Ar jaunromantiķu spalvu latviešu un igauņu literatūrā

Jānis Akuraters ar ziediem pie Rūdolfa Blaumaņa pieminekļa Rīgā rakstnieka atceres dienā 1933.gada 4.septembrī

Dažreiz savdabīgs ir veids, kā nonākt līdz sev šķietami zināmajam, pazīstamajam. Tā ir noticis arī man, jo, iepazīstot igauņu rakstnieka Frīdeberta Tuglasa latviski tulkoto daiļrades daļu, sev negaidīti atklāju arī Jāņa Akuratera prozas pasauli.

Ar Jāni Akurateru F. Tuglass iepazinās Helsinkos 1906.gadā. Savās atmiņās viņš rakstīja: "Vairāk šai pasaulei piederīgs bija Skalbes tautietis un dažā ziņā arī dvēseles radinieks Jānis Akuraters. Nedaudz sastingusī seja, masīvais ķermenis un neveiklās kustības it kā aizēnoja liriķa dvēseli. Taisni prieks bija dzirdēt viņa smieklus — šis vīrs tiešām bija "Kalpa zēna vasaras" autors! (..) Arī Akuraters pēc tam devās no Somijas uz Norvēģiju. Vēlāk satiku viņu Latvijā literārajā un sabiedriskajā dzīvē aktīvi darbojamies."

Tuglass atstāsta arī humoristisko atgadījumu, kad Akuraters, pirmo reizi Tartu būdams, visu laiku domājis, ka viņu kāds sauc, tikai vēlāk noskaidrojies, ka palīgos saukts tautā tik iemīļotais velns (igauņu valodā "velns"— kurrat). Vēlākajos gados Tuglass ar Akurateru uzturēja draudzīgas, koleģiālas attiecības. Viņu sarakste atklāj abpusējus sakarus: kā Tuglass ienāca Latvijā un kā Akuraters iegāja igauņu literatūrā. Ar 1923.gadu datētā vēstulē Akuraters raksta: "Marta beigās nosūtīju Jums pa pastu savu stāstu "Medība". Es domāju, ka vispārējais baronu kolorīts un tips var ieinteresēt arī Jūsu lasītājus. Varbūt to var publicēt Jūsu žurnālā vai arī nododiet kādas avīzes redakcijā. Es ļoti lūdzu Jūs paziņot man Jūsu viedokli par stāstu."

Zināms apliecinājums abu rakstnieku kontaktiem ir arī tās Tuglasa dāvinātās grāmatas, kas glabājas Akuratera fondā Rīgā. Tajās visās ir Tuglasa ieraksti. Pats nozīmīgākais abu rakstnieku radošās sadarbības rezultāts ir tas, ka 1908.gadā žurnālā "Stari" parādās Tuglasa (toreiz ar viņa īsto uzvārdu — Mihkelsons) miniatūra "Dzīvības Slāpe" Jāņa Akuratera tulkojumā.

Latviešu un igauņu politiskās un ekonomiskās sfēras līdzība, kas radošas mākslinieciskās izpausmes ziņā konstatējama arī kultūrā, pastāv jau kopš Livonijas ordeņa laikiem. Tāda kopā būšana ir veicinājusi interesanta fenomena rašanos: gandrīz ikvienā vēstures ( kultūras vēstures) posmā var rast analoģijas gan spilgtu personību likteņos, gan plašākā mērogā — arī kultūras, konkrēti literatūras, parādību norisēs.

20.gadsimta sākums gan latviešu, gan igauņu literatūrā ir daudzveidīgs savā rosībā. Viena no spilgtākajām parādībām ir jaunromantisma tendenču aktualizēšanās. Igauņu literatūrā jaunromantismu piedāvāja un aizstāvēja rakstnieku grupējums "Noor Eesti" ("Jaunā Igaunija"). Pateicoties tam, aizsākās nopietnas literārās periodikas tradīcijas, parādījās jaunas iespējas formu meklējumos. Kā spilgta personība ar īpatnēju stilu atklājās arī Frīdeberts Tuglass.

Salīdzinot tulkojumu skaitu, var apgalvot, ka 20. gadsimta sākumā latviešu literatūra igauņu tulkojumos bija labāk pazīstama. Populārs bija arī Jānis Akuraters. Laika posmā no 1905.gada līdz 1917.gadam igauniski tulkoti 18 viņa darbi. Vispopulārākās bijušas liriskās miniatūras vai dzejoļi prozā, kam nedaudz alegorisks stils. Līdzās "Sātana sapņa", "Uz klints", "Vientulības" un citu darbu tulkojumiem unikālu atsaucību guvis Akuratera dzejolis prozā "Kam mīli mani", kas 1908. un 1909.gadā vien tulkots piecas reizes.

