MĒS UN EIROPA

Eiropas Monetārā savienība un Latvija

Mag. oec. Jolanta Brokāne - "Latvijas Vēstnesim"

Eiropa

Saskaņā ar 1992.gadā noslēgto Māstrihtas līgumu, sākot ar 1999.gada 1.janvāri, tiks ieviestas radikālas izmaiņas Eiropas monetārās savienības (EMS) 11 dalībvalstu valūtu pastāvēšanā. Māstrihtas līgums paredz konverģences kritērijus Eiropas Savienības (ES) valstīm, kuras vēlas piedalīties EMS no 1999.gada 1.janvāra. Šī gada 2.maijā Eiropas Savienības (ES) vadītāju tikšanās laikā nosauktas EMS dalībvalstis, kuras izpildījušas noteiktos konverģences kritērijus: Vācija, Austrija, Beļģija, Somija, Francija, Itālija, Īrija, Luksemburga, Nīderlande, Portugāle, Spānija. Dānija, Zviedrija, Anglija atteicās no dalības EMS pirmajā posmā politisku apsvērumu dēļ, bet Grieķija neizpildīja Māstrihtas līgumā noteiktos konverģences kritērijus (1.tabula).

Līgums paredz, ka ar nākamā gada 1. janvāri tiks ieviesta jauna Eiropas norēķinu valūta - eiro, kas līdz 2002. gada 30. jūnijam līdzās EMS nacionālajām valūtām funkcionēs bezskaidras naudas formā. No skaidrās naudas aprites EMS dalībvalstu valūtas tiks izņemtas līdz 2002.gada 30.jūnijam.

Neatgriezeniski tiks fiksēta monetāro savienību veidojošo dalībvalstu valūtu paritāte un tiks noteikti nacionālo valūtu kursi pret jauno Eiropas valūtu.

Darbu uzsāks Eiropas Centrālā banka (ECB) ar mērķi uzturēt cenu stabilitāti (t.i., zemu inflācijas līmeni) Eiropas monetārajā savienībā. ECB uzturēs un vadīs EMS dalībvalstu oficiālās ārzemju rezerves, veiks ārējās naudas maiņas darbības, nodrošinās norēķinu sistēmas darbību starp dalībvalstu centrālajām bankām (CB). Tātad ECB uzņemsies atbildību par jaunās valūtas monetāro politiku, bet fiskālā politika joprojām būs katras dalībvalsts CB ziņā. Lai īstenotu efektīvu klīringu starp nacionālajām CB un ECB, tika izveidota un no nākamā gada 1.janvāra uzsāks darbību atbilstoša maksājumu sistēma TARGET ( Trans-European Automated Real-Time Gross Settlement Express Transfer System ).

Līdz ar eiro ieviešanu sāks veidoties vienota Eiropas ekonomiskā un monetārā telpa. Eiro telpa, ko veidos 11 valstis, būs līdzvērtīga tādām ekonomikas lielvarām kā ASV un Japāna (2.tabula). Kā prognozē "Credit Suisse" analītiķi, Ziemeļamerikas un Eiropas ekonomiskā pieauguma tempi nākotnē samazināsies. ASV ekonomikas pieaugums nākamgad kļūs lēnāks un sasniegs 1,5 līdz 2% pretstatā šogad gaidāmajam 3,5 procentu pieaugumam. Japānas ekonomikā, kur iekšzemes kopprodukta (IKP) pieaugums šogad saruks līdz trim procentiem, nākamajā gadā būs vērojama stagnācija. Eirozonas valstīs nākamajā gadā analītiķi paredz ekonomikas pieaugumu mazāku par 2 procentiem.

Pretēji šiem faktiem, pēc ES monetāro sakaru komisāra Īva Tibolta de Silgī domām, ekonomiskā vide Eiropā ir vērtējama kā laba un pagaidām nav pamata bažām, ka tiktu apdraudēts plānotais ES ekonomikas pieauguma apjoms par 2,8 procentiem šogad un par 3 procentiem nākamgad. Arī Krievijas ekonomiskā krīze saskaņā ar šo atzinumu negatīvi neietekmēs EMS dalībvalstu nacionālās valūtas, jo šīs valūtas aizsargā plānotā pāriešana uz eiro.

"Deutsche Bank" speciālisti uzskata, ka eiro tirgus būs tikpat maz atvērts kā ASV, tādēļ atkarība no ārējās tirdzniecības kāpumiem un kritumiem būs neliela.

Šo atzinumu kontesktā ārpus EMS esošajā Zviedrijā, Krievijas ekonomiskās krīzes ietekmētais Zviedrijas markas kursa kritums izraisīja jaunas debates par nepieciešamību iesaistīties Eiropas ekonomiskajā un monetārajā savienībā. Zviedru krona šo svārstību rezultātā ir zaudējusi aptuveni 4 procentus no vērtības attiecībā pret USD un DEM. Turpreti socioloģiskās aptaujas liecina, ka tikai 40 procenti iedzīvotāju atbalsta Zviedrijas iestāšanos EMS, tieši tik daudz vēlētāju balsu tika dots septembrī notikušajās parlamenta vēlēšanās par partijām, kuras atbalsta vēlmi ņemt dalību EMS.

Dānijas lēmumu par pievienošanos EMS, saskaņā ar konstitūciju, var izšķirt referendums.

Kaut gan iepriekš Lielbritānijas valdība noliedza iespēju pievienoties EMS pirms Lielbritānijas vispārējām vēlēšanām 2002.gada maijā, tomēr jau nākamā gada janvārī Lielbritānijas valdība nolēmusi publicēt plānu, kā sagatavoties iespējamai iestājai EMS, izvirzot stratēģiju "gatavoties un tad izlemt" .

Kā šī gada novembrī ziņoja ES Komisija, Eiropas Savienības prioritātes nākamajā gadā būs saistītas ar vienotas valūtas panākumu nodrošināšanu un plānotās šīs valstu savienības paplašināšanas progresa saglabāšanu. ES Komisijas nākamā gada darba programmā ir minēts, ka jāturpina stimulēt dalībvalstu ekonomisko saplūšanu, ieskaitot preču, pakalpojumu un kapitāla tirgus reformas, kā arī pasākumus, lai nojauktu barjeras efektīvai vienota ES tirgus darbībai. Viens no šiem pasākumiem ietver sevī jaunas pievienotās vērtības nodokļa (PVN) sistēmas izveidi.

Pašlaik PVN mazumtirdzniecības cena pakalpojumiem, piemēram, Vācijā ir 16 procentu likme, Beļģijā - 21, bet Šveicē - 25 procentu likme.

