Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķe

Aina Blinkena:

Valodas vēsture — tā ir arī tautas vēsture. Atskatoties mūsu valodas, tautas un valsts vēsturē, redzam, ka to likteņi ir cieši savijušies. Redzam arī to, ka tikai neatkarīgas nacionālas valsts pastāvēšana ir spējusi nodrošināt pilnvērtīgu latviešu valodas eksistenci un attīstību.

Latviešu valodai ir dziļas un senas saknes, un tā glabā daudzas senajai indoeiropiešu pirmvalodai raksturīgās iezīmes, ko gadu tūkstošos zaudējušas citas indoeiropiešu valodas. Baltu ciltis, no kuru valodām mūsu ēras 1. gadu tūkstoša beigās izveidojās latviešu valoda, bija brīvas, spēcīgas un varonīgas, taču jau 12. gadsimtā tās pakļāva vācu krustneši un padarīja par beztiesīgiem dzimtļaudīm, kuriem nebija iespēju ne veidot sava laika Eiropai atbilstošu kultūru, ne iegūt izglītību. Zeme tika sadalīta vācu feodāļu rīcībā, un viena dzimtkunga ļaudis bija izolēti no cita dzimtkunga īpašumā esošajiem zemniekiem — tās pašas valodas lietotājiem. Izveidojās unikāla situācija, kad skaitā nelielajai latviešu valodai radās vairāk nekā 500 izlokšņu. Tas, ka latviešu valodā ir tik liela teritoriālā diferenciācija un ka tā saglabājusies līdz mūsu dienām, pārsteidz daudzus pasaules valodniekus.

Bet skaidrs ir arī tas, ka tā sadrumstalotai valodai ir ne vien grūtāk būt par visas tautas sazināšanās līdzekli, bet arī ir daudz lielāka iespēja iznīkt. Līdz ar Latvijas teritorijas kolonizāciju sākās apzināta valodas politika, kas vienmēr saistās ar administratīvu un valsts pārvaldes orgānu izveidošanos un sabiedrības noslāņošanos. Līdz 19. gadsimtam latviešu valoda pastāv tikai kā noteikta sociāla slāņa — zemnieku — valoda, bet administratīvās un kultūras funkcijas pieder vācu valodai. Arī latviešu rakstību 16. gadsimtā izveido nevis latvieši paši, bet gan cittautieši, galvenokārt vācu mācītāji. Turklāt rakstu valodas sākumposmā tā ir tāla patiesajām kultūras dzīves vajadzībām un kalpo lielākoties reliģiskiem mērķiem. Kad 18. gadsimtā pēc Ziemeļu kara Latvijas teritorija nonāca Krievijas pakļautībā, 89,8 procenti iedzīvotāju bija latvieši, 6,5 procenti vācieši un tikai 0,6 procenti krievi, tika noslēgts īpašs līgums par vācu valodas lietošanu administratīvajā un kultūras sfērā, bet latviešu valoda neieguva nekādas tiesības.

Tikai 19. gadsimta vidū, kad jau daļa latviešu sāka iegūt materiālu patstāvību un arī izglītību, latviešu vidū, tāpat kā daudzās Austrumeiropas valstīs, izauga doma par nacionālo atbrīvošanos, par savas tautas un valodas tiesībām. Tērbatā un Pēterpilī studējošie jaunieši apvienojās pulciņos, kuriem bija viens mērķis — latviešu tautas tiesību un pirmām kārtām — latviešu valodas tiesību izcīņa. Ar daudziem rakstiem presē, galvenokārt pašu dibinātajās "Pēterburgas Avīzēs", viņi centās parādīt latviešu valodas bagātības un attīstības iespējas. 1861. gadā latviešu kultūras darbinieki (Krišjānis Valdemārs, Kaspars Biezbārdis, Juris Caunītis, Bernhards Dīriķis) iesniedz Baltijas ģenerālgubernatoram Līvenam prasību atļaut dibināt Latviešu valodas un literatūras biedrību, lai izkoptu latviešu valodu un nodrošinātu tās eksistenci. To neatbalstīja vietējie vācu pārstāvji, kuri uzskatīja, ka latviešu valoda nespēj kļūt par kultūrtautas valodu. Tā domāja pat ievērojamais teologs, etnogrāfs un valodnieks Augusts Bīlenšteins, kaut gan viņam pašam bija tiem laikiem teicami pētījumi par latviešu valodu. Arī mācītājs un vācu–latviešu vārdnīcas un vairāku latviešu grāmatu autors Gustavs Braže, kurš deva vēlāk slaveno jaunlatvieša vārdu (gan ar nicinošu nozīmi), krasi noliedza latviešu izglītības tieksmes un iespējas ar savu: "Ein gibildeter Lette, das ist ein Unding!"

