"Viņa ir mana Prezidente"

Šodien apgāds "Jumava" laiž tautā Ausmas Cimdiņas biogrāfisko apceri par Vairu Vīķi–Freibergu "Brīvības vārdā"

Par ko ir šis stāsts? Uz šo jautājumu grāmatas autore filoloģijas zinātņu doktore Ausma Cimdiņa atbild ar vienu teikumu: "Par garīgi brīvu cilvēku varas apsēsto vidū, kas ir nācis kalpot Latvijai nevis varas, bet brīvības vārdā." Un lasītājs tiek iesaistīts atklātā sarunā par dzīvi, vērtībām un laiku, kurā mēs dzīvojam, un izcilākajiem cilvēkiem mums līdzās. Tas ir arī atskats uz Vairas Vīķes–Freibergas prezidentūras pirmo gadu, ko ievadīja Latvijas radošās inteliģences atklātā vēstule Saeimas deputātiem nedēļu pirms vēlēšanām un "priekšvēlēšanu kampaņa, kuras nebija".

Grāmatas pēcvārdā autore raksta: "Šī dzīve ir neaptverama. Nemaz nerunājot par Latvijas Valsts prezidenti Vairu Vīķi–Freibergu, tā varētu teikt par katru dzīvotu dzīvi, jo cilvēka dzīves pasaule vienmēr ir par plašu un daudzveidīgu, lai to izsmeltu tekstā, vienalga, kāda apjoma un kādā žanrā tas būtu rakstīts.(..) Katrs dzīves stāsts, arī prezidenta, ir tautas likteņstāsta neatņemama sastāvdaļa, un Vairas Vīķes–Freibergas dzīve un darbs ietiecas arī Latvijas zinātnes, politiskās un kultūras vēstures jomā un ir kādas bagātas un vēl neapgūtas daļas — Latvijas humanitāro un sociālo zinātņu trimdā — pienesums. Mēs neesam tik bagāti ar mūsdienīgiem pētījumiem šajās jomās, lai uz Vairas Vīķes–Freibergas politiskās dzīves altāra šodien noliktu un līdz ar to varbūt piemirstu viņas pētniecisko darbu folkloristikā, psiholoģijā un lingvistiskajā poētikā."

Pati būdama literatūras zinātniece, Ausma Cimdiņa šo aspektu uzskata par sevišķi svarīgu. Autore pievērš uzmanību grāmatai pievienotajai Vairas Vīķes–Freibergas nozīmīgāko publikāciju bibliogrāfijai un izsaka cerību, ka atrašanās augstajā amatā nebūs šķērslis viņas humanitāro pētījumu bezaizspriedumu apritei tiklab Latvijas zinātnē, kā arī tautā.

Daudzi cilvēki Vairas Vīķes–Freibergas ievēlēšanu Valsts prezidenta amatā izjutuši un novērtējuši kā vienu no priecīgākajiem notikumiem Latvijas visjaunāko laiku vēsturē. Un daudzi varētu teikt to pašu, ko sarakstē ar grāmatas autori pateicis dzejnieks Knuts Skujenieks: "Es turu par viņu īkšķi. Viņa ir mana Prezidente."

Grāmata nebūtu varējusi iznākt tik sirsnīga un pilnskanīga, ja ar autori savās atmiņās un pārdomās tik dāsni nebūtu dalījusies pati Vaira Vīķe–Freiberga un viņas tuvcilvēki. Īpaša autores pateicība prezidentes dzīvesbiedram Imantam Freibergam, "bez kura nesavtīgās palīdzības šīs grāmatas tapšana nebūtu iespējama". Autore atceras viņa "labvēlīgo klātbūtni" sarunās ar prezidenti un gatavību atbildēt uz jautājumiem.

Mīlestības darbs šī grāmata bijusi arī māksliniekam Jurim Petraškevičam, maketētājam Viesturam Frišenbrūderam un visiem "Jumavas" ļaudīm, kas pielikuši roku tās tapšanā.

Ar autores un apgāda vēlīgu atļauju piedāvājam lasītājiem ieskatu grāmatā tās svinīgās atvēršanas svētku dienā.

