VIEDOKĻI

Turpinājums no 1.lpp.

Latvija uz citu valstu fona

Turklāt lielākā daļa no kopējā kapitāla veidošanai izlietotās summas iztērēja nolietotā pamatkapitāla atjaunošanai. Saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes aprēķiniem, 1995. gadā jaunu pamatlīdzekļu veidošanas un krājumu papildināšanas daļa bija tikai 31% no kopējā pamatkapitāla veidošanai izlietotās summas.

Kopējā kapitāla veidošanai uz vienu iedzīvotāju izlietoto līdzekļu apjomā mēs jūtami atpaliekam arī no Eiropas pēcsociālisma valstīm. 1996. gadā Latvijā šīm vajadzībām izlietoja 5,7 reizes mazāk nekā Slovēnijā. Atpalicība no pārējām ES kandidātvalstīm bija šāda: no Čehijas — 4,7 reizes, Slovākijas — 3,5, Ungārijas — 3, Igaunijas — 2, Polijas — 1,8 un no Lietuvas — 1,14 reizes. Starp deviņām šīs grupas valstīm (nav datu par Bulgāriju) mēs ieņemam priekšpēdējo vietu, tikai par 4 dolāriem jeb 1% apsteidzot Rumāniju.

Ikgadējo investīciju resursu daudzkārtēja palielināšana ir viena no tām svirām, kuras izmantošanai ir izšķiroša loma Latvijas ekonomikas izaugsmes nodrošināšanai. Tas arī diktē nepieciešamību rūpēties par šo resursu palielināšanu.

Investīcijas

un personīgais patēriņš

Investīciju avoti, raugoties no teritoriālā aspekta, ir divi: vietējie un ārējie. Vietējo lielums ir atkarīgs no IKP apjoma un tā izlietojuma proporcijām. IKP apjoms Latvijā vairāk nekā 5 reizes atpaliek no ES dalībvalstu vidējā līmeņa. Tā palielināšanas tempi savukārt lielā mērā ir atkarīgi no ikgadējo investīciju apjoma.

Pēdējos trijos gados (1995–1997) kopējā kapitāla veidošanai Latvijā izlieto 19–20% IKP. Šī proporcija ir tuva vidējai ES valstīs (1990–1996), kur tā bija 15,7–25,3% robežās. Turpretim strauji augošajās Austrumāzijas valstīs tā bija daudz lielāka (1996): Taizemē — 42,5%, Malaizijā — 42,2, Korejā — 36,8, Singapūrā — 36,5 un Lielbritānijas pārvaldītajā Honkongā — 32,4%.

Palielināt kopējā kapitāla veidošanai novirzāmo līdzekļu daļu no vietējiem resursiem var tikai samazinot pārējos IKP patēriņa veidus un pirmām kārtām tā lielāko daļu — iedzīvotāju personīgo patēriņu. 1996. gadā Latvijā iedzīvotāju personīgajam patēriņam izlietoja nedaudz vairāk nekā 67% no IKP. Attiecinot uz vienu iedzīvotāju, personīgajam patēriņam izlietoto resursu vērtība bija 768 lati jeb 1394 ASV dolāri. ES valstīs personīgajam patēriņam izlietoja vidēji 13 894 dolārus. Starp ES valstīm vismazākais personīgā patēriņa apjoms bija Portugālei — 7093 dolāri un vislielākais Luksemburgai — 22 487 dolāri. Latvija atpaliek no ES vidējā rādītāja 10 reizes un no vismazākā — 5,1 reizi. Salīdzinot Latvijā un Portugālē iedzīvotāju personīgajam patēriņam izlietotos resursus pēc naudas pirktspējas paritātes, atšķirība ir nedaudz mazāka (4 reizes), nekā vērtējot pēc naudas maiņas kursa, tomēr joprojām vairāk nekā iespaidīga. Vēl piebildīsim, ka arī tajās valstīs, kas neietilpst ES sastāvā un relatīvi lielu IKP daļu izlieto kopējā kapitāla veidošanai un mazāku daļu personīgam patēriņam, pēdējās lielums daudzkārt pārsniedz Latvijas attiecīgo rādītāju. Piemēram, 1996. gadā šie skaitļi attiecīgi bija: Korejā 60% un 5765 ASV dolāri, Singapūrā — 40,7% un 12583 dolāri un Norvēģijā — 45% un 16271 dolārs. Tas norāda, ka Latvijā nav iespējams jūtami palielināt kopējā kapitāla veidošanai izlietoto IKP daļu uz iedzīvotāju personīgā patēriņa daļas samazināšanas rēķina.