Tomēr jaunlatviešu cīņa pret pārvācošanas centieniem un par latviešu valodas attīrīšanu no vāciskiem piesārņojumiem guva labus panākumus. Radās daudz jaunu latvisku vārdu līdz tam nepazīstamu kultūras jēdzienu nosaukšanai, prasmīgi tika izmantota internacionālo vārdu aizgūšana, lai latviešu valoda spētu veikt visas attīstītas kultūrtautas valodas funkcijas. Īpaša loma te bija Jurim Alunānam, Atim Kronvaldam, Krišjānim Valdemāram.

Taču 19. gs. beigās sākās jaunas briesmas latviešu valodai — pārkrievošana. Krievijas impērijā sākās strauja rusifikācija ar devīzi "Viens ķeizars" — viena ticība, viena valoda", 1887. gadā skolās aizliedza latviešu valodu, visās iestādēs, tiesās, policijā bija jālieto krievu valoda. No tā ļoti cieta tautas izglītība, bet vēl vairāk pašapziņa. Un tieši šajā, latviešu valodai visdrūmākajā laikā pieauga tautas pretestība, radās doma par Latvijas valsti, kas būtu neatkarīga no svešām varām. Par šo laiku Uldis Ģērmanis raksta: "Lai arī latvieši ir sadalījušies šķirās, kurām ir dažādas intereses un vajadzības, tomēr galvenajā jautājumā tauta ir vienota — tiem pašiem jāiegūst tiesības pārvaldīt savu zemi, latviešu valoda jālieto skolās, tiesās un valsts iestādēs."

1905. gada 23. novembrī 400 latviešu skolotāju sapulcējas uz kongresu Rīgā un nolemj, ka skolās jāmāca latviešu valodā. Laikā no 1906. līdz 1913. gadam krievu valdība pieļauj latviešu valodai skolās lielākas tiesības un atļauj arī dibināt privātas latviešu mācību iestādes.

Latviešu brīvais gars raisās arvien plašāk. Kad 1915. gadā izveido brīvprātīgos latviešu strēlnieku pulkus, jauno karaspēku vada latviešu virsnieki un tajā atļauts komandēt latviešu valodā. Katram bataljonam ir karogs ar devīzi latviešu valodā. Tas ļoti cēla latviešu strēlnieku pašapziņu. Rainis šai laikā no Šveices raksta:

Zeme, zeme, — kas tā zeme,

Ko tā mūsu dziesma prasa?

— Zeme — tā ir valsts.

- - -

Paša zemi, paša valsti,

Dzīvi, paša darinātu.

Paša valstī kungs.

Pēc 1917. gada revolūcijas latvieši sāk organizēties, lai apvienotu Latvijas novadus un radītu tiem latvisku pārvaldi. 1917.gada maijā Latgales latviešu kongress pieņen lēmumu: "Latgales, Vidzemes un Kurzemes latvieši ir viena tauta ar vienu valodu, un visiem jāapvienojas vienā valstī."

1917.gada 16.oktobrī Valkā notiek Latviešu pagaidu nacionālās padomes dibināšanas sanāksme, kurā pieņem arī Kārļa Skalbes uzsaukumu "Visiem latviešiem!". Kā rakstnieks vēlāk atceras savās piezīmēs, "Tā bija pirmā Latvijas pasludināšana. Bija tumšas dienas. Rīga bija kritusi, zeme saplēsta divās daļās, tauta sašķelta, saplosīta, izkaisīta. /../ Vienotās neatkarīgās Latvijas ideju, kuru Nacionālā padome pasludināja ar svinīgu uzsaukumu visiem latviešiem, tauta uzņēma ar sajūsmu. /../ Nekad tauta nav bijusi tik atsaucīga un devīga kā šajās dienās. /../ Latvija bija saplosīta un izpostīta, totiesu skaistāka un pilnīgāka viņa pacēlās mūsu sapņos."