Jaunie latviešu dzejnieki 1905.gadā. (No kreisās): Jānis Akuraters, Antons Austriņš un Kārlis Skalbe

Latviešu lasītāji ar F. Tuglasa darbiem aktīvāk varēja sākt iepazīties divdesmitajos gados, bet īpašu vietu ieņem jau minētā miniatūra "Dzīvības Slāpe" Jāņa Akuratera tulkojumā. Šī 1908. gada publikācija ir svarīga tādēļ, ka tas bija vienīgais Tuglasa darbs, kas tulkots jaunromantisma tendenču aktualizācijas laikā, un tādējādi bija viens no retajiem piemēriem, pēc kura latviešu lasītāji varēja spriest par jaunām iezīmēm gadsimta sākuma igauņu literatūrā.

Zīmīga ir J. Akuratera un F. Tuglasa likteņu līdzība: abi atsaucās uz revolūcijas trauksmi, abi pieredzēja smagus trimdas gadus, kad arī notika viņu iepazīšanās. No literatūrpētnieka viedokļa vilinošāks ir jautājums: kāpēc tieši Akurateram un kāpēc tieši miniatūras "Dzīvības Slāpe" tekstu (krievu valodā) ir devis Tuglass.

Ideju atbildei netieši devis pats Akuraters savā piebildē "Staros", iepazīstinot lasītājus ar literatūrā vēl svešo vārdu: "Frīdeberts Mihkelsons ir jauns igauņu rakstnieks. Cīņa par mākslas atjaunošanos jo dzīvi redzama arī igauņu rakstniecībā. Frīdeberts Mihkelsons — spēcīgākais un oriģinālākais starp jaunajiem."

Jānis Akuraters piesaka savam stilam un daiļrades ievirzei radniecīgu autoru igauņu literatūrā.

Neiedziļinoties formas un mākslinieciskā veidojuma jautājumos, kas prasītu pilnīgi patstāvīgu pētījumu un detalizētu analīzi, salīdzinot dažus spilgtākos abu autoru 20. gadsimta pirmajās desmitgadēs sarakstītos darbus, var risināt jautājumu par jaunromantisma spilgtākajām izpausmēm, piemēram, tēmas izvēlē, tās attīstībā. Paralelitāte, ko nosaka situācija, kādā abi rakstnieki atradās —emigrācija, atsvešinātība no dzimtenes, abu rakstnieku vērstība uz pasaules romantisku attēli, parādās ļoti spilgti. Tāpat kā viņus pašus — jaunos un trauksmainos — sabiedrībā uzskatīja par īpatņiem, par tādiem pašiem — citādāk domājošajiem un citādāk jūtošajiem — būtu saucami arī viņu darbu varoņi. Viņi bieži vien ir neapzinātas trauksmes pilni, viņus pievelk tāles, ceļi, pārmaiņas. Arī tad, ja viņus nesaprot tuvinieki, apkārt esošie cilvēki. Akuratera "Svešiniekā" tēlota šāda situācija: "Vēl desmit paaudzes te audzinās savu mīlestību un savus tikumus tāpat kā jūs un pavadīs dzīvi snaudā. Bet mēs nekad nekārosim jūsu dzīves,— mēs ejam to ceļu, pa kuru vēlāk ies visi."

Arī Tuglasa miniatūras "Jūra" liriskā varoņa dvēseles trauksmi nespēj nekas ierobežot. Ārējs, reāls cietums ir tikai pagaidu stāvoklis. Dvēselē, domās un acu priekšā ir jūra kā nerimstošu cīņas alku simbols un vienlaikus — arī cīņā kritušo piemiņas zīme.

Akuratera un Tuglasa darbos var rast spilgtu pretstatu sasaisti gan motīvu un tēmu risinājumā, gan tēlu veidojumā. Viņu prozas pasaule var būt arī drūma un smaga kā Akuratera stāstos "Tikumība", "Cilvēks" un "Ārprāts" vai Tuglasa novelē "Midija" (tulkojusi E. Zālīte), kurā jaunās revolucionāres fatālās domas par dzīvi noris uz "pretīgas dabas mūzikas" fona, kad pēkšņi pāri pasaulei iet biedinoši melni mākoņi. Abu autoru darbos ieskanas pesimistiskas notis, parādās traģiska pasaules izjūta. Tie ir gan piemiņas un sāpju vārdi (Tuglasa "Golgatas ceļā"), gan bezizejas klusuma formulējums (Akuratera "Ārprāts"). Ļoti iespējams, ka tieši šajā variantā viskrasāk zemtekstā parādās arī autoru pašu atsvešinātības izjūtas. Dominējoša ir noskaņa, kas tuva atraidītības izjūtai.

