Turpinājums no 1.lpp.

Latvijas Zinātņu akadēmijas kopsapulcē Rīgas Latviešu biedrībā 27. novembrī tika noslēgts sadarbības līgums starp LZA un akciju sabiedrību "Aldaris". Vitālijs Gavrilovs saņēma LZA goda mecenāta diplomu, kas apzīmēts ar 1.numuru.

— Šo atzinību un goda diplomu, kuru man pasniedza LZA prezidents akadēmiķis Jānis Stradiņš, es uztveru ļoti nopietni. Tā nav atzinība tikai man, bet visai "Aldara" darbības filozofijai.Mēs atbildam ne vien par biznesa rezultātiem, bet arī par sabiedrību, kurā dzīvojam un strādājam, un mums ir jāuzņemas aktīva loma sabiedrības dzīves ietekmēšanā. Es uzskatu, ka tā ir viena no svētākajām lietām biznesā. Un tai nevar pievērsties tikai laiku pa laikam. Tas jādara pastāvīgi. Tāpēc "Aldara" pārstāvji piedalās ļoti daudzu sabiedrisku organizāciju darbā, dažādās konferencēs un sanāksmēs, ne tikai klātesot, bet arī aktīvi ietekmējot norises. Vai tā ir mūsu Operas, Teātra biedrības, zinātnes, sporta, labdarības vai kādu citu pasākumu atbalstīšana. Tas viss ir ļoti svarīgi.

— Sabiedrībā mēdz uzskatīt, ka uzņēmēji labprāt atbalsta tos pasākumus, kur firmas vārds izskan iespējami publiski, bet ignorē tos, kur palīdzība varbūt daudzkārt vajadzīgāka, toties reklāmas iespējas mazākas...

— Tās mūsu uztverē ir divas dažādas lietas. Ja tu ražo produkciju un gribi to labi pārdot, ir jāizstrādā un jāīsteno uzņēmuma reklāmas politika. Tā, ja var tā teikt, strādā tieši uz firmas izgatavoto produktu. Un gluži kaut kas cits ir kompānijas imidžs jeb morālais veidols. Produktam ir viena vērtība, bet visam uzņēmumam kopumā — cita, daudz augstāka. To varētu arī saukt par firmas dvēseli, kas rāda, cik šis biznesa organisms ir vesels. Ja pūliņus fokusē tikai uz produkta reklāmu, arī var gūt panākumus, taču nav droši, ka tie būs ilgstoši. Jo bizness nevar pastāvēt ārpus sabiedrības, tam jābūt tajā iekšā; un bez tiešas piedalīšanās, izpratnes par notiekošajiem procesiem tas nemaz nav iespējams. Es dalu tā: ir viens — administratīvās darbošanās līmenis, kurā katram ir stingri noteikti pienākumi, kuru izpildei dažkārt dialogs nemaz nav vajadzīgs. Darbiniekam ir dots konkrēts uzdevums, kas jāizpilda, un viss. Un ir otrs — sociālās struktūras līmenis, kurā tiek izsvērta ikviena cilvēka loma uzņēmumā vai uzņēmuma nozīme visas sabiedrības mērogā, izaugsmes iespējas, savstarpējā mijiedarbība. Te jau ir tas dialogs, kas būtībā virza uz priekšu visu valsts attīstību.

— Jūs esat Latvijas Darba devēju konfederācijas prezidents un Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras viceprezidents. Līdztekus daudziem citiem pienākumiem šie rada lielu papildu slodzi. Vai tos uzņēmāties, arī šīs sociālās atbildības sajūtas mudināts?