Un tad — 1918.gada 18.novembris. Vēsa un apmākusies rudens diena. Bet, kā raksta Uldis Ģērmanis, "latviešu tautas dzīvē tā ieguvusi neizdzēšamu spožumu". Rainis par šo brīdi raksta:

Vienā tumšā vakarā

Sarkanbalta debess mirdz.

Sarkanbaltās debesīs

Atmirdz trejas zelta zvaigznes.

Ir pasludināta brīva, neatkarīga Latvijas Republika. Pirmoreiz brīva skan Latvijas valsts himna — tautas lūgšana "Dievs, svētī Latviju!". Gustavs Zemgals paziņo, ka valsts vara pārgājusi tautas padomes rokās.

Šīs brīdis pirms 80 gadiem bija pagrieziena punkts mūsu tautas, mūsu valsts un valodas likteņgaitā. "Pateica tauta — Dzimtene, Un tauta kļuva mūžīga," saka Ojārs Vācietis.

Pēc tam vēl bija jāizcīna daudzas cīņas, kurās latviešu strēlnieki, cīnoties gan pret cara Krieviju un lieliniekiem, gan pret vācu Dzelzs divīziju un Bermonta un fon der Golca spēkiem, ieguva pasaules slavu. Cīņās par Daugavu 11.novembrī dzima Lāčplēša diena un Lāčplēša kara ordenis. Strēlnieku varonību cēla arī mākslas vārda spēks — kā raksta "Baltijas Vēstnesis", Raiņa "Daugava" atsvēra vismaz veselu karavīru pulku. Un beidzot 1920.gada 11.augusta Miera līgums ar Padomju Krieviju, kura "uz visiem laikiem atsakās no Latvijas zemes". Var sākties īsts tautas saimniecības, kultūras un valodas celtniecības darbs.

Tūdaļ pēc Latvijas valsts pasludināšanas īpašu dekrētu par latviešu valodas tiesībām nav. Pētera Stučkas valdība 1919.gada 18.martā latviešu valodu nosaka par vienu no oficiālajām valodām.

Nopietns solis latviešu valodas tiesību reglamentēšanā ir 1921.gada 22.novembrī pieņemtie "Noteikumi par valsts ierēdņu pārbaudīšanu valsts valodas prašanā". Valsts valoda jāapgūst pusgada laikā. Izglītības ministrijā izstrādāti noteikumi, kas paredz visu attiecīga resora ierēdņu eksaminēšanu neatkarīgi no vecuma un ieņemamā amata. Un arī toreiz, tāpat kā tagad, sacēlās minoritāšu, īpaši vāciešu, protesta vētra, Tautu Savienībā tika iesniegts memorands par minoritāšu stāvokli Latvijā. Jānis Akuraters tolaik rakstīja: "Latvijas valsts bijusi iecietīga un atļāvusi runāt cittautiešiem valdības iestādēs viņu valodās, vāciski un krieviski, kad tie nāk pie mūsu ierēdņiem. Bet valsts te ir aizmirsusi savu ierēdņu tiesības. Iznāk, ka žīdiem, vāciešiem un krieviem nav vajadzīgs praktiski mācīties un saprast valsts valodu, jo katram ierēdnim jāprot viņu valodas. Ceļas jautājums: kas ir valstiski — tas, ka visas minoritātes prot vienu valsts valodu, vai ierēdnim ir jāprot visas šīs valodas? Vai valsts ierēdnim ir tiesības neprast krieviski un vāciski? /../ Ja ne, tad ne mēs valdām, bet minoritātes. Un tas viss notiek ar tādu nekautrību, kādu gan nekur neciestu pat visdemokrātiskākajā zemē." Konflikti un pretrunas ar minoritātēm, īpaši vāciešiem, kas ieņem augstu sociālo stāvokli, ietekmē arī valsts valodas reglamentēšanu, un tikai pēc 1935.gada valsts apvērsuma valodas politikā nostiprinās nacionālā ievirze un tiek pieņemts "Likums par valsts valodu". Tas atbilst starptautiskajām valodu tiesībām, nodrošina kultūras jomā tiesības arī minoritāšu valodām (Latvijā bija skolas 8 minoritāšu valodās). Diemžēl likumā trūka pantu par valodas aizsardzību, tās kopšanas un izpētes nepieciešamību. Līdz pat 1998.gadam Latvijas Satversmē nebija panta par valsts valodu Latvijā.

