Mēs savā zemē un laikā
Un piliens drupina akmeni Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidentsprof. Jānis Stradiņš savā 65. dzimšanas dienā
"Latvijas Vēstnesim"
Akadēmiķis Jānis Stradiņš tur godā mūžīgās, nemainīgās vērtības, visbrīnumainākā kārtā tās allaž prazdams samērot ar dzīves nemitīgo mainību. Lai par kādu tematu viņš runātu vai rakstītu, vienmēr klāt ir lieluma mērs. Arī viņa varbūt visvairāk lasītajai grāmatai dots nosaukums "Lielā zinātnes pasaule un mēs". Lai mēs ikkatrs justos līdzdalīgs tai pasaulē, kas ir liela. Un kas nav tikai zinātne vien. Viņa apcerē un sapratnē zinātne ir kultūras daļa, būtiska sabiedrības dzīves puse.
Tā ir smaga laime, ko tauta, sabiedrība un darba kolēģi ar savu mīlestību lēmuši Jānim Stradiņam. Laipni lūgts un aicināts, viņš referē, stāsta un saka runas dažādās sanāksmēs, konferencēs un svētku sarīkojumos, sējot sabiedrībā idejas, kas spēj augšup celt. Un nu jau gadu ir arī Zinātņu akadēmijas prezidents. Visa šī iešana cilvēkos, cīniņš par zinātnes saglabāšanu Latvijā nes gan gandarījuma brīžus, gan mudina uz rūgtām pārdomām. Un par savu prezidenta krēslu viņš saka tā: "Reizēm gribas uzdot pašam sev jautājumu kāpēc es te sēžu? Es taču varētu darīt kaut ko lietderīgāku, nevis nodarboties ar akadēmijas lietām. Negribu lielīties, bet uzskatu, ka spēju veikt ko vērtīgāku, nekā būt te par prezidentu. Tā ir tikai maza daļiņa no tā, ko es spēju. Tas taču ir ceremonijmeistars un tādā garā... Es jau saprotu, ka šis darbs ir vajadzīgs. Bet, ja vari kaut ko uzrakstīt, vai kaut ko radoši izdarīt tas taču ir daudz vērtīgāk."
Šo jautājumu akadēmiķis sev varbūt arī uzdod ne vienu reizi vien tomēr viss paliek pa vecam. Un uzticības saldā nasta tiek nesta tālāk.
Turpinājums 4.lpp.