Uz labklājības kāpnēm: ģimenes un vieninieki

Turpinājums

no 1.lpp.

LZA akadēmiķis Oļģerts Krastiņš — "Latvijas Vēstnesim"

Vēsturiski ir zināmas Engela, Galtona, Verishofera, Kūna un citu zinātnieku izstrādātas skalas (plašāk skat. Dāvidsons P. Ģimeņu budžetu statistika. Diplomdarbs. — R.: LU, 1939.g. 334 lpp; pieejams Latvijas Nacionālajā bibliotēkā). Trīsdesmitajos gados Latvijas statistika izmantoja samērā izvērstu skalu, bērnu patēriņu atkarībā no vecuma pielīdzinot 0,3 — 1,0 pieauguša patērētāja vienībām (Ģimeņu budžeti, 17.lpp.).

Mūsdienās Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (OECD) ir ieteikusi samērā vienkāršu ekvivalences skalu. Pēc šīs skalas pirmais pieaugušais mājsaimniecības loceklis tiek pielīdzināts 1,0, katrs nākamais 0,7, bet bērni vecumā līdz 14 gadiem — 0,5 patērētāju vienībām (Mājsaimniecību budžets 1997.gadā. — R.: VSK, 1998 — 152.lpp.). Pēdējo skalu pakāpeniski sāk izmantot arī Latvijas statistika.

Patērētāju ekvivalences skalas izstrādā un pamato ar ekspertīzes vērtējumiem un ar normatīviem aprēķiniem, tāpat kā sastāda iztikas minimuma un krīzes iztikas minimuma preču un pakalpojumu groza lietisko sastāvu.

Pamatojumam var mēģināt izmantot arī statistikas metodes, balstoties uz pašu respondentu sniegtajām atbildēm. Latvijas CSP intervētāji, beidzot mājsaimniecību budžetu pētījuma aptauju, mājsaimniecības galvam vai citam mājsaimniecības respondentam jautā: "Kāda minimālā naudas summa mēnesī jūsu mājsaimniecībai ir vajadzīga, lai nodrošinātu visnepieciešamāko?" Nosaukto summu, atkarībā no izvēlētās metodes, var dalīt vai nu ar mājsaimniecības locekļu, vai mājsaimniecības nosacīto patērētāju vienību skaitu. Visās pētījumā iekļautās mājsaimniecībās iegūtās atbildes var izstrādāt ar parastām statistikas metodēm.

Ja respondenti savas patiesās vajadzības novērtētu vienādi objektīvi, tad pietiekami lielās grupās, kur atsevišķu vērtējumu sniedzēju novirzes no objektīvā (nenovērtējumi un pārvērtējumi) savstarpēji kompensējas, vajadzībām, rēķinot uz pareizi noteiktu mājsaimniecības lieluma vienību, vajadzētu būt vienādām. Diemžēl praksē tas nav sagaidāms, jo nabadzīgās mājsaimniecības savu nepieciešamo iztikas minimumu novērtē zemāk, bet turīgākās — augstāk. Faktiskie ienākumi un par minimāli nepieciešamiem atzītie ienākumi diezgan cieši korelē. Tādēļ pašu mājsaimniecību par minimāli nepieciešamiem atzītie ienākumi nav tieši izmantojami kāda iztikas minimuma izstrādei, taču noteiktas atziņas tie dod (2.tabula).

Salīdzinājumus drošāk izdarīt vienas demogrāfiskās grupas ietvaros. Piemēram, trīsbērnu ģimenes minimāli nepieciešamo ienākumu, rēķinot uz ģimenes locekli, ir noteikušas Ls 66, bet uz patērētāju vienību — Ls 103. Viena bērna ģimenēm šie skaitļi ir 99 un 134. Izsakot procentos, trīsbērnu ģimeņu pašu noteiktais iztikas minimums, rēķinot uz ģimenes locekli, ir 67% no vienbērna ģimenes pašu noteiktā iztikas minimuma, bet, to pašu rēķinot uz patērētāja vienību, — 77%. Pēdējais ir tuvāk hipotētiski vēlamajiem 100%, tomēr tālu to nesasniedz, jo trīsbērnu ģimenes savās prasībās bijušas daudz pieticīgākas nekā viena bērna ģimenes.

Var izdarīt arī nedaudz garāku retrospektīvu aprēķinu: kā būtu jāveido patērētāju vienību skala, lai, ģimeņu pašu noteikto iztikas minimumu dalot ar patērētāju vienību skaitu, kas noteikts ar šo jauno skalu, visās demogrāfiskās grupās un apakšgrupās, iznāktu vienādi lielumi. To pagaidām var izdarīt tikai tām grupām un apakšgrupām, kuru sastāvs fiksēts nepārprotami.