20.gs. 20.—40.gadi bija Latvijas valsts un latviešu valodas spēka gadi. Latviešu valoda izvērsās visās sabiedriskajās funkcijās, to rūpīgi pētīja un kopa, darbojās spēcīgi valodnieki, latviešu valodā varēja iegūt visu līmeņu izglītību.

Ar padomju okupācijas sākumu latviešu valoda zaudēja valsts valodas funkcijas, jo nebija vairs arī valsts. Tomēr iespēju robežās notika gan valodas pētniecības, gan kopšanas darbs, latviešu valoda pastāvēja arī izglītības sistēmā, kaut arī daudzās specialitātēs izglītību varēja iegūt tikai krievu valodā. Latviešu valodas prasme nebija obligāta, un 1988.gadā Latvijā dzīvoja ap 800 000 cittautiešu, no kuriem 76 procenti latviešu valodu neprata. Arī daudzās valsts un sabiedriskās dzīves jomās latviešu valodai nebija vietas. Tas radīja tautā pretestību, un, brūkot totalitārajam režīmam, saasinājās prasība pēc valsts valodas statusa atjaunošanas latviešu valodai. Uz aicinājumu izteikt savas domas par valsts valodas statusu atsaucās nepieredzēti daudz Latvijas iedzīvotāju (arī cittautieši) — 9385 vēstulēs ar vairāk nekā 354 000 parakstu tika apliecināta tautas vēlme, lai latviešu valodai Latvijā tiktu atkal piešķirts valsts valodas statuss. Tā bija pati lielākā socioloģiskā aptauja, kāda jebkad Latvijā notikusi, un tās rezultātā 1988.gada 6.oktobrī LPSR Augstākā padome nostiprināja latviešu valodu par valsts valodu Latvijā. 1989.gada 5.maijā pieņemts "LPSR valodu likums". Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1992.gadā šis likums tika grozīts un papildināts par Latvijas Republikas valodu likumu. Atkal ir Latvijas valsts, un latviešu valoda tajā ir valsts valoda. Izveido attiecīgas institūcijas valsts valodas nostiprināšanai (Valsts valodas centrs, Valodas atestācijas komisija, Valodas inspekcija), tiek izdoti milzu līdzekļi latviešu valodas mācīšanai cittautiešiem, latviešu valoda ir obligāta izglītībā. Un atkal, tāpat kā pirms 70 gadiem, ir pretestība no varu zaudējušo cittautiešu puses, sūdzības un apmelojumi par tā saukto krievvalodīgo diskrimināciju. Starptautiskās institūcijas izdara spiedienu uz Latviju un izliekas aizmirstam, ka Eiropas Savienības praksē tiesību vadlīnijas ir obligātas visām savienības dalībvalstīm attiecībā uz sasniedzamo mērķi, bet katrai valstij ir dota brīvība formas un līdzekļu izvēlē šo mērķu sasniegšanai. Tāpēc Latvijas vēsturiskā situācija, ko nosaka okupācijas sekas, prasa valodas jomā citu pieeju nekā, piemēram, Vācijas vai Anglijas politikā. Kārlis Skalbe raksta: "Toreizējie brīvības cīnītāji skatījās tā: latviešu valoda ir tautas valoda, tāpēc viņai jātop valdošai. Šis prasījums ir tikpat demokrātisks, kā nacionāls. Tas ir viens no svētākiem demokrātijas principiem. Kur kāda tauta top valdoša, tur valdoša top viņas valoda. Nu jau labu laiku uzraksti uz galvaspilsētas ielām ir tikai latviešu valodā. Nekur, nevienā valstī tas nav citādi. Visur uzraksti ir tikai valsts valodā. To prasa vienkārša politiska ortogrāfija, kura necieš nekādu neskaidrību. Kāpēc vācieši un krievi negrib lasīt ielu uzrakstus latviešu valodā? Tāpēc, ka tā ir tautas valoda, un šī citreizējā aristokrātija tāpat nicina mūsu darba tautu kā mūsu valsti."