Ekonomiskie pamatnosacījumi norāda, ka ES ietvaros jau ir izveidots un funkcionē vienots preču un pakalpojumu tirgus, kapitāla tirgus un darbaspēka tirgus, tiek formēta vienota ES dalībvalstu budžeta disciplīna un naudas politika. Vienlaikus ES valstīs saglabājas atšķirīgi cenu, nodokļu, norēķinu un nacionālo valūtu kursu noteikšanas politikas pamatprincipi.

Atšķirības vērojamas arī bezdarba līmenī EMS dalībvalstīs. Pašlaik bezdarba līmenis Eiropā vidēji ir 11,1 procentos. Šī gada septembrī sasniegts zemākais bezdarba rādītājs sešu gadu laikā - 9,9 procenti. Tomēr, ja Luksemburgā bezdarba līmenis ir tikai 2,2 procenti, tad Spānijā - 20 procenti. Bezdarba līmenis ir atšķirīgs arī vienas valsts ietvaros. Piemēram, Vācijā bezdarba līmenis svārstās no 4,8 procentiem valsts rietumu daļā, līdz 21,5 procentiem valsts austrumos.

ES valstīs vērojams procentu likmju izlīdzināšanās process. Pašlaik Vācijā un Francijā tās ir viszemākās --3,30 procenti, Spānijā - 3,50 procenti. Par procentu likmju samazināšanu novembra sākumā paziņoja arī ārpus EMS esošās Dānija (4 procenti) un Zviedrija (3,85 procenti).

 

Latvija

Arī Latvija, tāpat kā pārējās Baltijas, Viduseiropas un Austrumeiropas valstis, apzinās vienotas valūtas ieviešanas nozīmību valsts turpmākajā ekonomiskajā attīstībā un integrācijā ES.

Pašlaik Latvijā notiek kapitāla plūsmas liberalizācija, fiskālās disciplīnas nostiprināšana, ir neatkarīga centrālā banka - Latvijas Banka (LB), stingra monetārā politika, zema inflācija, stabils valūtas kurss.

Monetārās politikas pamatmērķis saskaņā ar Māstrihtas līgumu un ECB pamatmērķi ir cenu stabilitāte. Arī likums "Par Latvijas Banku" nosaka, ka LB pamatmērķis ir cenu stabilitāte valstī. Līdz ar to var secināt, ka LB un ECB pamatmērķi ir vienādi.

Ne tikai ES valstīm, kas iesaistīsies EMS, bet arī Latvijai būs jāveic papildu pasākumi, kurus noteiks EMS izveide. Bankas būs pirmās finansu institūcijas, kas jau nākamā gada janvārī saskarsies ar eiro starpbanku maksājumiem ar EMS dalībvalstīm. Samazināsies valūtas dīleru darba apjoms, jo nebūs nepieciešamības konvertēt vairākas Eiropas nacionālās valūtas.

Komercbankām būs jāveic liels darbs tehnoloģiju pārstrukturizācijā, personāla apmācībā un citās jomās.

Vienotā Eiropas valūta ieviesīs pozitīvas un negatīvas pārmaiņas. No vienas puses, tā ļaus bankām samazināt Eiropas banku - korespondentu - skaitu, tādējādi vienkāršojot maksājumus ES virzienā un ietaupot pašu līdzekļus korespondentkontu uzturēšanā. Vienlaikus būs nepieciešams veikt virkni izmaiņu informatīvajās sistēmās un vairākās atskaitēs.

Pašlaik Latvijas komercbankām ir diezgan sarežģīti izstrādāt detalizētu un pilnīgu specifikāciju, jo nav pieejami Latvijas Bankas skaidrojumi vairākos ar eiro saistītos jautājumos.

Latvijas komercbanku darījumi, kas skar Eiropas valūtas, notiek galvenokārt Vācijas markās.

Jau tagad ir jādomā par jaunām finansu darbības sfērām, lai mazinātu paredzamos ienākumu zaudējumus. Izmaiņas skars valūtas dīleru darbu. Tāpat kā citur pasaulē, arī Latvijas komercbankas zaudēs daļu no peļņas saistība ar forex operācijām.

Valūtu vienotība ietekmēs arī vērtspapīru operācijas, kas saistītas ar ES finansu tirgiem. Līdz ar eiro ieviešanu daudz pievilcīgāks varētu kļūt obligāciju tirgus.

Izvērtējot to, kādus rezultātus varētu dot lata piesaiste eiro, salīdzinot ar piesaisti SDR valūtu grozam, jāņem vērā Latvijas svarīgākie tirdzniecības partneri, kā arī jāanalizē Latvijas ārējās tirdzniecības maksājumos izmantojamo valūtu struktūra.

Eiro Latvijā kā norēķinu valūtu izmantos vairākas starptautiskas kompānijas. Pēc LB prognozes, ārējās tirdzniecības maksājumu daļa ASV dolāros, kas pašlaik ir apmēram 50 procenti, samazināsies (1.attēls). Iespējams, ka jauno Eiropas valūtu izmantos plašāk nekā šobrīd atsevišķās Eiropas nacionālās valūtas. Eiro zonas stabilitāte samazinās Latvijas banku un uzņēmumu ārvalstu valūtas risku. Samazināsies uzņēmumu izdevumi valūtas maiņai, kas savukārt var sagādāt baņķieru vilšanos, zaudējot daļu no šādās operācijās gūtās peļņas.

Sagaidāma ES valstu valūtu īpatsvara palielināšanās Latvijas ārējās tirdzniecības maksājumos. Starptautiskie dati apstiprina šo pieņēmumu. Latvijas ārējā tirdzniecībā ES valstu valūtu īpatsvars ir palielinājies no 30,4 procentiem 1994. gadā līdz 39 procentiem 1997. gadā.

Pretēji pasaulē novērojamam ASV dolāru maksājumu īpatsvara samazināšanās procesam, Latvijas ārējā tirdzniecībā ASV dolāra īpatsvars palielinās. 1994. gadā 46,3 procenti ārējās tirdzniecības maksājumu tika veikti USD, 1997.gadā šis rādītājs bija pieaudzis līdz 50,7 procentiem. Tirgus lieluma faktora iespaidā (lielāks tirgus - mazāki transakciju izdevumi) USD maksājumi ir izspieduši ārējā tirdzniecībā zināmu daļu Krievijas rubļos un latos veikto maksājumu.

Latvijā vērojamā inerce, pretēji citur pasaulē notiekošajam, kavēs strauju ASV dolāra izspiešanu no ārējiem maksājumiem. Līdz ar to var prognozēt, ka līdz gadsimta beigām ASV dolārs vēl aizvien būs dominējošā valūta Latvijas ārējā tirdzniecībā.

Ja pētām Latvijas ārējo tirdzniecību pa valstu grupām, redzam, ka ar katru gadu pieaug tirdzniecības apjoms ar ES valstīm. 1997. gadā šo valstu īpatsvars sasniedza 51,5 procentus no visas Latvijas ārējās tirdzniecības bilances. Ir skaidrs, ka šis apjoms turpinās palielināties (2.attēls). Turpretī, tirdzniecības apjomam ar NVS valstīm ir tendence samazināties, it īpaši ņemot vērā pašreizējo Krievijas ekonomisko krīzi.

