"Latvija gadu tūkstošu mijā"

Ekselences, godātie Kopenhāgenas universitātes mācībspēki, studenti, dāmas un kungi!

Kad Latvijas vēstnieks Dānijā ieminējās par iespēju darba vizītes laikā Kopenhāgenas universitātē nolasīt lekciju, ar prieku piekritu šim piedāvājumam. Tikšanās ar studentiem un universitāšu mācībspēkiem manī vienmēr ir radījušas pozitīvas emocijas.

Dānijā esmu ieradies saistībā ar diviem notikumiem. Šovakar Kopenhāgenas rātsnamā pulcēsies latvieši un dāņi, lai svinīgā gaisotnē atzīmētu Latvijas valsts dibināšanas 80.gadadienu. Rīt piedalīšos Dānijas Ārpolitikas institūta organizētā konferencē "Latvija uz Eiropas Savienības un NATO sliekšņa". Abi pasākumi ir cieši saistīti ar to, kas Latvija bija pagātnē, kas tā ir tagad un kas tā varētu būt pārredzamā nākotnē.

Godātā auditorija! Man ir grūti spriest par to, cik jums ir iznācis saskarties ar Latviju, tās cilvēkiem, kultūru un vēsturi. Tādēļ asociāciju radīšanai minēšu dažus cilvēkus, kuri dažādos laikmetos ir bijuši saistīti ar Latviju un kuru vārdi ir pazīstami gan Eiropā, gan pasaulē. Oslo simfoniskā orķestra diriģents Mariss Jansons, divkārtējais olimpiskais čempions šķēpmešanā Jānis Lūsis, vācu nacionālās operas pamatlicējs Rihards Vāgners, pasaulslavenais baletdejotājs Mihails Barišņikovs, kinorežisors Sergejs Eizenšteins un viens no XX gadsimta gudrākajiem cilvēkiem filozofs Izaks Berlins — tie ir vārdi, kuri palīdz nojaust Latvijas būtību.

Kas un kur ir latvieši?

Par senajām aistu tautām pie jūras ziemeļos ir rakstījis Hērodots, cilvēks, kuru mēdz saukt par vēstures tēvu. Kaut gan gadsimtu garumā Latvijas sabiedrība ir bijusi multietniska, par Latvijas pamattautām tiek uzskatītas divas. Asimilējoties Latvijas teritorijā dzīvojošajām Baltu tautām, radās latvieši. Otra pamattauta ir somugru lībiešu tauta. Latvijas valsts valoda ir latviešu valoda, kuras saknes meklējamas pie indoeiropiešu valodu grupas koka saknēm un kurai nav nekā kopīga ar slāvu vai ģermāņu valodām.

Liktenim ir labpaticies Latviju ģeogrāfiski novietot tādā vietā, kur jau kopš seniem laikiem notiek aktīva Eiropas iedzīvotāju pārvietošanās. Šodien mēs runājam par reģiona tranzīta koridoriem un varam būt lepni par gadu tūkstošu garumā ilgām tradīcijām šajā jomā. Baltijas jūra un lielo upju tīkls, vikingu iezīmētie jūras ceļi, kurus vēlāk izmantoja katoļu garīdznieki, tirgotāji un krusta karotāji. Pēdējie, ticēdami, ka nes šai zemei svētību, apturēja vietējo valstiskuma ģenēzi. XIII gadsimtā krustneši Latvijas teritorijā izveidoja Livonijas ordeņa valsti, kura gan ienākušos svešiniekus, gan vietējās kristītās tautas piesaistīja Svētās Romas impērijas liktenim.

