"Audiet mani karogā sarkanbaltisarkanā" — šo dzejoli, kas devis nosaukumu arī krājumam, parasti minam tūlīt aiz poēmas "Dievs, tava zeme deg!", kad runājam par Andreja Eglīša dzeju. Tas vainago "Karogu ciklu", kura pirmais dzejolis tapis Stokholmā 1964. gada jūnijā, kad dusmās drebēja Baltijas jūra, nesot "laupītāju kuģi ar sirpi un āmuru mastā", un Skandināvijā ieradās Maskavas imperators Ņikita Hruščovs. Tie bijuši pravietiski vārdi, ko dzejnieks izraudzījis par cikla moto:

Mēs iznāksim dzīvi vēl no pašu

kurtā augšāmcelšanās ugunsgrēka.

Un tālāk:

Tautas nemaina savus himnu

šūpotos karogus brīvi.

Zvērīgas varas svešajos uzspiež,

vilktus pāri brīvības

karātavām. Īsu laiku var piespiest

tos nest — mūžus

nemūžam. Nīsti bez rīdīšanas tie,

tautas iemīlēti — nekad.

Čehoslovākijas okupācijas dienā 1968. gada 21. augustā top rindas:

Karogs sarkanais ar sirpja zīmi —

krāšņais bende saitē staigā. (..)

Nolādēts un plēsts, un zemē rauts

ar neskaitāmu kapu rokām.

Līdz tā paša gada nogalē Marokā cikls iegūst savu himnisko izskaņu:

Audiet mani karogā

Sarkanbaltisarkanā —

Tā, kā debess rīta ausmas baltās auž,

Rieti asiņainās paltis pretī glauž.

Audiet vairāk karogu, vairāk

karogu kā esam,

Lai tie nomirušo rokās staigā,

Skūpstās nedzimušo vaigā.

Lai tos viļņojot kā sarkanbaltu

jū®u dvēslēs nesam.

Audiet mani karogā

Sarkanbaltisarkanā —

Nezudīs ne mūžam mums

sarkanbalti sarkanās

mūsu tautas svētās mājas.

Visi ielikuši esam tur

savu dvēseli un sapņos kājas.

Andreja Eglīša dzejas krājums ar sarkanbaltsarkano karogu uz apvāka bija pirmajā grāmatu pakā, ko ar Atmodas vilni saņēmu no žurnālista un sabiedriskā darbinieka Viļa Miķelsona, latvietības kopēja tālajā Kalamazū un Grāmatu klēts veidotāja savā dzimtajā pusē Lauberē. Cik ļoti šī grāmata sasaucas ar cīniņiem par sarkanbaltsarkanā karoga pacelšanu Rīgas pils Svētā Gara tornī 1989. gadā un atjaunošanu valsts statusā! Tai karogu jūrā, kas mūsu tautas likteņstundās sarkanbaltsarkana viļņojās Mežaparkā un Daugavmalā, bija karogi no visiem Latvijas novadiem, arī cauri okupācijas gadiem saglabātie un svešās zemēs austie.

Vai savā atdzimušajā valstī esam nosargājuši karogu kā visas tautas svētumu, vai tas tiek pienācīgi godāts? Par to mudina aizdomāties konkurss "Karoga vieta lauku sētā", kuru šajā valsts jubilejas gadā rīkoja tā pati trijotne, kas iepriekšējos gadus lauku ļaudis skubināja uz sacensību par dzidrāko ūdens malku, labāko ceļu un pagrabu, arī par bērnu lauku sētā. Tas ir joprojām nenogurdināmais ideju ģenerētājs Imants Ziedonis kopā ar Ēriku Hānbergu un Aivaru Berķi. Viņi ir apbraukājuši visu Latviju un zinās teikt, kurā sētā karogs plīvo vislepnāk. Es līdzās laureātiem redzu Jeti Užāni, kuras sētā Dzērbenes Lejniekos sarkanbaltsarkanais karogs uzvijās mastā tai pašā 1989. gada rudens dienā, kad pirmoreiz karogu pacēla Rīgas pils Svētā Gara tornī. Mīļi saukta par Cimdu Jetiņu, viņa neskaitāmos dūrainīšos ieadījusi tautasdziesmu gudrību un Spīdolas daili, Atmodas cerības un arī sadzīviskās likstas mūsu grumbuļainajā ceļā uz patiesu gaismas valsti, kādā visi taču gribam dzīvot. Jau gadu desmitiem spiesta vadīt savas dienas invalīdes ratiņos, viņa visos priekos un bēdās dzīvo līdzi savas tautas un valsts atdzimšanas gaitai, turot godā arī Triju Zvaigžņu ordeni, ko 1995. gada nogalē viņai turpat Lejniekos pasniedza Valsts prezidents Guntis Ulmanis. Ciemiņi šai sētā iegriežas bieži, un tad augstajā karogmastā dažkārt redz plīvojam ar zaļu izšūto linukrāsas karogu, ko darinājis Jānis Anmanis.