Adrians Petresku ( Adrian Petrescu ),

Rumānijas pagaidu pilnvarotais lietvedis, — "Latvijas Vēstnesim"

Turpinājums.

Sākums "LV" nr.357/358.

— Paliekot uzticīgs "Latvijas Vēstneša" tradīcijām kontaktos ar ārvalstīm, gribu jūs lūgt vispirms raksturot šīs dienas — 1. decembra — nozīmi Rumānijas un rumāņu tautas dzīvē.

— Vispirms es vēlētos jums pateikties par šo iniciatīvu un man laipni doto iespēju izteikt savu viedokli tieši "Latvijas Vēstneša" lasītājiem.

Jūsu jautājums ir vienkāršs, taču atbilde uz to ir cieši saistīta ar Rumānijas vēsturi, un šeit parādās daudzas līdzības ar latviešu tautas likteni. Rumānijas valsts svētki 1. decembrī atgādina 1918. gadu, kad šajā dienā visi rumāņi apliecināja savu apņēmību dzīvot savā vēsturiskajā teritorijā, zem viena ģerboņa un trīskrāsu — zilidzeltenisarkanā karoga.

Mūsdienu rumāņu — daku tautas, traķiešu ziemeļnieku atzara senču saknes aizsniedzas antīkā vēsturnieka Hērodota laikā, kurš savā hronikā par Persijas karaļa Dāriusa militāro kampaņu pret skitiem 513. gadā pirms Kristus dzimšanas apraksta dakus kā "varonīgākos un taisnīgākos starp traķiešiem".

Karalis Burebists ( no 70. līdz 44. gadam pirms Kristus dzimšanas) pirmo reizi apvienoja visas daku ciltis, izveidojot līdzās Romas impērijai spēcīgu Daku karalisti. Karaļa Decebala laikā, no 87. līdz 106. mūsu ēras gadam, pēc diviem asiņainiem kariem Romas impērija pakļāva Daku karaļvalsti. Sākās masveidīga un sistemātiska daku kolonizācija.

Kad laikā no 270. līdz 275. gadam romiešu karapulki un pārvaldnieki bija atstumti uz dienvidiem no Donavas, ziemeļos no šīs upes starp karpatiešiem palika jauna romiešu paaudze — dzimuši kristieši, kas runāja latīniski. Šie cilvēki, lai arī cik smagi tas bija, spēja pārdzīvot masveidīgos Āzijas migrantu pūļus — gotus, huņņus, avārus un vēlākos slāvus, kā arī tatārus un citus iekarotājus.

No viduslaikiem līdz pat mūsdienām galvenais rumāņu vēstures vadmotīvs bijis trīs līdzās pastāvošās zemēs: Valahija dienvidos, Moldāvija austrumos un Transilvānija ziemeļos. XIV gadsimtā dienvidu un austrumu zemes Karpatu kalnos apvienojās neatkarīgās rumāņu feodāļu valstīs. Ap 1310. gadu izveidojās Valahija Besaraba I pārvaldībā un ap 1359. gadu Bogdana I Moldāvija. Transilvānija palika, cīnoties ar rietumu un ziemeļu iekarotājiem par savu pastāvēšanu.

Krievu cariskās impērijas zaudējums 1853. —1856. gada Krimas karā aktualizēja jautājumu par spēku līdzsvaru Eiropā. Valahija un Moldāvija sakarā ar savu atrašanos stratēģiski svarīgā ģeogrāfiskā punktā pie Donavas un Melnās jūras saskaņā ar Parīzes līgumu izkļuva no agresīvā cariskās Krievijas protektorāta un nonāca septiņu rietumu lielvaru ietekmē. Atbilstoši šo lielvaru lēmumam abās šajās Rumānijas provincēs tika nodibinātas vietējās pašvaldības ar mērķi noteikt pašām savu valstu nākotni. Valahija un Moldāvija, īstenojot savas jaunās tiesības uz savu valstiskumu, 1862. gada 24. janvārī pieņēma Rumānijas vārdu un pasludināja Bukaresti par galvaspilsētu.

Kad 1877. gada aprīlī beidzās Krievijas un Osmaņu impērijas karš, Rumānijas parlaments 9. maijā pasludināja valsts neatkarību.

Pirmā Pasaules kara laikā rumāņi, pievienojušies Antantei, izbaudīja visu zaudējumu rūgtumu un uzvaru saldumu. Karam beidzoties, rumāņi Besarābijā, Valsts padomes tiešās vēlēšanās 1918. gada pavasarī apliecināja savu gribu dzīvot vienotā Rumānijā.