Tā tas turpinājās līdz XVI gadsimta vidum. Šajā laikā baltu un somugru tautu lielākā daļa sociālā hierarhijā kļuva par zemniekiem. Pēc diviem gadiem mēs Latvijā atzīmēsim notikumu, kuram tad būs 800 gadu vēsture un kura sekas mūsu reģionā ir ienesušas daudzas neatkārtojamas nianses. 1201.gadā no Brēmenes pilsētas nākušais bīskaps Alberts dibināja Rīgas pilsētu. Rīgai ir bijuši daudzi un dažādi tituli. Kādreizējā Hanzas savienības pilsēta, protestantisma balsts Baltijā, vēlāk lielākā Zviedrijas lielvalsts pilsēta un Krievijas impērijas otrā lielākā industriālā metropole. Šodien — Latvijas galvaspilsēta ar gandrīz miljonu iedzīvotāju un vienīgā lielpilsēta Baltijas valstīs. Lieliska vēsture un lieliska jubileja, kuru atzīmēt ierasties uzaicinu arī jūs. Esmu pārliecināts, ka pilsēta ar savu straujo un neparasto dinamismu ir tieši tas, kas vajadzīgs jaunības pozitīvo emociju ieguvei.

Beidzot īso Latvijas viduslaiku vēstures ekskursu, gribu piebilst, ka mazo Romas katoļu baznīcai pakļauto valstu izveidošanās Baltijas telpā ieviesa paliekošas izmaiņas reģiona ģeopolitiskajā telpā. Vienkāršāk izsakoties, tika noteikta šodienas Latvijas valsts austrumu robeža. Livonija un Rīga atradās Rietumu civilizācijas "vairoga" smailē, un šīs Rietumeiropas "vairoga" funkcijas Livonijas ordeņa bruņinieku valsts, vēlāk Polijas un Zviedrijas karaļnamiem pakļautās provinces, un šī gadsimta pirmajā pusē Latvijas valsts pastāvīgi pildīja.

XVIII gadsimta sākums iesākās ar cīņas par "Dominium Maris Baltici" saasinājumu. Rezultātā Krievijas cars Pēteris I "Rietumu vairogā" izcirta logu uz Eiropu un Livonija kļuva par Krievijas provinci. Kad XIX gadsimta sākumā latviešu zemnieki tika atbrīvoti no dzimtbūšanas, varēja rasties pirmā latviešu inteliģence un uzņēmēji. Tas bija nacionālo valstu gadsimts. Arī Latvijā radās un nostiprinājās nacionālās kustības. Un, kad 1918.gada novembrī Baltijas jūras reģiona lielvaras Pirmā pasaules kara rezultātā bija sabrukušas, Latvijā bija izveidojušies politiskie spēki, kuri 18.novembrī pasludināja Latvijas neatkarību.

Neatkarības iegūšanas radītā pozitīvā cilvēku enerģija bija stiprāka par kara postījumu bezcerību. Kara laikā no Rīgas, reģiona industriālās metropoles, uz Krieviju bija evakuēti gandrīz visi industrijas uzņēmumi. Mums, ziemeļu tautām, ir raksturīga īpašība, ka tad, kad ir patiesi grūti, mēs neļaujam apstākļiem nomākt mūsu garu, mēs rīkojamies. Jau trīsdesmitajos gados Latvijā bija sasniegts viens no augstākajiem dzīves līmeņiem Eiropā. Tas bija tik augsts, ka latvieši nespēja apēst visu saražoto sviestu un bekonu. Bet, tā kā esam izteikti viesmīlīga tauta, par nelielu samaksu arī citām Eiropas tautām ļāvām iepazīties ar šo Latvijas produktu neatkārtojamo garšu. Tolaik Latvija un Dānija bija Eiropas bekona un sviesta lielvalstis. Šodien mūsu valstis vairs nav sviesta lielvalstis, tomēr tās ir jaunās Eiropas sadarbības gara lielvalstis.

Latvijas neatkarība ilga nedaudz vairāk nekā 20 gadu. 1939.gadā Padomju Savienība un hitleriskā Vācija, noslēdzot Molotova–Ribentropa paktu, novilka jaunas dalījuma līnijas Eiropā. Tā rezultātā Latvija tika okupēta un pakļauta abu noziedzīgo režīmu nekontrolētai patvaļai.

