Un piliens drupina akmeni

" — "gutta cavat lapidem"

Turpinājums

no 1.lpp.

Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents

prof. Jānis Stradiņš savā 65. dzimšanas dienā — "Latvijas Vēstnesim"

Jānis Stradiņš ir dzimis 10. decembrī — tātad pirms Ziemassvētku zvaigznes. Šai Adventes laikā, pirms Ziemassvētkiem, sarunā ar Jāni Stradiņu tikās "Latvijas Vēstneša" nodaļu redaktori Aina Rozeniece, Andris Sproģis un Sigizmunds Timšāns.

Par laiku ap Ziemassvētkiem savā dzejolī izjusti runā Leonīds Breikšs. Ar dzejnieka domu un noskaņu tad sveicam arī mēs savu gudrā padoma cilvēku un atsaucīgo autoru viņa šūpuļsvētkos. Daudz baltu dieniņu! Redaktors Oskars Gerts

Mežā ap Ziemassvētkiem Leonīds Breikšs

Egles zaļajās rokās tur sniegu,

Meža klusums kā lūgšana skan;

Mazu dziesmiņu —gaišu un liegu —

Bērzu tāsēs tiktos ierakstīt man.

Lūk, jau apkārt paegļi sanāk,

Sīka zīlīte — skatās un brīnās,

Pati ziema raugās dvēselē manā,

Debesu acis paverot smīnā.

Sniegs tik gluds kā svētdienas galdauts,

Tīri žēl viņā iemīt man pēdu,

Tādēļ, domas atlaidis maldos,

Ilgi mežā uz celma es sēdu.

Egles zaļajās rokās tur sniegu,

Meža klusums kā lūgšana skan;

Mazu dziesmiņu —gaišu un liegu —

Bērzu tāsēs tiktos ierakstīt man.

— Latvijas politiķi saka, ka jau vairākas paaudzes nav varējušas atstāt savu veikumu nākamajām paaudzēm, jo šo mantojumu iznīcinājuši kari un nemitīgās varas maiņas. Taču gēnus mēs esam mantojuši visi. Kāds bijis jūsu dzimtas iepriekšējo paaudžu nopelns, ka esat kļuvis par zinātnieku? Cik daudz jūs vispār zināt par saviem senčiem?

— Savā laikā manā bērnībā mājās vairāk runāja par mātes senčiem. Tās ir Baškirovu un Smirnovu ģimenes, kas nāk no Aizvolgas. Tie bija t.s. jaunkrievi pirms 120 gadiem. Mans vectēvs bija slavens baņķieris, miljonārs. Viņš finansēja arī brāļus Nobelus. Viņam bija lielas muižas. Visa Černorečka, ko tagad sauc par Dzeržinsku un kas ieiet Ginesa rekordu grāmatā kā piesārņotākā pilsēta pasaulē, un kur arī Rūdolfs Ūdris pakārās, savā laikā piederējusi maniem senču senčiem. Tie bija Gorkija prototipi. Bet kas notika ar šiem senčiem? Manu vectēvu 1935.gadā no Ļeņingradas izsūtīja, viņš aizgāja bojā Kazahstānā. Būtībā visa šī ģimene gandrīz kā Pasternaka doktora Živago ģimene tika iznīcināta vai emigrēja. Mātes brālis vēlāk Vācijā bija slavens lidotājs. Viņš kopā ar Ņesterovu teorētiski izstrādāja nāves cilpu, viņam bija zelta ierocis. Boļševiki viņu vēlāk nošāva. Un tā par mātes senčiem daudz tika runāts. Bet tikai līdz 1940.gadam.

Mani vecāki apprecējās 1923.gadā Petrogradā. Māte bija dzīvojusi smalkos apstākļos. Novgorodā viņu ģimenei bija liela pils, Petrogradā pie Taurijas dārza — vienpadsmit istabu dzīvoklis. Kad nu viņi ieradās Latvijā, mātei dzīvi Rīgā un it sevišķi Viesītē bija grūti pieņemt. Turklāt tēvs kā Rokfellera fonda stipendiāts 1925.gada sākumā tika komandēts uz ASV un Lielbritānijas zinātniskajiem centriem, un viņa palika viena. Tā nu sākumā māte ne visai mīlēja Sēliju un Viesīti. Bet tikai sākumā. Vēlāk viņa pierada un iedzīvojās. Mēs tur bieži braucām, Viesītē palika mana vecmāte.

