Par progresīvām tehnoloģijām laukos

Valdis Čaunāns

Jānis un Kaspars pēc skolas vienmēr dodas uz fermu

Pēc kā smaržo rudens? Preiļu rajona Galēnu pagasta Liepu mājās tam ir ābolu smarža.

Rudenim ir arī labības smarža. To gan jādodas lūkot uz apcirkņiem, kur sagūlis šīsvasaras pļāvums. Saimniecībā galvenokārt tiek audzētas lopbarības kultūras — mieži, kvieši, auzas, un vidēji no hektāra šoruden iekulti 30 centneri. Ir bijuši gadi, kad atsevišķos laukos iekūlums sasniedzis pat 45 centnerus no hektāra, tad arī vidējā raža bijusi ievērojami augstāka. Šāgada lietavas darījušas savu.

Saimnieks Valdis Čaunāns uzskata, ka daudz kas ir atkarīgs no sējumu kopšanas, piemēram, savlaicīgas virsmēslošanas ar slāpekļa minerālmēsliem un "Kemiras" pilnmēslojuma izmantošanas. Ne mazāk svarīgi arī pārējie agrotehniskie pasākumi. Abiem saimniekiem zemes kopšana ir asinīs, šeit dzimuši un auguši, šeit pagājis viss darba mūžs.

Regīna un Valdis Čaunāni Preiļu rajonā bija vieni no pirmajiem "Breša zemniekiem", jo 1989. gadā viņi izlēma saimniekot patstāvīgi. Toreizējā kolhoza "Galēni" sēklkopības agronome un iecirkņa priekšnieks izveidoja zemnieku saimniecību — Liepas. Kolhoza vadība lielu pretimnākšanu gan neizrādīja un iedalīja tikai 15 hektāru zemes. Īsts pavērsiens saimniekošanā notika 1992. gadā, kad cilvēki sāka atgūt īpašumus un intensīvi ņemt zemi. Pašlaik pagastā brīvas zemes vairs nav. Arī Liepās tagad ir 75 hektāri zemes, tajā skaitā 15 hektāru meža.

Tas nav pārāk daudz. Tāpēc Čaunāni izvēlējušies vairākus saimniekošanas virzienus jeb, kā paši saka, sadrumstalo spēkus. Mājas sieviešu pārziņā ir deviņas slaucamas govis un trīs grūsnas teles. Vidējais izslaukums no govs pārsniedz 4500 kilogramu gadā. Akciju sabiedrība "Preiļu siers" par nodoto piena kilogramu maksā 9,5 santīmus.

Tomēr par visperspektīvāko nozari šeit uzskata cūkkopību. Iemaņas šajā jomā iegūtas pirms daudziem gadiem. Valdis atceras kopsaimniecību sākuma gadus, kad piemājas saimniecībās ļāva turēt ierobežotu lopu skaitu, tomēr vecāmāte pamanījusies šo aizliegumu neievērot. Iegūtie līdzekļi tolaik ievērojami papildināja trūcīgo ģimenes budžetu, jo kolhoznieku gada alga visbiežāk bijusi pāris labības maisu vērta.

Savā saimniecībā cūkas sākuši turēt vēl tajā pašā vecajā kūtiņā, sākumā audzējuši kartupeļus, vārījuši putras. Palielinoties dzīvnieku skaitam, vajadzējis domāt par racionālākām saimniekošanas metodēm, jaunu tehnoloģiju izmantošanu. Daudz lasījuši, studējuši speciālo literatūru. Īsti laikā bijis Regīnas brauciens uz Holandi, kur viņa iepazinusies ar fermeru darbu modernā cūkkopības kompleksā. Stāsta R. Čaunāne:

— Secinājums ir viens — jādomā līdzi, kā mērķtiecīgi izlietot katru santīmu, jo tikai tā iespējams kaut ko sasniegt. Nevaram panākt ļoti lielus ražošanas apjomus, jo tad nepieciešami ilgtermiņa kredīti. Mēs varam ņemt aizdevumu ilgākais uz diviem gadiem ar 15 procentu augstu likmi gadā. Piemēram, Holandē valsts sniedz fermeriem lielu palīdzību, viņi var saņemt arī kredītus uz 20 līdz 25 gadiem ar 4 līdz 5 procentu likmi gadā. Tādējādi iespējams attīstīt ražošanu, izvērst celtniecību, bet mēs par to varam tikai sapņot.

