Par dzīvojamo māju privatizāciju

Dzīvojamo māju privatizācijā arvien uzstājīgāk sevi piesaka tās pēdējais posms — apsaimniekošana. Tālab novembra pēdējā piektdienā Kongresu namā Centrālā dzīvojamo māju privatizācijas komisija (CDzMPK) pirmoreiz rīkoja semināru tieši māju apsaimniekotājiem, kurā tika sniegti gan teorētiski padomi, kā rīkoties privatizēto dzīvokļu īpašniekiem, lai pārņemtu apsaimniekošanā visu māju, gan par siltumapgādes lietām, gan par nodokļu maksāšanu, kredītu saņemšanas iespējām, dzīvojamo māju pārbūvi utt. Māju apsaimniekotāji no dažādām Latvijas pusēm dalījās pieredzē, uzrādot gan pozitīvos faktorus, gan grūtības, ar kurām līdz šim nācies sastapties. Tirgus ekonomika atjautīgi reaģējusi arī uz jauno iespējamo pieprasījumu: vairākas firmas piedāvāja gan dzīvojamo māju pārvaldnieku apmācību kursus, apdrošināšanu un siltināšanas materiālus, gan juridiskās konsultācijas.

Ievadot semināru, CDzMPK priekšsēdētājs Ziedonis Ziediņš secināja, ka šobrīd izveidojusies situācija, par kuru pirms gadiem trim varēja tikai sapņot — Latvijā jau ir nodibinātas daudzas dzīvokļu īpašnieku sabiedrības, kuras jau var izvēlēties sev piemērotāko mājas apsaimniekošanas veidu; to organizāciju starpā, kas sniedz pakalpojumus māju apsaimniekošanā, jau veidojas konkurence. Tādējādi šie pakalpojumi kļūs arvien kvalitatīvāki un varbūt arī lētāki. Z. Ziediņš arī izteica pārliecību, ka pēc neilga laika šādus seminārus vairs nerīkos valsts institūcijas, bet gan dzīvojamo māju īpašnieku asociācija.

Dzīvojamo māju privatizācija — finiša taisnē

CDzMPK atbildīgais sekretārs Indulis Krauze atzīmēja, ka dzīvojamo māju privatizācija Latvijā atkal veikusi vienu attīstības spirāles riņķi, sasniegusi kvalitatīvi jaunu pakāpi, un māju apsaimniekošanas reforma valstī ir uzņēmusi gaitu. Protams, tā visā Latvijā nenorit vienādi strauji, un dažviet pat nav sākusies. Toties dzīvojamo māju privatizācija kopumā savukārt ievirzījusies finiša taisnē, kas dažām pašvaldībām var izrādīties krietni vien gara. Atskatoties uz privatizēto māju apsaimniekošanas ritējumu, I.Krauze atcerējās, ka pagājis tieši pusotra gada, kopš pirmā privatizētā pašvaldības daudzdzīvokļu māja Aizkrauklē tika nodota apsaimniekošanā dzīvokļu īpašniekiem — kooperatīvajai sabiedrībai "Draudzība", kuru vada Nikolajs Grīnvalds. Šī sabiedrība arī uzskatāma par privatizēto māju apsaimniekošanas reformas pionieri Latvijā. "Draudzības" ceļš uz patstāvīgu saimniekošanu bijis vieglāks, jo savukārt pilsētas pašvaldība dzīvojamo māju privatizāciju atbalstījusi kopš pirmajām dienām un arī bijusi šī jaunā procesa celmlauzis. Pērn dzīvojamo māju apsaimniekošana pamazām iekustējusies, un šogad tā jau ieguvusi masveida vērienu. Pirmās dzīvokļu īpašnieku sabiedrības sāka veidoties nevis Rīgā, kā varētu gaidīt, bet Aizkrauklē, Bauskā un Olainē. Bet pirmie dzīvokļu īpašnieku koplīgumi tika noslēgti Talsu rajona Lībagu pagastā. Taču šobrīd dzīvojamo māju apsaimniekošanas vilnis beidzot sasniedzis arī Rīgu, un gandrīz vai ik dienu šeit tiek dibināta kāda jauna dzīvokļu īpašnieku sabiedrība. Taču I.Krauze atzīmēja, ka galvaspilsētā joprojām problemātiska ir daudzdzīvokļu dzīvojamo māju nodošana jaunizveidotajām dzīvokļu īpašnieku sabiedrībām. Vēl arvien zināmi tikai pāris gadījumi, kad Rīgas pašvaldība to reāli izdarījusi. Ar valsts mājām ir citādi: CDzMPK šobrīd īpašniekiem apsaimniekošanā nodevusi aptuveni divdesmit māju. Arī valsts māju nodošana nenotiek bez sarežģījumiem: CDzMPK ik dienas nākoties sastapties ar jauno apsaimniekotāju nekompetenci, reizumis — ar pārlieku aktivitāti vai ambīcijām. Taču I.Krauze uzskata, ka šīs parādības ir saprotamas, jo izpaužas ikvienā revolucionārā procesā. Un arī dzīvojamo māju apsaimniekošanas reforma valstī uzskatāma par šādu procesu. Galvenais, kā jaunajiem dzīvokļu īpašniekiem dot nepieciešamās zināšanas, kā organizēt mācības.