Arī Saeima nepiedodami vilcinās Valsts valodas likuma pieņemšanā, izdara tajā bīstamus grozījumus, piemēram, atsakās no valsts valodas obligātas lietošanas privātajā uzņēmējdarbībā. Nav valstiski nostiprināts valsts valodas aizsardzības mehānisms, valodas lietošanā valda liela patvaļa, nevērība un subjektīvisms. Laikā, kad daudzu latviešu uzmanības centrā ir ekonomiskas un modernās informātikas tehniskās problēmas, valodas formai un izteiksmes līdzekļiem nepievērš pietiekamu uzmanību. Der iekausīties Ernesta Bleses atzinumā: "Vēl jākļūst stiprākai apziņai par valodas kultūras nepieciešamību, apziņai par saskaņu starp laika un valodas garu, apziņai, ka mums arī valodas ziņā jābūt kulturāliem, jāspēj un jāprot pilnīgi atbilst mūsu nacionālās kultūras attīstības un modernās kultūras dzīves augstākajām prasībām." Tagad, kad Latvija atsāk savu gaismas ceļu uz nākotni, mums visiem gribētos, lai mūsu tauta atrastu tos spēka avotus, kas ļauj tai pastāvēt un latviešu vārdam gūt labu skaņu pasaulē. Rainis saka: "Tikai ar nerimstošu attīstību mēs varam noturēties citu kultūras tautu starpā. Mēs vai nu būsim kultūras tauta, vai mēs nebūsim." Tāda ir arī K.Skalbes doma: "Tauta, kurai nav savas kultūras, var tikai kalpot. Par pašnoteikšanos tai nav ko domāt."

Pasaules, kultūras un vēstures apjēgšanas līdzeklis ir zinātne. Cilvēkam, kas aprobežojas ar sadzīvisku, empīrisku attieksmi pret pasauli, vērtību izpratne ir daudz seklāka nekā cilvēkam ar dziļu erudīciju. Viņa ieguldījums arī vērtību radīšanā būs nozīmīgāks. Ir nepieciešams zinātniski izvērtēt faktisko stāvokli un izvirzīt mērķus un nosacījumus arī valodas iespējami daudzpusīgai un pilnvērtīgai funkcionēšanai. Jo vairāk attīstīta sabiedrība, jo augstākas ir prasības pēc bagātiem un precīziem izteiksmes līdzekļiem. Sabiedrība apzināti kopj un bagātina savu valodu. "Diskusijas par atsevišķu vārdu lietderību, par rakstības niansēm, par iespējamu variantu eksistenci oficiālās normas ietvaros raksturīgas ikvienai kultūrtautai, tomēr parasti tās beidzas tad, kad pieņem likumu. Arī valodas un pareizrakstības jautājumos darbojas demokrātijas princips: ja saskaņā ar vairākuma viedokli tiek pieņemts likums, tas jāpilda arī tiem, kuru uzskati lēmuma pieņemšanas brīdī nav guvuši atbalstu. Valstij jāgarantē normu nodrošināšanas mehānisms, citādi lingvistiskā anarhija var valodas kvalitāti degradēt pāris gadu laikā."

Tagad, kad latviešu valoda oficiāli atbrīvojusies no krievu valodas, bet neoficiāli slīkst angļu valodas puskultūrā, ir pastiprinājusies nevērība pret daudzos gadu desmitos nostiprinātām valodas normām, atdzīvina gan barbarismus ( smeķēt, paģērēt, bišķiņ, riktīgi ), ievieš vulgāru leksiku (f oršs, čalis, arī vārdus, ko vēl pirms gadiem desmit vispār publiski nelietoja), bez kritikas pārņem angļu vārdus ( imidžs, klīners, kids, meikaps, bodibildings ), izteiktas pat domas, ka Latvijas sabiedrība varētu integrēties uz angļu valodas bāzes. "Tomēr runas par angļu valodu kā neitrālu valsts iekšējās komunikācijas līdzekli nav politiski nevainīgas; aiz tām slēpjas faktiska latviešu valodas valsts statusa neatzīšana, noliedzot iespēju Latvijas sabiedrībai integrēties uz latviešu valodas pamata," atzīst Ina Druviete. Latvijā valsts valodas statuss ir tikai latviešu valodai. Ja pieļaujam atkāpes no latviešu valodas monopoltiesībām tādās jomās kā valsts varas un pārvaldes institūcijas, bruņotie spēki, policija, pašvaldību iestādes, rūpniecība, transports, sakari un tirdzniecība, valstī pastāv divkopienu sabiedrības iezīmes. Bet Latvija kopš dibināšanas ir veidota kā nacionāla valsts, kurā latviešu nācija uz latviešu valodas pamata konsolidē mazākumtautības, saglabājot tām pilnas tiesības kultūras jomā.