Industriālo un arī strauji augošo valstu pieredze rāda, ka kopējā kapitāla veidošanai var novirzīt tikai noteiktu daļu IKP. Šo daļu var palielināt tad, kad ekonomikas attīstība ir sasniegusi pakāpi, kas dod iespēju, samazinot personīgam patēriņam izlietojamo daļu, nodrošināt pietiekami lielu, turklāt arvien pieaugošu, personīgā patēriņa apjomu. Pretējā gadījumā neizbēgama ir iedzīvotāju personīgā patēriņa samazināšanās un sociālās spriedzes palielināšanās. Neatliekama vajadzība sasniegt un uzturēt strauju IKP augšanas tempu nosaka nepieciešamību meklēt iespēju iesaistīt valsts tautsaimniecības attīstībā ārējos resursus.

Ārējas investīcijas Latvijā

Ārējā kapitāla piesaistē Latvijā pašreiz konkrētas, uz noteiktu mērķi orientētas, politikas nav, ja par tādu neskaita vēlmi iesaistīt pēc iespējas vairāk ārējā kapitāla ar nolūku izvirzīties šinī jomā pēcsociālisma valstu priekšgalā. No tautsaimniecības attīstības līdzekļa tā kļūst par ekonomiskās politikas patstāvīgu mērķi. Līdz ar to par šādas darbības efektivitātes kritēriju kalpo nevis tautas dzīves kvalitātes kāpums vai tās avota — IKP — pieaugums, bet galvenokārt tīri kvantitatīvs rādītājs: ieguldītā ārējā kapitāla summa. Neraugoties uz šādu pieeju, tā tomēr ir samērā neliela.

Saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes apkopoto informāciju 1997. gada beigās ārvalstu investīcijas uzņēmumu pamatkapitālā sasniedza 528,7 miljonus latu. Pašreizējā statistikas metode diemžēl neizdala ārējo investoru daļu kopējos valstī veiktajos kapitālieguldījumos. Tā atbilstoši Starptautiskā valūtas fonda metodiskajiem norādījumiem tikai parāda ārējo investoru izlietotos līdzekļus Latvijā. Saskaņā ar šo metodi ārējā kapitāla ieguldījumi tiek dalīti divās daļās atkarībā no investora iegūtās īpašuma daļas konkrētā objektā: ārvalstu tiešās investīcijas un portfeļinvestīcijas. Pirmajā kategorijā iekļauj investīcijas, ja tā īpašnieks iegūst 10 vai vairāk procentu no objekta parastajām akcijām, bet otrajā — ja mazāk par 10%. Tātad runa ir par summām, kuras ārējā kapitāla īpašnieki izlieto esošā uzņēmuma vai tā daļu iegādei jeb, precīzāk, par to, kādas iespējas rodas kapitāla īpašniekam iekļauties uzņēmuma vadības struktūrās. Esošā objekta iegāde maina tā īpašnieku, bet nepalielina pamatkapitālu un objekta ražotspēju.

Uzņēmuma vai tā daļas iegāde ir investīcijas tikai no kapitāla īpašnieka viedokļa. Latvijas tautsaimniecības skatījumā tās ir tikai īpašnieka maiņas operācijas, jo to rezultātā valstī funkcionējošo pamatlīdzekļu vērtība un jauda nemainās.