Un tomēr sāpes nav mūžīgas. Kā lasām Līgotņu Jēkaba "Latviešu literatūras vēsturē", "Akuratera sāpēm ir mērķis, viņa rūgtumam ir atsvabināšanas cerība". Nav jau tikai pesimisms, ir arī cita pasaule. Tā ir cilvēka sirds romantikas pasaule: "Viņa (sirds) ir skaistāka kā dievība. Vai dievība ir jutusi kādreiz tās sāpes, ko cilvēka sirds, vai viņai ir bijusi reiz tā ārprātīgo tieksme un lepnums būt lielākai pašai par sevi? Vai dievība ir jutusi dzīvības gaviles, kas kā okeāns mūžam neklus cilvēku sirdīs?" Tā tēmas izvēli rakstā "Par mākslu un kritiku" pamato Akuraters, bet Tuglass noveļu diptihā "Vasaras nakts mīla" un "Ievziediem nobirstot" mēģina rast ceļu uz neparastu, tikko tveramu dvēseles vibrāciju atklāsmi.

Zīmīgi, ka gan Tuglass, gan Akuraters patiešām veiksmīgi izmanto impresionisma stilistiku, lai niansētāk, precīzāk tuvotos jūtu izteiksmei un fiksētu mirkli tā kustībā.

Šajā prozas pasaulē "sirdīs gruzd mīlestība" (Tuglass — "Ceļš kāpās", Akuraters "Mana vismīļā"). Smaržu un krāsu bagātīgās devas prozas darbos ir gandrīz tipisks romantiskās izteiksmes veids.

Ja cilvēka sirds dzīves izpausmju attēle ir literatūras mērķis, iemesls un virzītājs, tad ir saprotami abu autoru daiļrades vērtētāju secinājumi. Par F. Tuglasa noveļu krājumu "Divatā" (1908) somu rakstniece Aino Kalasa saka: "Sociālo jautājumu vietā Tuglass tagad cenšas atrisināt psiholoģiskas problēmas, ietērptas vieglas pastorāles veidā." Raksturojot Akuratera literāro virzību, Pēteris Ērmanis savukārt konstatē: "Akuratera ceļš arvien vairāk aizveda no sabiedriskās cīņas uz vientulību, arvien biežāk viņš dzied zvaigznēm, saulei, savai sirdij."

Lai gan cilvēka sirds spēj sevī uzņemt arī sāpes, tomēr svarīgākais ir dzīvot tā, lai tiktu saklausīta dziesma dzīvībai, dzīves skaistumam.

Tuglasa un Akuratera prozas darbos patoss neskan pārspīlēti, samāksloti, bet gan pacilājoši un svinīgi: "Visa zeme ir kā aizdedzināts ziedoklis pilns saldu ambru un kūp mūžībai par slavu, un es stāvu pie šī ziedokļa un lielas slavas dziesmas pilna ir mana dvēsele, un pati dievība klus nakts skumjās, kuras ir neizteicamas." (Akuraters J. Mana vismīļā. Kopoti Raksti. – III sēj., R., 1923.) Tā Akuraters iesāk savu dzīves apliecinājuma oratoriju, bet Tuglass salīdzina: "Liekas, esi atradis retākās puķes skaistāko ziedu, tu ej, dziedi līdz ar dabu, un tavas rokas tur reto ziedu. Un priekšā tev ir jūra, aiz muguras zili meži un augstu, augstu virs galvas zilā debess! Un tu tik ej un dziedi! Tik skaista ir dzīve!" (F.Tuglass. Nāve. Treji Vārti. – 1968. – Nr.8.)

Uzdrošinos apgalvot, ka Akurateram bija viegli tulkot Tuglasa miniatūru "Dzīvības Slāpe". Tas top vairāk saprotams tad, ja paralēli ir izlasīts Akuratera paša stāsts "Tikumība", kas ievietots grāmatā "Stāsti. I" (1907). Lasot Tuglasa miniatūras tulkojumu, izjūta ir tāda, ka Akuraters teorētiski varētu būt bijis arī šā darba autors, tik radnieciski liekas šie darbi: Tuglasa "Dzīvības Slāpe" un Akuratera "Tikumība". Tēma par meklētāju likteni abus literāros tekstus padara radnieciskus. Abi darbi rakstīti pārdomu formā. Ir gandrīz identiski tēli: draugi, kas prot līksmot un dzert; liriskais varonis ir cilvēks, kas šaubās par savu izvēli dzīvē; abos variantos ir izmantoti simboliski tēli, attiecīgi — Dzīvības Slāpe un Tikumība.