Pieņemsim par bāzi standarta ģimeni, kurā ir abi vecāki un viens nepieaudzis bērns. Šāda ģimene savas minimālās vajadzības, rēķinot uz vienu mājsaimniecības locekli, ir noteikusi Ls 99 mēnesī (2.tabula). Visai mājsaimniecībai vajadzētu Ls 297 (99x3).

Šādā mājsaimniecībā, pēc OECD skalas, ir 2,2 pieaugušu patērētāju vienības (1,0 + 0,7 + 0,5) un ir vajadzīgi Ls 135 uz vienu patērētāju vienību (297:2,2).

Ģimenes, kurās ir abi vecāki un divi nepieauguši bērni, savas minimālās vajadzības ir novērtējušas ar Ls 80 mēnesī, rēķinot uz vienu mājsaimniecības locekli. Visai šādai ģimenei būtu vajadzīgi Ls 320 mēnesī (80 x 4) un, salīdzinot ar pirmo ģimeņu tipu, Ls 23 vairāk (320 — 297). Izdalot šo skaitli ar pirmā ģimeņu tipa vēlamiem dzīves standartiem atbilstošo skaitli, kas rēķināts uz vienu patērētāja vienību, iegūstam, ka otrā bērna vajadzības būtu jāvērtē ar 0,17 Ŗ 0,2 patērētāja vienībām (23 : 135).

Analogi rēķinot tālāk, var izskaitļot, ka trešā bērna vajadzības jāvērtē ar 0,07 Ŗ 0,1 patērētāja vienību.

Taču diez vai šādi veidotu skalu vajadzētu tūliņ lietot praksē. Tā ir pārlieku nelabvēlīga daudzbērnu ģimenēm, kuras, dzīvojot trūkuma apstākļos, ir kļuvušas ļoti pieticīgas savos vērtējumos. Taču vielu nopietnām pārdomām šie aprēķini sniedz, vismaz lai pamatotu nepieciešamību izmantot patērētāju vienības dzīves līmeņa aprēķinos.

Piemēram, rēķinot tradicionāli uz mājsaimniecības locekli, iznāk, ka savas vajadzības visaugstāk nosaka vientuļie pensionāri un precēti pāri bez nepieaugušiem bērniem (2.tabula). Bet pietiek aprēķinus izdarīt uz patērētāju vienībām, lai pārliecinātos, ka pensionāri savās prasībās ir vispieticīgākie (turpat), vēl pieticīgākas ir vienīgi īstās daudzbērnu ģimenes ar četriem un vairākiem bērniem. Bet mājsaimniecību budžetu pētījuma izlasē to bija tik maz, ka viņu sniegtās atbildes nevar uzskatīt par reprezentatīvām.

 

Objektīvāk —

uz patērētāju vienību

Izdarot Latvijas mājsaimniecību deciļgrupējumu pēc rīcībā esošā ienākuma 1998.gada 1.pusgadā, ienākumu šoreiz rēķinot vidēji uz vienu pieauguša patērētāja vienību pēc OECD skalas, iegūstam rezultātus, kuru īss kopsavilkums parādīts 3.tabulā.

3.tabulas pirmajās trīs rindās ir parādīts minimālais, maksimālais un vidējais rīcībā esošais ienākums vidēji Latvijā un katrā deciļgrupā atsevišķi. Šie skaitļi ir ievērojami lielāki nekā analogie skaitļi 1.tabulā, rēķinot vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli. Atšķirība rodas tādēļ, ka vidēji Latvijas mājsaimniecībās locekļu ir vairāk nekā patērētāju vienību. 1998.gada 1.pusgadā vidēji vienā Latvijas mājsaimniecībā bija 2,37 mājsaimniecības locekļi, bet tikai 1,86 pieaugušu patērētāju vienības. Tādēļ vidējais ienākums, rēķinot uz vienu patērētāja vienību, ir 1,27 reizes lielāks nekā uz majsaimniecības locekli ( 2,37 : 1,86; tabulās uzrādītie skaitļi iegūti, strādājot ar mazāk noapaļotiem starprezultātiem).

Atsevišķās deciļgrupās vidējais mājsaimniecības locekļu skaits un vidējais patērētāju vienību skaits atšķiras no visas Latvijas vidējiem. Tāpat atšķiras mājsaimniecības locekļu skaita un patērētāju vienību skaita attiecība.