Ārējās investīcijas ir ļoti izvēlīgas attiecībā uz tautsaimniecības nozarēm. Tās nepārprotami dod priekšroku nozarēm, kurās ir iespēja gūt labu peļņu un nodrošināt ātru kapitāla apriti. Par to uzskatāmi liecina šo investīciju sadalījums pēc darbības veidiem. No kopējā ārējo investīciju apjoma 1996. gadā 45,9% ieguldīts transporta un sakaru nozarē, 17,1% — finansu sfērā (banku kapitālā), 9,4% — tirdzniecības, automobiļu un mājsaimniecības priekšmetu remonta uzņēmumos un 2,1% — viesnīcās un restorānos. Nosauktās četras nozares akumulēja gandrīz trīs ceturtdaļas (74,5%) ārējo investoru līdzekļu. Preču ražotāju nozaru daļa bija neliela — tikai 16,9%, to skaitā rūpniecības — 16,1%. Pirmajā nozaru grupā ievērojama daļa ieguldījumu novirzīta pamatkapitāla palielināšanai (banku sektors), objektu modernizācijai (telekomunikācijas) un jaunu veidošanai (automobiļu remonts, atsevišķi veikali). Rūpniecībā ārējās investīcijas lielā mērā izlietotas objektu iegādei. Ieguldījumi to modernizācijā vēl ir relatīvi mazi un attiecas tikai uz atsevišķiem uzņēmumiem, galvenokārt koku pārstrādes, pārtikas un būvmateriālu nozarēs.

Lai Latvija kļūtu par attīstītu valsti, būtiska nozīme ir preču ražotāju nozaru un vispirms rūpniecības attīstībai. Tam nepieciešamas investīcijas esošo uzņēmumu modernizācijai un jaunu celtniecībai. Pieņemot lēmumu par kāda objekta izveidi, jāatceras, ka nav tādu uzņēmumu, kas dod tikai ieguvumus. Katrs no tiem neizbēgami sagādā arī zaudējumus. Tādēļ, iekams sankcionēt kāda objekta celtniecību, nepieciešams vispusīgi izvērtēt, ko Latvija vai konkrēta pilsēta ar to iegūs un ko zaudēs. Nav vēlams ekonomikas izaugsmi nodrošināt uz rūpniecības struktūras un vides pasliktināšanas rēķina. Jāveicina tādu objektu celtniecība, kas sekmē valsts ekonomikas attīstības mērķu sasniegšanu.

Ekonomikas attīstības mērķis

jeb Latvijas intereses

Par aksiomu var uzskatīt tēzi, ka valsts ekonomiskās politikas galvenais uzdevums ir nodrošināt iedzīvotāju dzīves kvalitātes nemitīgu kāpumu. Latvijas situācijā acīmredzot nepieciešams to iespējami īsā laika posmā tuvināt līmenim, kāds ir visaugstāk attīstītajās valstīs. Tautas dzīves kvalitātes materiālo pamatu līdzīgos citos apstākļos veido valsts ekonomiskais potenciāls, kas izsakāms iekšzemes kopprodukta (IKP) apjomā uz vienu iedzīvotāju.

IKP apjoms ir kvantitatīvs rādītājs. Tā tuvināšana industriālo valstu līmenim radītu apstākļus iedzīvotāju materiālās labklājības (patēriņa līmeņa) palielināšanai. Ne mazāk svarīgs ir tā kvalitatīvais aspekts, kas atspoguļojas tautsaimniecības nozaru struktūrā. Pieredze rāda, ka ir lielas atšķirības starp nozarēm strādājošo darba raksturā, jaunāko zinātnes un tehnikas sasniegumu izmantošanā. Līdz ar zinātņu ietilpīgajām nozarēm ir tādas, kas balstās galvenokārt uz strādājošo fizisko piepūli, nogurdinošu, vienmuļu roku darbu. Darba ražīgums, mērot to pēc pievienotās vērtības, pēdējās ir ievērojami zemāks nekā augstas tehnoloģijas nozarēs. Sakarā ar to IKP apjoms valstīs ar vienādu nodarbinātības līmeni, bet dažādu nozaru struktūru ir atšķirīgs. Nozaru struktūra nosaka arī nodarbināto iedzīvotāju intelekta pakāpi un tā palielināšanas iespējas. Lai Latvija adaptētos ES valstu sastāvā, jāpanāk tās ne tikai ekonomikas attīstības līmeņa, bet arī iedzīvotāju intelekta attīstības pakāpes ziņā.

