MĒS SAVĀ ZEMĒ UN LAIKĀ

Akadēmiķi vakarē Andrejdienā

Vakarēt — kopīgi pavadīt vakaru,

strādājot, dziedot, tērzējot

Latviešu literārās valodas vārdnīca

Tieši Andrejdienā Latvijas Zinātņu akadēmija aicināja kopā savu saimi goda locekļu saietā Rīgas Latviešu biedrībā. Ielūgumā bija norādīts, ka vārda Andrejs cilme meklējama grieķu valodā ar nozīmi drosmīgs , varonīgs .

Sanākšanas norises zinis, literatūras un teātra pētnieks Viktors Hausmanis pavēstīja, ka Latvijas Zinātņu akadēmiķos sameklējami 20 Andreji un Andri. Un tos arī piesauca: Andreass (kas tas pats Andris vien ir) Adāls, politiķis Zviedrijā; Andris Buiķis, matemātiķis; Andrejs Cālītis, lauksaimnieks; Andris Caune, arheologs; Andrejs Cēbers, fiziķis; Andrejs Daugulis, biotehnologs Kingstonā, Kanādā; Andrejs Eglītis, dzejnieks; Andris Ferdats, mediķis; Andris Krēsliņš, enerģētiķis; Dītrihs Andrejs Lēbers, jurists Hamburgā, Vācijā; Andrejs Okše, mediķis Gīzenē, Vācija; Andris Ozols, fiziķis; Andris Padegs, informātiķis ASV; Andrejs Plakans, vēsturnieks ASV; Andris Plotnieks, jurists; Andrejs Siliņš, fiziķis; Andris Strakovs, ķīmiķis; Andrejs Vozņesenskis, dzejnieks Krievijā; Andris Zicmanis, ķīmiķis; Andris Zvirgzds, biologs. Šķiet, ka tādu Andreju un Andru pulcēšanos vienuviet biedrības Kluba zāle vēl nebija pieredzējusi.

Folkloriste Māra Vīksne iepazīstināja ar dažādiem Andrejdienas ticējumiem un atklāja, ka viņai ir pašai sava kāda vārda popularitātes skala — tie ir latvju dainu vācēji, cilvēki, kas dzimuši pirms 150 — 130 gadiem. Dainu 900 vācēju vārdi būtībā ir pirmais latviešu inteliģences saraksts. Kādi vārdi tad tolaik bija visiecienītākie? Pirmie, gluži kā mūsdienās, Jāņi — 42. Nākamie — Kārļi — 29. Tālāk — Pēteri — 25, Mārtiņi un Friči — 20, Jēkabi —18, Andreji — 15. Tātad šobrīd zinātnieku vidū Andreju īpatsvars ir pat lielāks.

Izrādās, ka senajiem latviešiem Andreji bijuši otras puses saskatīšanas, saredzēšanas un zīlēšanas svētki. Viens no paņēmieniem — apēd siļķi un liekas gulēt. Kas sapnī nāks dzert dot, tas būs nākamais dzīvesbiedrs.

Par citiem ticējumiem gaviļnieki varēja uzzināt no Māras Vīksnes sakārtotās grāmatas "Ko mēs bērni darīsim", kur gan, jāteic, par Andrejdienu nebija ne vārda.

Daudz dziļāk sevī, tautā un tās likteņgaitās mudināja ielūkoties Andreja Eglīša dzeja dzīvesbiedru aktieru Elzas Radziņas un Oļģerta Šalkoņa lasījumā. It īpaši ar savu precīzo un viedo dzejas lasījumu pārsteidza tieši Oļģerta Šalkoņa sniegums, jo viņa mūža līdzgaitnieces dzejas pasniegums jau sen ir vispāratzīts. Noskaņā saaudās Adventei raksturīgā gaišā pašapcere ar seno Andrejdienu pagāniski tumšajām cerībām. Un pāri visam — cilvēka tiekšanās pēc radniecīgas dvēseles:

Cik daudz pastardienu ir mūsu mīlestībā,

Tik augšāmcelšanos.

