INFORMĀCIJA

Jūra mīl stipros, jūra paņem visu mūžu

Turpinājums

no 1.lpp.

Hugo Legzdiņš, bijušais zemūdenes komandieris, komandkapteinis,

vakar, 7.decembrī, savā 95. dzimšanas dienā, — "Latvijas Vēstnesim"

Tai bija vajadzīgi labi sagatavoti speciālisti. Ar obligātā dienesta laiku, kas tad arī bija viens gads, nepietika. Uz "Roņa" bez trīs obligātā dienesta matrožiem pārējie bija Liepājas flotes instruktoru skolas sagatavotie virsdienesta speciālisti. Es tiku iesaukts obligātajā dienestā 1925. gadā. Nokļuvu elektrotehniskajā divizionā un izmācījos par radistu. Tad tiku pārcelts uz floti, ko karsti vēlējos. Iekļuvu komandā, kas devās uz Nanti pieņemt no francūžiem jaunuzbūvēto "Roni". No tās komandas vienīgais vēl esmu dzīvs.

— Jūs sapņojāt par jūrā braukšanu, un jums tas izdevās?

— Ne tikai par jūru, es sapņoju par zemūdenēm. Mans tēvs bija muižas galdnieks. Pamatskolā manās rokās nonāca Andreja Jesena "Jaunības Tekas", kurās izlasīju par aparātu, kas peld zem ūdens. Tāds brīnums man šķita izzināšanas vērts, un tā sākās sapnis, kuru visu dzīvi centos īstenot.

— Droši vien zemūdenes komandā neņēma iesācēju radistu. Jūs jau bijāt savu varēšanu parādījis?

— Pirms braukšanas uz Nanti man bija gods piedalīties kā radistam braucienā uz Somiju, kad Valsts prezidents Jānis Čakste turp devās oficiālā vizītē ar ledlauzi "Krišjānis Valdemārs", kuru pavadīja "Virsaitis". Biju līdzi arī Gustava Zemgala braucienā uz Stokholmu 1929. gadā.

— Jūs esat sasveicinājies ar tautas mīlētiem un cienītiem prezidentiem — Jāni Čaksti, Gustavu Zemgalu, Kārli Ulmani!

— Tā ir vēsture. Dievs tā bija lēmis.

— Jāņa Čakstes un baltvācieša Arčibalda Keizerlinga ierosmē sākās Latvijas kara flotes būvniecība. Kā jūs raksturotu mūsu trīsdesmito gadu kara floti?

— Zemūdenes "Ronis" un "Spīdola" bija vienas no modernākajām Eiropā tajā laikā. 395 tonnas virs ūdens, 524 tonnas iegrimē, ātrums līdz 17,5 mezgliem virs ūdens, 8–9 mezgli iegrimē, bruņojumā — viens 75 mm zenītlielgabals, divi ložmetēji, seši 450 mm torpēdu aparāti, ieniršanas ātrums — 37 sekundes, 51 m dziļuma robeža, divi 1300 zirgspēku dīzeļi, 700 zirgspēku elektromotori. PSRS jaunās zemūdenes tikai sāka ražot pēc 1930. gada, Igaunija — 1936. gadā pasūtīja angļiem savas "Kalev" un "Lambit". Lietuvai nebija zemūdenes. Mums, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, bija vairāk zemūdeņu nekā PSRS. Arī pārējās mūsu flotes ugunsspēks bija iespaidīgs tik mazai valstij. Tosmārē paši ražojām mīnas, kuru skaits jau sasniedza 500.

Tomēr tajos laikos zemūdenes bija visnozīmīgākais spēks jūrā, ar savu pārvietošanās ātrumu un pēkšņo parādīšanos iedvešot bailes uzbrucējam.

— Vai ar modernās tehnikas apgūšanu viss gāja gludi?

— Kad ar francūžiem parakstīja līgumu par zemūdeņu būvi, tajā bija paredzētas arī speciālistu mācības. "Roņa" pirmais komandieris Ādolfs Kalns jau bija Francijā braucis uz viņu zemūdenēm, kad mēs ieradāmies Nantē. Man arī gadījās neliels notikums ar aparātiem. "Ronis" bija pietauvots, jau ūdenī, bet mēs kopā ar francūžiem mācījāmies apieties ar sarežģīto tehniku. Radio telpa bija tik šaura, ka pāri francūža plecam daudz ko nesaredzēju. Kad "skolotājs" aizgāja, pats sāku grozīt kloķus, jo stacija bija jauna un man nepazīstama. Grozīju, grozīju, kamēr raidītāja kloķis palika man rokā. Nolūza! Otrā dienā bija troksnis. Francūži sūdzējās mūsu komandierim. Gaidīju brāzienu, bet Kalns sacīja — labi, kaprāl Legzdiņ, ka tas nenotika uz jūras pēc zemūdenes pieņemšanas. Tagad sacīšu francūžiem, lai pieliek jaunu kloķi, kas iztur latviešu vīra roku.