Otrs faktors, kas jāievēro, veidojot tautsaimniecības nozaru struktūru, ir ražošanas objektu attiecības ar apkārtējo vidi. Pēc iedarbības intensitātes uz to, īpaši ūdens krātuvēm un gaisa baseinu, atsevišķu nozaru uzņēmumi ir ļoti atšķirīgi. Tā kā iedarbība uz apkārtējo vidi galu galā ir iedarbība uz cilvēka dzīves kvalitāti, tā veselību, darba spējām un aktīva mūža ilgumu, ekonomiskā potenciāla kāpums uz šādu ražotņu bāzes nav attaisnojams un izdabāšana potenciālo investoru prasībām šinī jomā nav pieļaujama.

Tātad Latvijas interesēs ir veidot tādu tautsaimniecības struktūru, kas veicina tautas intelekta izaugsmi un ir saudzīga attiecībā uz dabu. Diemžēl projektu, kas atbilst šīm prasībām, kā arī skaidras politikas, kas orientētu uz šādu attīstību, gandrīz nav. Pastāv reāli draudi, ka virsroku var gūt pretēja rakstura objektu attīstība. Lai ilustrētu šo tēzi, turpmāk analizēsim divus raksturīgus piemērus.

Gadsimta projekts:

vai plusi atsver mīnusus?

Līdz ar Latvijas neatkarības atjaunošanu radās ideja uzbūvēt jaunu lieljaudas celulozes rūpnīcu. Tajā laikā Latvijā vēl bija samērā labi attīstīta papīra rūpniecība, kuras liela daļa strādāja ar ievesto celulozi. Tagad papīra ražošana faktiski ir likvidēta, bet celulozes ražošanas ideja ieguvusi gigantiska uzņēmuma celtniecības projekta aprises. Kā galvenais arguments šādas ražotnes izveidei tiek minēta nevis nepieciešamība nodrošināt savas papīra ražotnes ar izejvielu, bet mainīt meža materiālu eksporta struktūru: apaļkoku (papīrmalkas) vietā eksportēt to pārstrādes produktu — celulozi. Tiktu radītas 700 jaunas darbavietas, kas, šķiet, Latvijai ir svarīgākais ieguvums no šī grandiozā projekta. Publikācijās par šo projektu dažkārt tiek minēts, ka ārpus rūpnīcas būs 10–12 tūkstoši darbavietu, kas nodrošinās koksnes sagādi, tās un celulozes transportēšanu. Tie tomēr ieguvumos nav ieskaitāmi, jo rūpnīcas variantā nodarbināto skaits šajos darbos nepieaugs, salīdzinot ar papīrmalkas eksporta variantu.

Iecerētās rūpnīcas ēnas puses presē afišētas netiek. Minēsim tikai iedarbību uz apkārtējo vidi.

Viena no celulozes ražošanas īpatnībām ir liels ūdens patēriņš un rezultātā liels notekūdeņu apjoms. Notekūdeņi, saprotams, tiks attīrīti un daļēji vairākkārt izmantoti. Zināms daudzums notekūdeņu neizbēgami nonāks ūdenskrātuvē: upē, ezerā vai jūrā atkarībā no rūpnīcas atrašanās vietas. Celulozes rūpnīcu darbības pieredze rāda, ka panākt simtprocentīgu notekūdeņu tīrību ar ekonomiski pieņemamām metodēm nav iespējams. Tās piesārņojuma sastāvdaļas, kuras pēc īpatnējā svara neatšķiras no ūdens, ar parasto nostādināšanas metodi nav atdalāmas. Komplicētākās metodes (kogulācijas, bioloģiskā, ķīmiskā) ir dārgas, un ražotājs objektīvi nav ieinteresēts to izmantošanā. Turklāt pat ar vislabvēlīgāko ražotāja attieksmi nevar izslēgt dažādu avāriju iespējas un pienācīgi neattīrītu notekūdeņu ieplūdināšanu ūdenskrātuvē. Izvēloties celulozes rūpnīcas celtniecības vietu, kategoriski jāatsakās no naivām ilūzijām, ka tiks nodrošināta pilnīga notekūdeņu attīrīšana, un jārēķinās ar ūdens kvalitātes pasliktināšanos tajā krātuvē, kurā tos iepludinās.