Šī gadsimta otrā puse Latvijai bija smags laiks. To izturēt palīdzēja lielākās daļas Rietumu demokrātiju, tai skaitā arī Dānijas, morālais atbalsts, neatzīstot Latvijas okupācijas faktu. Vašingtonā un Londonā visus šos gadus darbojās Latvijas vēstniecības, tika izdotas un pasaulē ceļošanai par derīgām atzītas de facto neeksistējošas valsts pilsoņu pases.

1991.gadā tika atjaunota 1918.gada 18.novembrī dibinātā Latvijas republika. Mēs pārņēmām 1922.gada Latvijas konstitūciju, kuru nesen modernizējām, lai tā atspoguļotu mūsdienu demokrātijas prasības cilvēktiesību jomā.

Šķiet, ka esmu pietiekami ilgi runājis par vēsturi un man ir jāsāk izvairīties no tā, lai kāds no jums nesāktu piekrist no amerikāņiem dzirdētai atziņai, ka vēsture ir Eiropas slogs.

Kas šodien ir Latvija?

Jūs man piekritīsit, ka vislabākais veids, kā to noskaidrot, ir nepilnas pusotras stundas laikā ar lidmašīnu šķērsot Baltijas jūru un iepazīt Latviju tieši vaigā. Ja to ir grūti izdarīt — zinu, ka studenti ir mūžīgi aizņemti —, tad Latvijas iepazīšanu varētu sākt, zinātājam jautājot par kopīgo un atsķirīgo Latvijā un Dānijā.

Kopīgi dzīvojam pie Baltijas jūras, bet jūs no studijām brīvajā laikā varat doties atpūsties uz kādu no daudzajām Dānijas salām. Mūsu studentiem nekas cits neatliek, kā doties jums līdzi — Latvijā salas var redzēt pa gabalu. Kopīgi ir atsevišķi mūsu valstu vēstures momenti. Bīskaps Absalons, kura dibinātās pilsētas vārdu nes jūsu universitāte, bija pirmais Romas katoļu baznīcas garīdznieks, kurš XI gadsimtā Kurzemē cēla koka baznīcu. Tas var jums likties dīvaini, bet arī Latvijai ir koloniālvalsts pagātne. Kurzemes hercogam Jēkabam XVII gadsimtā piederēja Gambija Āfrikā un Tobago Karību jūrā. Vēl šodien tur var sastapt cilvēkus ar latviešu vārdiem.

Divas trešdaļas latviešu, tāpat kā dāņu, ir luterāņi un baznīcu cītīgi apmeklē Ziemassvētkos, kāzās un arī citās reizēs.

Ārkārtīgi līdzīgas ir Latvijas un Dānijas dabas ainavas — līdzenumi, pakalni. Abās valstīs ir meži, vienīgi Latvijas mežos var apmaldīties. Latvijā ir daudz upju un ezeru. Baltijas jūras Latvijas pludmales atgādina jūsu Kategata smilšaino pludmali. Tomēr jūra jums ir nedaudz siltāka un sāļāka.

Latvieši un dāņi svin Ziemassvētkus un vasaras saulgriežus. Vēlos ierosināt jums pārņemt seno latviešu vārda dienu svinēšanas tradīciju, bet mēs no jums varētu aizņemties kādu no daudzajām pavasara brīvdienām.

Latvija ir bijusi Eiropas čempione basketbolā, Dānija — futbolā. Gan latvieši, gan dāņi ir aizrautīgi kalnu slēpotāji. Tādēļ katru ziemu dodamies uz ārzemju slēpošanas trasēm, jo tās ir lētākas. Dānijā ir velosipēdistu celiņi, Latvijā — lauku ceļi. Dāņu sinepes un siļķes ir saldas, un latviešiem garšo skābēti kāposti un pelēkie zirņi.