Tēvs par saviem senčiem sāka interesēties ap 1940.gadu. Viņa interesi par sēļiem un Sēlijas problēmām rosināja Alfrēds Goba, kas bija dievturu ideologs, arī laikam sēlis, diezgan ievērojams cilvēks. Arī tēvs interesējās par dievturību, un tā viņi bija sadraudzējušies. Tēvs sameklēja savus senčus līdz 18.gadsimtam. Senākais ieraksts par Stradiņu dzimtas pārstāvi Pēteri Sunākstes baznīcas grāmatā ir no 1790.gada. Šīs ziņas ierakstījis Vecais Stenders. Mūsu dzimtas ģenerācija gājusi līdzās ar Stenderu ģenerāciju. Manu tēvu 1896.gadā kristījis pēdējais Stenders, kas bija Viesītes un Sunākstes draudzes mācītājs līdz 1919.gadam.

Mēs arī esam interesējušies par saviem senčiem, un šogad ir tapis mūsu Stradiņu dzimtas ģerbonis. To izgatavoja mākslinieks Gunārs Cilītis, kādreizējais mana tēva līdzstrādnieks muzejā. Zilā un zelta krāsa ir kā divi pretstati: humanitārās zinātnes un dabas zinātnes. Burts "S" varētu būt Stradiņš un Sēlija, un Sciencia . Un apakšā Ovīdija teiciens: "Gutta cavat lapidem" — "Piliens drupina akmeni". Tā bija tāda kā tēva devīze, arī es to atgādināju lielajā manifestācijā Mežaparkā. Ozolzars ar zīlēm ir elements no Viesītes ģerboņa. Mums arī aug ozoli. Un mans dēls Pēteris netālu no Viesītes ir atjaunojis mūsu vasaras māju un grib to tagad uzturēt.

— Jūsu tēva senči nākuši no Sēlijas novada. Tieši ar jūsu pūlēm un neatlaidību Sēlijas vārds tika izcelts no aizmirstības un ir radis ievērību visā Latvijā. Taču jaunākajā Latvijas administratīvi teritoriālajā iedalījumā Sēlijas vārds ir atkal nozudis. Vai varbūt uz visiem laikiem?

— Atdzimstot interesei par senčiem, atdzimusi arī interese par Sēliju. Man bija liels gandarījums, kad 1965.gadā Kultūras fonda Daugavas programmā tika uzņemts arī Sēlijas novads. Bet šī programma tomēr tiek orientēta tikai uz Daugavu. Tad es aicināju ielūkoties daudz dziļāk un 1995./96.gadu pasludināt par Sēlijas gadu. Jo Sēlija ir plašāka. Vairāk tiek runāts tikai par to Sēliju, kas ir tuvāk Lietuvai. Sēlija tikai pa daļai ir Aizdaugava. Tā ietver arī Daugavas labo krastu līdz Madonai. Kultūras fonds vēlāk mazliet atsala pret Sēlijas ideju, saglabājot tikai Daugavas dominanti. Priecājos, ka docents Timšāns uztvēra šo ideju un tika nodibināta Sēlijas asociācija. Kopā mēs varbūt varēsim kaut ko paveikt.

Tātad es mēģinu uzturēt Sēlijas ideju dzīvu. Vai šis nosaukums nozudīs vai nenozudīs Latvijas administratīvi teritoriālajā dalījumā — tas varbūt nav galvenais. Svarīgākais ir kultūrvēsturisko tradīciju uzturēšana. Bet ja tiktu izvēlēti tādi lielāki reģioni — kādi astoņi vai desmit, tad varbūt Sēlijas novads vai apriņķis varētu arī būt. Šis veidojums aptvertu Jēkabpils, Madonas un Aizkraukles rajonu, jo Sēliju nevar balstīt tikai uz Daugavas kreiso krastu, tur ir ļoti vāja infrastruktūra.