Bija arī citi piedzīvojumi, jo apguvām praksē jaunu tehniku. Man gan bija prakse uz Francijas zemūdenēm. 1936. gadā izšāvu ar moderniem torpēdaparātiem, kas raidīja divas torpēdas reizē. Uz "Roņa" līdu cauri torpēdaparātiem, lai visu sīki izpētītu. Mācībās šāvām, kaut arī viena torpēda maksāja 25 tūkstošus latu. "Sociķi" Saeimā draudēja sacelt troksni. Žēl, ka tie palika tikai mācību šāvieni, ka tāda bija pavēle. Mums bija ievērojams spēks.

— Jūs joprojām esat sabiedriski aktīvs, sekojat līdzi mūsu bruņoto spēku veidošanai. Ko domājat par mūsu Jūras spēkiem?

— Mums esot astoņpadsmit kara kuģi. Seši no tiem bruņoti ar lielkalibra ložmetējiem. Mīnu nav, lai gan mīnu kuģi mums ir. Domāju, ka mums pašlaik nav spēku, kas varētu iedvest bailes ienaidniekam mūsu ūdeņos.

Domāju, ka Jūras spēku komandieris jūras kapteinis Gaidis Zeibots ir spēcīgs un savā vietā un ka, saņemot jaunā budžeta līdzekļus, viņš spēs apbruņot mūsu floti.

Mums būtu vajadzīgas kādas sešas zemūdenes, pat mazākas par "Roni" un "Spīdolu", ar nelielām komandām, bet ātru ieniršanas spēju. Tām jābūt ar seklu peldspēju, lai varētu ieiet mūsu mazajās zvejas ostās no Ainažiem līdz Liepājai, vajadzīgi mīnu traleri, kas var pietiekami ātri izlikt mīnas, paslēpties ostā un vajadzības gadījumā ātri tās savākt.

Domāju, ka arī tagad vajadzīgs kāds kuģis, ar kuru Valsts prezidents varētu doties reprezentācijas braucienos, kaut vai tepat pa Baltijas jūru. Tam vajadzētu derēt gan tādiem viesbraucieniem, gan aizsardzībai. Nepieciešami arī vairāki iznīcinātāji. Runājot par sauszemes spēkiem, manas domas saistās ar visas tautas apmācīšanu, kā nepieciešamības gadījumā rīkoties ar vieglajiem un prettanku ieročiem. Obligātais dienests ir vajadzīgs. Jāiegādājas vieglie prettanku ieroči. Aizsardzības taktikā jāapmāca partizānu kara metodes.

Pēdējā laikā jo sevišķi iedragāta augstāko virsnieku savstarpējā uzticēšanās. Man šķiet, ka mēs nevaram neko paturēt militārā slepenībā.

— Vai ir kāda uzticības prezumpcija? Zvērests?

— Mums jau ir vairums virsnieku, sevišķi augstākajā virsniecībā, kas zvērējuši uzticību gan PSRS, gan Latvijas valstij. Bet pārbaudes paņēmieni, manuprāt, ir ļoti vienkārši. Pirmkārt, kad PSRS armijas virsnieki vienīgās partijas karti aizsvieda krūmos? Otrkārt, kurā pusē viņi atradās 1991.gada augusta puča laikā? Armijās ir personāldaļas, un to tur var uzzināt, ja tikai personāldaļā nesēž tāds pats hameleons.

Mums jau tika pieļautas kļūdas, sākot ar pirmā NBS komandiera nozīmēšanu, kad vajadzēja daudz iedibināt — gan disciplīnu, gan kārtību dienesta pakāpju piešķiršanā, gan kontroli pār finansu izlietošanu. To neizdarīja. Jau vairākkārt dzirdu — koncepcija, koncepcija.

Kādai bija jābūt mūsu militārās stratēģijas prioritātei, kā tagad mīl sacīt? Tai jābūt vērstai uz austrumu robežu. To baidās pateikt. Mums taču nav jābaidās no Beļģijas, arī no Ķīnas ne. Gan mums, gan NATO, kur vēlamies iestāties, ir viena kopīga austrumu robeža. To vajadzēja sakārtot un pamatīgi apsargāt jau no neatkarības pirmajām dienām.

Andris Kļaviņš

Autora foto

Savā jubilejā komandkapteinis Hugo Legzdiņš saņem apsveikumus no Nacionālās aizsardzības akadēmijas rektora Ilmāra Vīksnes (attēlā pa kreisi) un no Latvijas Jūras akadēmijas prorektores Ģertrūdes Aniņas (attēlā pa labi). Pa labi no jubilāra sēž Jūras reģistra biroja vadītājs Eduards Delveris

Iznākusi "Latvijas policijas vēstures" otrā un trešā grāmata

Pirms gada pie lasītājiem nonāca laikraksta "Likuma Vārdā" žurnālistes Annas Žīgures darba "Latvijas policijas vēsture" pirmā grāmata, kur autore rakstīja par likumsargiem Latvijas teritorijā no XIII gadsimta līdz 1918. gada 5. decembrim, kad dzima neatkarīgās Latvijas policija, jo tajā dienā Tautas Padome pieņēma pagaidu noteikumus, kas regulē valsts iekšējās drošības organizēšanu. Pērn arī tika bilsts, ka pēc gada interesentu rokās varētu nonākt otrā grāmata.