— Jā, kā gan citādi. Ar Darba devēju konfederācijas starpniecību mēs varam panākt, lai valstī tiktu izstrādāta programma, kas reglamentē attiecības starp darba devējiem, darba ņēmējiem un valdību. Tie būtībā ir trīs spēki, no kuriem atkarīga Latvijas attīstības virzība, cik tā būs gudra un pareiza. Tas ir normāls politiskais process. Lai nebūtu tā, ka skaidri redzama politisko spēku savstarpējā cīņa, ka šodien likumus pieņem, rīt maina vai atceļ, un cilvēkiem nav drošas pārliecības par stabilu valsts attīstības gaitu. Diemžēl līdz šim valdībā vairāk bijusi jūtama dažādu ekonomisku grupējumu un biznesa veidu lobisma ietekme. Valdība, protams, nevar pārstāvēt visas nozares. Tas nav iespējams. Taču valdībai jābūt profesionālai, jāsaprot valsts attīstības ideja un jārada atbilstoši priekšnoteikumi, kā šo politiku īstenot. Un to var realizēt sadarbībā ar darba ņēmējiem un darba devējiem. Vieni strādā, otri dod darba vietas, maksā nodokļus, tādējādi nodrošinot valsts labklājību un izaugsmi. Manuprāt līdz šim valdība diemžēl nebija pietiekami ieinteresēta šo sistēmu sakārtot. Gan parlaments, gan valdība it kā darbojās atsevišķi, pietiekami nenodrošinot valsts ekonomisko attīstību un valsts prestižu. Tieši šobrīd vairāk nekā jebkad nepieciešamas šādas trīspusējas sarunas un viedokļu apmaiņa, jo tas ir cieši saistīts ar demokrātijas attīstību valstī. Līdz šim laikam valstī nav noteikts darba devēju juridiskais statuss. Ir sagatavots likumprojekts par darba devēju organizācijām, tas Saeimā nonāca līdz trešajam lasījumam, taču tālāk netika izskatīts. Tagad darbs pie tā jāturpina 7. Saeimai. Bet mēs visi kopā šīs vilcināšanās dēļ jau daudz esam zaudējuši. Kamēr nav apstiprināts darba devēja juridiskais statuss, tikmēr arī bizness nav drošs. Nav jēgas tam, ka mēs saņemam likumu pēc likuma, kuri rada neskaidrības un pārpratumus. Un tas viss tādēļ, ka nav bijis šī iepriekšējā dialoga ar speciālistiem, ar profesionālajām organizācijām. Piemēram, pagājušajā gadā saņēmām Latvijas Darba kodeksa likumu, kas pašreizējā variantā darba devējiem nav pieņemams. Kad likuma grozījumu izstrādāšanas gaitā mēģinājām izteikt savas iebildes un priekšlikumus, mums atbildēja: " Ja jums nepatīk, varat iet projām! Te strādā speciāla darba grupa, kurai valdība maksā par šā likuma sagatavošanu." Kā tas iespējams? Mēs nepretendējam uz kādu īpašu noteikšanu, nenākam ar pretenzijām, bet šādam likumam jābūt tādam, kas apmierina visas trīs puses — valdību, darba devējus un darba ņēmējus. Darba devēji taču nedomā tikai šaurās personiskās ieinteresētības kategorijās. Protams, uzņēmēji vēlas, lai viņu biznesam būtu labvēlīgi apstākļi, taču tas iespējams tikai tajā gadījumā, ja arī valsts attīstība būs veiksmīga. Tie ir savstarpēji cieši saistīti ķēdes posmi.

— Lielu daļu Latvijas uzņēmēju un tādējādi arī visu tautsaimniecību smagi skārusi ekonomiskā krīze Krievijā. Kā jūs vērtējat šo situāciju?

— Ja kaut kas tāds notiek, man kā biznesmenim jānovērtē: vai tā ir iekšējā, vai ārējā ietekme. Un nekad nedrīkst ignorēt riska faktorus — kā tie var ietekmēt firmas darbību un attīstību. Ik ceturksni mēs analizējam un novērtējam situāciju. Es domāju, ka tieši tāpat bija jārīkojas valdībai. Jo tā pirmām kārtām atbild par ekonomisko situāciju valstī kopumā. Savlaicīgi vajadzēja analizēt krīzes pirmās pazīmes un veikt pasākumus, lai sarežģījumus mazinātu. Sadarbībā ar darba devējiem un darba ņēmējiem bija jāizstrādā attiecīgi rīcības varianti. Bet kāda sadarbība var būt, ja sarunas ar mums nenotika pat reizi pusgadā. Nebija dialoga. Uzskatu, ka mēs, speciālisti, lietas labā varējām daudz ko darīt. Bet tagad esam nostādīti fakta priekšā. Kā "Aldari" var neskart šī krīzes situācija? Savas kompānijas darbības stratēģiju mēs varam veidot, cik gudru vien gribam, varam to izstrādāt ģeniālu, bet — ja visā Latvijā šīs ārējās ietekmes dēļ aug bezdarbs, strauji pazeminās iedzīvotāju pirktspēja, arī mēs esam cietēji. Pasliktinās biznesa vide, un nekad nebūs tā, ka tad, ja 10 vai 20 uzņēmumu apturējuši darbu, nonākuši pie bankrota sliekšņa, viens, lūk, varēs zelt un plaukt. Mēs visi esam cieši saistīti vispirms ekonomiskām saitēm. Es pat gribētu salīdzināt, ka visi esam vienoti kopējā asinsrites sistēmā, un, ja samazinās spiediens, tas smagi skar visus. Es te nepateicu neko jaunu.Visas mūsu valsts amatpersonas ļoti bieži brauc uz Eiropu. Bet šajās valstīs ir izstrādātas nodarbinātības programmas ilgākam laika posmam — pieciem, desmit gadiem. Un pamatā ir divi jautājumi — kā samazināt bezdarbu un palielināt eksportu. Kāpēc Latvijai nav tādas programmas? Ja šāda programma pastāvētu, mēs varbūt būtu mazāk atkarīgi no ārējiem apstākļiem. Protams, no to ietekmes pilnīgi izvairīties nevar, taču iespējams to samazināt. Un atkal gribu uzsvērt trīspusējo sarunu lomu arī šā jautājuma risināšanā. Un ne tikai šā jautājuma. Taču, kaut arī tagad izveidots šo trīspusējo sarunu mehānisms, ar to vien ir par maz. Vēl nepieciešams juridisks pamats, varbūt balsstiesības, jo mūs tagad uzklausa, ļauj runāt, bet priekšlikumus reizēm ņem vērā, reizēm — nē. Vēl jāpiebilst, ka valdība nepietiekamu uzmanību pievērsa arī Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras ierosmēm. Bet mēs esam partneri, un valdībai mūs vajadzētu izmantot kā potenciālus palīgus valsts institūcijām kopēju mērķu sasniegšanā. Ierosinājām, ka valstī par galveno prioritāti vajadzētu pasludināt tieši kvalitāti. Cilvēku izglītības un profesionālo zināšanu līmeņa paaugstināšanu tieši brīvā darba tirgus apstākļos. Jā, bet mēs jau arī nezinām, kāda ir mūsu iekšējā tirgus attīstības stratēģija. Mēs neko nezinām par Baltijas tirgus attīstības perspektīvām. Sen jau bija jādomā par Latvijas iekšējā tirgus aizsardzību, radot godīgas konkurences apstākļus. Nedrīkstam pieļaut, ka importa preces šeit pārdod par dempinga cenām, ka šīm precēm ir nezināma izcelsme... Un tas jau ir valdības kompetencē. Godīgas konkurences apstākļi ļautu nostiprināties un attīstīties arī mazajam un vidējam biznesam.