Sēlijas attīstībai pirmām kārtām vajadzīgi ceļi. Pašlaik tur ir ļoti slikti ceļi, sevišķi aiz Birzgales. Vispirms vajadzētu savest kārtībā posmu līdz Jaunjelgavai, Elkšņu — Daudzevas ceļu caur Viesīti, tāpat arī ceļa posmu no Neretas uz Jaunsudrabiņa vietām un tālāk uz Aknīsti un Subati. Pašlaik ir milzīgs kontrasts ar Lietuvas Sēliju, kur visi ceļi ir skaisti, labi uzturēti. Mūsu Sēlija ir kā Dieva pamests nostūris. Kaut gan tur ir arī savas labās puses: vairāk saglabājas cilvēku mentalitāte un valoda, arī pie- sārņojums mazāks. Tomēr šis novads ekonomiski jāatdzīvina. Kultūrvēsturiskā atdzīvināšana tad notiks daudz vieglāk. Pašlaik jau tādu zināmu indentitātes krīzi pārdzīvo ne tikai Sēlija, bet arī citi novadi. Piemēram, Zemgale, kas mums devusi visus Latvijas prezidentus, savu identitāti zaudējusi vēl vairāk nekā Sēlija. Tā būtībā izmira, inteliģence aizbrauca uz pilsētām, bagāto saimnieku dēli aizgāja, vietā ienāca daudz latgaliešu un lietuviešu, ienāca kolonisti no Krievijas. Kur tad tie zemgaļi tagad ir? Būtībā — mazas saliņas, tāpat kā sēļi. Jelgava tika izpostīta, un būtībā Zemgalei, tāpat kā Sēlijai, nav tāda īsta centra. Jēkabpils vairāk sliecas uz Latgales pusi, Jelgavai pašlaik nav īsti savas sejas, Bauska un Dobele atrodas pārāk tālu perifērijā. Turklāt iniciatīvai jānāk no paša novada, identitātes ideju nevar implantēt no Rīgas.

Var teikt, ka vairāk jādomā par nākotni, mazāk jārunā par pagātni. Bet savu senču apzināšana, savas vēstures zināšana ir ļoti svarīga. Tas viss ir vērsts uz nākotni. Arī Eiropai mēs nebūsim interesanti, ja mums nebūs savas identitātes. Un nevar būt kaut kāda vienpusēja Rīgas vai vidējā Latvijas identitāte, mums jāsaglabā sava dažādība.

— Līdztekus pētījumiem ķīmijā jūs arvien ir interesējusi arī zinātnes vēsture. Nākamgada "Dabas un vēstures kalendārā" plašāka sabiedrība jūsu rakstā tagad var iepazīt ķīmiķi Rūdolfu Ūdri. Vai vēl varētu būt kādi latviešu zinātnieki, kuru sasniegumi pelna, lai viņus pazītu ne tikai speciālisti vien?

— Mēs tikko atzīmējām latviešu tautas genocīda dienu. Šai sakarā mēs varam pieminēt arī Rūdolfu Ūdri, jo Krievijas latviešu liktenis bijis sevišķi dramatisks. Rūdolfs Ūdris tika represēts tieši pēc lēmuma, ko Ježovs parakstīja 1937. gada decembrī. Viņu apcietināja 1938. gada janvārī. Ģimeni lielā salā izmeta laukā no dzīvokļa. Bet šis cilvēks tajos Staļina cietumos ne tikai nesalūza, bet turpināja strādāt zinātniski un veica vienu no lielākajiem pasaules atklājumiem organiskajā ķīmijā. Ūdra – Hoka reakcija tagad ir pamats tehnoloģiskajai metodei, pēc kuras iegūst fenolu un acetonu, kas ir pamats plastmasām un dažādiem šķīdinātājiem. To izmanto ķīmijas lielrūpniecībā visā pasaulē. Dzeržinskā viņš 50 gadu vecumā pakārās. Krievijā esmu par viņu pietiekami daudz rakstījis. Dzeržinskā viņa vārdā nosaukta kāda iela. Gribētos par šo ievērojamo ķīmiķi uzrakstīt arī Amerikā un Vācijā. Viņa vārdam un viņa atklājumam jābūt pasaulē pazīstamiem.