Arī mūsu valstu politiskā kultūra ir līdzīga. Sekojot Dānijas piemēram, nupat esam izveidojuši minoritātes valdību, un tādēļ jūsu pieredze būs ļoti nepieciešama. Latvieši un dāņi garīgi ir ļoti tuvi, bet ko nu es mēģinu jūs pārliecināt. Beigšu, sakot, ka viens no labākajiem informācijas avotiem par latviešu mentalitāti un piedevām dāniski ir dāņiem labi zināmais jūsu pašu TV seriāls "Matador".

Tālāk par dažām tendencēm, kuras, manuprāt, labi raksturo Latviju šodien. Ceru, ka jūs atvainosit, ka studentu vidū runāju par izglītību. Marks Tvens par izglītību ir izteicies šādi: "Soap and education are not as sudden as a massacre, but they are more deadly in the long run." ( Glaimi un izglītība nenāk tik pēkšņi kā slaktiņš, bet galu galā tie ir daudz bīstamāki — red. ) Lai nu kā būtu ar to bīstamību, tomēr tā ir tiesa, ka, dodot iespēju jauniešiem iegūt labāku izglītību, valsts var būt droša par savu nākotni. Tādēļ mēs gribam, lai vairāk jauniešu Latvijā iegūtu Eiropas kvalitātes izglītību. Bet tas nozīmē nepārtraukti pārbaudīt izglītības satura atbilstību reālajai dzīves situācijai un ieviest nepieciešamās izmaiņas. To saprotot, jaunā Latvijas valdība ir apņēmusies izglītības kvalitātes uzlabošanai izglītībā ieguldīt vairāk valsts līdzekļu. Apstākļos, kuros izglītības joma tieši saskaras ar brīvā tirgus likumiem, valsts cenšas nodrošināt, lai ir iespējams iegūt augsta līmeņa izglītību neatkarīgi no naudas maka biezuma. Šo problēmu valdība risina, pilnveidojot studiju kreditēšanas sistēmu, kā arī veidojot izglītības inovācijas fondu. Mēs esam gandarīti, ka arvien vairāk Latvijas studentu mācās Eiropas un pasaules universitātēs, tai skaitā arī Kopenhāgenas universitātē. Es zinu, ka šeit tagad izglītību iegūst arī Latvijas jaunieši. Par to pasakos Kopenhāgenas universitātes vadībai un studentiem, kuri Latvijas studentus ir uzņēmuši kā savējos.

Kā jau sākumā uzsvēru, Latvija nav monoetniska valsts. Mūsu izglītības sistēma vistiešākajā veidā ņem vērā visu Latvijā dzīvojošo minoritāšu intereses. Vidējo izglītību Latvijā var iegūt astoņās etnisko minoritāšu valodās, piemēram, poļu, krievu, lietuviešu, igauņu un citās. Bez aktīva valsts atbalsta tas nebūtu iespējams. Un es nevaru iedomāties nevienu citu Eiropas valsti, kas tik labvēlīgi izturētos pret minoritāšu tiesībām saņemt pamata un vidējo izglītību minoritāšu valodās.

Runājot par izglītības nākotni Latvijā, vēlos atzīmēt — ja cilvēks iegūst labu izglītību, palielinās viņa ticība saviem spēkiem un tiek atraisīta indivīda radošā enerģija. Laba izglītība nostiprina pārliecību par piederību sabiedrībai. Izglītība skar visas Latvijas iedzīvotāju grupas. Tas, cik tā būs laba vai slikta, būs redzams šo grupu savstarpējās attiecībās, kā arī attieksmē pret valsti. Tādēļ izglītības jautājumam Latvijā ir liela ietekme uz sakļautas sabiedrības veidošanas procesu, uz Latvijā dzīvojošo etnisko grupu tuvināšanu.

