Jānis Akuraters un Henriks Ibsens

20.gadsimta pirmajās trīs desmitgadēs latviešu sabiedrība strauji, paātrinātā gaitā iepazīst cittautu literatūru. Īsā laikā tiek iztulkoti, izdoti, nereti arī teātros inscenēti daudzi literāri darbi, kas pasaulē jau labi pazīstami. To panākumi pie latviešu lasītājiem ir stipri atšķirīgi. Bet laikam reti kāds darbs uzņemts tik dedzīgi un izraisījis tik ilgstošu un dudzveidīgu atbalsi mūsu kultūrvēsturē kā norvēģu dramaturga Henrika Ibsena luga "Pērs Gints". Vesela virkne latviešu dzejnieku — Jānis Grots, Elza Ķezbere, Austra Skujiņa, Ārija Elksne un citi — atsaucas un piebalso vai arī met izaicinājumu Ibsenam, turpinot viņa Pēra un Solveigas mīlas stāstu. Tikmēr latviešu lasītāji vairākās paaudzēs ne tikai aizrautīgi lasa, bet raksta albumiņos un apsveikumu kartītēs, skandē jubilejās un vienkārši sadzīvē daudzas rindas no "Pēra Ginta" kā trāpīgus teicienus vai sakāmvārdus. Visai bagāts aforismu avots izrādās arī H.Ibsena "Brands". Šī savdabīgā popularitāte ir neapšaubāms Jāņa Akuratera nopelns — viņš abas Ibsena lugas atdzejojis, sekojot oriģinālam, izslīpētos, veiksmīgi atskaņotos un ritmiskos pantos, kas tik labi iespiežas atmiņā. Tas ir svarīgs, bet, protams, ne galvenais iemesls šo abu lugu īpašajai vietai un lomai mūsu kultūrvēsturē, te ir vai vesels cēloņsakarību kopums

Uzsākot "Branda" un "Pēra Ginta" tulkošanu, Jānim Akurateram aiz muguras ir bagāta un dramatiska dzīves pieredze — revolūcija, izsūtījums, trimda, Pirmais pasaules karš. Bet šī atsevišķā cilvēka pieredze lielā mērā ietver visas latviešu tautas pārdzīvoto. Tādēļ J.Akuraters gan tieši, gan tīri intuitīvi abās Ibsena lugās uztvēra idejas, noskaņas, sadursmes un pārdomas, kas tēlaini atspoguļo Norvēģijas un norvēģu tautas gaitas pēc neatkarības atgūšanas 19.gadsimta sākumā, jo tās taču tik tuvas un radniecīgas Latvijas un latviešu centieniem. Arī garīgās dzīves veidošanās, rakstnieku dedzīgā vēlme veidot savas tautas literatūru gan nacionāli savdabīgu, gan laikmetīgu. Nacionālajā romantismā, kas attīstījās kā dabiskākais un pašsaprotamākais virziens atdzimušas valsts kultūrā, H.Ibsens deva nozīmīgu ieguldījumu ar savām vēsturiskajām un romantiskajām drāmām. Bet viņš arī ātrāk par citiem saskatīja šī virziena vienpusību, apjauta nepieciešamību pēc citāda, skaudrāka īstenības atspoguļojuma. "Brands" un "Pērs Gints" ir it kā atvadas no romantisma, ietverot arī zobgalību, ironiju un pat satīru par tā galējībām. Rakstīdams šīs lugas ārpus Norvēģijas, H.Ibsens tajās iestrādā gan mīlestību pret dzimteni, savu tautu, gan bažas par to likteņiem un nevairās arī pašironiski atklāt norvēģu vājības. Visa šī abās lugās ietvertā autora pieredze, nodomi un ieceres J.Akurateram kļūst vēl jo tuvāki tādēļ, ka viņš pats ir uzturējies Norvēģijā, turklāt sajūsminājies par tās dabas skarbo krāšņumu — jo daba kā vide ir būtiska abu lugu uzbūvē.