Izvērtējot iepriekšminētos faktorus, nebūtu pamata veikt jebkādas izmaiņas pašreizējā valūtas kursa politikā vismaz līdz šī gadsimta beigām. Tādēļ arī Latvijas Banka paudusi apņemšanos arī turpmāk nodrošināt stabilu lata kursu attiecībā pret SDR grozu.

Vismaz līdz 1999. gadam lats paliks piesaistīts SDR valūtu grozam. Latvija ir valsts ar mazu, atvērtu tautsaimniecību, līdz ar to tajā ir liela nozīme ārējai tirdzniecībai un ārvalstu ieguldījumiem. Latvijai nav būtiskas ietekmes uz pasaules cenu līmeni. Savukārt iekšzemes cenu līmeni ļoti būtiski ietekmē pasaules cenu attīstība, un stabils lata maiņas kurss pārvērš pasaules cenas stabilās iekšzemes cenās. Lai nodrošinātu valstī cenu stabilitāti kā nepieciešamu tautsaimniecības attīstības pamatu, Latvijas Banka jau kopš 1994. gada februāra lata kursu piesaista Starptautiskā valūtas fonda norēķinu vienībai - SDR valūtu grozam.

Pašlaik SDR valūtas groza struktūra ir šāda: USD - 39%, DEM - 21%, JPY - 18%, FRF - 11%, GBP - 11% un zelta rezerves. Šī groza struktūra ir spēkā no 1996. gada 1. janvāra. 1999. gadā līdz ar EMS izveidošanu SDR groza sastāvs mainīsies, jo grozā esošās valūtas DEM un FRF pārstās eksistēt un to vietu šajā grozā ieņems eiro (EUR). Līdz ar to veidosies jauns SDR valūtu groza sastāvs: USD - 39%, EUR - 32%, JPY - 18%, GBP - 11%.

Nākamā SDR groza "svēršana" notiks 2000.gadā. Ļoti iespējams, ka līdz tam laikam EMS pievienosies Lielbritānija, un tad eiro kļūs par nozīmīgāko SDR grozā. Ja iespējams - arī par pasaules valūtu (3. un 4.attēls), veidojot 43 procentus no kopējā SDR groza.

Tā kā lata kurss ir piesaistīts nevis vienai valūtai, bet gan piecu valūtu grozam, lata kursa svārstības attiecībā pret jebkuru no grozā ietilpstošām valūtām ir mazākas nekā groza valūtu savstarpējās svārstības.

 

Secinājumi

Vienotam tirgum nepieciešama vienota valūta. Kā pozitīvs arguments minams apsvērums, ka arī ilgtermiņa uzņēmējdarbības plānošana ir vieglāka, ja nav jārēķinās ar iespējamiem valūtas kursu kritumiem un īstermiņa procentu likmēm. Līdz ar EMS izveidošanu Eiropas Savienībā spēkā būs ne tikai vienota monetārā politika, bet arī vienotas procentu likmes, tiks veicināta fondu tirgus attīstība, cenu līmeņa izlīdzināšanās, cenu pārskatāmība un līdz ar to spēcīgāka konkurence.

Arī starptautiskajā finansu sistēmā eiro ienākšana radīs lielāku stabilitāti. Eiro, tāpat kā tagad dolārs, varēs kļūt par rezerves valūtu, patvērumu no inflācijas valstīs, kas atrodas attīstībā, un valstīs ar pārejas perioda ekonomiku. Tas nozīmē, ka eiro būs pieprasīta prece vismaz pusei mūsu planētas iedzīvotāju, arī Baltijas valstīs.

Pirmās ieguvējas būs starptautiski orientētas bankas, apdrošināšanas sabiedrības un transporta kompānijas, kas ar savu ietekmi izspiedīs no tirgus mazākās šo nozaru sabiedrības.

Visvairāk pārmaiņas būs sajūtamas starptautiskās tirdzniecības jomā. Vairumam kompāniju, kuru galvenie partneri atrodas ES valstīs, nāksies izdarīt izvēli par labu norēķiniem eiro. Tas vietējiem uzņēmējiem var radīt papildu iespējas ES tirgus apgūšanai, pateicoties to tirgus sektoru atklāšanai, kurus pirms tam nepieejamus padarīja valūtas barjeras. Kravu sauszemes pārvadājumos vienotā valūta būtiski atvieglos fraktēšanas izmaksu aprēķināšanu un paplašinās iespējamās darbības zonu.

Vienkāršosies arī sadzīves problēmas, piemēram, ceļošana un uzturēšanās ES valstīs.

Vērtējot eiro ietekmi, Latvija ir izdevīgākā situācijā par pirmajām EMS dalībvalstīm, jo Latvijā eiro varētu tikt ieviests pēc apmēram astoņiem gadiem, vienlaikus ar iespējamo iestāšanos Eiropas Savienībā.

Jo vienotas valūtas ieviešanas process ir jaunums Eiropai. Pašlaik Eiropā tiek strādāts pie tā, lai novērstu paredzamos trūkumus, lai eiro ieviešanas sistēma tiktu nodrošināta gan ekonomiski, gan tehniski.

Laikā, kad Latvija varētu kļūt par pilnvērtīgu EMS locekli, vienotā valūta Eiropā būs jau sevi pierādījusi kā neatņemama vienota Eiropas tirgus sastāvdaļa. Latvijai būs iespējas izvērtēt, vai šis projekts savā reālajā darbībā būs attaisnojis tālāk nosauktās pozitīvās prognozes.

Līdz ar eiro ieviešanu tiks nodrošināta vienota naudas un kredītu regulēšana visā ES teritorijā un tiks veicināts koncentrācijas un centralizācijas process;

• samazināsies procentu likmes un nodokļi, cenas kļūs pārskatāmas;

• tiks stimulētas investīcijas, ražošana un nodarbinātība;

• būtiski tiks palētināti privātie naudas pārvedumi no valsts uz valsti, kā arī norēķini ar norēķinu kartēm;

• samazināsies valūtas operāciju apkalpošanas izdevumi, palētināsies valūtas pārvedumi un samazināsies to izpildes termiņi, beigsies valūtas kursu svārstības, plašāks kļūs fondu tirgus;

• tiks nodrošināta ES nodokļu sistēmas unifikācija;

• Eiropā radīsies otra lielākā valūtas telpa pasaulē, līdz ar to - jaunas perspektīvas investoriem;

• tiks sekmēta Eiropas firmu ieiešana pasaules biznesā, palielināsies konkurence.