Ņemot vērā teikto, celulozes rūpnīcas galvenokārt tiek celtas vietās, kur iespējams notekūdeņus ievadīt krātuvēs, no kurām ūdens netiek ņemts sadzīves un rūpniecības vajadzībām. Latvijā sakarā ar tās apdzīvotības struktūru šādu rūpnīcu vēlams būvēt jūras tuvumā, paredzot iepriekš attīrīto notekūdeņu iepludināšanu jūrā, izveidojot speciālu, vairākus kilometrus garu jūras gultnē ieguldītu kanalizācijas cauruļvadu. Līdz ar to izmaksas ir ievērojami lielākas nekā upes vai ezera variantā. Tādēļ no investoru viedokļa ekonomiski izdevīgāks ir pēdējais. Bet vai tas ir pieņemams no visas sabiedrības viedokļa?

Latvijas situācijā nav tādas upes vai ezera, kurā varētu iepludināt aplūkojamās rūpnīcas notekūdeņus, nekaitējot sabiedrības interesēm. Savā laikā daudz tika kritizēta Slokas celulozes un papīra kombināta iedarbība uz apkārtējo vidi. Trešās atmodas perioda sākumā kritikas (kas, kā vēlāk noskaidrojās, nebija objektīva) rezultātā administratīvā veidā ražošanas apjomi tika samazināti, kas bija viens no iemesliem uzņēmuma bankrotam. Mūsu lielākā upe Daugava ir starp galvenajiem dzeramā ūdens avotiem galvaspilsētai Rīgai, kurā dzīvo apmēram trešā daļa valsts iedzīvotāju. Upes ūdens pašreizējā piesārņojuma pakāpe ir samērā augsta, tās samazināšana ir aktuāla un grūti risināma problēma. Jaunu objektu izveidošana, kas palielina ūdens piesārņojumu Daugavas baseinā, nav pieļaujama. Šinī sakarībā projekti par minētās celulozes rūpnīcas celtniecību Līvānu tuvumā, tātad Daugavas krastā, rada neizpratni.

Tas, ka potenciālie investori izvēlas Līvānu rajonu, ir saprotams, jo: 1) celtniecības izmaksas šeit būs mazākas nekā variantā ar notekūdeņu iepludināšanu jūrā un 2) arī ražošanas izmaksas nedaudz samazināsies sakarā ar rūpnīcas novietojumu tuvāk izejvielu (papīrmalkas) veidošanas reģiona centram. Saskaņā ar zemkopības ministra Andra Rāviņa kunga presei sniegto informāciju Latvijas vadošās institūcijas acīmredzot gatavas piekrist vietas izvēlei, jo tas "dotu papildu iespējas reģionam attīstīties". Jautājums par Daugavas ūdens kvalitātes nodrošināšanu akcentēts netiek, acīmredzot akli paļaujoties uz projektētāju apgalvojumiem, ka nekāda kaitējuma nebūs.

Lai gan Līvānu reģiona attīstības veicināšana nav mazsvarīgs jautājums, tomēr tik liela objekta izveide šeit nav nepieciešama. Turklāt šī nav vienīgā Latvijas mazpilsēta, kura jāattīsta. Neizpratni rada arī Latvijas puses gatavība runāt par nodokļu atvieglojumiem, veidot vai arī izmantot likumdošanas atvieglojumus, ko sniedz brīvā ekonomiskā zona. Turklāt nav nekādas informācijas par to, ko Latvija iegūs, ja šī ārvalstu firma nodokļus nemaksās vai arī maksās tos tikai daļēji. No presē publicētās informācijas izriet, ka vienīgais ieguvums varētu būt jaunas darbavietas. Tātad, lai saņemtu 700 darbavietas, būs jāatdod piesārņošanai Daugava. Vēl jāpiebilst, ka jārēķinās arī ar gaisa baseina piesārņojumu. Jaunākā tehnoloģija, jācer, mazinās izmešu daudzumu, attiecinot uz produkcijas vienību. Tomēr izvairīties no tiem nevarēs, un sakarā ar gigantisko produkcijas apjomu (desmit reizes lielāks nekā likvidētajā Slokas kombinātā) kopējais atmosfēras piesārņojums būs iespaidīgs un aptvers lielu teritoriju. To apliecina arī priekšprojekta sagatavotāji, neiesakot celt šādu objektu lielākas pilsētas, piemēram, Liepājas, tuvumā.