Aina Rozeniece, "LV" nozares redaktore

Amati, grādi un tituli, un prezidentes gods

Lai arī cik iekšēji nepieciešams un sirdij tuvs Vairai Vīķei–Freibergai būtu bijis latvisko vērtību apjēgsmes un kopšanas darbs, viņas tiešie amata pienākumi un līdz to arī nozīmīgākās dzīves prioritātes Kanādā saistās ar maizes darbu Monreālas universitātē. Lai iegūtu doktora grādu un profesora amatu universitātē, ir intensīvi jāstrādā, kā mēdz teikt, atdodot sevi visu, lai gūtu atbilstošus zinātniskās pētniecības darba rezultātus un izturētu sīvu konkurenci. (..)

Vaira Vīķe–Freiberga ir izgājusi cauri visai akadēmiskās hierarhijas sistēmai, sākot ar asistenta darbu, un izturējusi sīvu konkurenci savas nozares speciālistu vidū. Zinātniska darba pirmais rezultāts ir publikācija, un ceļā uz profesora amatu, sākot ar septiņdesmitajiem gadiem, Vaira Vīķe–Freiberga publicē virkni nozīmīgu pētījumu eksperimentālajā psiholoģijā angļu un franču valodā, to skaitā par narkotisko vielu iedarbību uz dzīvnieku un cilvēku psihi. Par Vairas Vīķes–Freibergas autoritāti Kanādas psihologu aprindās liecina fakts, ka 1980. gadā viņa tiek ievēlēta par Kanādas Psihologu apvienības prezidenti.

(..)Būdama psiholoģijas profesore Monreālas universitātē, Vaira Vīķe–Freiberga ir bijusi ne tikai vidutāja starp Kanādas valdību, akadēmisko vidi un sabiedrību, bet pārstāvējusi arī Kanādas intereses starptautiskā mērogā: kopš 1978.gada rudens viņa ir Kanādas pārstāve NATO Zinātniskajās komisijās, "Cilvēcīgie faktori" paneļa priekšsēde Briselē. Tā ir pirmā reize NATO Zinātniskās programmas vairāk nekā divdesmit gadu ilgā pastāvēšanas vēsturē, kad kādu NATO speciālistu komisiju vada sieviete.

Vairas Vīķes–Freibergas spožā karjera un augstā atpazīstamības pakāpe Kanādas sabiedrībā nostiprina viņas autoritāti arī trimdas latviešu sabiedrībā, un pirmkārt tas sakāms par latviešu akadēmisko vidi, kas Rietumu pasaulē ir veidojusi arī baltiešu akadēmiskās vides kodolu. Baltiešu akadēmiskā sadarbība Rietumos ir ievērības cienīgs fenomens, jo tā daudzējādā ziņā ir bijusi plašāka un auglīgāka nekā akadēmiskā sadarbība starp padomju Baltijas republiku zinātniekiem. 1968.gadā Ņujorkā dibināta Baltijas studiju veicināšanas apvienība ( Association for Advancement of Baltic Studies, AABS ), kas tanī pašā gadā sāk zinātniska periodiskā izdevuma "Journal of the Baltic Studies" izdošanu. Sākumā AABS apvienoja 150 biedru, bet jau septiņdesmito gadu sākumā organizācijas biedru skaits pieaug līdz septiņiem simtiem, aptverot visus kontinentus, un tam ir tendence palielināties. Kaut arī Baltijas studiju pamatu pamatu veido humanitārās un sociālās zinātnes, nozīmīgu vietu ierādot trīs Baltijas tautu — latviešu, lietuviešu un igauņu — valodām un literatūrai, apvienības darbā iesaistījušies ir arī eksakto zinātņu speciālisti. Līdzās Pēterim Lejiņam, Jānim Gaigulim, Edgaram Andersonam, Gundaram Ķeniņam–Kingam, Valteram Nollendorfam, Andrejam Plakanam, Jurim Dreifeldam un citiem latviešu izcelsmes zinātniekiem Vaira Vīķe–Freiberga ir devusi nozīmīgu ieguldījumu Baltijas studiju veicināšanai Rietumos. No 1982. līdz 1988.gadam viņa ir AABS valdes locekle, bet no 1984. līdz 1986. gadam — apvienības prezidente. Viņa ir veikusi "Journal of the Baltic Studies" redaktores darbu folkloras un literatūras jautājumos un šajā žurnālā publicējusi arī savus rakstus par literatūru, folkloru un latviskās identitātes tēmām. (..)