Tomēr jau pašlaik tiek norādīts arī uz EMS trūkumiem:

• būs nepieciešami izdevumi eiro emitēšanai, jaunu datorprogrammu uzstādīšanai u.c.;

• radīsies risks datorprogrammu funkcionēšanas stabilitātei;

• risks naudas vērtības stabilitātei - eiro var izrādīties ne tik stabils, kā pašlaik tiek prognozēts;

• risks inflācijas pieaugumam EMS dalībvalstīs;

• deflācijas risks ;

• bezdarba palielināšanās risks;

• dalībvalstis var izrādīties pārāk atšķirīgas, lai ievērotu vienotu monetāro politiku;

• dalībvalstīs nav pietiekoši brīvs darba tirgus;

• cilvēku pārvietošanās starp dalībvalstīm nav pārāk intensīva;

• dalībvalstu nacionālās valūtas izbeigs savu pastāvēšanu.

Negatīvās sekas var izraisīt arī jaunās valūtas nenovērtēšana vai pārvērtēšana kā norādīts Māstrihtas līgumā, 1999.gada 1.janvārī fiksējot eiro stabilo maiņas kursu pret EMS dalībvalstu nacionālajām valūtām, aprēķinos nedrīkst ņemt vērā atsevišķo spekulatīvo valstu valūtu kursa pārvērtēšanas daļu, tādēļ ka tas nodrošinātu tām nepamatotu naudas pirktspējas "pieaugumu", konvertējot to pret citām kopējā Eiropas tirgū nekonvertētām valūtām.

Savukārt nepietiekami novērtēta EMS dalībvalstu valūta nestu šīm valstīm nepamatotus zaudējumus, nacionālo valūtu mainot pret pārāk augstu novērtēto ārzemju valūtu. Kaut gan - vērtību zaudējusī valūta valstij nodrošinātu preču eksporta palielināšanos.

Eiro valūtas nemainīgais kurss pret EMS dalībvalstu valūtām būtu jāfiksē tādā līmenī, lai tas skaitliski sakristu ar vairāk vai mazāk salīdzināmām naudas pirktspējas paritātēm. Taču šādu variantu diez vai var realizēt praksē - to neatbalstīs EMS valstis, jo tādā gadījumā nacionālās naudas valūtas maiņas kursa pārrēķināšanas rezultātā uz eiro būtu jāpieņem sen pierastās nacionālās valūtas pirktspējas samazināšanās.

Nav atrisināta arī summu noapaļošanas starpības problēma. Konstanta summu konvertācija starp dažādām EMS nacionālajām valūtām un eiro radīs summu noapaļošanas starpību gan bankām, gan to klientiem, jo konvertācija būs jāveic starp eiro un EMS nacionālajām valūtām ar fiksētā kursa starpniecību. Konvertācijas fiksētais kurss starp eiro un katru dalībvalsts valūtu tiks fiksēts ar sešiem cipariem, bet zemākā eiro denominācija būs viens cents. Tas nozīmē, ka jebkura eiro valūtas summa, kas tiks konvertēta, būs jānoapaļo līdz diviem cipariem.

Šādā gadījumā, ja nacionālā valūta tiks konvertēta uz eiro, noapaļojot līdz diviem cipariem, pēc tam pārsūtīta no vienas bankas uz otru, kur tā pirms ieskaitīšanas kontā atkal tiks konvertēta atpakaļ uz nacionālo valūtu, nosūtītājas bankas pārskaitītā summa atšķirsies no saņēmējas bankas iegūtās summas. Noapaļošana radīs valūtas maiņas zaudējumus gadījumā, ja aktīvi tiks izteikti nacionālajā valūtā. Bankas klients, kurš veiks starpbanku maksājumus eiro, bet iekšējos finansu aprēķinus - nacionālajā valūtā, sastapsies ar novirzēm skaitļos starp bankas izrakstiem un klienta paša veiktajiem aprēķiniem. Noapaļošanas atšķirības radīsies arī konta izrakstos.

 

1.tabula

Eiropas Savienības valstu

konverģences kritēriju izpilde

Valsts	Inflācija %	Budžeta	Valsts	Ilgtermiņa
	1998g.	deficīts,	parāds,	% likmes,
	janv.	% no IKP,	% no IKP,	% 1998g.
		1997	1997	janv.
ES līguma prasības	2,7	3	60	7,8
EMS dalībvalstis
Beļģija	1,4	2,1	122,2	5,7
Vācija	1,4	2,7	61,3	5,6
Spānija	1,8	2,6	68,8	6,3
Francija	1,2	3,0	58,0	5,5
Īrija	1,2	-0,9	66,3	6,2
Itālija	1,8	2,7	121,6	6,7
Luksemburga	1,4	-1,7	6,7	5,6
Nīderlande	1,8	1,4	72,1	5,5
Austrija	1,1	2,5	66,1	5,6
Portugāle	1,8	2,5	62,0	6,2
Somija	1,3	0,9	55,8	5,9
Dānija	1,9	-0,7	65,1	6,2
Grieķija	5,2	4,0	108,7	9,8
Zviedrija	1,9	0,8	76,6	6,5
Lielbritānija	1,8	1,9	53,4	7,0
Eiropas Savienība	1,6	2,4	72,1	6,1

Avots : The Banker, May 1998

2.tabula

EMS dalībvalstu, ASV un Japānas

makroekonomiskie rādītāji

EMS dalībvalstis
IKP	1997	$ 6,303.6 biljoni
Eksports	1996	$ 540 biljoni
Imports	1996	$ 486 biljoni
Ārvalstu valūtas
rezerves	1997	$ 300.1 biljoni
Iedzīvotāju skaits	1997	290.2 miljoni
Bezdarbs	1997	12.40%
ASV
IKP	1997	$ 7,819.3 biljoni
Eksports	1996	$ 622.9 biljoni
Imports	1996	$ 817.8 biljoni
Ārvalstu valūtas
rezerves	1997	$ 30.8 biljoni
Iedzīvotāju skaits	1997	266.5 miljoni
Bezdarbs	1997	4.90%
Japāna
IKP	1997	$ 4,223.4 biljoni
Eksports	1996	$ 411.2 biljoni
Imports	1996	$ 349.5 biljoni
Ārvalstu valūtas
rezerves	1997	$ 207.9 biljoni
Iedzīvotāju skaits	1996	125.6 miljoni
Bezdarbs	1997	3.40%

Avots: The Wall Street Journal Europe, May 1998

1.attēls. 1997.gadā Latvijas ārējā tirdzniecībā izmantoto valūtu struktūra

2.attēls. Latvijas ārējā tirdzniecība pa valstu grupām

3.attēls. SDR valūtas groza pašreizējā struktūra

4.attēls. SDR valūtas groza struktūra pēc 1999.gada 1.janvāra

Eiropa gaida savu eiro

Sākot ar nākamā gada 1. janvāri, vienpadsmit Eiropas monetārās savienības (EMS) valstīs bezskaidras naudas maksājumos sāk izmantot jauno naudas vienību eiro pēc nemainīgi noteiktiem kursiem, par kuriem EMS dalībvalstu finansu ministri vienojušies jau 1998. gada 3. maijā.