Arheologs Andris Caune aizveda noslēpumainajā un interesantajā Rīgas pazemes un celtņu pētniecības pasaulē, stāstot gan par arheoloģiskajos izrakumos atrasto zeltu (pētniekam 30 izrakumu gados pašrocīgi izdevies atrast divas zelta monētas, apliecinot, ka darba ražīgums ir bijis nepiedodami zems). Mazliet biežāk gadījies uziet senceltnēs kaulus — tātad reizēm tiešām nostāsti par iemūrētajiem cilvēkiem nav bijuši gluži bez pamata. Lai gan tautā arvien ir izrunāts vairāk, nekā patiesībā noticis. Bet tas, ka pēc kara Pēterbaznīcas nodegušo mūru pagrabos bagātības meklētāji atkaluši metāla zārku, kur apbedīts mēra epidēmijas upuris, atbilst patiesībai. Lai gan tas varēja draudēt ar jaunu bīstamās slimības uzliesmojumu.

Un tad jau stāstīšanai un neparastu atgadījumu vācelei vāks bija nost.

Sarunu par aizmūrētiem pagrabiem Rīgā, kur dus mēra upuri, turpināja rakstnieks Gunārs Priede, atceroties ārstu teikto, ka šīs slimības izraisītāju dzīvotspēju labāk nepārbaudīt, sekas var būt pārlieku briesmīgas.

Omulības uzturēšanai, kā jau vakarēšanā, kāda literāra anekdote, Māra Čaklā dzejolis autora lasījumā. Andra Caunes atbildes uz jautājumiem par Latvijas galvaspilsētas atsevišķu ēku likteni un atjaunošanas iespējām.

Rakstnieks, pirms dažām dienām par LZA goda locekli ievēlētais Zigmunds Skujiņš savu stāstījumu uzsāka ar atgādinājumu par Rīgas Jāņa baznīcas balkonu, kur bijis iespējams iekļūt tikai no viduslaiku cietuma, kas atradies dievnamam līdzās. Bet tas tikai ievadam. Turpinājums atkal lika aizprātoties:

— Domājot par to, ka man varētu būt kaut kāds sakars ar Zinātņu akadēmiju, pārliku, kādas man ir tiesības uz pieslēgšanos šai organizācijai. Kas tad mēs vispār esam — rakstnieki un citi, kas ar šīm lietām nodarbojas? Jo mūsu darbošanās ir ārkārtīgi mistiska.

Blakus savam tiešajam darbam es nodarbojos ar teātra lietām — rakstu recenzijas. Un ļoti bieži mani sarūgtina tas, ko es redzu teātros. Un es domāju — kāpēc tas tā notiek? Kāpēc šis sarūgtinājums? Un kāpēc būtībā tāds iestrēgums? It kā nekas neiet uz priekšu.

Un tad es redzu lielu paralēli ar mūsu rakstnieka darbu. Man liekas, es tagad pateikšu pavisam fantastisku lietu — šie cilvēki vairs nelūdz Dievu. Un viss mūsu darbs... Esmu domājis: kas tad ir tas mūsu darbs? Ziniet, mums ir visu laiku jālūdz Dievs. Tikai ne tādā vulgārā nozīmē? Ko nozīmē — lūgt Dievu? Ko vispār nozīmē lūgties? Tas nozīmē — vēlēties. Un redziet, es vismaz zinu no savas pieredzes, kad es vēlos. Un es ļoti bieži, kad es kaut ko rakstu, es vienmēr vēlos.

Es naktī pamostos, un būtībā es lūdzu Dievu. Bet es lūdzu tādā veidā, ka es vēlos. Man nav ceļa, es esmu palicis bez ceļa. Un es ārkārtīgi vēlos, ja gribat, es lūdzu Dievu par to, kur man iet tālāk, ko darīt tālāk.