Jāatzīmē, ka 3.tabulas pirmo trīs rindu datus nedrīkst izmantot, lai noteiktu, kāda mājsaimniecību daļa dzīvo zem pilnā un kāda — zem krīzes iztikas minimuma. Šim nolūkam ir jāizmanto 1.tabulas pirmajās trīs rindās uzrādītie dati, jo pagaidām tiklab pilno, kā krīzes iztikas minimumu nosaka, rēķinot uz vienu mājsaimniecības locekli.

Vidēji Latvijai abus minimumus nav grūti pārrēķināt arī uz patērētāja vienību. Piemēram, 1998.gada 1.pusgadā pilnais iztikas minimums uz mājsaimniecības locekli bija noteikts Ls 81,86 mēnesī, bet krīzes iztikas minimums — Ls 55,97 mēnesī (aprēķināts, izmantojot "Latvijas statistikas ik mēneša biļetenu" 1998.g., Nr. 9 (52) — 55.lpp.). Pareizinot šos skaitļus ar mājsaimniecības locekļu un patērētāju vienību skaita attiecību 1,27, iegūstam, ka pilnam iztikas minimumam bija jābūt Ls 103,96, bet krīzes iztikas minimumam — Ls 71,08, šoreiz rēķinot uz patērētāja vienību. Pēdējos skaitļus var "novietot" uz 3.tabulas trūkuma un labklājības kāpņu atbilstošiem pakāpieniem un novērtēt, kāda daļa mājsaimniecību atrodas zem un kāda — virs robežpakāpieniem.

Rodas vēlēšanās to pašu darīt pa atsevišķām demogrāfiskām grupām (vajadzīgie dati nav pievienoti). Taču, tā rīkojoties, ir nepieciešamas diezgan būtiskas atrunas. Izstrādātie preču un pakalpojumu grozu lietiskie sastāvi, kas nodrošina pilno un attiecīgi — krīzes iztikas minimumu, ir orientēti uz Latvijas "vidējo" mājsaimniecību. Tos var lietot, arī izdarot vērtējumus sociālās, teritoriālās, tautību u.c. grupās. Taču "vidējais" grozs atšķirīgām demogrāfiskām grupām būs mazāk piemērots. Dažādām demogrāfiskām grupām tas būs diezgan atšķirīgs.

Piemēram, pieaugušo mājsaimniecībā trūkuma apstākļos garderobi atjauno tikai tad, kad apģērbi un apavi ir nonēsāti; labvēlīgākos apstākļos — kad gribas ko jaunāku un modernāku. Augošiem bērniem un pusaudžiem garderobe jāmaina biežāk, jo tā vienkārši vairs neatbilst vajadzīgajam izmēram. Tādēļ statistikas dati rāda, ka mājsaimniecībās ar nepieaugušiem bērniem izdevumi apģērbu un apavu iegādei salīdzinoši ir lielāki nekā vidēji visās mājsaimniecībās valstī.

Savukārt gados vecāku cilvēku mājsaimniecībās ir lielāki izdevumi par dzīvokli un komunāliem pakalpojumiem. Pakāpeniski samazinoties mājsaimniecības locekļu skaitam, pieaug mājokļa platība uz vienu atlikušo mājsaimniecības locekli. Tā kā mazo dzīvokļu pašreiz valstī trūkst un pārcelšanās izdevumi ir ļoti lieli, ģimenēm ir objektīva nepieciešamība ilgi saglabāt esošos mājokļus.

Tādēļ perspektīvā būtu nepieciešams izstrādāt diferencētus preču un pakalpojumu grozus, kas nodrošinātu iztikas minimumu atsevišķām raksturīgām demogrāfiskām grupām.

Pievēršoties dažādu demogrāfisko grupu mājsaimniecību sadalījumam uz labklājības kāpņu pakāpieniem 3.tabulā (4. — 10. rinda), vispirms redzam, ka tas ir daudz vienmērīgāks un loģiski pārliecinošāks nekā 1.tabulā, kur grupējums bija izdarīts pēc rīcībā esošā ienākuma uz mājsaimniecības locekli.

Demogrāfiskā grupa, ko veido precēti pāri ar nepieaugušiem bērniem bez citiem mājsaimniecības locekļiem, uz labklājības kāpnēm polarizējās. Palielināts šīs grupas īpatsvars ir vērojams uz pirmajiem diviem apakšējiem pakāpieniem, arī uz trim augstākajiem pakāpieniem. Vidējos pakāpienos šī grupa pārstāvēta mazāk nekā vidēji valstī.

