MĒS VISI PASAULĒ

Neviena nepamanīta šogad aizritējusi trīsdesmitgade, kopš latviešu balets visas trupas sastāvā brauc viesizrādēs uz Rietumiem. Sākās pieticīgi — ar Ungāriju, tad drīz sekoja Itālijas un Francijas "atslēgšana", kurā liela nozīme bija arī mūsu baleta šefa Aleksandra Lemberga senajai pirmskara draudzībai ar slaveno franču baletdejotāju, vēlāk impresāriju Jūliju Algarovu.

Kopš tā laikā mūsu balets ir apceļojis 26 pasaules valstis, nereti pa divām trim viesturnejām gadā. Francija un Vācija vien apbraukāta 13 reizes, mazliet retāk — Itālija, Šveice, Austrija, Holande. Ikdiena un ikdienišķība, var sacīt arī tā.

Un tomēr kaut kas jauns, varbūt ne pārāk acīs krītoši, ienāk arī šajās mūsu baleta starptautiskajās attiecībās. Šis rudens ir visai zīmīgs piemērs. 28. un 29. novembrī Nacionālajā operā pirmizrāde — Santpēterburgas baletmeistara Borisa Eifmana sacerētais "Čaikovskis". Nu jā, teiksit. Eifmans Rīgā strādāja jau padomju laikā, 1976. gadā iestudēdams savu visspožāko baleta "Gajanē" variantu. Taču toreiz viss bija otrādi: jaunajam baletmeistaram, kura mākslas uzskati konfliktēja ar partkomos pieņemtajiem, vēl nebija savas trupas, un iespēja strādāt simtgadīgā akadēmiskajā teātrī būtībā bija pagodinājums. Deviņdesmitajos gados Eifmans jau ir viens no savas paaudzes visizcilākajiem horeogrāfiem pasaulē, un viņa baletiem sajūsmināti aplaudē Parīzē, Ņujorkā, Tokijā, Madridē. Savus šedevrus viņš vairs neatdod nevienai citai trupai, un Rīga ir laimīgs izņēmums. Varbūt tā paša laimīgā kopdarba dēļ pirms divdesmit gadiem.

Savukārt "Čaikovska" afiša pirmoreiz uzskatāmi rāda arī kādu citu starptautiskas sadarbības aspektu. Galvenās lomas dejo ļoti internacionāls izpildītāju sastāvs: rīdzinieki Andrejs Rumjancevs, Marians Butkēvičs, Inese Dumpe, Igors Markovs no Pēterpils, Egle Špokaite un Mindaugs Baužis no Viļņas, Aleksejs Avečkins, kuru esam ieguvuši no Minskas, un Aiše Sila, kas latviešu baletā "ieprecējusies" no Brno baleta Čehijā, bet patiesībā nāk no Taškentas baletskolas. Senā "patriarhālā" sistēma, kad trupu veido tikai pašmāju dejotāji, pamazām brūk un tuvojas ārzemēs pārliecinoši valdošajai kontraktu sistēmai, reizē ienesot jaunas krāsas un sacensību garu Rīgas baletā.

Iestudē darbus Rīgā uzskata par godu Eiropas un pasaules mēroga baleta slavenības ne tikai no Austrumu puses (Liepa, Eifmans). Nesen pie mums viesojās Zviedru Karaliskā baleta vadītājs Frenks Andersens, ar kuru panākta vienošanās, ka viņš iestudēs Rīgā pašu skaistāko no slavenā XIX gadsimta dāņu baletmeistara A.Burnonvila darbiem — "Neapole jeb Zvejnieks un viņa līgava".

Frenka Andersena vārds kopā ar pieciem citiem Baltijas un Ziemeļvalstu baletu vadītāju vārdiem (tostarp mūsu baleta šefs Aivars Leimanis) lasāms vēl kādā pirmreizējā projektā: 2001. gadā sešās Ziemeļeiropas baleta metropolēs — Kopenhāgenā, Oslo, Stokholmā, Helsinkos, Rīgā un Tallinā ar dažu dienu starplaiku notiks 18 viencēlienu baletu pirmizrādes, speciāli sacerētas projektam "Deja pāri robežā s m"(Dance Across the Borders). Katrā vakarā — divi pašmāju horeogrāfi plus vieshoreogrāfs. Premjeras noskatīsies gan visu baleta trupu vadība, gan izcilākie Eiropas un pasaules baleta kritiķi, arī no Parīzes, Londonas un Ņujorkas. Sešas labākās izrādes tiks izvirzītas uz projekta noslēguma svinīgo vakaru Latvijas Nacionālajā operā. Tas nozīmē, ka Rīga savā 800 gadu jubilejā varēs kļūt par nepārprotamu un pirmreizēju Ziemeļu baleta galvaspilsētu.