Un kas par brīnišķīgu lietu — šīs lūgšanas piepildās. Un pēkšņi ne no šā un ne no tā — tu esi jau izlūdzies, tu esi visu nakti jau nokāvies, un tagad beigu beigās ir jāguļ... Un tu pagriezies, uz spilvena noliec savu galvu, nu tu gulēsi. Un pēkšņi — saproti. Neviens telpā nav ienācis, nav pa durvīm ienācis baltais tētiņš, neviens telefonists tev nav piezvanījis... Bet pēkšņi tu saproti un redzi, kas tur ir jādara.

Domāju, ka tajos gadījumos, kad kaut kas vietām nobrauc pa virsu, kad nekas neiznāk — tur nav vēlēšanās. Ja gribat, tur nav bijis šīs lūgšanas.

Redziet, kāds interesants amats. Vai tam ir kāds sakars ar Zinātņu akadēmiju? To es nezinu.

Tālākā vakarēšanas daļa pilnībā piederēja Andrejiem un Andriem. Saruna turpinājās par skaistām sievietēm Latvijā un Francijā, par enerģijas nezūdamību un pasaules izzināšanas robežām, par zelta iegūšanas iespējām no visparastākajām Latvijas smiltīm, par narkotiku mānīgo pasauli un daudzām citām neparastām lietām.

Un neiztika arī bez dziedāšanas. Tovakar tā bija "Nāk rudentiņis, būs barga ziema", par ko aktieris Ēvalds Valters savulaik teicis, ka šo tautasdziesmu nekad nevar nodziedāt par klusu.

Šoreiz skanēja diezgan priecīgi skaļi.

Arī Andris —

Andris Sproģis,

"LV" nozaru virsredaktors

 

P.S.

Ir lasīts, ka Andra vārda pamatā varētu būt arī latviešu valodas vārds — laivas priekšvadņa andrs personificējums.

Ak, tu, ziemas pavasaris,

Ak, tu, pavasara ziema.

I

Zūd tālē bišu saime,

Kas mani palikt tur?

Teic, mīļā — tā ir laime,

Ka laimes nav nekur.

Var palikties bez steigas,

Var steigties paliekot —

Tik, laime, tā ir beigas,

Ne vairs ko ņemt, ne dot.

 

II

Pie jū®as satikāmies

Ar dvēselēm vāri —

Solījos tevi pārnest

Pārnest jū®ai pāri,

Pāri bez zēģelēm, kuģa un mastu.

Tu izbrīnījies:

— Mūsu mīlestības jū®ai nav krastu —

 

III

Visi cīruļi ziemeļos vienādi dzied,

Visas lakstīgalas,

Visas ziemeļos vienādi dzied.

Viss ir vienāds bez mīlestības.

Ievās pārvērtusies ziema dus,

Visas ievas ziemeļos vienādi zied,

Viss ir vienāds bez mīlestības.

Nav vēl neviens no kapiem augšāmcēlies.

Neviena mirušā miesa sākusi staigāt, —

Visi mirušie vienādi klus.

Viss ir vienāds bez mīlestības.

Kristus ir augšāmcēlies?

Es vienmēr jūtu kādu cilvēku krustā sistu.

Sapņosim Dievā. Sapņosim par Jēzu Kristu.

 

Andrejs Eglītis

LZA goda locekle, aktrise Elza Radziņa, vakara vadītājs — LZA nodaļas priekšsēdētājs, literatūrzinātnieks Viktors Hausmanis un režisors un aktieris Oļģerts Šalkonis Andrejdienas gaisotnē Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

Biologs Andris Zvirgzds

Fiziķis Andrejs Siliņš

Folkloriste Māra Vīksne

Ķīmiķis Andris Strakovs

Vakara dvēsele — LZA nodaļas zinātniskā sekretāre Ilga Tālberga (

centrā ) ar vakarēšanas vadītāju — LZA nodaļas priekšsēdētāju akadēmiķi Viktoru Hausmani ( pa labi ) un LZA goda locekli Oskaru Gertu ( pa kreisi )

Maza daļa no kopāsanākušajiem (

no kreisās ) — LZA akadēmiķis Viktors Hausmanis, LZA goda loceklis Valdis Jākobsons, LZA goda loceklis Tenu Karma, LZA akadēmiķis Andris Caune, bioloģijas dokors Andris Zvirgzds

Sākums Latvijas ārpolitikas muzejam

Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) izstāžu zālē apskatāma Latvijas Republikas 80. gadadienai veltīta izstāde "Latvijas diplomātijas vēsture", kas stāsta par mūsu valsts ārlietu dienesta nepārtraukto darbību no 1917. gada līdz pat mūsdienām.

