"Melnās kafijas vakarā"

Par kādu pirms 60 gadiem aizsāktu tradīciju, kurā aizvakar, 30.novembrī, klāt bija Valsts prezidents un aizsardzības ministrs

14 svecītes, skan "Svēts mantojums". Vidū tumšā uniformā komandkapteinis Hugo Legzdiņš; Valsts prezidents, uzrunājot virsniekus, kadetus un viesus

Valsts prezidents Guntis Ulmanis, Aizsardzības akadēmijas rektors pulkvež-leitnants Ilmārs Vīksne un aizsardzības ministrs Ģirts Valdis Kristovskis

Mariss Vētra savā romānā "Div’ dūjiņas" raksta:

"... visi kara stāsti stāsta vienu un to pašu — par karavīru nāvi. Bet tas nedrīkst apnikt, tas jāraksta un jādaudzina tik ilgi, kamēr arī tie, kas nepazīst kaujas lauka, ieklausīsies vārdos "karavīra nāve" tik dziļi, ka tie vairs neliksies banāli, kamēr tie, kas mūsu brīvības cīņu laikā sēdēja gan savās, gan citu mājās, sapratīs, ka Brāļu kapos nav apglabāti tikai miroņi, bet cilvēki, jauni cilvēki, kuriem gribējās dzīvot un kuru nāvei mums jāpateicas par visu, kas mums ir."

Pirms 79 gadiem

Auksts bija arī 1919.gada novembris. Nesen dibinātās Kara skolas kadetiem vajadzēja uzsākt mācības, bet Bermonts jau bija pie Daugavas tiltiem un lauzās uz Rīgu. Kadeti kā divas kaujas rotas devās cīņā par Latviju.

"Esi prātīgs! — neviena vārda vairāk, nevienas asaras, ne nopūtas. Tā mātes aizvadīja savus dēlus Brīvības cīņās. Un iedeva tīru kreklu.

Tagad šis krekls bija asiņu pilns, un tomēr no tā iegūtā pārsēja mani vēl paglāba no noasiņošanas. Mīļā māte! Es domāju par viņu, kamēr mans virsnieks mani ietina viņas austajā kreklā." (M.Vētra. Div’ dūjiņas)

Pie Rīgas tiltiem krita pirmie divi kadeti — Beļinka un Dēliņš. Kad Bermontu pie Rīgas sakāva, cīņas turpinājās Zemgalē. Lielupes krastos Vareļu un Plāņu māju rajonā neapmācītie kadeti klajā laukā sastapās ar ienaidnieku. Pie Vareļiem pārstāja pukstēt divpadsmit jaunas, karstas sirdis. Tas bija smags zaudējums. Nekādas taures vairs nespēja uzmodināt Oļģertu Bomu, Robertu Dzelzkalēju, Ansi Erdmani, Jūliju Irbi, Ēvaldu Kalniņu, Nikolaju Lāci, Paulu un Otto Palmus, Pēteri Pelši, Jāni Rutki, Gustavu Skaldi un Verneru Skudruli. Četrpadsmit Brīvības cīņās kritušo kadetu vārdi tika iegravēti marmora plāksnē pie Kara skolas viesistabas sienas.

Bet tajā drūmajā 30.novembra vakarā kadeti atgriezās savā mītnē Krišjāņa Barona ielā 99, pārnāca bez saviem četrpadsmit biedriem. Nogurums un kauju pārdzīvojumi jaunajās sejās bija atstājuši dziļas pēdas. Tie vairs nebija pusaudži. Pie skolas ēdnīcas galdiem apsēdās vīri — Latvijas dēli, kuri ar ieročiem iemācījās rīkoties saltajā kaujas laukā. Ēdnīcā tovakar nekā vairāk nebija kā melna cigoriņu kafija bez cukura, rupjmaize un marmelāde.

1930.gadā

Kara skolas vadība nolēma uzcelt pieminekli saviem kritušajiem biedriem. Lielupes krastos, kur notika liktenīgā kauja, nebija dabiska paaugstinājuma. Viss Kara skolas kurss pieteicās strādāt tovasar pie Vareļiem. Ceļu un satiksmes pārvalde iedeva trulīšus un, piepalīdzot autotanku pulkam, uzbūvēja "mazbānīti". Lielupes smiltis tika pārvietotas uz Jelgavas – Bauskas lielceļa malu. Kadeti ar savām rokām uzcēla mākslīgu paaugstinājumu, bet vēlāk arī pieminekli no šūnakmens.

1938.gadā

No kaujas pie Vareļiem bija pagājuši deviņpadsmit gadu. Tumsā ap sešiem vakarā Kara skola izgāja Rīgas ielās, lai dotos pāri tiltam, pa kuru 1919.gadā kadeti aizgāja cīņā ar Bermontu. Pa šiem pašiem tilta dēļiem arī atgriezās, bet ne visi. Daudz ūdeņu bija Daugavā aiztecējis, kad kadeti pēc gājiena apsēdās ēdnīcā, viņi bija manāmi klusāki nekā parasti. Viņi bija ielūkojušies vēsturē.