Nav maizes bez garozas, arī zinātnē. Viena no zinātniskās pētniecības darba grūtākajām un reizē arī pievilcīgākajām pusēm ir plaša mēroga starptautiskas zinātniskas konferences un forumi, kuros piedaloties zinātnieks var sastapties ar savas nozares speciālistiem no visām pasaules malām un reizē iepazīt arī svešzemju dabu, dzīvi un kultūru. Un brauc kurp braukdams, gandrīz visos zinātnes forumos priekšā ir bijuši latviskas izcelsmes zinātnieki un iespējas veidot latviskas draudzības un profesionālus zinātniskus kontaktus.

Vaira Vīķe–Freiberga un Imants Freibergs ir apceļojusi pasauli, šādā veidā apvienojot patīkamo un lietderīgo. Pasaules ceļos tālu ārpus Eiropas un Amerikas kontinenta Vaira Vīķe–Freiberga un Imants Freibergs ir devušies, arī pirmkārt un galvenokārt patriotisku jūtu un misijas vadīti, liekot lietā savas vispusīgās zināšanas un daudzveidīgo dzīves pieredzi, lai runātu ar tautiešiem par latviskās identitātes un nākotnes perspektīvas aktuālajām problēmām.

Liepu laipas pār bezdibeņiem

Dzimtenes mīlestība, patriotisms, kā to rāda šī jēdziena cilme ( pater , no latīņu valodas "tēvs") parasti tiek saistīti ar vīrišķo pirmsākumu, ar vīru gatavību tēvu zemes brīvestību pirkt ar asinīm, tās vārdā atdot sevi visu, pat dzīvību. Vairas Vīķes–Freibergas dzīves gājums personificē latviešu sievietes daili un stiprumu, kas neapstrīd vīrieša spēku, bet to izceļ un papildina. Tas ir latviešu sievas garīgais stiprums un patriotisms, ko dzejas mākslā tik pārliecinoši ir iemiesojušas Aspazija un Brigadere, Vizma Belševica un Māra Zālīte, bet šobrīd, domājot par Vairu, kas teju, teju uz visiem laikiem ieies Latvijas Valsts prezidentes Vairas Vīķes–Freibergas zīmē, man pie rokas ir gadījušās Padomju Latvijā tautā populārākās un ģimeniskās dzejnieces Ārijas Elksnes vārsmas no krājuma "Vēl vienai upei pāri", kur vienā veselā apvienojas un saplūst sievišķā un patriotiskā spēka avoti un ticība tautas nākotnei:

Tai meitenei vecāmāte

Laikam būs pratusi vārdot.

Tai meitenei vecāmāte

Laikam atstāja lietus vārdus.

Un meitene balta gāja,

Kaut piķis no debesīm lija, —

Ne pati sabrida kājas,

Ne citus apšļakstīja.

(..)

Jo pastāv tādi spēki

(Ārpus varas un naudas),

Kas cauri gadu simtiem

Palīdz izstaigāt tautai.

Kas Vairas Vīķes–Freibergas dzīves gājumā ir vispārsteidzošākais un apbrīnojamākais? Tas, ka šī dzīve ir tik izkaisīta visos pasaules kontinentos un visdažādākajos darbības veidos un izpausmēs un reizē tā ir tik savākta, pamatīga un cilvēciski piepildīta. Viņas ģimenes dzīve un darbs, zinātniskais un sabiedriskais, latviskais un starptautiskais, radošais un administratīvais, elitāri izsmalcinātais un tautiski piezemētais, racionālais un mistiskais.

Aplūkojot Vairas Vīķes–Freibergas oficiālo Curricullum Vitae , var likties, ka ar šo sievieti mums nav pa ceļam — viņas dzīves gājums ir tik piesātināts un pārsātināts ar amatiem, grādiem un tituliem, dažādu veidu un žanru tekstiem runās, rakstos un grāmatās, ka varētu likties — šī prominentā dāma un pasaules pilsone vienmēr ir bijusi tik nodarbināta un aizņemta pati ar sevi, ka cilvēcisko attiecību veidošanai nav vairs atlicis ne spēka, ne laika. Varbūt arī vēlēšanās? Ka viņa ir sēdējusi kādā nepieejamā ziloņkaula tornī un cēlā vientulībā rakstījusi savas patriotiskās runas un citus gara darbus. Bet izrādās tieši otrādi — Vairas Vīķes–Freibergas dzīves pasaules krāšņums un daudzveidība atklājas ne tikai tekstos, bet tieši cilvēkos, viņas cilvēcisko attiecību dāsnumā un nepretenciozajā vienkāršībā.