Ir ļoti svarīgi, ka J.Akuraters tulko gan "Brandu", gan "Pēru Gintu", jo H.Ibsenam šīs lugas ir cieši saistītas, zināmā mērā kā dvīņi. Kā viņš pats raksta kādā vēstulē: "Aiz Branda sekoja Pērs Gints it kā pats no sevis". "Brands" gan jau bija iestudēts 1914.gadā Jaunajā Rīgas teātrī, izmantojot F.Mierkalna tulkojumu, bet tieši to vairāki iestudējuma vērtētāji atzīst par stipri vāju, kas kavējis pilnībā izjust lugas iespaidīgumu. Tomēr iestudējums paliek latviešu teātra (un ne tikai) vēsturē kā nozīmīgs notikums. J.Akuratera "Branda" tulkojums publicēts 1933.gadā, un 1935.gadā, to izmanto Liepājas teātra iestudējumā, kura režisors ir Ēvalds Valters. Savukārt "Pēra Ginta" tulkojums izdots 1914.gadā, bet iestudēta šī luga tikai 1921.gadā Dailes teātrī. Gadsimta pirmajās divās desmitgadēs latviešu sabiedrība bija iepazinusies tikpat kā ar visām Ibsena lugām gan teātru iestudējumos, gan iespiestā veidā. Tikai "Pēram Gintam" neviens nebija pievērsies. To varētu izskaidrot gan ar šīs lugas sarežģīto uzbūvi, gan, iespējams, tādējādi, ka tolaik vajadzīgākas un iedarbīgākas šķita H.Ibsena sabiedriski asās un analītiskās drāmas. 20.gadi izrādījās "īstais laiks" — labvēlīgs Pēra Ginta atsaucīgai, draudzīgai uzņemšanai.

20.gs. sākumā J.Akuraters iztulkojis arī H.Ibsena labāko vēsturisko drāmu "Troņa tīkotāji", kura zināmā mērā varētu būt iedvesmojusi viņu, rakstot traģēdiju "Viesturs". Kā atzīmē teātra zinātnieks K.Kundziņš: "Traģēdijas "Viesturs" rakstīšanas laikā J.Akuraters pazina Ibsena "Troņa tīkotājus", ko viņš ir tulkojis. Tāpat kā Ibsena karalis Hokons, arī Viesturs ir vienotas valsts idejas nesējs" (K.Kundziņš. Latviešu teātra vēsture. II s. R., 1972, 240 lpp.). "Viestura" pirmizrāde notiek Nacionālajā teātrī 1920.gada 25.februārī A.Mierlauka režijā. Bet tieši pēc gada, 1921.g., šajā pašā teātrī A.Amtmanis–Briedītis iestudē J.Akuratera tulkoto H.Ibsena vēsturisko drāmu "Troņa tīkotāji". Interesanti, ka abos iestudējumos galvenos varoņus Viesturu un Hokonu atveido J.Ģērmanis, kurš tēlojis titullomu arī 1914.g. "Branda" uzvedumā. Abu lugu darbība norisinās 13. gs. sākumā, līdzīgi ir tajās attēlotie konflikti — valstiski, tālredzīgi domājošu un savtīgu, egoistisku spēku sadursme. Ibsens liek šai cīņai atrisināties ar mērķtiecīgā Hokona uzvaru, turpretī Akuratera Viesturs mirst, savus nodomus neīstenojis.

Savukārt Dailes teātrī 1921.g. pirmoreiz iestudēts "Pērs Gints", bet 1922.g. J.Akuratera mistērija "Aptumšošanās". Šis alegoriski iecerētais, zināmā mērā plakātiskais darbs acīmredzot labi noderējis Dailes teātra sākumposma ekspresionistiskajiem izteiksmes meklējumiem. Katrā ziņā šeit J.Akuraters ar lielu izdomu un asprātību rāda ļaunuma spēku darbošanos, maskējoties aiz populāriem demokrātiskiem saukļiem — tautas, brīvības vārdā. Elles valdnieka Lucifera iemiesošanās dažādos karu, revolūciju un citu postošu nemieru kūdītāju veidolos atgādina dažādos velnišķīgos tēlus, ko savos klejojumos sastop Pērs Gints.