Šis kvalitatīvi jaunais dzīvojamo māju privatizācijas posms uzliek jaunus pienākumus ne tikai dzīvokļu īpašniekiem, bet arī pašvaldībām. Viens no tiem ir pienākums izslēgt privatizētās dzīvojamās mājas no pašvaldību bilances un nodot īpašniekiem; arī pārvaldīt šo māju neprivatizētās daļas.

Laiks domāt par apvienošanos

Tagad, kad dzīvokļu īpašnieku sabiedrību kļūst arvien vairāk, laiks domāt par savas apvienības dibināšanu. Rīgā bijušo dzīvojamo māju celtniecības kooperatīvu vadītāji šādu asociāciju jau izveidojuši. Kādēļ nepieciešams apvienoties? I.Krauze skaidroja, ka tas dos iespēju piesaistīt lielākus finansu līdzekļus dzīvojamo māju remontēšanai, atjaunošanai un siltināšanai. Diezgan drīz šie darbi kļūs par nepieciešamību un realitāti katrā privatizētā mājā, bet pagaidām kredītu saņemšanas iespējas Latvijas komercbankās ir diezgan neskaidras un pat nereālas. Toties vairākas Ziemeļvalstis izteikušas vēlēšanos ar starptautisku māju apsaimniekošanas organizāciju starpniecību investēt Latvijā līdzekļus dzīvojamo māju siltināšanas un atjaunošanas projektos. Tāpat būtu iespējams finansēt dzīvokļu īpašnieku apmācības projektus. Viena no šādām starptautiskām organizācijām ir "ICA Housing", kuras centrs atrodas Zviedrijā. Taču, lai sadarbību uzsāktu, ir jāizpilda viens vienīgs priekšnoteikums — arī partnerim Latvijā, tāpat kā Igaunijā, jābūt sabiedriskai organizācijai.

Dzīvokļu īpašnieku asociācija nepieciešama vēl arī tādēļ, ka šī sabiedriskā organizācija varētu sniegt ievērojamu palīdzību apsaimniekošanas procesa virzīšanai Latvijā — sākot no attiecīgu pašvaldības nolikumu izstrādāšanas un pieņemšanas un beidzot ar līdzdarbību Ministru kabineta noteikumu, kā arī likumu grozījumu sagatavošanā un izskatīšanā. Atsevišķas dzīvokļu īpašnieku kooperatīvās sabiedrības, lai cik spēcīgas un autoritatīvas tās arī būtu, saviem spēkiem vien nespēs ievirzīt sev labvēlīgā gultnē nedz pilsētu domnieku, nedz valdības locekļu un deputātu lēmumus. To varēs tikai asociācija, kura pārstāvēs ļoti lielu skaitu dzīvokļu īpašnieku. Šādu piemēru var redzēt tepat kaimiņos, Igaunijā, kur asociācija šobrīd pārstāv jau vairāk nekā 1000 dzīvokļu īpašnieku sabiedrību. Un, kā apgalvojot paši igauņi, asociācijas viedoklī spiesti ieklausīties gan valdības locekļi, gan parlamenta deputāti. Igaunijas dzīvokļu īpašnieku sabiedrību asociācija aizstāv viedokli, ka dzīvojamo māju renovācijā un siltināšanā ar saviem līdzekļiem jāpiedalās arī valstij.