Aizvadītajā laikā autore nav dusējusi uz jau iegūtajiem lauriem un cildinājumiem, ko saņēma pirmā grāmata.

Tieši Latvijas policijas 80. gadadienas priekšvakarā tika rīkoti atvēršanas svētki uzreiz divām — otrajai un trešajai — grāmatai par mūsu valsts policijas vēsturi no 1918. gada 5. decembra līdz 1940. gada traģiskajai vasarai.

Atainojot notikumus pirms 80 gadiem, "Latvijas policijas vēstures" otrajā grāmatā rakstīts:

"Algas jaunajiem apriņķu policiju priekšniekiem noteica tikai decembra beigās, un tās bija aptuveni 450 rubļu mēnesī. Valdībai nebija līdzekļu valsts policijas algošanai un uzturēšanai, tāpēc pašvaldībām tika uzlikts pienākums apbruņot savus policijas darbiniekus un sniegt tiem visu iespējamo palīdzību. Šādu lēmumu ministrija pieņēma 16. decembrī, likdama pamatu Tautas milicijai, kas darbojās sabiedriskā kārtā.

1918. gada decembrī paspēja iecelt gandrīz visus prefektus un apriņķu priekšniekus ar ļoti plašām pilnvarām un tiesībām, jo tiem no vācu okupācijas varas bija jāpārņem visas civilās iestādes. Likumu grāmatu, arī to pašu veco, krievu laikā izdoto, bija pavisam maz un tikko pietika centram, tāpēc nācās paļauties uz cilvēku veselo saprātu. Vienīgais, ko jaunieceltajiem atbildīgajiem darbiniekiem varēja iedot līdzi — daži laikrakstu eksemplāri, kuros bija publicēti pirmie Tautas Padomes pieņemtie likumi par valsts dibināšanu un Pagaidu valdības iecelšanu. Tas arī bija viss. Ar avīzēm, pāris tūkstošiem rubļu, dažām loksnēm papīra un zīmuļiem kabatā bija jādodas ceļā, jāpārņem no vāciešiem civilās iestādes ar visu inventāru un arhīviem, jāorganizē pārvaldes aparāti un jāsāk saimniekot."

Pati autore, saņemot Latvijas policijas priekšnieka Jura Rekšņas apsveikumus un kolēģu dāvināto pildspalvu autogrāfu rakstīšanai, uzsvēra:

— Mans veikums ir tikai maza daļa no Latvijas policijas vēstures — tas nav zinātnisks darbs, bet domāts ikdienas lasītājam, arī mūsdienu policistam, lai iepazītu, kā strādājuši viņa priekšteči. Grāmata nav tikai par policiju, bet arī par ugunsdzēsēju un robežsardzes darbu, jo arī pirmās Latvijas Republikas laikā šie dienesti strādāja kopā. Man pašai bija ļoti interesanti vākt materiālus šai grāmatai, jo vēsture ir jāzina, lai labāk izprastu to, kas notiek tagad. Kaut vai 1919. un 1991. gads — tie ir ne tikai gadskārtu vienu un to pašu skaitļu cita kombinācija, bet arī notikumu spoguļattēls, kad nācija spēja atmest visu sīko kā lielāka vārdā un vienoties savā spēkā, lai varētu soļot tālāk.

Abās jaunajās grāmatās daudz mazāk zināmu faktu materiāla, daudz dokumentu, fotoattēlu, statistikas ziņu, interesantāko policijas izmeklēto krimināllietu aprakstu, pat neliela 30. gadu noziedznieku žargona vārdnīca, dienesta pienākumus pildot bojā gājušo policistu saraksts un vēl daudz kas cits.

Grāmatu atvēršanas svētki izrādījās neparasti ar to, ka pašu izdevēju — apgāda "Fakts" — rīcībā atlikuši tikai daži desmiti grāmatu, jo abi sējumi nodoti veikaliem pirms pāris nedēļām un jau izpirkti — 2500 eksemplāru metiens izčūkstējis kā sviests uz karstas pannas, atstājot patīkamās rūpes gādāt par papildtirāžu.

Anna Žīgure teica, ka varbūt nākamgad atkal varētu sanākt kopā, lai atzīmētu ceturtās grāmatas iznākšanu. Jo Latvijas policijas un arī visas tautas vēsture 1940. gada vasarā tomēr nebeidzās.

Andris Sproģis,

"LV" nozaru virsredaktors