Kā viens no argumentiem par labu rūpnīcas celtniecībai tiek minēts Latvijas ārējās tirdzniecības bilances uzlabošana, jo ieņēmumi no celulozes eksporta būs lielāki nekā no tās izgatavošanai izlietotās, tagad eksportētās papīrmalkas. Te tomēr jāņem vērā, ka valstij būtiskākā problēma ir maksājumu bilance, kuras veidošanā eksporta un importa attiecības ir, lai arī svarīga, tomēr tikai viena no sastāvdaļām.

Paredzamo eksporta palielinājuma ietekmi mazinās naudas pārvedumi uz ārzemēm objekta īpašniekiem peļņas, dividenžu, kredīta un tā procentu atmaksas veidā, īpaši ja investoriem tiks piešķirti nodokļu atvieglojumi. Tādējādi ieguvumi maksājumu bilancē būs daudz mazāki nekā eksporta un importa attiecību uzlabošanā.

Realizējot šo projektu, Latvija iekļausies starptautiskajā darba dalīšanā, ražojot nevis galaproduktu (papīru), bet tikai starpproduktu jeb izejvielu tā izgatavošanai. Šādas darba dalīšanas rezultātā Latvijā tiks realizēts papīra ražošanas cikla dabai un cilvēkam pats nedraudzīgākais tehnoloģiskais process, bet cikla tīrākās un intelektuālākās tehnoloģijas stadijas paliek citās valstīs. Šinī aspektā pārsteidz atsevišķu politiķu iztapība (vai vieglprātība), iesakot iekļaut šo celulozes ražošanas gigantu Latviju visvairāk interesējošo ES Ziemeļu dimensijas sadarbības projektu skaitā.

No sabiedrības interešu viedokļa vieglāk risināmie kapitāla piesaistes varianti parasti nav labākie. Konkrētā gadījumā optimāls risinājums, manuprāt, būtu nevis netīrās tehnoloģijas giganta, bet vidējas jaudas celulozes un papīra ražošanas kombināta uzbūve vai arī dalītu divu uzņēmumu izveide. Tas nenoliedzami ir sarežģītāk nekā piekrist izvietot šeit papīra ražošanas tehnoloģiskā procesa tikai netīro daļu.

Liepāja un kokss

Otrs problemātisks projekts ir koksa ražošanas rūpnīca, kuru iecerēts uzbūvēt Liepājas ostas teritorijā. Piesardzīgu dara apstāklis, ka investētāji, uzceļot šādu rūpnīcu Liepājā tālu no ogļu ieguves un koksa patēriņa vietām, atklāj jaunu lappusi nozares izvietojuma principos, jo tradicionāli tā veidojas tuvu ogļu ieguves vietām vai arī metalurģisko kombinātu sastāvā, kuri ir galvenie koksa patērētāji.