Latviešu valoda pilnā mērā spēj veikt visus valsts valodas uzdevumus. Valodnieks Ernests Blese raksta: "Ar pilnu ticību varam uz savu valodu būt lepni. Viņas senā īpatnējā rakstura dēļ viņa turama augstā cieņā. Viņas nozīme mūsu nacionālā dzīvē ir ārkārtīgi svarīga: viņa patiesībā dara mūs par latviešiem, tikai viņā mēs tiešām varam teikties tādi, kādi mēs esam kā gadu tūkstošus vecās īpatnējā latviskā garā pārveidotās indoeiropiešu kultūras mantinieki."

Mēs tagad dažkārt runājam par Eiropu kā par ko neaizsniedzamu, kurā mūs varbūt ielaidīs, varbūt ne. Bet mūsu valoda kopš pašiem pirmsākumiem ir pašā Eiropas sirdī, tas apliecināts jau latviešu valodas lingvistiskajā terminā — "indoeiropiešu valoda", turklāt tā ir viena no tām divām indoeiropiešu valodām, kas saglabājušas daudzas seniskas iezīmes. Tāpēc mūsu valoda līdz ar lietuviešu valodu joprojām ir pasaules indoeiropeistu uzmanības lokā. Jau 1871.gadā Atis Kronvalds izteica tālredzīgu atziņu: "Un ja nu mēs kā zinātnības mācekļi metam savas acis uz latviešu valodu, tad redzam, ka šī valoda /../ ļoti ievērojama, cienīgs tirzāšanas priekšmets, jo latviešu valoda ir stalts zars pie indoģermāņu valodas kuplā koka. Tādēļ šī valoda nepieciešama, neizlaižama pie valodu salīdzināšanas zinātnības. /../ Tādēļ, kur vien Eiropā un ārpus tās pilnīgas universitātes, tur der latviešu valoda par mācības priekšmetu. Un lai to liekam vērā: ka šī valoda paliks mūžīgi par tādu zinātnības priekšmetu, jo, kamēr vien pilnīgas augstskolas pastāvēs, tamēr kļūs filoloģija ar savām māsām un audzeknēm mācītas, un, kamēr filoloģiju mācīs, tamēr arī latviešu valoda būs cienīgs priekšmets. Filoloģijas labad var daudz ātrāki slavenās angļu, franču un itāļu valodas pie malas atmest nekā latviešu valodu."

Kā redzam, šie Kronvalda vārdi ir piepildījušies, jo patlaban latviešu valodu mācās un pētī ne vien Latvijā un Lietuvā, bet arī Polijā, Ungārijā, Čehijā, Vācijā, Itālijā, Francijā, Dānijā, Somijā, Norvēģijā, Zviedrijā, ASV, Kanādā, Krievijā, Indijā un Japānā. Baltu valodu problēmas risina starptautiskos kongresos, latviešu valodas materiāli iekļauti lielā starptautiskā pētījumā "Eiropas valodu atlants". Mūsu valoda ir Eiropā, negaidot ne ielūgumus, ne aicinājumus.

Mūsu tauta ir iznesusi latviešu valodu cauri gadsimtiem. Tauta ir to stiprinājusi un spodrinājusi, un mūsu uzdevums ir to saglabāt nākamajām audzēm. Sargāt valodu ir mūsu pienākums pret Latviju. Un atcerēsimies Ernesta Bleses vārdus: "Valoda ir vienojošs saists starp visiem mūsu tautas locekļiem. Lai kādas pretišķības mūs šķirtu, valoda mūs tuvina. Kamēr skan latviešu valoda, būs arī apvienota latviešu tauta."

LR 80. gadadienas Latvijas studentu Korporāciju sānāksmē teiktā akadēmiskā runa