Ir arī citi latvieši, kas būtu pieminami. Piemēram, Rihards Svinne. Viņš paredzēja stabilo transurāna elementu eksistenci. Tas bija 1914.–1926. gadā. Tas arī ir pasaules mēroga atklājums. Tāpat jāpiemin mana skolotāja Lidija Liepiņa. Pirmā sieviete, kas kļuva par ķīmijas zinātnieci. Krievijā viņa viena no pirmajām atklāja gāzmaskas principu. Maz vēl zinām arī par Paulu Valdenu.

Bet te ir jābūt skaidrībai — vai mēs par to stāstīsim pasaulei, vai popularizēsim tikai tepat Latvijā. Un te ir tāds mazs paradokss: tie ārzemju latvieši, kas ir lieli patrioti, lielākoties neveltī savas pūles zinātnei. Savukārt tie, kas ļoti aktīvi darbojas zinātnē, ir ārpus latviešu sabiedrības. Rodas zināma pretruna: mēs pazīstam PBLA un citu organizāciju pārstāvjus, bet mēs bieži vien atklājam viņiem tos latviešu zinātniekus, kas dzīvo un strādā ārzemēs. Tāpēc es domāju, ka ir ļoti daudz tādu neapzinātu latviešu zinātnieku, kas mums vēl jāatklāj.

— Cik daudz latviešu vai ar Latviju saistītu zinātnieku pašlaik ir ārzemēs, un kā notiek viņu apzināšana?

— Pašlaik varbūt aktuālāk ir atklāt nevis tos latviešus, kas agrāk emigrējuši vai ārpus Latvijas piedzimuši un uzauguši, bet gan tos latviešu un arī citu tautu zinātniekus, kas izbraukuši ar tā saukto trešo intelektuālās emigrācijas vilni. Tur ir daudzi mūsu kolēģi, kas izbraukuši kā jauni zinātnieki un vēlāk kļuvuši par profesoriem Kanādā, ASV, Izraēlā un citur pasaulē. Nekad viņi visi neatgriezīsies Latvijā, nekad viņiem visiem nebūs te vietas, bet mums jāveido tilts ar viņiem. Varbūt latviešu zinātnieki var braukt pie viņiem pamācīties, varbūt viņi var īpaši atbalstīt kādu zinātnes nozari. Tas būtu jāveido Zinātņu akadēmijai un visai latviešu sabiedrībai.

Līdzīga situācija bijusi arī Taivānā un Izraēlā. Piemēram, Taivāna pirms 40–50 gadiem bija ļoti nabadzīga zeme. Lielākā daļa apdāvināto taivāniešu aizbrauca uz Ameriku. Tagad daži brauc atpakaļ. Bet Taivānas Zinātņu akadēmijā ir daudz vairāk zinātnieku, kas dzīvo ASV, nekā to, kas dzīvo Taivānā.

Mēs varam runāt arī par to, ko mazas tautas zinātniekam nozīmē būt patriotam. Piemēram, Marija Skladovska. Viņa patiešām bija Polijas patriote. Bet, ja viņa būtu palikusi Varšavā par tautskolotāju, vai tas būtu labāk Polijai? Nē! Viņa aizbrauca uz Parīzi, apprecējās ar Pjēru Kirī, un viņi kopā atklāja tādus elementus kā rādijs un polonijs. Polonijs! — ar to taču tika iemūžināts Polijas vārds. Pēc tam atgriezusies, viņa Polijā izveidoja medicīnisko radioloģiju.

Es tikko piedalījos simpozijā Tallinā, kurā bija pārstāvētas 14 valstis. Arī tur tika runāts par šīm problēmām, par zinātnes saitēm ar sabiedrību. Izskanēja doma: "Ko nozīmē emigrācija? Drīz mēs būsim Eiropas Savienībā, un tad aizbraukt uz Londonu pastrādāt būs tas pats, kas aizbraukt no Tallinas uz Tartu." Arī tā var spriest. Kādreiz, piemēram, ļoti daudzi latvieši strādāja kādā atomcentrā Dubnā. Ļoti daudzi vācieši pašlaik strādā Francijā. Varbūt arī mums būs jāorientējas uz šādu modeli — ka mūsu zinātnieki, tāpat kā mūsu operdziedātāji, migrēs.

