Jānis Straume,

7. Saeimas priekšsēdētājs, — "Latvijas Vēstnesim"

— Saeima ar 59 balsīm izteica uzticību Viļa Krištopana sastādītajai valdībai. Vai, jūsuprāt, tā patiešām ir mazākumvaldība, ko atbalstījusi deputātu lielākā daļa?

— Es uzskatu, ka " de iure " tā tomēr ir mazākumvaldība, bet " de facto " balsojuma brīdī šī valdība ieguva Saeimas vairākuma atbalstu. Jo koalīcijas līgumu ir noslēgušas trīs partiju frakcijas — "Latvijas ceļa", "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK un Jaunās partijas, kam kopā ir 46 deputātu balsis. Šī koalīcija tad arī pamatā ir veidojusi valdību. Bet koalīcijas līgums noteic, ka turpmāk par jebkura cita partnera piesaistīšanu ir jālemj pēc konsensa principa. Tātad tā tomēr ir mazākumvaldība, kurai ir izteikusi atbalstu viena no opozīcijas frakcijām, proti, sociāldemokrāti.

— Gandrīz visi jaunā Ministru kabineta locekļi ir arī Saeimas deputāti. Kā jūs paredzat — cik no viņiem atteiksies no deputāta mandāta, veicot ministra pienākumus?

— Pagaidām tikai viens ministrs ir iesniedzis iesniegumu par deputāta mandāta nolikšanu uz ministra pienākumu pildīšanas laiku. Tas ir ekonomikas ministrs Ainārs Šlesers no Jaunās partijas. Kas attiecas uz "Latvijas ceļa" frakciju un "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK frakciju, kā man zināms, tajās lēmumi tiks pieņemti tuvākās nedēļas laikā. Bet es domāju, ka šim jautājumam nebūs unificēta pieeja. Vismaz "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK frakcijā rūpīgi tiks analizētas ministru iespējas apmeklēt Saeimas sēdes. Kā zināms, tagad valdībā ir divi jauni ministru posteņi, kurus ieņemot, manuprāt, būtu objektīvi iespējams saglabāt Saeimas deputāta mandātu. Tas attiecas uz Ministru prezidenta biedru Eiropas Savienības lietās Guntaru Krastu un īpašu uzdevumu ministru attiecībās ar starptautiskajām finansu institūcijām Robertu Zīli. Es domāju, ka pat būtu lietderīgi, ja viņi saglabātu Saeimas deputāta mandātu. Es katrā ziņā būtu ieinteresēts, lai Saeimas darbs neciestu sakarā ar deputātu nomaiņu. Vēlams, lai plenārsēžu dienās arī tie deputāti, kas vienlaikus ir ministri, atrastos Saeimas zālē un piedalītos parlamenta darbā.

— Nupat Maskavu apmeklēja vairāki Tautas saskaņas partijas frakcijas deputāti, kur viņiem bija sarunas ar Krievijas augsta ranga politiķiem un amatpersonām. Taču par šo vizīti netika informēti ne Saeimas Prezidijs, ne Saeimas Ārlietu komisija, ne Ārlietu ministrija, ne Latvijas vēstniecība Maskavā. Kā jūs vērtējat šo gadījumu, būdams Saeimas priekšsēdētājs?

— Es to vērtēju kā privātpersonu grupas uzaicinājumu no Maskavas mēra Lužkova kunga puses. Un šajā ziņā man nevarētu būt nekādu iebildumu. Mani tikai mazliet pārsteidza tas, kā šīs tikšanās tika komentētas tagadējos tirgus ekonomikas apstākļos, sevišķi tas, ka uzņēmumi, kas sponsorējuši vienu konkrētu partiju, gūšot Maskavas vadības īpašu pretimnākšanu. Es uzskatu, ka šāda nostādne ir pilnīgi absurda pēc būtības. Tas, lūk, mani ļoti pārsteidza, jo tirgus ekonomika pati diktē savus noteikumus attiecībā uz ekonomiski izdevīgu sadarbību — neatkarīgi no tā, kurš ko ir sponsorējis. Tas man patiešām liekas dīvaini. Bet, kas attiecas uz uzaicinājumu, tad Saeimas deputāti kā privātpersonas, protams, var doties, uz kurieni vien tie vēlas. Protams, visā, kas saistīts ar šādu braucienu materiālo nodrošinājumu, nevar būt ne runas par nodokļu maksātāju naudas izmantošanu. Saeimas Prezidijs tiešām nebija informēts, līdz ar to uzskatu šo Maskavas apmeklējumu par privātpersonu grupas vizīti.

— Kā jūs prognozējat turpmākās Latvijas un Krievijas attiecības, kuras jūs kā Saeimas priekšsēdētājs acīmredzot varat lielākā vai mazākā mērā ietekmēt?

— Katrā ziņā es esmu noskaņots, lai šīs attiecības veidotos uz savstarpējas sapratnes un līdztiesīguma pamatiem. Man katrā ziņā negribētos darīt ko tādu, kas šīs attiecības īpaši saasinātu. Taču, vērtējot gan iepriekšējo gadu pieredzi, gan pavisam neseno pieredzi, es domāju, ka diemžēl situācija ir tāda, ka neatkarīgi no tā, vai Ministru prezidents vai Saeimas priekšsēdētājs ir no kādas nacionāli orientētas partijas, ka neatkarīgi no tā, vai Saeimas priekšsēdētājs pārstāv Krievijas oficiālo aprindu uzskatos nacionāli radikālo politisko spektru Latvijā, neatkarīgi no tā, kas ir šajos amatos. Krievija, ja vien vēlēsies, atradīs iemeslu saasināt abu valstu savstarpējās attiecības. Domāju, ja tāda būs Krievijas oficiālā politika, konkrēta persona konkrētā amatā te neko neietekmēs. Katrā ziņā no Latvijas puses gan saistībā ar robežlīgumu, gan citos, arī ekonomiska rakstura, jautājumos ir ļoti korekta attieksme pret Krieviju, un, manuprāt, šāda mūsu attieksme arī saglabāsies.