Pēc septiņdesmito gadu spožajiem panākumiem Latvijas vārds bija pieklusis starptautiskajos baletmākslinieku konkursos. Šogad tas atkal skan. Un iepriecina tieši jaunā paaudze, topošās zvaigznītes. Polijā, Gdaņskā, par diplomandi kļuva tolaik vēl Rīgas horeogrāfijas skolas audzēkne Viktorija Jansone. Rūdolfa Nurejeva starptautiskajā konkursā Budapeštā par īstu jaunatklājumu kļuva Elza Leimane. Viņa saņēma trīs diplomus. Savukārt I starptautiskajā Jaltas baleta konkursā Elza Leimane un Anna Laudere ieguva bronzas medaļu. Ar baleta interesentiem Rīgā strādāja gan Amerikas, gan Anglijas modernā baleta meistari. Meistarklases gan vīriešiem, gan sievietēm Nacionālajā operā desmit dienas sniedza Parīzes konservatorijas baleta profesors Sergejs Solovjovs, kas vēl nesen bija viens no virtuozākajiem Maskavas Lielā teātra solistiem, bet kopš 90. gada dzīvo Rietumos un ir apguvis mums pagaidām mazliet pasvešo, izsmalcināto franču klasiskā baleta skolu. Mūsu dejotāji un pedagogi ar lielu interesi uztvēra viņa stundas, bet pats Sergejs atzina, ka Rīgas balets ir potenciāli ļoti spēcīgs un iet pareizu attīstības ceļu, kas nebūt nav maz — daudzas no spēcīgām bijušās PSRS baleta trupām vēl joprojām pinas padomju baleta kanonu žņaugos.

Pirmreizējs mūsu baletā ir vēl kāds eksperiments: vienošanās ar Kijevas operas premjeriem Jeļenu Filipjevu un Denisu Matvijenko par sadarbību ar Rīgu visas sezonas garumā. It īpaši spožs ir divdesmitgadīgais Deniss Matvijenko, triju starptautisko konkursu uzvarētājs, kas šogad ieguva arī Rūdolfa Nurejeva konkursa lielo balvu. Viņa Bazils "Donā Kihotā", arī prinči Alberts un Zigfrīds "Žizelē" un "Gulbju ezerā" kļuva par grūti aprakstāmu baudījumu ne tikai skatītājiem, bet arī mūsu dejotājiem. Tāds dejas vieglums, dabas bērna gandrīz vai dievišķīga atraisītība ik izrādes mirkli uz mūsu skatuves nebija redzēta kopš jauniņā Mišas Barišņikova laikiem — bet no tiem jau pagājis gadsimta ceturksnis. Ukraiņu pāri vēl redzēsim "Apburtajā princesē", varbūt vēl kādā mūsu izrādē, un atkal — ne jau tikai viesizrāžu "ķeksīša" dēļ. Tā ir dabiska pasaules baleta teātru prakse, kas ļauj salīdzināties un mobilizēties.

Svētdien, 22. novembrī, atzīmējām kādu klusu, skumju un gaišu atceri. Savdabīgajamlatviešu baleta māksliniekam un arī kinoaktierim Arvīdam Ozoliņam apritētu 90... Viņš bija šarmants un gudrs ilgdzīvotājs mūsu kultūrā, staigājoša dejas un mākslas enciklopēdija, viņa mūžs pats bija kā mākslas darbs. Vēl 80 gadu jubilejā dejot uz savas dzimtās skatuves "Gulbju ezerā", vēl 85 gadu vecumā kopā ar Ievu Grotusi dejot un spēlēt Jaunā Rīgas teātra izrādē "Doriana Greja ģimetne" (kad "vecīši" pārtrauca piedalīties tajā, izrāde sabruka...), vēl pēdējā "Karmenas" brīvdabas uzvedumā Cēsīs radīt biedinošo, simbolisko Liljas Pastijas tēlu... Arvīds Ozoliņš jau savos tālajos trīsdesmitajos gados, kad kā histrions ceļoja pa Rietumeiropu, Āfriku un Ameriku, ar savu dejas dzīvi rādīja, ka baletā kā acu gaisma jāsaudzē un jākopj pasaules baleta brālības ideja. Būt iekšā savas tautas mazākajā dancītī, no galvas zināt klasiskā baleta četrsimtgadu mantojumu un — ik dienas arvien no jauna prast brīnīties par tiem pārsteigumiem, kurus sagādā dejas kolēģi visā plašajā pasaulē.

Ilgus gadus mēs baidījāmies dzīvot šādā redzesleņķī vai arī apzināti to sašaurinājām. Nu gribam iet jaunā, vēl plašākā baleta lokā.

Ēriks Tivums

— "Latvijas Vēstnesim"

Latvijas Nacionālās operas balerīnas "Šopeniānā"

Anna Marija Damjanova un Aivars Leimanis Stokholmas pilsētas nama Zelta zālē

Aivars Leimanis projekta "Deja pāri robežām" koordinatoru apspriedē Stokholmā kopā ar Zviedrijas, Dānijas un Norvēģijas Karalisko baletu vadītājiem Annu Mariju Damjavovu, Frenku Andersenu, Meinu Gīlgudu, Dinu Bjornu, Somijas Nacionālās operas baleta direktoru Jormu Votinenu un Igaunijas Nacionālās operas baleta vadītāju Maiju Murdmā

Latviešu "baleta burvis" Arvīds Ozoliņš baletā "Rozes gars"; Pirmā izcilā laviešu primabalerīna Melānija Lenca, kuras mūžs beidzās Ņujorkā 98 gadu vecumā. Šogad 2. decembrī viņai — 100. dzimšanas dienas atcere. Šovasar viņas meita Astrīde dāvināja Raiņa literatūras un mākslas vēstures muzejam (Teātra muzejam) daļu no mātes arhīva — 72 fotoattēlus, rakstus, baletkurpes, Bībeli un citas relikvijas Foto un fotoreprodukcijas: Eiženija Freimane