Viens no interesentākajiem, saturiski bagātākajiem un izsmeļošākajiem materiāliem, kas raksturo mūsdienu Latvijas diplomāta darbu, ir Dr.Georga Andrejeva apkopotais dokumentu, runu, publikāciju krājums, kas aptver laiku no 1995. gada oktobra līdz 1998. gada aprīlim, kad G.Andrejevs kā pirmais Latvijas vēstnieks Kanādā abu šo valstu diplomātisko attiecību vēsturē, veica tur mūsu valsts pārstāvja pienākumus.

Pārlapojot apjomīgo materiālu kopojumu, rodas vispusīgs priekšstats par diplomāta darbu, par sabiedriskajām un kultūras aktivitātēm vēstniecībā, vēstnieka rezidencē un ārpus tās, par sadarbību ar vietējo latviešu sabiedrību un Latvijas vārda popularizēšanu pasaulē. Ir dota iespēja iepazīties ar vairākiem izsmeļošiem G.Andrejeva referātiem — pētījumiem latviešu un angļu valodā par Latvijas valsts vēsturi un šodienu, par situāciju Latvijā un Latvijas situāciju pasaulē.

Nav iespējams un, manuprāt, nav arī nepieciešams uzskaitīt vai pārstāstīt visu, kas izlasāms, redzams un apskatāms šajā materiālā par Latvijas vēstnieka Dr. G.Andrejeva darbību Kanādā. Jāatzīmē tikai, ka šis pagaidām ir pirmais un vienīgais šāda veida krājums, kas nu nonācis LNS rīcībā. Cerams, ka ne pēdējais, jo atklāšanā ārlietu ministrs Valdis Birkavs teica:

"Es iedomājos, cik daudz, piemēram, man ir paša piezīmju, un gribu izmantot šo gadījumu, lai aicinātu Latvijas diplomātus un arī pats sevi rūpīgi sakārtot papīrus, kas mums šajos gados pēc neatkarības atgūšanas ir sakrājušies, un atdot tos cilvēkiem, kuri prot ar tiem rīkoties, ko pierāda šī izstāde."

Izstāde "Latvijas diplomātijas vēsture" skatāmais ir tikai niecīga daļa no tā, kas šajos 80 gados paveikts Latvijas ārpolitikā.

Varbūt šis ir pirmais solis ceļā uz Latvijas ārpolitikas muzeja izveidošanu vai vismaz šī ārkārtīgi interesantā materiāla daudz plašāku, vispusīgāku un pilnīgāku apzīmēšanu un savākšanu vienkopus.

Visi interesenti ar izstādi vēl var iepazīties līdz 13.decembrim, katru dienu no pulksten 12 līdz 20, bet sestdienās un svētdienās no pulksten 10 līdz 17.

Izstādes laikā iespējams arī noskatīties filmu "Baltijas ceļš"(studija "Kaupo", režisors A.Krievs) un Latvijas televīzijā sagatavotus materiālus par LR vēstniecībām Igaunijā, Zviedrijā un Lietuvā, kā arī projekta "Latvija XX gadsimtā" ietvaros tapušu raidījumu par Latvijas ārpolitiku un ievērojamākajiem diplomātiem.

Kristīne Lāma, izstādes autore

Daži materiāli, ko Latvijas Nacionālajai bibliotēkai nodevis Latvijas bijušais vēstnieks Kanādā Georgs Andrejevs