2002. gada 1. janvārī eiro tiek laists apgrozībā skaidrā naudā. Vienlaikus kā likumīgi maksāšanas līdzekļi darbojas gan EMS dalībvalstu nacionālās valūtas, gan eiro. Notiek pakāpeniska nacionālo valūtu nomaiņa pret eiro. 2002. gada 1. jūnijā EMS valstu nacionālās valūtas beidz eksistēt kā likumīgi maksāšanas līdzekļi, tomēr EMS valstu centrālās bankas turpina to maiņu pret eiro.

Eiro - atbalstītāju un noliedzēju diskusijās

Par

Līdz ar eiro iecelšanu būs iespējama

Eiropas valstu nacionālo naudas politiku

izraisīto saimniecisko krīžu novēršana.

Eiropas saimniecība būs labāk

nodrošināta pret dolāra un jēnas ietekmi.

Eiro sekmēs tālāku EMS dalībvalstu

politisko integrāciju

(piemēram, sociālpolitikā).

Uzņēmumi ir atbrīvoti no rūpēm

par valūtas kursa svārstībām un

var palielināt savas investīcijas.

Tiek novērsti zaudējumi transakcijās.

Eiro izraisīs vieglāku cenu pārskatāmību

un to salīdzināšanu, kas savukārt

palielinās konkurenci un cenu

pazemināšanos.

Tālākā nākotnē paredzams darbavietu

pieaugums.

EMS dalībvalstu iedzīvotājiem, braucot

uz ārzemēm, nebūs jāmaina nauda.

Pret

Ar EMS saistītais risks nav izsverams,

jo trūkst jebkāda analoga piemēra vēsturē.

Eiroieviešanas neveiksmes gadījumā

EMS dalībvalstis sagaida smaga

ekonomiskā krīze.

Eiro ieviešanas lielās izmaksas.

EMS dalībvalstis zaudē savu nacionālo

monetāro politiku, līdz ar to - daļēji

arī savu suverenitāti.

Daļā EMS valstu lielākā daļa iedzīvotāju

ir pret eiro (Vācijā ~ 60%).

EMS nav demokrātiski leģitimēta, piemē-

ram, nebūs nevienas instances, kas pār-

raudzītu Eiropas Centrālās bankas darbību.

Jaunu valstu iesaistīšana EMS ar vāju

saimniecību var vājināt eiro.

Stingrajā taupības režīmā, kas būs

jāievēro EMS valstīm, samazināsies

darbavietu skaits.

Konkurences saasināšanās negatīvi

ietekmēs mazos uzņēmumus, bet ar

EMS saistītās izmaksas noteiks visu

veidu cenu pieaugšanu.

Avots: Interneta EMS diskusijas, Euromagazin

Vecās pasaules un valūtas ūnijas hronika

Gandrīz uzreiz pēc Otrā pasaules kara beigām Eiropas politiķu vidū radās iniciatīva pārtraukt gadsimta pirmās puses vēsturi noteikušās naida un iznīcības tradīcijas un kādā jaunā formā nostiprināt šī reģiona valstu savstarpējo labvēlību. Pirmo atklāto soli 1946.gada 19.septembrī spēra Lielbritānijas premjerministrs Vinstons Čērčils Cīrihē:

"Ja Eiropa kādreiz saticīgi pārvaldītu savu kopīgo mantojumu, tad tās trīssimt vai četrsimt miljoni iedzīvotāju bezgalīgi varētu baudīt laimi, labklājību un slavu... Mums jārada sava veida Eiropas savienotās valstis... Ceļš turp ir vienkāršs. Tam nevajag nekā vairāk, kā vien pret simtiem miljonu vīru un sievu būt taisniem, nevis netaisniem un mantot svētību, nevis lāstu."

Trīs gadus vēlāk, 1949.gada 5.maijā, desmit Eiropas valstis - Beļģija, Dānija, Francija, Lielbritānija, Īrija, Itālija, Luskemburga, Nīderlande, Norvēģija un Zviedrija - Strasbūrā nodibināja Eiropas Padomi. Tomēr cerības, ka Eiropas Padome varētu kļūt par apvienotās Eiropas kodolu, tobrīd nepiepildījās.

1951.gada 18.aprīlī, pēc Francijas ārlietu ministra Roberta Šūmaņa sākotnējās iniciatīvas noslēgt šādu vienošanos ar Vāciju, tika nodibināta Eiropas Ogļu un tērauda kopiena, kurā kopā ar Franciju un Vāciju iesaistījās arī Beļģija, Itālija, Luksemburga un Nīderlande. Šī savienība paralēli kopēja tirgus izveidei kļuva arī par pamatu reģiona mieram un drošībai, jo dalībvalstis patiesībā ar to zaudēja savu suverenitāti jomās, kuras līdz šim bija klasiskās bruņošanās industrijas pamatā.

1957.gada 25.martā Romā Belģijas, Vācijas, Francijas, Itālijas, Luksemburgas un Nīderlandes pārstāvji paraksta divus līgumus - par Eiropas Ekonomiskās kopienas (EEK) un Eiropas Atomenerģijas kopienas (Eiratoms) dibināšanu.

1960.gadā EEK Ministru padome apstiprina kopīgus muitas trarifus. Tiek izveidoti Eiropas sociālie fondi. Savukārt Lielbritānija, Dānija, Norvēģija, Zviedrija, Austrija, Šveice un Portugāle Stokholmā apvienojas brīvās tirdzniecības asociācijā (EFTA - European Free Trade Association ). 1967.gadā notiek Eiropas Ogļu un tērauda kopienas, Eiropas Atomenerģijas kopienas un Eiropas Ekonomiskās kopienas apvienošanās, un jaunais institucionālais veidojums iegūst nosaukumu - Eiropas Kopiena (EK).

1968.gada 1.jūlijā tiek īstenota muitas savienība starp EK dalībvalstīm.

1969.gadā pēc EK valdību galotņu tikšanās Hāgā tiek nolemts izveidot Eiropas Ekonomisko un monetāro savienību (EEMS) līdz 1980.gadam.

1970.gada 6.martā Vernera komisijai tiek uzdots izstrādāt EEMS koncepciju (Vernera plāns).

1971.gada 22.martā EK Ministru padome vienojas par pakāpenisku EEMS izveidi. No Vernera plāna jāatsakās pēkšņo pasaules valūtu kursu svārstību iespaidā.