H.Ibsena lugu ietekme uz J.Akuratera paša daiļradi drīzāk tomēr ir vispārīga, nevis tieši saskatāma. No otras puses, abās lugās ir bezgala daudz rindu, zem kurām J.Akuraters varētu parakstīties kā zem savējām, tik tuvas tās ir viņa paša darbos izteiktajām. Tiesa, līdzās savdabīgi nacionālajam, norvēģiskajam raksturojumam Brands un Pērs Gints lielā mērā ir arī vispārcilvēciski tēli, pielīdzināmi Donam Žuanam, Hamletam, Faustam, tātad saprotami un tuvi ikvienam lasītājam vai skatītājam. Tomēr var noprast, ka J.Akuraters tulkošanas gaitā arvien vairāk izjutis īpašu, dziļu radniecību savā raksturā ar šiem abiem, tik atšķirīgajiem un vienlaikus savstarpēji saistītajiem tēliem. Arī šīs izjūtas atspoguļojas viņa aizrautīgajā un tādēļ tik iedarbīgajā tulkojumā, ko var iztēloties kā satrauktu dialogu ar Ibsenu.

Dažādos izdevumos ir atšķirīgas norādes, no kādas valodas J.Akuraters šīs lugas tulkojis — norvēģu vai vācu. Visticamāk, viņš centies tulkot no Ibsena oriģinālteksta, tomēr pastāvīgi salīdzinājis paveikto ar vācisko tulkojumu, sevišķi sarežģītākos gadījumos. Tā, vienu no populārākajiem Branda saukļiem

Det som du er, vae r fullt oig helt,

og ikke stykkevis og delt.

(Tas, kas tu esi, esi pilnīgi un pavisam, un nevis pa daļām un sašķelti.)

J.Akurateram, iespējams, nācies grūti atdzejot lakoniskās, aforistiskās izteiksmes dēļ, un viņš ielūkojies vācu versijā, kas ir tēlaināka:

Das, was Du bist, sei durch und durch,

Nicht halb ein Vogel, halb ein Lurch!

(Tas, kas tu esi, esi caur un caurēm,

Nevis pus putns, pus abinieks!)

un latviski atveidojis kā

Kas gribi būt, tas esi viss,

Ne šodien putns, rīt rāpulis.

Ritmikas un labskanības dēļ J.Akuraters slaveno Branda devīzi intet eller alt (neko vai visu) pārveidojis par visu vai neko , iespējams, arī salīdzinoties ar vācisko alles oder nichts .

Laikam visvairāk citētās rindas no "Branda" J.Akurateram izdevušās, ja tā varētu teikt, pat "smukāk" nekā oriģinālā:

At ei dukan, deg visst forlades,

Men aldri, at du ikke vil.

Tiks piedots, ja tu neiespēji.

Bet mūžam ne, ja negribēji.

"Brands" izvirza tulkotājam ļoti grūtu uzdevumu tieši ar savu dimdošo ritmu (veidotu pēc "Dies irrae, dies illa" parauga) un aforistisko izteiksmi, "Pērs Gints" savukārt it kā ķircina un izaicina ar straujām noskaņu maiņām no liriskas līdz sarkastiskai, no traģiskām līdz pašironiskām izjūtām. Vienā ainā Pērs var Ingrīdai dzejiski pajautāt:

Blir der helg nār en deg ser?

(Vai iestājas svētki, kad tevi redz?)

ko Akuraters atveido kā —

Tīrs vai tiek, kas tevi skata?,

bet nedaudz vēlāk, kopā ar Zaļo sievieti aizjādams uz cūkas, draiski izsaukties:

Pā ridestellet skal storfolk kjennes!

(pēc jājāmpiederumiem jāpazīst dižvīri!)

Akuraters tam piešķir vēl ironiskāku nokrāsu:

No jājamiem rīkiem var varoņus vērot!

Arī daudz skandētie Solveigas vārdi oriģinālā skan mazliet piezemētāk:

Livet har du gjort meg til en deilig sang.

Velsignet vae re der at du kom en gang.

(Dzīvi tu man padarīji par brīnišķu dziesmu, Svētīts esi tur, ka tu pārnāci reiz)

Akuratera atdzejojumā tiem ir cildenāka nokrāsa:

Caur tevi mans mūžs bija daiļš dziedājums,

Esi svētīts, tu turēji solījumu!

"Branda" un "Pēra Ginta" atdzejojumi kartā ziņā liecina par norvēģu dzejnieka Henrika Ibsena un latviešu dzejnieka Jāņa Akuratera dziļu un nopietnu saprašanos.

Dipl.philol. Agnese Mortukāne — "Latvijas Vēstnesim"