Varētu secināt, ka jaunai ģimenei bērni kļūst par papildu riska faktoru nonākt trūkumā vai pat nabadzībā tikai tad, ja vienlaikus darbojas arī citi nelabvēlīgi faktori. Svarīgākais no tiem — viena vai abu vecāku bezdarbs. Ja šādu nelabvēlīgu apstākļu nav, bērni paši par sevi netraucē gados jauniem vecākiem nostāties uz labklājības kāpņu augstākiem pakāpieniem.

Diezgan līdzīga polarizācija ir vērojama arī demogrāfiskā grupā, ko veido precēts pāris ar nepieaugušiem bērniem un vēl citiem mājsaimniecības locekļiem. Tikai polarizācija nav tik izteikta kā iepriekšējā demogrāfiskā grupā. Palielināts šīs grupas īpatsvars ir vērojams pirmajā visnabadzīgāko mājsaimniecību deciļgrupā, ko varētu izskaidrot ar citu darbnespējīgu mājsaimniecības locekļu klātbūtni, kuri nav bērni.

Samērā vienmērīgi ar nelielu polarizāciju uz labklājības kāpnēm ir sadalījušās vientuļās mātes ar nepieaugušiem bērniem. Palielināts īpatsvars ir konstatējams 1. un 9. deciļgrupā. Taču šajā gadījumā nozīme var būt arī izlases kļūdām, jo mājsaimniecību budžetu pētījumā vientuļo māšu nav pietiekami daudz.

Precētie pāri bez nepieaugušiem bērniem vairāk koncentrējas augstākās 5. — 10. labklājības grupā. Tā kā šajā demogrāfiskajā grupā ir samērā daudz vēl darbspējīgu un strādājošu personu, kuras savus bērnus jau izaudzinājušas, tām visumā vieglāk noturēt savu dzīves līmeni kaut nedaudz virs vidējā.

Vieninieki, no kuriem lielākā daļa ir pensijas vecumā, izteikti koncentrējas 3.,4. deciļgrupā. To nodrošina garantētā, kaut arī izdzīvošanai nepietiekamā pensija. Tomēr vieninieki ir sastopami arī visās citās labklājības deciļgrupās. Arī vientulība fatāli nenovēršami nenoved nabadzībā, tāpat nedod iespēju, nedaloties ar citiem, dzīvot turībā. Viss ir atkarīgs no tā, ar kādiem citiem apstākļiem kombinējas vientulība.

Raksturīgi, ka samērā zemās labklājības deciļgrupās nonāk vairums mājsaimniecību ar netradicionālu sastāvu, kas neatbilst iepriekš minētajām grupām, un statistika tās savāc īpašā "citā grupā". Te varētu būt kopā dzīvojoši brāļi un/vai māsas, kāds no vecākiem ar pieaugušu bērnu, ar radniecību nesaistīti cilvēki. Arī šī grupa var nebūt pietiekami reprezentatīva atsevišķu deciļgrupu ietvaros.

Nobeigumā var secināt, ka piederība, kādai demogrāfiskai grupai, izņemot varbūt ģimenes ar trim un vairāk bērniem, nav drošs cēlonis, lai ģimene nonāktu trūkumā vai, tieši otrādi, relatīvā labklājībā. Mājsaimniecības (ģimenes) demogrāfiskais sastāvs ietekmē tās labklājību tikai saistībā ar citiem faktoriem: ģimenes pamatu veidojošo personu vecumu, izglītību, nodarbošanos (bezdarbu), veselību, kaitīgiem ieradumiem un izteikti individuāliem faktoriem.

Tādus secinājums iegūstam, izmantojot aprēķinus uz patērētāju vienību, kas sociāldemogrāfiskos pētījumos būtu jādara vienmēr.

Mājsaimniecību galvu nosauktā

2.tabula

minimāli nepieciešamā naudas summa* mēnesī 1997.gadā

Ls, rēķinot vidēji uz

mājsaimniecības patērētāju

locekli vienību

Precēts pāris ar bērniem līdz 15 gadu vecumam

bez citiem mājsaimniecības locekļiem 84 122

t.sk. ar: 1 bērnu 99 134

2 bērniem 80 119

3 bērniem 66 103

4 un vairāk bērniem 55 91

Precēts pāris ar bērniem līdz 15 gadu vecumam

un citiem mājsaimniecības locekļiem 81 116

Māte ar bērnu (-iem) 90 128

Precēts pāris bez bērniem līdz 15 gadu vecumam,

ar vai bez citiem mājsaimniecības locekļiem 98 122

Pensijas vecuma vieninieks 98 98

Cita demogrāfiskā grupa 90 116

Vidēji Latvijā 94 119

* Atbildes uz jautājumu: "Kāda minimālā naudas summa mēnesī jūsu mājsaimniecībai ir vajadzīga, lai nodrošinātu visnepieciešamāko?" Plašāki dati pa demogrāfiskām apakšgrupām, kā arī savas mājsaimniecības faktisko dzīves apstākļu pašvērtējumi bija publicēti autora rakstā "LV" 1998.g. 14.maijā Nr.134/135 (1195/1196).