— Vai patiešām paredzat, ka jau tuvākajā laikā varētu tikt noregulēts Latvijas un Krievijas robežas jautājums? Vai piekrītat tam, ka Igaunija, vedot sarunas ar Krieviju par savstarpējo robežu, ir nostādījusi mūs diezgan neizdevīgā situācijā?

— Jā, kas attiecas uz Igauniju, te lielā mērā ir izpaudies šis Baltijas valstu vienotības aspekts, kur pēdējā laikā ir iezīmējušās zināmas plaisas. Kā izteicās kāds Igaunijas politiķis, Baltijā ir trīs dažādas prioritātes. Igaunija ir spērusi konkrētus soļus, pašlaik atrodoties tuvāk, integrējoties Eiropas Savienībā, Latvija ir vienīgā no Baltijas valstīm, kas ir nonākusi līdz reālai līdzdalībai Pasaules tirdzniecības organizācijā, savukārt Lietuva, balstoties uz acīmredzamu Polijas un citu valstu ietekmīgu politiķu atbalstu, ir vistuvāk uzņemšanai NATO. Es gan domāju, ka katra no Baltijas valstīm varbūt ne vienmēr tā īsti rēķinās ar šo Baltijas vienotības būtisko aspektu. Man ir tāda iekšēja pārliecība, ka galarezultātā mēs savas pozīcijas izlīdzināsim, kaut gan to izdarīt nebūs vienkārši.

Par robežlīgumu ar Krieviju man ir informācija, ka Latvijas puse ir paveikusi visu, lai šāds līgums tiktu noslēgts. Šī jautājuma tālākais risinājums lielā mērā atkarīgs no Krievijas nostājas. Ņemot vērā pašreizējo diezgan neskaidro politisko un ekonomisko situāciju Krievijā, es prognozēju, ka acīmredzot robežlīgums netiks tik drīz parakstīts.

— Kā var noprast no pēdējā laikā sacītā un skaidrotā, Latvijas puses pozīcija ir tāda, ka nekādā gadījumā nevar piekāpties attiecībā uz 1920.gada 11.augusta līguma atzīšanu par spēkā neesošu, taču varētu pieļaut, ka pašreizējā administratīvā robeža kļūtu par abu kaimiņvalstu — Latvijas un Krievijas — oficiālo robežu.

— Tas gluži precīzi ir arī mans viedoklis, ko es atbalstu. Es domāju, ka 1920.gada miera līgumam noteikti ir jābūt pieminētam Saeimā ratificējamā likumā par valsts robežu. Es domāju, ka šīs Saeimas sastāvs varētu vienoties par šādu jautājuma izkārtojumu.

— Vai tas nozīmē, ka mēs patiešām varētu atteikties no šī trūcībā, purvos un krūmājos iestigušā kādreizējā Abrenes novada, kur patlaban diemžēl dzīvo gandrīz tikai krievi, bet ne no 1920.gada 11.augusta līguma pamatprincipiem?

— Tieši tā.

— Kādi Saeimas Prezidija skatījumā ir būtiskākie jeb svarīgākie likumprojekti, kas jau tuvākajā laikā būtu izskatāmi Saeimā?

— Pozitīvi vērtējams jau ir tas, ka Saeimas pastāvīgās komisijas jau ir izrādījušas iniciatīvu saskaņā ar pēdējiem Kārtības ruļļa grozījumiem, kas attiecas uz likumprojektiem, kuri to vai citu iemeslu dēļ nav līdz galam izskatīti vai pieņemti sestās Saeimas darbības beigu posmā. Lielākoties tie akceptēti otrajā lasījumā. Jāsaka, ka komisiju aktivitāte ir liela. Līdzšinējiem likumprojektiem, kas nodoti tālākai caurskatīšanai pagājušajā 26.novembra Saeimas sēdē, pievienosies daudzi likumprojekti arī ceturtdien, 3.decembrī. Kā būtiskāko es gribētu minēt Valsts valodas likumu, ko vajadzētu turpināt izskatīt. Es gan zinu, ka ir radušās jaunas idejas un dažas frakcijas strādā pie jauna valsts valodas likuma sagatavošanas. Taču es domāju, ka mums nav pamata vilcināties un mēs varētu jau šo otrajā lasījumā pieņemto likumprojektu virzīt uz tālāku izskatīšanu. Protams, šajā Saeimas darba sesijā visbūtiskākais būs 1999.gada valsts budžeta likums. Es palieku pie cerības, ka vismaz teorētiski pirmajā lasījumā to ir iespējams pieņemt — līdz Ziemassvētkiem. Kā tas praktiski izdosies, to rādīs norises Saeimā tuvākajās nedēļās.

— Vai balsojums par nākamā gada valsts budžetu nevarētu apdraudēt tikko uzticību ieguvušās valdības turpmāko likteni?

Turpinājums — 3.lpp.