Jā, rakstīšanas brīdī rakstīšana ir vienatne un vientulība, kas prasa nežēlīgu norobežošanos no visa cita, un tikai retajam ir dota spēja vienlīdz brīvam un atraisītam būt gan tekstā, gan arī cilvēkos pēc tam, kad teksts ir nolikts un sācis dzīvot no sava radītāja neatkarīgu dzīvi. Vaira Vīķe–Freiberga ir to izredzēto domātāju un rakstītāju vidū, kam ļoti svarīgs vienmēr ir bijis tieši cilvēciskais pietuvinājums un patiesa vēlme dzīvot un palikt ne tikai rakstu lappusēs, bet turpināties arī cilvēkā. Visu Vairas Vīķes–Freibergas personību (kā "Čikāgas piecīši" dzied — no matu galiņiem līdz papēžiem) caurstrāvo neviltots dzīves un domāšanas prieks, un viņai ir laimējies būt visu to vietu un lietu patriotei, kurās liktenis viņai ir lēmis būt un iesaistīties. Viss viņas dzīves gājums liecina par to, ka, būdama svešumā, viņa ir bijusi ar simtiem mīlestības saišu saistīta ar Latviju un tautu dzimtenē un, lai arī cik augsti aizsargvaļņi būtu celti starp latviešiem svešumā un dzimtenē, tautas mīlestība bija tiem tikusi pāri jau labi sen pirms oficiālās atmodas sākuma.

Rīgas trotuāru smarža pēc lietus

"Man ir ļoti daudz bērnības atmiņu," prezidente saka. "Es esmu runājusi ar sava vecuma ļaudīm, un daudzi teic, ka no savas agrīnās bērnības vairs lāgā neko neatceroties. Man šķiet, ka man kā bērnam bija diezgan agri atmodusies apziņa, un es atceros ļoti daudz. Varbūt tāpēc, ka bērna atmiņa ir kā balta lapa, un, kas reiz tur iesēžas, tas tur paliek uz mūžu. Man ir arī tāda teorija, ka atmiņā paliek tas, kas ir tajā brīdī pārdzīvots, un ka tas atkarājas no apziņas stāvokļiem. Bērnība man rādās tādās kā kinematogrāfiskās ainās — it kā es varētu attīt šo filmu un skatīties atkal. Vizuāli tēli un smaržas... Tas ir arī zinātniski pierādīts, ka cilvēks smaržas atceras ļoti ilgi. Franču rakstniekam Žoržam Diamelam ( George Duhamel ) ir slavena grāmata, kas sākas ar vārdiem (viņa norāda uz savu grāmatplauktu un pēc atmiņas citē franču valodā, tūlīt pārtulkojot latviski): "Ja man kādu dienu būtu lemts augšām celties, tad pēc smaržām es atpazītu savas bērnības tēvu zemi." Man ir viena tāda bērnības atmiņa no Rīgas, tieši uz Lāčplēša ielas mūsu mājokļa priekšā. Es eju uz kaimiņu sētu meklēt kādu bērnu, ar ko spēlēties. Tikko ir nolijis lietus, uzspīd saulīte, uz ielas ir peļķes, un man tās peļķes liekas ļoti skaistas un fascinējošas. Man milzīgi patika pa peļķēm bradāt, bet tad pēc tam es, protams, dabūju rājienu. Man atmiņā ir ļoti īpatnēja smarža, ko izgaro pilsētas akmeņi. Saulīte uzspīd pēc lietus, un akmeņi smaržo. Viss trotuārs... Man ļoti patika šī izgarojošā akmens smarža. Tā saistās ar mūsu dzīvokli Lāčplēša ielā 81."

Mūsu pazīšanās zīmes

Es viņu paziņu tūliņ, uzreiz —

Pēc gaitas un pēc kāda kopta spēka.

Tā "Poēmā par pienu" saka Imanta Ziedoņa liriskais es. Starp citu, Imanta Ziedoņa "Rakstu" 8. sējumā pēcvārdu poēmai "Par pienu, maizi un pārdzīvošanu" ir rakstījusi poētikas speciāliste Vaira Vīķe–Freiberga, vēl nebūdama prezidente.