Hābsburgu monarhijas sabrukums 1918. gadā deva brīvību Austroungārijas impērijas apspiestajām tautām. Līdz ar to Bukovinas Nacionālā padome 1918. gada novembrī nobalsoja par apvienošanos ar pārējo Rumāniju. Šis process turpinājās arī Transilvānijā, kur no 18. novembra līdz 1. decembrim sasauktā Nacionālā asambleja svinīgi pasludināja Transilvānijas apvienošanos ar Rumāniju. Tāpēc 1. decembris Rumānijā tiek svinēts kā mūsu valsts svētki — visu rumāņu apvienošanās vienotā valstī.

— Kādas jūsu vērtējumā ir divpusējās attiecības starp Latviju un Rumāniju?

— Attiecībām starp Rumāniju un Latviju jau ir stabilas tradīcijas. Laikā starp abiem pasaules kariem bija cieši attīstīta mūsu valstu sadarbība — gan divpusēja, gan arī daudzpusēja starptautiskā sfērā. Šo attiecību vēsturē nav atrodams neviens pretrunīgs lēmums.

Mūsu vēsturē bijusi arī kāda traģiska paralēle: 30. gadu beigās latviešu un rumāņu tautas līdz ar daudzām citām tautām kļuva par lielvaru naidīgo lēmumu upuriem un tika upurētas nacistiskās Vācijas un padomju režīma noziedzīgajam līgumam.

1991. gadā Rumānija nekavējoties atzina Latvijas Republikas atjaunoto suverenitāti. 13. septembrī atjaunoja diplomātiskās attiecības ar Latviju, un mūsu valsts ārlietu ministrs apmeklēja jūsu zemi. Kopš tā laika attīstīts plašs politisks dialogs starp abām valstīm, abas puses ir daudz darījušas, attīstot mūsu attiecību tiesiskos pamatus. Ļoti nozīmīga bija Rumānijas prezidenta Emila Konstantinesku un Latvijas prezidenta Gunta Ulmaņa divpusējā tikšanās Viļņas konferences laikā 1997. gada septembrī. Viņi uzsvēra, ka abas valstis var veidot teicamas divpusējās attiecības, kā arī sadarboties kopējos reģionālos un Eiropas mēroga projektos.

Rumāniju un Latviju vieno kopīga uzticība demokrātijas vērtībām, cilvēka tiesībām un tirgus ekonomikai. Mūsu valstīm ir arī līdzīgi ārpolitikas mērķi: integrācija Eiropas un Eiroatlantiskajās struktūrās, veidojot labas kaimiņattiecības.

Runājot par mūsu divpusējo līgumu kompleksu, es apsveicu šogad panākto progresu: projekta stadijā esošo līgumu par dubulto neaplikšanu ar nodokļiem, kā arī Rīgā notikušo pirmo posmu sarunās par Brīvās tirdzniecības līguma noslēgšanu. Parakstīšanai sagatavots arī līgums par savstarpēju investīciju aizsardzību un veicināšanu. Šie līgumi tiks pievienoti jau esošajiem.

Līdz ar to var teikt, kā nākamajam gadam jākļūst par mūsu valstu divpusējo attiecību jaunu panākumu gadu. Abu valstu diplomāti strādā, lai tālāk uzlabotu šīs attiecības, domājot par Rumānijas prezidenta vizīti Rīgā, kā arī par apmaiņu ar valdības vizītēm starp Bukaresti un Rīgu.

— Ko jūs šajā optimistiskajā gaisotnē pavēstītu "Latvijas Vēstneša" lasītājiem?

— 1918. gads bija ārkārtīgi simbolisks un nozīmīgs abām mūsu tautām. Latvijas tauta 1918. gada 18.novembrī nodibināja savu neatkarīgo valsti. Rumāņu tauta tā paša gada 1. decembrī spēja īstenot visu rumāņu saliedēšanos vienotā valstī.

Tāpēc vienosimies šajā kopīgajā 80 gadu jubilejā kopīgā lepnumā. Lepnumā par to, ka mūsu tautas, neraugoties uz savu sarežģīto vēsturi, ir spējušas nosargāt un saglabāt savu nacionālo, kultūras un lingvistisko identitāti.

Es gribu Latvijas tautai vēlēt pastāvīgu uzplaukumu un laimi.

Lai Dievs svētī mūsu tautas centienos pēc labākas dzīves, drošības, stabilitātes un draudzības.

Jānis Ūdris,

"LV" ārpolitikas redaktors