— Tieši šodien, kad notiek mūsu saruna, darbu uzsāk jaunais Ministru kabinets. Ir izstrādāta un publicēta valdības turpmākās darbības deklarācija. Jācer, ka jūsu teiktais atradīs dzirdīgas ausis un atsaucību gan starp likumdevējiem, gan valdībā.

— Ceru, ka viņi sapratīs un izmantos mūsu pieredzi un ierosinājumus.

— Cik gadus jūs vadāt "Aldari"?

— Februārī būs trīspadsmit. Mums šeit nepārtraukti notiek pārmaiņas, pārmaiņas, pārmaiņas... Bez dižošanās varu teikt, ka mums bijusi ļoti pareiza uzņēmuma attīstīstības stratēģija. Kad sāku strādāt, tas bija valsts uzņēmums ar veciem ražošanas korpusiem un senām tradīcijām. Pirmais, ko darījām — izanalizējām saimniecisko situāciju. Izvērtējām "Aldari", Latvijas alus tirgus konjunktūru, pēc tam izpētījām Baltijas un Eiropas tirgus. Un tad izstrādājām attīstības stratēģiju, kas balstījās uz šīs iepriekšējās izpētes rezultātiem. Nozīmīgs virziens bija pētījums par potenciālajiem sadarbības partneriem. Un galu galā sešu gadu laikā mēs tos arī atradām: "Hartwall" — Somijā , "Pripps Ringens" — Zviedrijā un Norvēģijā. Tie visi ir līderi alus ražošanas nozarē. Mēs arī esam vadošā alus darītava. Protams, nebija viegli to visu izdarīt, bet mēs to veicām, jo bija skaidri zināms mērķis un noteikts ceļš, pa kuru iet. Protams, vienlīdz svarīgi bija izveidot komandu — personāla vadību, apmācīt strādājošos. No 1992. gada sākām cilvēku intensīvu apmācību, tajā tika ieguldīti aptuveni 30 procentu investīciju un arī ļoti liela daļa kārtējo izdevumu. Un, atgriežoties pie mūsu sarunas sākuma — vienmēr esam gādājuši par to, lai "Aldara" darbinieki savā darbavietā justos labi.

— Viss šis darbs devis arī ievērojamus rezultātus. "Aldara" panākumos viena no spožākajām virsotnēm ir bronzas medaļa "Pasaules alus kausā ’98", kur 3500 uzaicināto alus darītavu konkurencē "Aldaris" ieņēma vietu pašā aldaru elitē. Tas nu nekādi nebūtu iespējams bez augstajām darba kvalitātes prasībām. "Aldaris" ir viena no nedaudzajām firmām Latvijā, kas ieguvusi vadības kvalitātes sertifikātu "ISO 9001".

— Vienīgie no Baltijas valstīm esam Eiropas Vadības kvalitātes (European Fundation for Quality Management) organizācijas pastāvīgie locekļi. Jau otro gadu kā līdztiesīgi partneri piedalāmies tādu problēmu risināšanā, kas skar visu Eiropu. Bet uzņēmumā šīs kvalitātes sistēmas ieviešana nodrošinājusi visas firmas darbības kopējo kvalitāti. Tā ir firmas kvalitāte. Domāju, ka arī visā valstī ir jāizveido šāda skaidra mērķu un kvalitātes sistēma, balstīta uz iepriekšējas izpētes darbu.

Mudīte Luksa, "LV"

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"