1972.gada 21.martā EK Ministru padome visām sešām dalībvalstīm nosaka ierobežot valūtu kursu svārstību relāciju uz +/- 2,25%. Tiek noteikta Eiropas valūtu rinda, saukta arī par valūtu "čūsku". Šai valūtas kursa savienībai pievienojas arī Lielbritānija, Īrija un Dānija. EK valstu vadītāji vienojas par Eiropas Savienības (ES) izveidi līdz 1980.gadam.

1973.gada 1.janvārī EK pievienojas Dānija, Īrija un Lielbritānija.

1974.gada 1.janvārī EK iegūst novērotājas statusu ANO.

1979.gadā notiek pirmās tiešās EK konsultatīvā orgāna - Eiropas Parlamenta (EP) - vēlēšanas. Līdz šim EP deputātu funkcijas pildīja EK dalībvalstu parlamentārieši.

1979.gada 13.martā EEK dalībvalstis, izņemot Lielbritāniju un Grieķiju, nodibina Eiropas Valūtas sistēmu. Tās mērķis - stabilizet EK valūtas kursus, sekmēt EK valstu integrāciju un valūtas savienības izveidošanos. Tiek atcelta valūtu "čūska" un ieviesta Eiropas valūtas vienība - ekijs (ECU).

1981.gada 1.janvārī EK pievienojas Grieķija.

1983.gadā Štutgartē EK Padome pieņem deklarāciju par Eiropas Savienību - vēl ciešāku sadarbību likumdošanā, ārpolitikā un kultūrā.

1985.gadā EK izstrādā programmu vienota iekšējā tirgus izveidei Eiropā līdz 1992.gadam.

1986.gada 1.janvārī Eiropas Kopienai pienvienojas Portugāle un Spānija.

1987.gada 1.jūlijā stājas spēkā Vienotās Eiropas Akts, kurš nosaka 1992.gadu par termiņu vienota preču un pakalpojumu tirgus veidošanai, kā arī deklarē vairākus citus mērķus: EP lomas palielināšana EK lēmumu pieņemšanas procesā; Romas līgumu papildināšana ar jaunām jomām, EK strukturālo fondu koordinācijas uzlabošana, sadarbības paplašināšana ārpolitikā.

1989.gadā tiek izstrādāts un apstiprināts Ž.Delora Eiropas Monetārās savienības izveides plāns.

1989.gada 19.jūnijā EVS pievienojas spāņu peseta.

1990.gada 8.oktobrī EVS pievienojas Lielbritānijas sterliņu mārciņa.

1991.gada decembrī Māstrihtā EK Eiropas Padomes galotņu sanāksmē tiek parakstīts līgums par Eiropas Savienības izveidi. Līgums paredz ekonomiskās un valūtas savienības izveidi laika posmā līdz 1999.gadam. Tiek noteikta pāreja uz Eiropas Monetāro savienību (EMS) trijos posmos. Par pirmās fāzes sākumposmu atpakaļejoši tiek noteikts 1990.gada 1.jūlijs.

1992.gada 6.aprīlī Portugāļu escudo pievienojas EVS valūtas kursa mehānismam.

1992.gada 17.septembrī Lielbritānija un Itālija izstājas no EVS sakarā ar valūtas kursu nestabilitāti.

1993.gadā reāli sāk darboties Eiropas vienotais tirgus - tiek radīta saimnieciska telpa bez robežām.

1994.gadā sākas EMS ieviešanas otrā fāze, tiek nodibināts Eiropas Monetārais institūts (EMI). Sāk darboties līgums par kopīgu saimniecisko telpu ar EFTA valstīm, izņemot Šveici.

1995.gada 1.janvārī ES pievienojas Somija, Austrija un Zviedrija, palielinot dalībvalstu skaitu līdz piecpadsmit.

1995.gada 9.janvārī EVS pievienojas Austrijas šiliņš.

1995.gada 16.februārī tiek paziņots Eiropas vienotās valūtas nosaukums - "EURO" (eiro) un tās ieviešanas plāns.

1996.gada 14.oktobrī EVS pievienojas Somijas krona.

1996.gada 25.novembrī Itālija atjauno līdzdalību EVS.

1996. gada 13. un 14. janvārī, Dublinā tiekoties EMS dalībvalstu valdību vadītājiem, pirmo reizi tiek demonstrēti austrieša Roberta Kalina izstrādātie jaunās naudas vienības meti - 5, 10, 20, 50, 100, 200 un 500 eiro banknotēm. Uz tām atbilstoši mākslinieka iecerei attēloti septiņu Eiropas kultūrvēsturisko laikmetu arhitektūras pieminekļi - gotikas, renesanses, baroka, rokoko, romantisma, klasicisma un XX gadsimta dzelzs un stikla stila celtnes.Pret viltojumiem jaunās banknotes aizsargā modernākie drošības līdzekļi - fluoriscējošas šķiedras, ūdenszīmes, drošības dzīsla, īpaša druka, kā arī moderni izejmateriāli. Jauno naudaszīmju vērtību ar tausti varēs noteikt arī neredzīgie.

1997.gada 16.jūlijā tiek parakstīts Amsterdamas līgums, kas paredz izmaiņas ES līgumā.

1998.gada 3.maijā Briselē ES valstu un valdību vadītāji apstiprina EMS izveidošanu. Tajā iekļaujas 11 ES valstis - Beļģija, Vācija, Somija, Īrija, Itālija, Luksemburga, Nīderlande, Austrija, Portugāle un Spānija. Finansu ministri nosaka fiksētos Eiropas valūtu maiņas kursus attiecībā pret eiro, kas stāsies spēkā ar 1999.gada 1.janvāri.

1998.gada 1.jūnijā Eiropas Centrālā banka (ECB) Frankfurtē pie Mainas sāk savu darbu un nomaina EMI.

"LV" informācija

Dr.oec. Edgars Kassalis:

Vienotās valūtas ideja

Referāts nolasīts LZA Ekonomikas institūta rīkotajā konferencē "Ekonomiskie, kultūras un sociālie aspekti Latvijas integrācijai Eiropas Savienībā" 1998.gada 26.oktobrī.

Eiropas vienotās valūtas ieviešanas idejai ir vairāk nekā simt gadu ilga vēsturiskā attīstība.

Šeit jāatgādina agrīnās savienības - Vācijas impērija 1871.gadā no 18 atsevišķām valstiņām ar to valūtām un centrālajām bankām veido vienotu valūtu, ASV un tās valūtas sistēmas veidošanās modelis. Latīņu monetārā savienība (1861-1920), kā arī Skandināvijas monetārā savienība līdz 1924.gadam. Tam pretstats ir Lielbritānijas atturīgums pret monetārajām savienībām ar vairāk nekā 1300 gadu ilgām britu sterliņu mārciņas tradīcijām.