Latvija ir metusi pozitīvu un enerģisku izaicinājumu pagātnes grūtību radītajām problēmām. Mēs esam uzsākuši jaunas nācijas veidošanas darbu. Latvieši ir sapratuši, ka vislabākā aizsardzība ir uzbrukums, tādēļ turpinām likvidēt padomju sistēmas radīto ēnu. Viens no galvenajiem mūsu uzdevumiem ir Latvijas sabiedrībā integrēt mūsu valstī dzīvojošo imigrantu lielo skaitu. Simtiem tūkstošu cilvēku no PSRS tika iepludināti valstī, kur pirms Otrā pasaules kara dzīvoja 2,5 miljoni iedzīvotāju. Kad Latvija atguva neatkarību, Latvijā iebraukušie cilvēki nonāca sarežģītā situācijā. Viņi tagad dzīvo citā valstī ar citu politisko iekārtu. Psiholoģiski ne visi ir gatavi Latviju saprast kā suverēnu valsti. Tādēļ Latvija panāks, lai šiem cilvēkiem būtu pozitīva attieksme pret Latvijas valsti, nebūtu šaubu un nepamatotu baiļu. Veids, kā Latvija risina šo problēmu, ir ļoti humāns. Mēs nesūtām šos cilvēkus atpakaļ uz turieni, no kurienes tie ir nākuši, kā to pēc Otrā pasaules kara darīja daudzas Eiropas valstis. Mēs šiem cilvēkiem ļaujam palikt, veidot savas ģimenes un iekļauties demokrātiskās Latvijas veidošanā.

Cilvēks var dzīvot pilnvērtīgu dzīvi valstī, kuras valsts valodu viņš pārvalda. Valodas zināšana pastiprina indivīda saikni ar valsti. Vai jūs varat iedomāties situāciju, ka, nonākuši Kopenhāgenas slimnīcā, jūs nesaņemtu medicīnisko palīdzību, runājot dāniski? Katrs taksometra šoferis vai tabakas kioska pārdevējs šeit runā dāņu valodā, un tas liekas pašsaprotami. Mēs Latvijā esam gatavi ilgam un grūtam darbam, lai no jauna panāktu cieņu pret valsts valodas lietošanu. Tajā pašā laikā ir jābūt iespējām atbildi saņemt valodā, kurā tā būs vairāk saprotama.

Integrētu sabiedrību nevar izveidot, rīkojoties no spēka pozīcijām. Uzticība valstij un indivīda vēlme pozitīvi līdzdarboties ir vieni no galvenajiem šādas sabiedrības izveidošanas nosacījumiem.

Liels solis uzticības veidošanā starp dažādiem Latvijā dzīvojošiem cilvēkiem bija oktobra sākumā notikušais referendums, kurā pilsoņi varēja atbalstīt vai noraidīt pilsonības likuma liberalizāciju. Latvijas pilsonības likums automātiski piešķīra pilsonību visiem tiem, kas Latvijas okupācijas brīdī 1940.gadā bija Latvijas pilsoņi, vai viņu pēcnācējiem, savukārt Latvijā pēc kara iebraukušie cilvēki pilsonību varēja iegūt, ja atbilda noteiktam vecumam, lai uzsāktu naturalizācijas procedūru, un ja varēja nokārtot valodas, vēstures un Latvijas konstitūcijas zināšanas pārbaudījumu. Laiks gāja, bet maz bija to, kuri vēlējās iegūt Latvijas pilsonību. Tas liecināja, ka nepilsoņu vidū pastāv šaubas par savu nākotni. Tādēļ vasarā Latvijas parlaments atbalstīja valdības priekšlikumu par izmaiņām pilsonības likumā. Jautājuma svarīgums dažiem politiskajiem spēkiem lika panākt tā nodošanu tautas nobalsošanai. Kā jūs zināt, tauta atbalstīja šīs izmaiņas. Līdz ar to pārliecinoši tika pierādīts, ka Latvija iet demokrātiskas Eiropas valsts attīstības ceļu un apgalvojumi par minoritāšu, konkrēti — krievu minoritātes, tiesību ierobežošanu Latvijā ir klaji propagandiski un nepatiesi.

