam un, iespējams, arī maniem kolēģiem Latvijas žurnālistu delegācijā nācās sev klusībā atbildēt uz jautājumu: vai esmu psiholoģiski gatavs objektīvi izvērtēt citas valsts realitātes? Neiespaidojoties no fakta, ka šajā valstī pastāv atšķirīga ideoloģiskā sistēma.

"Mūsu valsts un mūsu partija, atšķirībā no Padomju Savienības Komunistiskās partijas, nekad nav centusies eksportēt savas idejas,"

tiekoties ar Latvijas žurnālistu delegāciju, uzsvēra Ķīnas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas Starptautisko sakaru departamenta vadītāja vietnieks, filozofijas zinātņu doktors Cai U. Viņš vairākkārt atkārtoja arī daudzu citu augstāko Ķīnas vadītāju deklarēto atziņu, ka ideoloģiskā un politiskā sistēma ir tikai un vienīgi katras attiecīgās valsts un sabiedrības darīšana un ka valstu sadarbība attīstāma, pamatojoties uz pieciem mierīgas līdzāspastāvēšanas principiem, paceļoties pāri ideoloģiskajām atšķirībām.

Fakts, ka Latvijas žurnālistu delegācijas programmā iekļauta tikšanās ar augsto Ķīnas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas ārējo sakaru departamenta vadītāja vietnieku, mūs sākumā pārsteidza. Taču, atceroties, ka Komunistiskajai partijai Ķīnā joprojām ir vadošā loma, uztvērām to vispirms kā īpašas cieņas apliecinājumu.

"Jūs droši vien gribēsit zināt, ko apstākļos, kad daudzās pasaules valstīs komunistiskās partijas ir zaudējušas savu nozīmi, dara mūsu valsts Komunistiskā partija un ar ko konkrēti nodarbojas mūsu starptautisko sakaru departaments, "

kā uzminējis mūsu jautājumu, teica doktors Cai U. "Atbilde ir pavisam vienkārša. Kā zināt un, cerams, paši savām acīm pārliecinājāties, mūsu valsts piešķir ārkārtīgi lielu nozīmi ekonomiskajai attīstībai. Īpaši nozīmīgs aspekts šajā procesā ir starptautiskā ekonomiskā sadarbība, sevišķi ārzemju investīcijas. Šajā kontekstā galvenais mūsu departamenta mērķis un uzdevums ir, izvēršot sadarbību ar dažādām citu valstu politiskajām partijām, sekmēt mūsu valsts ekonomisko sadarbību."

Cai U tūdaļ arī izteica vēlēšanos veidot sadarbību ar Latvijas politiskajām partijām. "Vēlams, protams, ar tām partijām, kas ievēlētas parlamentā, " viņš precizēja. "Cik man zināms, Latvijas jaunajā Saeimā ir iekļuvušas sešas partijas: trīs ar centrisku ievirzi, viena ar labēju un divas ar kreisu orientāciju."

Kad "Latvijas Vēstneša" ārpolitikas redaktors, Latvijas žurnālistu delegācijas vadītājs, precizēja, ka neviena no Latvijas Parlamentā pārstāvētajām partijām savā darbībā nevadās pēc komunistiskās ideoloģijas, doktors Cai enerģiski palocīja galvu: " Jā, tas man ir zināms un labi saprotams. Mēs vēlamies sadarboties ar jebkuru demokrātisku partiju, vispirms jau abpusēji izdevīgu ekonomisko kontaktu sekmēšanas vārdā."

Sarunas turpinājumā doktors Cai uzsvēra, ka laika ritējumā arī Ķīnas Komunistiskā partija ir ļoti mainījusies. Dziļas pārdomas Ķīnas politiskajiem līderiem izraisījis arī PSRS sabrukums. Un šīs pārdomas vēl dziļāk nostiprinājušas viņu pārliecību par izvēlētā ekonomikas reformu kursa likumsakarību. Pāreja uz sociālistisko tirgus ekonomiku, saglabājot Komunistiskās partijas vadošo lomu un tradicionālo ārējo atribūtiku (karogs, valsts himna, joprojām tradicionālie Mao Czeduna portreti Tjanaņmeņa laukumā un oficiālajās iestādēs), Ķīnā tiek intensīvi sekmēta un valsts visplašāko atbalstu bauda brīvā tirgus ekonomika. Īpaši tiek veicinātas ārvalstu investīcijas, kuru piesaistīšanai Ķīnā izveidota virkne gigantiska apjoma brīvo ekonomisko zonu. Šeit nodibinātie kopuzņēmumi pirmajos pāris gados ir atbrīvoti no nodokļiem, bet vēl pēc tam pāris gadu maksā valstij nodokļus 50 procentu apjomā. Pēc pieciem gadiem, kad šāds uzņēmums ir jau pilnībā izveidots un gūst stabilu peļņu, valsts budžetā sāk ieplūst simtiem miljonu juaņu. Ķīnā jau darbojas simtiem ķīniešu un amerikāņu, ķīniešu un japāņu, ķīniešu un vācu kopuzņēmumu. Ķīnas "reformu tēvs " Dens Sjaopins šo pragmatisko principu raksturoja ar pavisam vienkāršu formulu: "Nav svarīgi, kādā krāsā ir kaķis. Svarīgi ir, lai kaķis ķertu peles."

Un kaķis arī ķer peles. Ķer sekmīgi. 80 gadu vidū Ķīnas budžets vēl bija ar ļoti lielu deficītu (1985. gada maksājumu bilance bija 11 594 miljoni ASV dolāru), bet 1995. gadā — jau 6 532 miljoni dolāru. Ķīnas nacionālais kopprodukts šajā laikā bija audzis no 305 254 miljoniem līdz 522 188 miljoniem ASV dolāru. Caurmērā uz katru Ķīnas iedzīvotāju nacionālā kopprodukta pieaugums desmit gados bijis 290 līdz 440 ASV dolāru.

Apmeklējot Ķīnu jau otro reizi, arī šo rindu autors pats varēja uzskatāmi pārliecināties, ka pat trīs gados Ķīnā jūtami paaugstinājies dzīves līmenis. Pilsētās, īpaši Pekinā, cilvēki tagad ir jau daudz labāk ģērbti, atklātāki attiecībās ar ārzemniekiem, daudz biežāk smaida. Varbūt tieši tāpēc mums šoreiz šķita, ka Ķīnā ir ļoti daudz jaunu skaistu sieviešu.

Jānis Ūdris,

"LV" ārpolitikas redaktors

Autora foto

Turpmāk vēl

Ķīnas Lielais mūris — viens no patiešam lielājiem pasaules brīnumiem

"Jūs esat pirmā Latvijas žurnālistu delegācija mūsu valstī," Latvijas žurnālistu delegācijas vadītājam oficiālajā pieņemšanā saka Ķīnas komunistiskās partijas Centrālās komitejas Starptautisko sakaru departamenta vadītāja vietnieks, filozofijas zinātņu doktors Cai U. No kreisās: Latvijas radio galvenais redaktors Imants Rākins, "Latvijas Vēstneša" ārpolitikas redaktors Jānis Ūdris, Latvijas Žurnālistu savienības vadītāja Ligita Azovska un ĶKP Centrālās komitejas Starptautisko sakaru departamenta vadītāja vietnieks Dr. Cai U; arī Pekinas ielās var redzēt daudz jaunu, skaistu sieviešu. Latvijas Žurnālistu savienības vadītāja Ligita Azovska ar simpātiskajām ķīniešu pavadonēm Pekinā