Imants Ziedonis

Mūs tajā laikā mīlēja saukt par publicistiem, un viņa mani piesaistīja kā publiciste pasaules latviešiem. Ar tautas likteņgaitas izsvērumu un ar tādu dzelžainu konsekvenci visās savās runās un nostādnēs — no runas runā, no gada gadā. Es nevaru teikt, ka es visam tam hronoloģiski būtu izsekojis, bet trimdas dzīvajiem prātiem (es uzsveru — dzīvajiem prātiem) mēs sekojām. "Dzimtenes Balsī" un turienes presē. Piesaistīja tas izsvērtais miers, kas valdīja viņas patriotiskajās runās. Es sapratu, ka viņas miers nāk no dziļas pārliecības.

(..) Personiski es viņu satiku šeit pat Rīgā, šad tad pastaigājāmies pa Jūrmalu un pafotografējāmies. Tur bija pat sava veida estētiska patikšana, — viņa ir skaista sieviete, un, kamēr nebija prezidente, bija diezgan mīlīga. Visa šī rāmā gudrība un rāmais skaistums.

Pēdējā laikā, kad mēs Latvijas Institūtā strādājām, kad Vaira atgriezās Latvijā, arī kad viņa runāja Latvijas Kultūras fonda Spīdolas balvas pasniegšanas ceremonijā Rīgas Latviešu biedrības namā, man imponēja viņas šerpums pie visa viņas rāmuma publikai pateikt diezgan smagas politiskas lietas. Tā tas bija arī Latvijas Institūta laikā, staigājot pa ministrijām, kurās viņa nemaz nebija tik pazīstama, ierēdņiem bija sveša viņas akadēmiskā un intelektuālā varēšana. Viņa nekad neļāva apvainot intelektu, apvainot intelektuālo spriedumu kaut kādam nejēgam, birokrātam vai formālam ierēdnim. Viņa tādā sarunā vienkārši neintegrējās, un tā ir stingra cilvēka pazīme. (..) Kas ir vajadzīgs patriotiskai Latvijai, kas ir vajadzīgs globāli integrētai Latvijai. Man likās, ka Vaira Vīķe–Freiberga ir cilvēks, kas saprot ne tikai globalizācijas procesus, un, globalizācijas procesus saprotot, pašsaprotama kļūst arī Latvijas vieta un Latvijas laiks šajā kompozīcijā. Tā kļūst saprotams, kur un kā Latvija šai procesā iederas, un var spēlēt koleģiālu lomu, lai nodrošinātu partnerību un varētu pašizgaismoties savā izcilībā. Bet tautas un valsts veikumu jau nenosaka tikai globālie horizontālie vektori, ne tikai interglobālā informācija, bet arī kosmisko sakarību klātbūtne, un es šeit negribu izvērsties, ko nozīmē kosmisko sakarību izpratne. Tas ir vairāku dienu konferenču darbs tādam iztirzājumam, bet man bija pārliecība, ka Vaira globālas civilizācijas procesus, sauksim tos par horizontāliem procesiem, ļoti labi saprot sakarā ar vertikālajiem procesiem, vertikālo informāciju, ar visaptverošākām enerģijām un informācijām, kas nosaka pasaules evolūciju. (..)

Man nav ne mazāko šaubu, ka šis process, tas ir, prezidentes ievēlēšanas situācija, bija augstāku spēku garantēts, tāpat kā augstāku spēku garantēta, lineārā loģikā nemotivēta bija Atmoda. Prezidentūra ir savas tautas deleģēts misijas laiks, un lai Dievs dod, ka viņu šai laikā pavadītu visu labo garu un tautas gribas klātbūtne.