Izmaiņas pilsonības likumā jau stājušās spēkā, un šodien katrs Latvijas pastāvīgais iedzīvotājs var iegūt Latvijas pilsonību, automātiski pilsonība ir piešķirta visiem pēc Latvijas neatkarības atgūšanas Latvijā dzimušajiem nepilsoņu bērniem, tiesības uz ārpuskārtas naturalizāciju ieguva Latvijā dzīvojošie poļi, kuri 1939.gada 1.septembrī dzīvoja Latvijā un bija Polijas pilsoņi, kā arī viņu pēcnācēji. Tika atvieglota pilsonības iegūšanas kārtība vecāka gadagājuma nepilsoņiem. Domāju, šie skaidrie fakti apstiprina, ka Latvija pieder pie Rietumu demokrātiju saimes un tur augstā godā tās vērtības. Un, ja kādam būs nepieciešams, būsim gatavi dalīties savā pieredzē, kā vislabāk ņemt vērā tautas intereses.

Latvijai vienmēr ir bijis svarīgi, lai to pareizi izprastu tās tuvākie kaimiņi. Vēlos atsaukt atmiņā deviņdesmito gadu pašu sākumu. Baltijas valstis saņēma lielu Ziemeļu Ministru padomes atbalstu studentu stipendiju veidā. Ziemeļvalstīs ieradās simtiem Baltijas valstu studentu, kuri klātienē iepazina Ziemeļvalstu kultūru, politiku un tradīcijas. Atpakaļ Latvijā atgriezās ar Ziemeļiem "saslimuši", skandināvu valodās runājoši jaunieši. Abpus Baltijas jūrai ir radīti tūkstošiem personīgu kontaktu. Latvijā jūsmo par Pēteri Hēgu un viņa romāniem, kurus šeit lasa gan latviski, gan dāniski, gan angliski. Latvieši ir iemācījušies nekļūdīgi pazīt dāņu dizainu un arhitektūru. Parīt Rīgā tiks atklāta jau trešā dāņu dizaina izstāde.

1992. gadā neatkarību atguvusī Latvija sveica Dānijas karalieni Margrētu II. Zinu, cik ļoti dāņi ciena savu karalisko ģimeni. To sajutu savas valsts vizītes laikā Dānijā pirms diviem gadiem. Dānijas karalienes vizīte Latvijā bija pirmais kāda monarha neatkarību atguvušās Latvijas apmeklējums un saglabās visgaišākās sajūtas par šo laiku. Zinu, ka dāņu tautas karaliene uz visiem laikiem ir palikusi arī Latvijas iedzīvotāju sirdīs.

Mēdz teikt, ka kultūra atslēdz cilvēku dvēseles. Latvieši Eiropas un visas pasaules kultūras daudzveidībai sniedz vairākas unikālas vērtības. Minēšu divas — kordziedāšanas mākslu un arhitektūru.

Mūzikai visos laikos ir bijusi liela nozīme latvieša dzīvē. Citreiz pat šķiet, ka tā ir apsēstība, kas nedod un nedod miera. Mums ir milzīgs skaits tautasdziesmu, un jau tādēļ vien mēs sevi varam saukt par dziedātājtautu. Dziesma jau izsenis vieno tautas. Domāju, ja mēs sevišķi pacenstos, varētu atrast kādu kopā nodziedamu dziesmu.

Jau ilgāk nekā simt gadus Rīgā notiek Latvijas koru dziesmu svētki. Šogad dziedātāji sabrauca no visas Latvijas, arī no ārvalstīm un veidoja gandrīz 20 000 dziedātāju lielu kori.