Nepārspīlējot ārējo līdzību, tekstos ir arī būtiskas atšķirības. Miniatūras "Dzīvības Slāpe" galvenā doma ir pierādīt, ka nedrīkst pazaudēt dzīves alkas, vēlmi sevi pilnveidot, jo citādāk visu pārņems vienmuļība. Akuraters stāstā "Tikumība" apliecina, ka ir arī neizpētāmas lietas, kur prāta visspēcība apstājas, — līdz galam nevar izdibināt dvēseli, jo tad tā vienkārši ir pazudusi, tās vairs nav.

Abos darbos izskan brīdinājums. Miniatūrā "Dzīvības Slāpe" viss raksturots nākotnes formā: "Nāks laiks, kad daudz draugu man būs, bet manas Slāpes nebūs. Kā sālsstabi stāv ap mani jaunie draugi un sudrabotos kausos puto noguruma un pieticības vīns. Tad pieceļas no dzīru galda mana Slāpe, skūpsta mani kā nāvē ejošo un aiziet raudādama un vaimanās dzeltenā tuksnesī apsēstas zilajā piramīdas ēnā uz smiltīm, un gar viņas slaidiem pirkstiem asaras rit."

Akuraters stāstā "Tikumība" veido citu situāciju — ļaunākais jau ir noticis, atpakaļ ceļa nav: "Nepūlējies mani aizturēt, laid mani brīvībā. Es biju ik dienas pie tevis un tu mani ne ar vienu skatienu neaplaimoji un tagad tu gribi mani mīlēt, tagad, kur viss ir par vēlu un kur mans templis tavā dvēselē jau ir izpostīts un mana dziesma apslāpēta. Es mīlu tevi arī tagad, bet tu pats mani aizdzini…"

Tuglasa miniatūrā izmantoti divēji laiki — iespējamības laiks un tagadnes laiks. Tas veiksmīgi izmantots darba kompozīcijā, veidojot to kā noslēgtu loku, kur tagadnes laikam piekrīt asaras un sāpes un vilšanās ir tikai vīzija.

Savukārt Akuraters stāstu veido kā darbu ar "atvērtu" noslēgumu, atstājot kaut nelielu cerību stariņu iespējamajām pārmaiņām, jo pēc fatālā darbības risinājuma tagadnē, kas pastiprina situācijas neatgriezeniskumu, paliek vismaz jautājums: "Priekš manis viss palicis vienaldzīgāks un mierīgāks… Vai viņa vairs nekad neatgriezīsies?…"

Abu autoru darbos spilgti jūtama orientācija uz garīgumu, augstāku kultūru. Lakoniski to formulējis Akuraters: "Es (Tikumība) dusēju tavā sirdī, es tevi skūpstīju rītos un vakaros, es sasēju tavas gara stīgas varenā maigā, visu apņemošā akordā, es nomazgāju no tavām kājām putekļus un neļāvu tev locīt galvu nedz sirdsapziņu pasaules zemo pūlī un aptraipīt savus ceļus viņu priekšā ar smiltīm."

Diemžēl šādas dzīves izvēles dēļ abiem rakstniekiem nācies uzklausīt daudz pārmetumu un saskarties ar neizpratni. Nosodīti tikuši viņu darbu varoņi, kas ir mūžīgi ceļotāji pār klintīm, aizām, "neprāta cilvēki" (J. Akuraters), kas ir radīti, lai izjustu pasauli.

Savās "Marginālijās" (Latvju Mēnešraksts, 1944., Nr.3) Frīdeberts Tuglass zīmīgi raksturo ne tikai savu attieksmi pret laiku, viņš vērtē arī kultūras, konkrēti literatūras, norises un problēmas, piedāvā izteikti patstāvīgu skatījumu. Salīdzinot reālistisko un romantisko rakstniecību, viņš apgalvo: "Tādēļ romantiskā rakstniecībā mākslinieciskās problēmas daudzkārt svarīgākas nekā reālistiskā. Pirmajai visādā ziņā vajadzīgs radītājs mākslinieks, otrai ļaunākā gadījumā pietiek arī prasmīga amatiera."

Dr. philol. Lita Silova — "Latvijas Vēstnesim"