Latvijas mājsaimniecību deciļgrupējums pēc rīcībā esošā ienākuma, rēķinot vidēji

1.tabula

uz vienu mājsaimniecības locekli , un galveno demogrāfisko grupu īpatsvars tajās 1998.gada 1.pusgadā

Latvija Deciļgrupās pēc ienākuma

1 2 3 4 5 6 7 8 9 10

Rīcībā esošais ienākums min. –308,98 –308,98 26,00 36,59 44,00 49,32 54,64 61,06 70,0

maks. 1191,63 25,92 36,58 44,00 49,32 54,62 61,04 70,06 84,37 109,36

vidēji 58,70 14,97 31,41 40,42 46,80 51,91 57,77 65,12 76,43 95,36 15

Galveno demogrāfisko grupu īpatsvars,

mājsaimniecību skaits, procentos:

1.precēts pāris ar bērniem

līdz 15 gadu vecumam bez citiem

mājsaimniecības locekļiem 12,9 21,0 19,9 16,0 10,6 7,4 10,7 10,7 9,8 12,7 9,8

2. precēts pāris ar bērniem

līdz 15 gadu vecumam un vēl citiem

mājsaimniecības locekļiem 5,5 12,4 9,0 7,6 3,0 4,8 3,6 3,2 5,8 3,4 2,7

3. Māte ar bērnu (-iem) 4,9 6,8 10,4 6,8 3,8 3,0 1,5 5,9 3,8 5,7 1,8

4. Precēts pāris bez bērniem

līdz 15 gadu vecumam ar vai bez

citiem mājsaimniecības locekļiem 28,8 23,2 22,2 27,0 26,1 32,3 30,9 30,8 31,9 33,1 30,4

5. Vieninieks (-ce) 33,2 13,0 14,5 22,7 42,8 41,7 41,6 37,5 34,6 37,0 45,9

6. Cita grupa 14,7 23,6 24,0 19,9 13,7 10,8 11,7 11,9 14,1 8,1 9,4

Kopā 100 100 100 100 100 100 100 100 100 100 100

Latvijas mājsaimniecību deciļgrupējums pēc rīcībā esošā ienākuma, rēķinot vidēji uz vienu

3.tabula

pieauguša patērētāja vienību

, un galveno demogrāfisko grupu īpatsvars tajās 1998.gada 1. pusgadā

Latvija Deciļgrupās pēc ienākuma

1 2 3 4 5 6 7 8 9 10

Rīcībā esošais ienākums min. –386,23 –386,23 33,35 44,45 50,60 56,93 63,34 71,57 83,1

maks. 1401,92 33,34 44,41 50,60 56,90 63,33 71,56 83,11 99,99 129,73

vidēji 74,57 18,59 39,53 47,61 53,83 60,04 67,21 77,11 90,96 112,74 1

Galveno demogrāfisko grupu īpatsvars,

mājsaimniecību skaits, procentos:

1. precēts pāris ar bērniem

līdz 15 gadu vecumam, bez citiem

mājsaimniecības locekļiem 12,9 15,9 14,8 7,5 8,8 10,0 11,1 12,9 15,4 13,4 18,8

2. precēts pāris ar bērniem

līdz 15 gadu vecumam un vēl citiem

mājsaimniecības locekļiem 5,5 9,7 5,9 5,2 4,0 3,9 3,8 6,7 5,7 5,3 5,2

3. Māte ar bērnu (-iem) 4,9 6,3 4,6 5,4 4,8 4,4 3,2 4,7 5,3 5,8 4,9

4. Precēts pāris bez bērniem

līdz 15 gadu vecumam ar vai bez

citiem mājsaimniecības locekļiem 28,8 23,8 19,2 17,5 24,1 35,6 32,6 34,0 35,7 32,9 32,8

5. Vieninieks (-ce) 33,2 20,4 34,7 52,4 45,7 33,4 34,3 26,3 23,9 31,4 29,0

6. Cita grupa 14,7 23,9 20,8 12,1 12,6 12,7 15,1 15,4 14,0 11,2 9,3

Kopā 100 100 100 100 100 100 100 100 100 100 100

Tabulas izstrādātas pēc Latvijas CSP mājsaimniecību budžetu pētījumu datiem. Nepieciešamos datoraprēķinus veikusi LU doktorante Signe Bāliņa