Par videi draudzīgu saimniekošanu

Gunārs Kalniņš–Kalnmalis

Cits aiz cieņas, cits varbūt aiz skaudības Vārves pagasta Kliediņus sauc par muižu. Kaut gan saimnieku Gunāru Kalniņu–Kalnmali un viņa sievu Regīnu gan augu dienu redz pašus strādājam, ne kādu dižu saimi izrīkojam, košumdārzs ar lilijām, dālijām un krāšņajiem vīteņaugiem nedarītu kaunu arī muižai. Kliediņos ciemojamies vēlīnā rudens dienā, kad zied vairs reta mārtiņroze un saimnieks cīnās piemirkušā biešu laukā. Pirms vedināt uz dzīvžogu ieskauto atpūtas stūrīti ar Regīnas iekopto akmeņdārzu un puķu dobēm, Gunārs izrāda saimniecību, kur ēkas visas ir pašu celtas: liels siena šķūnis, moderna govju kūts ar kautuvi, tehnikas šķūnis un biešu glabātava. Varbūt vislielākais lepnums — pagrabs ar saldētavu. Pati pirmā tomēr bijusi dziļurbuma aka. 75 metri. Toties — kas par ūdeni!

— Kad pirkām Kliediņus, te vēl saimniekoja kolhozs "Komunisma ceļš". Nekā cita jau nebija, kā dzīvojamā māja, tā pati nezālēs ieaugusi. Tiklīdz radās iespēja pašiem saimniekot, pieprasījām zemi, bet sākumā vairāk par 20 hektāriem nedeva. Tagad pamazām esam tikuši līdz 64 hektāriem, no tiem 38 hektāri ir lauksaimniecībā izmantojamā zeme. Visvairāk audzējam ziemas kviešus, arī miežus, auzas, kartupeļus un puscukurbietes. Sivēniem — mazliet arī burkānus un ķirbjus. Kūtī ir 13 slaucamās govis — brūnās un melnraibās. Izslaukumi nav zemāki par 4000 kilogramiem. Četras ražīgākās dod ap 5600 kilogramiem. Tauku saturs ir vidēji 4,8 un olbaltumvielu — 3,3 procenti. Tad vēl ir grūsnās teles un nobarojamie bullīši. Turam 70 cūkas, arī piecas sivēnmātes. Pašu patēriņam, radiem un draugiem — vistas un zosis. Mans vectēvs Ansis Ēdoles muižā esot bijis dižgans. Baronam strādājuši divi spirta brūži — ar drabiņām varēja izbarot milzumu lopu. Vectēvam par to visu vajadzēja gādāt. Tā nu man arī patīk, kad visi aizgaldi pilni. Lai ganāmpulku paēdinātu, nomāju vēl pļavas kādus 15 hektārus.

Gunārs sevi pieskaita pie tiem "Breša zemniekiem", kas nav pratuši izmantot visas sava laika iespējas. Viņš gan saņēmis subsīdijas par šķirnes lopiem, atlaidi par kūti un pagrabu, kas celti pēc apstiprināta projekta, arī ceļu paguvis uzbūvēt. Bet nav ņēmis kredītu, ko būtu varējis izmantot tehnikas iegādei. Jā, par skolu jāmaksā – Gunārs taču savā dzimtā ir tikai pirmais "lielsaimnieks"; vectēvs Ansis pēc muižu dalīšanas ticis pie 25 hektāriem zemes, kam bija jādod maize viņa četriem dēliem un piecām meitām. Tēvs Jēkabs mantojumā saņēma 14 hektārus, bija labs saimnieks un ar saviem četriem dēliem gatavojās jau celt jaunu māju, bet visu izjauca karš un kolhozu laiki. Ar vienīgo pašiem atstāto gotiņu notika nelaime, to nācās nokaut, un ģimenei bija jāiztiek ar kaziņu. Gunārs skolā varēja sākt iet tikai vienpadsmit gadu vecumā. Izmācījās par mehanizatoru, kolhozā strādāja par traktoristu, šoferi un kombainieri, ilgus gadus kopa teļus.

Nav tāda lauku darba, ko Gunārs neprastu. Regīna viņam ir cienīga "otrā puse". Abiem šī ir otra laulība, un par abiem kopā ir arī četri bērni. Savas nākotnes ieceres Gunārs visvairāk saista ar mazdēliem Kasparu un Edgaru, kas skolas brīvlaikā ir viņa lielākie palīgi un prot jau strādāt ar pļaujmašīnu, siena presi un dažu citu mašīnu.

1991.gadā "Kliediņi" tika atzīta par Kurzemes novada racionālāko zemnieku saimniecību. Tas nu ir karogs, ko Kalniņi–Kalnmaļi cenšas nenolaist. Gunāram ik rīts sākas ar piena kannām, kas tiek vestas uz patālāko Užavu. Pēc tam viņš pārsēžas no viena traktora uz otru, līdz sieva sauc pie galda. "Zirgs un vīrs jākopj, citādi nebūs, kas bērniem maizi dod," saka Regīna, jo viņa nāk no Gudeniekiem, kur pēc vārda kabatā nav jāmeklē. Un tikpat labi, kā govju ciltsrakstos, viņa orientējas liliju un rožu katalogos, jo bez košumdārza Kliediņi nemaz nav domājami. Viņas ziņā ir viss, kas zied, bet saimniekam vislabāk patīk dzīvības koki un visdažādākie dzīvžogi.

Gunāra vectēvs nav bijis mierā ar Kalniņa uzvārdu, kas bijis pārlieku daudziem, un gājis pie barona lūgt, lai ļauj saukties par Kalnmali. Kungi laikam kaut ko pārpratuši un ierakstījuši abus uzvārdus: Kalniņš–Kalnmalis. Tā nu viņa dzimta turpinās ar mazliet neparastu uzvārdu, ar steidzīgu un sūru zemnieka ikdienu un neikdienišķiem atpūtas brīžiem. Varbūt arī tāpēc lauksaimniecības skolas savus audzēkņus sūta praksē uz šo saimniecību. Te viņi var apgūt ne tikai traktorprasmi vien.

Aina Rozeniece, "LV"

Foto: Aleksejs Koziņecs