Eiropas Kopienas vēsturē jau Romas līguma (1957) mērķis - tirgus integrācija un "arvien ciešākas savienības" veicināšana netieši izteica arī Eiropas monetārās savienības (EMS) idejas. Līgums paredzēja zināmu ekonomisko un monetāro koordināciju. Tomēr, piecdesmitajos gados, kad sešas Kopienas valstis iekļāvās tolaik labi funkcionējošajā Bretonvudas valūtas fiksēto maiņas kursu sistēmā, monetārā savienība kļuva neaktuāla, pastāvēja arī politiski ierobežojumi Eiropas dziļākai integrācijai. Iespējams, ka pirmo stimulu Kopienas EMS izveidošanai radīja sāpīgā Francijas franka devalvācija un Vācijas markas revalvācija 1969.gadā nolūkā novērst tālāku valūtas maiņas kursu svārstību sekas sakarā ar vienoto lauksaimniecības politiku.

Eiropas nesenā pagātnē atzīmējamas trīs galvenās iniciatīvas monetārās politikas jomā:

• Vernera plāns (1971) un tam sekojošā valūtu "čūska";

• Eiropas monetārā sistēma (1979);

• Ž.Delora plāns (1989) un tam sekojošā konference par Ekonomisko un monetāro savienību.

Visas trīs Eiropas Kopienas iniciatīvas bija motivētas veicināt tālāku Eiropas integrāciju, bet katrai no tām konkrētais laika periods un pastāvošie politiskie un ekonomiskie apstākļi piešķīra zināmu specifiku.

Pretēji Ž.Delora ziņojumam, divi iepriekšējie centieni bija arī reakcija un risinājumu meklējums starptautiskajām valūtu krīzēm. Vernera plāna un valūtu "čūskas" gadījumā starptautiskās valūtas maiņas kursu svārstības, kas sasniedz savu kulmināciju Bretonvudas sistēmas kolapses laikā, piespieda Kopienu rīkoties. 1972.gada Parīzes sanāksmes laikā Kopienas līderu aicinājumi veidot EMS jau septiņdesmito gadu beigās bija priekšlaicīgi un nereāli, bet tie noteica EMS idejas politisko nozīmīgumu Eiropas tālākajā integrācijā.

Eiropas Kopienas pirmajā mēģinājumā sasniegt ekonomisko savienību septiņdesmitajos gados rezultāts bija vājš. Faktiski ekonomiskā savienība nozīmē vienotu tirgus eksistenci savienojumā ar dalībvalstu ekonomisko politiku ciešu koordināciju. Šajā laikā Eiropas vienotais tirgus bija nepilnīgs un Kopienas solidaritāte "buksēja" smagajos ekonomikas recesijas apstākļos. Ekonomiskai savienībai pievienojot monetāro savienību, nepieciešams izveidot fiksētu valūtas maiņas likmju sistēmu un kopīgu ekonomisko politiku, iespējams, bet ne obligāti - arī vienotu valūtu. Vienota tirgus un ciešas ekonomiskās koordinācijas trūkums septiņdesmitajos gados ekonomiskās un monetārās savienības izveidi padarīja par neiespējamu vēl arī nākamajā desmitgadē.

Salīdzinot ar diviem iepriekšējiem, Delora plāns tika izvirzīts laikā, kad pastāvēja stabilas valūtas maiņas attiecības starp dalībvalstīm, pateicoties pirmajiem relatīvajiem EMS idejas panākumiem. Turklāt astoņdesmito gadu beigas iezīmējās ar Kopienas ekonomisko uzplaukumu. Vienotā tirgus programma ievērojami paaugstināja biznesa aktivitātes un veicināja Eiropas dziļāku integrāciju. Šādi apstākļi likās labvēlīgi ne tikai jaunai monetārās politikas iniciatīvai, bet arī ekonomiskās savienības sasniegšanai.

Vienotā tirgus programma lielā mērā noteica EMS izveidošanas mērķi. Valūtas maiņas likmju uzturēšana likās ierobežojoša un nesavienojama ar vienotā tirgus izveidošanas mērķiem. Astoņdesmito gadu sākumā, pirms vienotā tirgus programmas uzsākšanas, akadēmiskā doma attīstīja viedokli, ka vienots tirgus ar vienotu politiku ir iespējams ilgu laiku ar nosacījumu, ka tiks realizēta Kopienas valstīs atbilstoša makroekonomiskā un monetārā politika.

Arī Ž. Delora ziņojumā ir noteikti vairāki nozīmīgi ekonomiskās savienības pamatelementi:

• vienots tirgus, kurā var brīvi pārvietoties personas, preces, pakalpojumi un kapitāls;

• konkurences politika un citi pasākumi, kas orientēti uz tirgus mehānisma stiprināšanu;

• kopēja strukturālo izmaiņu un reģionālās attīstības politika;

• makroekonomiskās politikas koordinācija starp Kopienas valstīm, ieskaitot budžeta veidošanas politikas noteikumu saskaņošanu.

Ž.Delors uzsvēra nepieciešamību kontrolēt valstu nacionālo fiskālo politiku, lai tādējādi nodrošinātu sekmīgu EMS darbību. Viņš prasīja noteikt un ievērot augstākās pieļaujamās dalībvalstu budžeta deficīta robežas, nepieļaut valdībām tiešus centrālās bankas kredītus vai citas monetārās finansēšanas formas un ierobežot iespējas aizņemties ārpussistēmas valstu valūtas. Vēlāk tika formulēti pamatrādītāji (tā sauktie Māstrihtas kritēriji), pēc kuriem noteiks valstu atbilstību dalībai Eiropas vienotās valūtas sistēmā jeb Eiropas monetārajā savienībā. Ž.Delora ziņojums paredzēja arī Eiropas centrālo banku sistēmas (ECBS) izveidošanu, kuru veidotu viena centrālā institūcija un esošās dalībvalstu centrālās bankas. Šīs ECBS pamatmērķis būtu - formulēt un realizēt EMS monetāro politiku.

Īpaša centrālo banku prezidentu un ekspertu komiteja Ž.Delora vadībā izstrādāja EMS pamatprincipus un pasākumus to realizēšanai. Ņemot definīciju no Vernera ziņojuma, komiteja definēja monetārās savienības jēdzienu: pilnīga valūtu konvertējamība, pilnīga kapitāla transakciju liberalizācijas un pilnīga banku un citu finansu tirgus institūciju integrācija, svārstību robežu noteikšana un bezierunu valūtas maiņas kursu paritāšu slēgšana.