Dziesmu svētki nav tikai dziedāšana. Šajos svētkos izpaužas tautas pašapziņa, radošais spēks un augstais kultūras līmenis. Tas ir neaizmirstams garīgs pārdzīvojums ikvienam, kurš atrodas svētku estrādē, — izbaudīt šī milzīgā kora radīto kopību. Dziesmu svētku otra iezīme līdz Latvijas neatkarības atgūšanai bija pasīvās pretestības izpausme. Ne velti Baltijas valstu brīvības kustība 80. — 90. gadu mijā tika saukta par dziesmoto revolūciju. Kordziedāšana ir tautas tradīcija, kas ir radījusi augstu profesionālisma līmeni. Žēl, ka lidmašīnā uz Kopenhāgenu nebija pietiekami daudz vietu, citādi savā delegācijā būtu iekļāvis kādu pasaules līmeņa kori, kurš jums būtu ko nodziedājis.

Latvijas iedzīvotājiem piemīt spēja efektīvi pārņemt un attīstīt jaunas un progresīvas idejas. Īpaši skaidri par to runā Rīgas arhitektūra. Kad nesen vizītē apmeklēju Briseli, apskatīju jūgendstila pamatlicēja Ortā muzeju. Paradoksāli, bet Rīgā, pilsētā, kas šajā gadsimtā ir piedzīvojusi pēdējo divu pasaules karu šausmas, ir saglabājusies pasaulē unikāla jūgendstila ēku kolekcija. Briselē jūgendstila ēku gandrīz nav. Rīgas centrā ap 40 procentu celtņu būvēts šajā stilā. Rīga ir pasaules labākā vieta, lai iepazītos ar šo arhitektūru. Tas ir vēl viens lielisks iemesls, lai apmeklētu Latviju.

Kad 1991.gadā Latvija atguva neatkarību, Latvijai vajadzēja pašai lemt par savas iespējamās ārpolitikas vektoru virzienu. Gan mums pašiem, gan ārvalstu draugiem bija nepieciešama skaidrība, kādu ceļu ies Latvija. Mūsu lēmums nebija ilgi jāgaida. Tas bija Latvijas iesaistīšanās aktīvā sadarbībā ar Eiropas Savienību, ar mērķi tajā iestāties.

Mūsu centieni tuvināties šai savienībai ir devuši labus rezultātus. Šodien varam būt liecinieki iespaidīgai saimnieciskajai izaugsmei, lai gan atšķirībā no 30. gadiem eiropiešiem ir mainījušās garšas izjūtas — bekons un sviests tiek aizstāts ar ko citu.

Pašlaik Latvijā ir privatizēti 96 procenti privatizējamo uzņēmumu. Valsts rūpniecībā un lauksaimniecībā dominē privātais sektors. Valstī ir iestājusies skaidri izteikta makroekonomiskā stabilitāte. Inflācijas līmenis — 3,5 procenti. Iekšzemes kopprodukta pieaugums 1997.gadā — 12 procenti. Arī nākamajos gados ir gaidāma ekonomiskās izaugsmes stabilitāte. Šie skaitļi demonstrē ekonomiskās augšupejas skaidras tendences. Atbrauciet un pārliecinieties! Ja nevarat, pajautājiet Dānijas vēstniekam Rīgā!

Godātā auditorija! Līdz brīdim, kad šķērsosim nākamā gadu tūkstoša slieksni, ir atlicis nedaudz vairāk kā gads. Šodien vēlējos jums padarīt saprotamāku Latviju un ieinteresēt jūs to apmeklēt. Būšu gandarīts, ja esmu licis jums par to aizdomāties.

Pateicos par uzmanību un priecīgus Ziemassvētkus!

Lekcijas laikā: Latvijas Valsts prezidents Guntis Ulmanis un Kopenhāgenas universitātes rektors Šels Molgards (augšējā attēlā) ; klausītāji ar lielu interesi sekoja Gunta Ulmaņa stāstītajam (apakšējā attēlā)

Pēc lekcijas pie Kopehāgenas universitātes

Foto: Juris Krūmiņš — speciāli "Latvijas Vēstnesim"

Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa lekcija "Latvija gadu tūkstošu mijā" Kopenhāgenas universitātē 1998.gada 7.decembrī