"... gar ielas malām stāvēja tauta un vēdināja cepurēm un mutautiņiem... No cilvēkiem ielas malās plūda tik sirsnīgas izjūtas uz mums, kā to var sajust tikai tā armija, uz ko lepna viņas tauta. Uz kāda ielas stūra stāvēja jaunava ar mirtes podu rokās, viņa plēsa zaļo stādu mazos zariņus un appušķoja mums krūtis kā līgavaiņiem. Varbūt tā bija viņas līgavas mirte?" (M.Vētra. Div’ dūjiņas)

Ednīcā smaržoja kafija, marmelāde un rupjmaizes šķēle. Tā sākās šī tradīcija, ko nosauca par "Melno kafijas vakaru".

1994.gadā

Šo tradīciju Nacionālajā aizsardzības akadēmijā palīdzēja atjaunot brīvvalsts Latvijas armijas virsnieki, bijušie Kara skolas absolventi. Ieradās Valsts prezidents Guntis Ulmanis. Vecie virsnieki un kadeti stāvēja vienā ierindā. Pulkvežleitnants Inārs Bīskaps, toreizējais kadetu krīvu krīvs, ziņoja akadēmijas priekšniekam pulkvedim Valdim Matīsam un saņēma pavēli sākt vakara jundu. Atskanēja taures skaņas "Vakara junda" — visiem pulcēties! Kadeti ienesa mūžīgās uguns lāpu, kas aizdegta Brāļu kapos. No tās tika iedegtas četrpadsmit piemiņas svecītes.

— Kadets Beļinka!

— Pēc īsa klusuma brīža atskanēja skarbi un nežēlīgi:

— Kritis par Latviju pie Daugavas tiltiem!

— Kritis pie Vareļiem!

Un tā — īsi un aprauti — četrpadsmit atbalsis. Kā šauteņu zalves.

1998.gadā

Sešdesmit gadu pagājis kops šīs tradīcijas iedibināšanas. Ir 30.novembris, un akadēmijā atkal pulcējas virsnieki.

Rīta pusē otrā kursa kadeti aizbrauca uz Vareļiem. Vējš dzenāja sniega vērpetes. Augšā pie atjaunotā pieminekļa brāzma rāva no rokām kadetiem karogu kātus. Kā pārbaudot topošo virsnieku roku spēku. Kā jautājot — vai jums roka nenodrebēs?

Vakarpusē akadēmijas krīvi devās ar lāpu pēc mūžīgās uguns Brāļu kapos.

Sešos vakarā Nacionālajā aizsardzības akadēmijā (NAA) atskan pausme — visiem pulcēties! Pie ēdnīcas kadetu godasardze sagaida Valsts prezidentu Gunti Ulmani un jauno aizsardzības ministru Ģirtu Kristovski. Valsts prezidents ēdnīcas telpās sasveicinās ar sirmajiem virsniekiem veterāniem. Tiek ienesta mūžīgā uguns lāpa. Turpinās vakara junda, kadeti aizdedz četrpadsimt piemiņas svecītes kritušajiem kadetiem. Tad bijušās Kara skolas un NAA absolventi sēžas pie balti klātajiem galdiem ēdnīcā, uz kuriem smaržo rūgtā cigoriņu kafija. Īsajās uzrunās Valsts prezidents, aizsardzības ministrs, akadēmijas rektors, nesen pulkvežleitnanta pakāpē paaugstinātais Ilmārs Vīksne, piemin kritušos un aicina uz centību kadetus. Kā vienmēr, uz darbu un disciplīnu aicina leģendārais zemūdenes "Ronis" komandkapteinis Hugo Legzdiņš, kas šajās dienās atzīmēja 95.dzimšanas dienu. Runā arī Igaunijas karavīru apvienības vadītājs Udo Helme, pulkveža Kalpaka radiniece Ārija Kalpaks-Grundmane. Atskan karavīru dziesmas. "Zilais lakatiņš" un "Es karā’i aiziedams" mijas ar Miķeļa Gruzīša "Latvijas ozoli", kuru kadeti izvēlējušies par savu himnu.

Un Aizsardzības akadēmijā — Kara skolas mantiniecē — atkal iestājas klusums. Aizbrauc sirmi virsnieki, uz kazarmām aizsoļo kadeti.

Kritušie ir pieminēti. Viņi guļ savu varoņu miegu — kurš Brāļu kapos, kurš Lielupes malā, bet tovakar viņi bija ierindā.

Andris Kļaviņš —

īpaši "Latvijas Vēstnesim"