Lai gan šī komiteja vienotu valūtas ieviešanu nenoteica kā obligātu priekšnosacījumu EMS, tomēr nepieciešamība pēc savienības centralizētas monetārās politikas monetārās savienības definīcijā tika iekļauta. 1990.gada augustā Eiropas Komisijas komunikē šīs idejas attīstīja tālāk: "Vienota valūta ir dabīga vienotā tirgus sastāvdaļa. Pēdējā pilnu potenciālu nevarēs sasniegt bez pirmās. Ejot tālāk, parādās nepieciešamība pēc ekonomiskās un monetārās savienības, lai varētu apvienot visas attīstīta starptautiskā tirgus potenciālās priekšrocības".

Ž.Delora ziņojums un tam sekojošās aktivitātes izraisīja dzīvas debates, radot virkni argumentu par un pret šādas sistēmas izveidošanai. Visjūtīgākais politiskais jautājums attiecībā uz EMS izveidošanu centrējās ap nacionālās suverenitātes jautājumu. Vairums Rietumeiropā eksistējošā valūtas maiņas likumju noteikšanas mehānisma dalībvalstu jau bija zaudējušas kontroli pār savu nacionālo monetāro politiku. Līdz astoņdesmito gadu beigām to valūtas bija piesaistītas Vācijas markai kā sistēmas neoficiālajam enkuram.

Ž.Delora ziņojumā definēta EMS izveidošanas trīs posmu pieeja.

Pirmais posms: kopienas brīvas kapitāla plūsmas izveidošana un ciešāka makroekonomisko un monetāro politiku koordinācija starp dalībvalstīm un to centrālajām bankām.

Otrais posms: jauns līgums stājas spēkā. Eiropas centrālo banku, sistēmas izveidošana, kas nodrošina uzraudzību un koordinē EMS valstu nacionālo monetāro politiku. Eiropas institūcijām, īpaši Eiropas parlamentam un Ministru padomei tiek piešķirtas lielākas uzraudzības pilnvaras. Rodoties piemērotiem apstākļiem, tiek progresīvi sašaurinātas valūtas maiņas kursa mehānisma svārstību robežas.

Trešai posms: "bezierunu" fiksētu valūtas maiņas likmju paritātes noteikšana. EMS valstis deleģē Eiropas Savienības institūcijām savas ekonomiskās un monetārās politikas veidošanas funkcijas.

Pirmo posmu ziņojums ieteica uzsākt ne vēlāk kā 1990.gada 1.jūlijā, liberalizējot kapitāla kustību kā pirmo soli vienotā tirgus izveides programmā.

Pakāpeniski tika izstrādāti un precizēti iespējamo EMS dalībvalstu atlases (Māstrihtas) kritēriji.

1. Valsts kopējais parāds nedrīkst pārsniegt 60 procentus no valsts iekšzemes kopprodukta (IKP). Izņēmums pieļaujams gadījumos, ja parāda attiecība pret IKP pārsniedz 60 procentus, bet šis rādītājs savā dinamikā strauji tuvojas vēlamajai robežai.

2. Jaunie aizņēmumi nedrīkst būt lielāki par 3 procentiem no valsts IKP. Izņēmums - tie drīkst pārsniegt šo līmeni, ja to dinamika strauji tuvojas noteiktajai robežai.

3. Inflācijas līmenis nevairāk kā par 1,5 procentiem drīkst pārsniegt patēriņa preču indeksa pieaugumu trīs ES valstīs ar visnoturīgāko cenu līmeni.

4. Ilgtermiņa procentu likmes ne vairāk kā par 2 procentiem drīkst pārsniegt vidējās ilgtermiņa procentu likmes trīs ES valstīs ar visnoturīgāko līmeni.

5. Divu gadu laikā pirms dalībvalsts uzaicināšanas uz iestāšanās sarunām, nacionālajai valūtai jātiek kotētai Eiropas valūtas sistēmas ietvaros bez mākslīgas pārvērtēšanas.

Lai arī kopumā EMS projekts guvis nedalītu pasaules sabiedrības interesi un vispārēju atbalstu, pastāv virkne atšķirīgu viedokļu attiecībā uz izvirzītajiem mērķiem, to sasniegšanas ceļiem un termiņiem.

EMS un eiro idejai ir stingra opozīcija, kas savus argumentus izklāsta ekonomiskā, politiskā un sociālā dimensijā.

Tā saucamo politisko dimensiju veido Eiropas lielvalstu politiskās un ekonomiskās intereses, īpaši Vācijas un Francijas loma cīņā par tā saucamo Eiropas naudu un vietu nākotnes Eiropā, konkrēto politisko darbinieku intereses un iespējas, pārējo potenciālo dalībvalstu loma un intereses, ieguvumi un zaudējumi politiskā arēnā, atšķirīgie priekšstati par Eiropas reģiona tālāko attīstību.

Savukārt ekonomiskajā dimensijā dziļām teorētiskām diskusijām tiek pakļauti EMS izvirzītie ekonomiskie mērķi un to sasniegšanas ceļi. Tiek piedāvāti dažādi iespējamie EMS attīstības scenāriji un to sekas. Nenoliedzot konverģences kritēriju nozīmīgumu, pastāv diskusija, kādā veidā tie sasniedzami un kā nodrošināt to ievērošanas ilglaicīgumu. Nav vienota viedokļa par atsevišķu valstu un visas EMS interešu saskaņošanas mehānismu konkrētās ekonomiskās situācijās. Tiek diskutēts par eiro kā jaunu starptautisku valūtu.

Sociālā dimensija saistās ar valsts un sabiedrības lomu EMS izveidē un attieksmē pret to. Parādās jautājums par nacionālo suverenitāti ES reģionā ar tradicionāli atšķirīgām kultūrām, valodām, tradīcijām un mentalitāti - jautājums par nacionālo identitāti.

Latvijas deklarētais kurss uz Eiropas Savienību un līdz ar to realizējamās aktivitātes ir cieši saistītas ar EMS reālo klātbūtni jau tuvākajā nākotnē, iespējām ar to sadarboties un gūt zināmu labumu no jaunizveidojušās situācijas, kā arī pašai orientēties uz tā sauktajiem konverģences (Māstrihtas) kritērijiem. Tas Latvijai nozīmēs monetārās politikas un finansu sistēmas pieskaņošanu darbam jaunajos apstākļos, kā arī sabiedrības, it īpaši uzņēmēju informēšanu par EMS darbības iespējamo ietekmi uz Latvijas ekonomiku un Latvijas interesēm. Tam nepieciešama koordinēta un efektīva informatīva darbība masu informācijas līdzekļos.

Ar 1999.gada 1.janvāri vienotā valūta eiro kļūs realitāte vienpadsmit Eiropas Savienības dalībvalstīm. Šis notikums Latvijai liks veikt virkni pasākumu, kas sagatavos valsti tālākai notikumu attīstībai, analizēt, kā gūt ekonomisku labumu no jaunās sistēmas un sekmīgi iekļauties sadarbībā ar EMS dalībvalstīm.

Lappusi sagatavoja Dina Gailīte un Kārlis Freibergs