Šogad pirmo reizi ņemts kredīts šķūņa celtniecībai un traktora iegādei. Līdz tam uzbūvēta jauna dzīvojamā māja, klēts, tehnikas novietne, kūts un visbeidzot — skaista guļbaļķu pirts.

Ar lepnumu abi dēlēni Jānis un Kaspars rāda jauno cūku fermu 200 dzīvniekiem. Tā uzcelta līdzās vecajai kūtiņai un ir īsts tās pretstats — gaiša, plaša. Šeit omulīgi jūtas visa lielā cūku saime. Tās ir 28 Latvijas baltās un Beļģijas Landrases šķirnes sivēnmātes un 2 kuiļi, pārējie — barokļi. Beļģijas Landrases cūkas iegādājušies šķirnes dzīvnieku audzētavā Preiļu rajona zemnieku saimniecībā "Ivanānu mājas". Ar šo pirkumu esot apmierināti, jo šī krustojuma rezultātā iegūtie sivēni aug sprauni un svarā pieņemas vidēji par 774 gramiem diennaktī, viena kilogama dzīvmasas sasniegšanai izmanto 4,55 barības vienības. Bekona svaru — 95 kilogramus — sasniedz piecarpus līdz sešos mēnešos.

Protams, liela nozīme ir dzīvnieku ēdināšanai. Jaunajā kūtī uzstādīti galvenokārt pašdarinātie automātiskie barības galdi. Ārvalstu firmu oriģinālos iegādāties bijis pārāk dārgi. Tomēr arī šiem nav ne vainas. Tagad pietiek barību iepildīt reizi dienā, dzīvnieki paši var ēst, kad un cik vēlas. Mazajiem sivēntiņiem tiek izbarota "Starter" barība. Savukārt lielajiem barības maisījumu gatavo paši. Visbiežāk tie ir pašražotie milti un tiem pievienotās "Protemix" minerālvielu un vitamīnu piedevas. Sivēnmātēm papildus tiek izbarota zaļbarība un ziemā — arī malts siens. Līdzsvarotu ēdienkarti palīdz sastādīt Preiļu lauksaimniecības konsultācijas centra speciālisti. Sadarbībā ar viņiem tiek kārtotas arī saimniecības grāmatvedības lietas.

Saimnieks apguvis nepieciešamās iemaņas veterinārijā un prot apkopt jaundzimušos sivēnus, veikt to pirmapstrādi. Rūpīga kopšana, piemērota barība un turēšanas apstākļi ir tie, kas nosaka dzīvnieku labo veselības stāvokli. Cūkkopības nozare ir visu mājas vīriešu pārziņā. Zēni cūkas ik dienu baro, savukārt kūts tīrīšana ir saimnieka ziņā. Vecākā dēla Jāņa ieceres saistās ar datora iegādi, jo tad varēs saimniecībā daudzas lietas kārtot uz vietas paši.

Par augstas kvalitātes produkcijas noietu nevar sūdzēties. To iespējams pārdot par pietiekami labu cenu, un parasti uzpircēji — indivudālie uzņēmēji — paši atbrauc bekoniem pakaļ.

Līdzšinējie sasniegumi ir liecība tam, ka Čaunāni arī turpmāk varēs būt droši par savu darbu un bērnu nākotni.

Ingrīda Rumbēna, "LV"

Foto: Aleksejs Koziņecs