Likumdošanas aktualitātes

I.Krauze informēja: dzīvojamo māju privatizācijas jomā likumdošana ir vairāk vai mazāk sakārtota, un pašlaik nopietni grozījumi nav nepieciešami, toties par privatizācijas procesa noslēguma posmu vēl ir daudz neskaidrību. Joprojām nav precīzi noteikts, kā rīkoties ar dzīvojamo māju neprivatizētajām daļām — kas valsts vai pašvaldību vietā nākotnē varētu kļūt par šo daļu īpašniekiem, ja iepriekšminētās institūcijas vēlētos šo īpašumu pārdot. Viena no iespējām ir tāda, ka šīs neprivatizētās daļas varētu iegādāties dzīvokļu īpašnieku kooperatīvās sabiedrības. Jautājums — vai šīm sabiedrībām pienākas īpašas pirmpirkuma tiesības? Kā zināms, likums "Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju" valstij un pašvaldībām līdz 1999. gada 1. jūlijam aizliedz veikt jebkādus darījumus ar neprivatizētajiem dzīvokļiem privatizētajās mājās. Tas saistīts ar to, ka līdz šim termiņam īrniekiem ir tiesības pieteikties uz dzīvokļu privatizāciju. Taču pēc tam šajā likumā noteikto ierobežojumu vairs nebūs, un stāsies spēkā Civillikums, kas ikvienam īpašniekam, tajā skaitā arī valstij un pašvaldībām, dod tiesības rīkoties ar savu īpašumu pēc saviem ieskatiem. Kā skaidroja I.Krauze, CDzMPK uzdevums ir izstrādāt un iesniegt valdībai un Saeimai priekšlikumus par kārtību, kas reglamentēs šo dzīvokļu atsavināšanas kārtību. Tajā jāiekļauj gan pirmpirkuma tiesības, gan īpašuma novērtēšanas mehānisms, gan jānosaka maksāšanas līdzekļu veids, kā arī jāparedz institūcijas, kuras nodarbosies ar atsavināšanu. CDzMPK iesaka dzīvokļu īpašnieku kooperatīvajām sabiedrībām jau tagad savos statūtos, bet dzīvokļu īpašniekiem, kuri apsaimnieko mājas uz koplīguma pamata, šajos līgumos iekļaut pirmpirkuma tiesības uz attiecīgajās mājās pārdodamajiem dzīvokļiem. Tomēr I.Krauze uzsvēra, ka dzīvojamo māju privatizācijas politikas mērķis nav nodot privātīpašumā simtprocentīgi visu dzīvojamo fondu. Viņš paredz, ka 25 — 30 procentu no pašvaldību dzīvojamā fonda arī pēc privatizācijas pabeigšanas tiks saglabāti to īpašumā. Atšķirībā no pašvaldību dzīvojamā fonda valsts mājās 90 — 95 procenti neprivatizēto dzīvokļu privatizācijai pakļautajās mājās tiks pārdoti.

Problēma, kas saistīta ar dzīvojamo māju neprivatizēto daļu jau tagad iegūst arvien asākas kontūras, jo ar to sastopas dzīvokļu īpašnieku kooperatīvās sabiedrības, kurām jācīnās gan ar īrnieku parādiem, gan nevīžīgo attieksmi pret dzīvojamās mājas ekspluatāciju. Daudzkārt tika jautāts — cik šajā gadījumā liela ir neprivatizētās daļas valdītāja, t.i., pašvaldību atbildība?

Seminārā "Privatizēto dzīvojamo māju apsaimniekošana" par dzīvokļu īpašnieku iespējām izvēlēties siltuma piegādātāju atbilstoši Rīgas domes 1998. gada 8. septembra noteikumiem par centrālās apkures atslēgšanu Rīgā informēja Rīgas domes Komunālo un dzīvokļu jautājumu komitejas priekšsēdētāja Maija Rubīna, par dzīvokļu un neapdzīvojamo telpu pārbūvēm — Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas Būvniecības departamenta Mājokļu attīstības nodaļas vecākā referente Anita Liepa, bet privatizēto māju apsaimniekošanas pieredzē dalījās dzīvokļu īpašnieku kooperatīvo sabiedrību vadītāji Silvija Preinberga, Nikolajs Grīnvalds, Gunta Gintere un Laimdota Šnīdere.

Mudīte Luksa, "LV"