Potenciālie investori (firma "Chartwell") acīmredzot izmanto Liepājas aso vajadzību padziļināt ostas akvatoriju, izveidot mūsdienīgus terminālus, pievedceļus un citus objektus, lai ar solījumiem ieguldīt to veidošanā zināmus līdzekļus piesegtu galvenā, savas tehnoloģijas dēļ nepievilcīgā objekta — koksa rūpnīcas — celtniecību. Koksa ražošana pieskaitāma pie videi nedraudzīgām nozarēm. Jādomā, ka investoru apgalvojumi par to, ka šī rūpnīca būšot trešās paaudzes tehnoloģiskais modelis ar nopietnu aizsardzību pret gaisa piesārņošanu, ir patiesi. Neatbildēti tomēr paliek jautājumi: kādēļ tā netiek celta ogļu ieguves vai koksa patēriņa valstīs, piemēram, attiecīgi Lielbritānijā vai Zviedrijā, un kādēļ ražotāji gatavi segt papildu transporta izmaksas, kas neizbēgami rodas, attālinot ražošanu no izejvielu (ogļu) ieguves un gatavā produkta (koksa) patēriņa vietām. Atbilde ir vienkārša. Šādu objektu izvietošanas iespējas attīstītajās valstīs apgrūtina to ietekme uz apkārtējo vidi un arī tas, ka ražošanas tehnoloģija te neprasa nodarbinātā personāla augstu intelektu un neveicina tā izaugsmi. Tādējādi tas neatbilst prasībām, ko izvirza rūpniecības objektiem attīstītajās valstīs. Ja pat noticētu apgalvojumiem, ka gaisā izplūdīs tikai oglekļa dioksīds, arī tad optimismam nav pamata, jo arī tas ir kaitīgs cilvēku veselībai un, ņemot vērā valdošo vēju virzienu, noklās ievērojamu pilsētas daļu. Tā kā pilsētas pretējā malā darbojas "Liepājas metalurgs", kas arī dod ievērojamu izmešu daudzumu, var prognozēt, ka neatkarīgi no vēja virziena Liepājas iedzīvotāju ievērojamai daļai vienmēr būs jāelpo ar oglekļa dioksīdu un citām gāzēm piesārņots gaiss. Nedrīkst aizmirst arī to, ka dzīvē ne vienmēr tiek īstenotas tās ieceres vides aizsardzības jomā, kas paredzētas projektā. Slēgt šādu objektu dažu noviržu, turklāt periodisku, dēļ ir gandrīz neiespējami, kaut vai tādēļ, ka arī pilsētas interesēs būs saglabāt darbavietas un nodokļu ieņēmumus vietējā budžetā.

Izšķiroties par šī un līdzīga tipa objektu celtniecību, jāvadās no atziņas, ka investīciju piesaistes efektivitātes kritējs ir nevis ieguldītās summas lielums, bet izveidoto darbavietu skaits un to intelektualizācijas pakāpe. Ignorējot pēdējo prasību, nākotnē var rasties situācija, ka šāda objekta darbības nodrošināšanai nāksies importēt arī darbaspēku. Risinot šos jautājumus, jāņem vērā, ka investīciju piesaistes process ar šo variantu nebeidzas. Tas ir nepārtraukts. Paniskām bailēm pazaudēt pēdējo iespēju un pieņemt jebkuru piedāvājumu nav pamata.

Secinājumi

Ārējā kapitāla piesaiste nav pašmērķis. Kā viens no būtiskiem faktoriem valsts ekonomikas atpalicības pārvarēšanai nepieciešamā laika posma samazināšanai tā pilda šo uzdevumu tikai tad, ja ir orientēta uz valsts ekonomiskās un sociālās attīstības pamatmērķa sasniegšanu — tautas dzīves kvalitātes tuvināšana līmenim, kāds ir attīstītajās valstīs.

Risinot atsevišķus ārējo investoru piesaistes jautājumus, kategoriski jāpārvar lūdzēja sindroms. Jāsaprot, ka saimniecisko objektu izveidē ir ieinteresēta ne tikai Latvija, bet arī kapitāla īpašnieki, jo tie var gūt ienākumu, tikai ieguldot naudu konkrētos pasākumos. Latvijai šinī gadījumā jāpiedāvā kapitāla īpašniekiem veidot uzņēmumu tai pieņemamā vietā un sastāvā.

Galvenais kritērijs ārējā kapitāla piesaistes atsevišķu variantu izvērtēšanā ir nevis ieguldīto līdzekļu apjoms, bet radīto darbavietu skaits, to intelektualizētības līmenis un ietekme uz apkārtējo vidi.

Grūtības optimālas, Latvijas interesēm atbilstošas, tautsaimniecības struktūras veidošanā rada tas, ka nozarēm, kuras visvairāk atbilst minētajām prasībām, prioritāti piešķir arī citas valstis.

Latvijas pašreizējā situācija spiež meklēt kompromisus starp iedzīvotāju daļas nodarbinātību valstij mazāk vēlamās ražotnēs un augstu bezdarba līmeni. Pieņemot lēmumu par kāda objekta veidošanu precīzi un bezkaislīgi jāsamēro iespējamie ieguvumi un zaudējumi, īpaši tie, kas iedarbosies ilgstoši.