Džemma Skulme

Tie bija gadi, kad mani īpaši interesēja tie cilvēki, kuri latviešu tautas dziesmu, rakstu folkloru skatīja arī lielajās, pasaules, Visuma, mūžības, vispārcilvēcīgās sakarībās. Un reizē es meklēju atbildi uz to, kas ir tikai mūsos — kāpēc tas tā ir noticis, kā tas var būt, ka es to jūtu arī sevī. Kur ir atslēga šim brīnumam? Es taustījos pēc avotiem, bet mani vairāk interesēja tie procesi, kuri notiek radot, tiešām notiek, man radot. (..) Pirmā saruna ar Vairu notika manā darbnīcā, droši vien 1982. gada rudenī. Es biju iekšēji sagatavota šai sarunai. Vizuāli viņa bija tumši zilā ar kaut ko baltu krādziņveidīgu, kas, kā tam var izsekot, pieder pie viņas tērpu sastāvdaļām (bet tas nav svarīgi). Zemes cilvēka gaitā Vaira ar reizi tuvojās darbam, un viņas acs momentā tvēra saturisko un, protams, zemtekstu. Sēdošā tautumeita itin kā Abrenes tērpā bij virs galvas drusku pacēlusi vainagu — ne ņemt nost, ne likt dziļāk galvā. To tad Vaira apcerēja, un tā jau man pašai sevi (pašai sevi!) neviens nebija skaidrojis. Gleznā bij vēl dažas sievas, kas tā kā villaines cilāja, tā kā jaunavu tērptu. Vaira visu ieslēpto saturu tik meistarīgi klāstīja, ka man bij brīnums pašai par to, kā, intuitīvi gleznojot, var notikt teorētiski apstiprināmas lietas. Es uzdrošinos domāt, ka Vaira, redzot, ko un kā es radu, guva kādu apstiprinājumu arī savām atziņām. Atziņu un ziņu bagātā Vaira patiesībā manā darbnīcā arī meklēja un kādā mērā atrada to, kas ir viņa pati. Kontakts bij no pusvārdiem, atslēgas bij rokā, mana dvēsele arī bij ar reizi vaļā. (..) Vai Latvija tā īsti ir aptvērusi, ko Vaira un Imants ir uzcēluši? Tādēļ tikai viņai bij tiesības uz to runu un rakstu "Tādi nu mēs esam", par ko tik daudz bija sašutušo. Reiz apspriedām viņas tā raksta rezonansi latviešu sabiedrībā. No tās reizes es sapratu, ka viņas redzējiens mainīs mūsu vēsturi.

Viktors Hausmanis

Katrā ziņā viņa ir ļoti gudrs cilvēks ar plašu dzīves skatījumu, augstu inteliģenci un kultūras pakāpi, un tomēr ir kāda īpašība, ko viņā man gribas izcelt pāri visam — tas ir viņas īstais, neviltotais sirsnīgums, viņas patiesais cilvēciskums. To ievēroju jau mūsu pirmajā tikšanās reizē Kanādā viņas toreizējā pilsētā Monreālā. Baltijas studiju apvienība AABS 1984. gadā rīkoja kārtējo konferenci, un tās pārziņu un vadīšanu bija uzņēmusies Vaira Vīķe–Freiberga. Jāatceras, kas tas bija par laiku un kāda toreiz bija situācija. Tiešā veidā uz šādu konferenci aizbraukt, protams, nevarēja, bija vajadzīga Maskavas Zinātņu akadēmijas svētība, tad instruktāža partijas Centrālkomitejā, kur divi onkuļi bargiem ģīmjiem biedēja, kādi spiegu un izlūku bari mūs aplenkšot. Un Monreālā nekā tamlīdzīga. Tur iepazinos ar konferences vadītāju Vairu Vīķi–Freibergu — viņa bija vēl pavisam jauna, smaidīga, starojoša, eleganti ģērbta. Nāca klāt, deva roku, un bija sajūta, ka mēs jau sen esam pazīstami, tik vienkārša un patiesa bija viņas attieksme. Tai laikā arī tā dēvētajā brīvajā pasaulē mūsu tautieši bija dažādi. Bija tādi, kas, mani ieraugot, nicīgi smīnēja un negribēja lāgā dot roku, jo es taču nācu no Padomju Latvijas — no padomijas. Piedevām, vietējā laikrakstā, ja nemaldos "Latvija Amerikā", bija publicēts no Latvijas ielūgto zinātnieku saraksts, un visi mēs bijām nodēvēti par čekas aģentiem. Toreiz uz konferenci neaizbrauca Arnolds Klotiņš, laikam jau nedabūja izbraukšanas atļauju, viņš arī bija apsaukāts par aģentu vai kaut ko līdzīgu, tāpat es. Vaira Vīķe–Freiberga noteikti šo rakstu bija lasījusi, bet viņa šādām tenku ziņām pacēlās pāri un tām nepievērsa vērību — mēs bijām zinātnieki no Latvijas, un viņa nāca klāt un sniedza roku, ne tikai formāli, bet pēc būtības, jo jau toreiz saprata, ka mums visiem jādarbojas kopā Latvijas labā, jo esam Latvijas zinātnieki.