Darīt laimīgu ir augstākā laime

Atzīmējot vācu rakstnieka Teodora Fontānes 100. atceres gadskārtu

Milzīgajā grāmatu straumē, kura no Rietumiem veļas uz Latviju, diemžēl neieraudzīsim daudz ko no pasaules literatūras pērlēm. Un viens no tiem, kura vārds mums palicis gandrīz svešs, ir Teodors Fontāne. 1970.gadā "Liesma" izdeva viņa slavenāko romānu "Ēfija Brīsta" V.Balodes tulkojumā. Tas pagaidām viss. Bet Eiropā un it īpaši Vācijā interese par rakstnieku ir apbrīnojami augusi un sakarā ar viņa nāves 100. gadskārtu visu šo gadu tiek veltītas plašas atceres.

Teodors Fontāne (1819 — 1898) cēlies no hugenotu bēgļu dzimtas. Darba gaitas sācis kā provizors tēva aptiekā. Ieguvis vispusīgu izglītību un trīsdesmit gadu vecumā pievērsies rakstniecībai.

Fontānes biogrāfija ir visai raiba. Piedalījies Berlīnes barikāžu cīņās un kā sīks ierēdnis strādājis Prūsijas valdībā. Kā korespondents Teodors Fontāne apmeklēja kaujas laukus karos ar Dāniju, Austriju, Franciju. Viņš bija arī teātra kritiķis. Komentāri un korespondences sastāda 1000 (!) lappuses. Ilgāku laiku viņš uzturas Anglijā, Skotijā un Francijā. Pazīstami ir viņa ceļojumu apraksti par Angliju ("Vasara Londonā", 1854). Ar balādēm "Arčibalds Duglass" un "Egeras pils", kas sasaucas ar skotu balādēm, Fontāne kļūst par vienu no atzītākajiem šī žanra kopējiem. Viņa balādes velāk ienāca hrestomātijās un kļuva par obligātu lasāmvielu visās Eiropas skolās.

Ar romānu "Pirms vētras" Fontāne kļūst par modernisma dibinātāju un nu nāk arī plaša un labvēlīga rezonanse — visus viņa turpmākos darbus literatūrzinātnieki novērtē vienā līmenī ar Tomasa Manna daiļradi. Neticami ražīgi bijuši pēdējie divdesmit divi viņa mūža gadi. Pašam autoram īpaši mīļi bija "Klejojumi pa Brandenburgas novadu", ko viņš bija iecerējis kā veltījumu nākamajām paaudzēm. Veselus divdesmit gadus rakstītie "Klejojumi" iznāca četros biezos sējumos. Tajos ir daba, pilsētiņas, kultūras, vēstures un etnogrāfijas pieminekļi un, protams, sastaptie cilvēki. Vācijā Brandenburgu dēvē par "Fontanenland" (Fontānes zemi). Vēlāk lasītāju tūkstoši izmantoja Fontānes sacerējumu kā ceļvedi.

Grūti Fontānem klājās 1891. un 1892.gadā. Kāds Breslavas ārsts sūta sirmo rakstnieku uz slēgtu nervu slimību sanatoriju, jo viņam esot smadzeņu asinsrites traucējumi. Ar milzīgu gribasspēku pārvarot vājumu, Fontāne turpina strādāt un atgriežas Berlīnē. Te sastop doktoru Delhāzu, kurš pārliecina rakstnieku, ka viņš ir pilnīgi vesels. Fontāne tūlīt pat aizsviež neskaitāmās zāļu pudeles un uzraksta divus romānus, kas padara viņu pasaulslavenu — "Štehlins" un "Ēfija Brīsta". Šajā laikā rakstnieks pabeidz arī autobiogrāfisko darbu "Mani bērnības gadi". Te darbība notiek dzimtajā Neiruppīnā un centrā ir tēvs, apveltīts ar asu prātu, humoru, spilgts paraugs dzīves likstu pārvarēšanā.

Teodora Fontānes jaunrades virsotne neapšaubāmi ir romāns "Ēfija Brīsta" (pēc kura nesen uzņemta vērienīga filma). Gaišredzīgs dzīves vērojums, dziļš psiholoģisms, smalki dialogi un īpatnējs, labsirdīgs humors. Tas ir savdabīgs laulības eposs, kurā izsekots kā divi mīloši cilvēki, pašiem negribot, viens no otras atsvešinās. Kas vainīgs? Vai pati visu varošā Ēfija vai progresīvu ideālu trūkums sabiedrībā? M.Birze, kurš man kā dāvanu no Vācijas atveda Fontānes "Izlasi", rakstā "Iespaidi ceļā" (Karogs, 1998,8) min, ka Fontāne ievērojami bagātinājis vācu kultūru "kaut vai ar romānu "Ēfija Brīsta".

Teodors Fontāne nekad nav baidījies teikt patiesību. Līdzās romāniem un teātra kritikām arī viņa epistulārais mantojums pieder pie vācu kultūras augstākajām virsotnēm. Ne velti viņam 1894.gadā tika piešķirts Berlīnes universitātes goda doktora nosaukums par Bismarka Vācijas "Cilvēcisko komēdiju".

Teodora Fontānes domu pasaule svarīga visiem laikmetiem, visiem cilvēkiem. Arvien ko jaunu atrodu 1988.gadā Minhenē izdotajā darbu izlasē, kam dots nosaukums "Darīt laimīgu ir augstākā laime". Zīmīgi ir jau nodaļu nosaukumi: "Laimes mērs", "Mīlestība – laulība – sievišķība". Te ir fragmenti no vēstulēm, atziņas par mākslu, vēsturi, politiku, sabiedrību. Palasīsim...

Aforismi no Teodora Fontātes darbu izlases autores tulkojumā:

•Nekas nav tik apskaužams kā dvēsele, kas prot sapņot. Sapņošana ir lidojums, debešķīga celšanās augšup...

• Pašas skaistākās kristietības lappuses — mīlestība un brīvība.

• Dzīvot citiem, pasniegt maizi nabadzībai — lūk, kur sakņojas laime.

• Dzīvot viegli bez vieglprātības, priecāties bez izlaidības, būt drosmīgam bez barvūras, uzticēties un parādīt gaišu uzticību bez turku fatālisma — tā ir dzīves māksla.

• Neapgāžamu patiesību vispār nav un, ja kāda arī atrodas, tad tā ir garlaicīga.

• Viņi neko no dzīves neprasīja, tāpēc viņiem bija viss.

• Bezcerīgu cilvēku ir maz, jo katrā no mums mīt labie spēkie. Tie tad arī kļūst valdnieki pār mūsu vājumu un sliktajām īpašībām.

• Vajag saprasties. Šie bieži lietotie vārdi ir gudrības vārdi.

• Viņš bija vientuļš ar visu savu slavu.

• Milzīga ir vienaldzība, kas valda cilvēku attiecībās.

• Tikai gļēvulis vienmēr ir varonis.

• Vīrs un sieva nevar būt pretstati. Viņu temperamentiem jābūt radniecīgiem, viņu ideāliem vienotiem.

• Kam jākļūst par rakstnieku, par tādu arī kļūs. Viņš jutīs, ka stāv vienīgajā viņam piemērotajā vietā un ka tieši te viņš var rast mierinājumu, pat laimi. Bet tas, kas nav tam dzimis, nekad neko līdzīgu neizjutīs.

Dr. habil. philol. Ingrīda Sokolova

— "Latvijas Vēstnesim"