Kā varētu notikt mūsu zinātnieku apzināšana? Profesors Edgars Dunsdorfs kopā ar savu palīgu Austrālijā dzīvojošos latviešu zinātniekus ir jau apzinājis. Šis darbs būtu turpināms, izveidojot vienotu datu bāzi, kas aptvertu visu pasauli. Tas būtu jādara Zinātnes padomei, Zinātņu akadēmijai un zinātniskajai asociācijai "Latvija un latvieši pasaulē". Ar laiku varbūt vajadzētu veidot repatriācijas fondu, lai zinātniekiem, kas atgriežas Latvijā, varētu maksāt lielākas algas. Tas, protams, ir sarežģīts jautājums. Piemēram, Izraēlā notiek strīdi: kam tad maksāt lielāku algu — zinātniekam, kas visu laiku uzticīgi dzīvojis savā tēvzemē, pārcietis arī grūtības, vai tam, kas atgriežas mājās no Amerikas vai kādas citas valsts. Te jāatrod pareizais līdzsvars.

Neliela pieredze mums jau ir, veidojot Zinātņu akadēmijas ārzemju locekļu korpusu. Mums ir apmēram 50 ārzemju locekļi, kuri strādā vai strādājuši kā profesori. Ir arī daži zinātnieki, kas devuši lielu ieguldījumu, nebūdami profesori. Taču kritēriji jāuztur, lai būtu vienāda mēraukla pret zinātniekiem, kas dzīvo Latvijā un citur pasaulē. Jo vairāk tāpēc, ka mums tagad ir iespēja no ārzemju locekļa kļūt par īsteno locekli. Tā noticis, piemēram, ar Jāni Priedkalnu. Nākamgad tas pats droši vien notiks ar Vairu Vīķi–Freibergu, kas atgriežas Latvijā.

Vispār jāsaka, ka šī latviešu zinātnieku apzināšana ir ļoti cieši saistīta ar sabiedrības dzīvi vispār. Domājot par pagātni, par to, kā attīstījusies mūsu latviešu akadēmiskā inteliģence, mēs domājam arī par nākotni — kā atdzīvināt un kā uzturēt šo akadēmisko inteliģenci.

Cik latviešu zinātnieku pašlaik ir ārzemēs? Precīzas uzskaites nav, bet te arī jāskatās — ar kādu mērķi kurš devies uz ārzemēm. Maģistra darbs — tās ir maksas studijas, doktora darbs — tas jau saistīts ar konkursu. Mēs varētu runāt par tā saukto pēcdoktoranta statusu. Tādu latviešu pēcdoktorantu pašlaik ir 700 līdz 1000. Salīdzinājumam varu teikt, ka Latvijā patlaban ir 800 doktorantu un 4000 zinātnieku. Ja runājam par izbraukušajiem krievu, ebreju un citu tautu pārstāvjiem, kas strādā zinātnē, tad kopā ir ap 35 tūkstošiem. Tie nav tik daudz Zinātņu akadēmijas un augstskolu darbinieki, bet lielākoties nozaru institūtu pārstāvji. Piemēram, uz kādu Maskavas piepilsētu pārcēlās visi elektrisko vagonu rūpniecības zinātnieki, kas izstrādāja ātrvilcienus. Arī ļoti daudz ģeologu. Mūsu izcilā Jūras ģeoloģijas institūta ģeoloģiskie pētījumi aptvēra visu PSRS. Naftas iegulas tika pētītas arī pie Polijas un Demokrātiskās Vācijas. Ko lai te saka? Zinātne lielvalstī ir viena lieta un zinātne mazā valstī — tā ir cita lieta. Ja Krievija būtu pārveidojusies par normālu valsti, tad Latvijā varbūt varētu pastāvēt tādi lieli zinātniskie institūti, tagad — blakus brūkošajai Krievijai — tas nezin vai būtu iespējams.

— Kā pašlaik veidojas zinātnes saites ar sabiedrību?

— Faktiski pašlaik veidojas jauna zinātnes sistēma. Mēs esam liecinieki vecās sistēmas agonijai. Daudzi institūti sabrūk pavisam. No otras puses, veidojas pavisam jauna zinātne augstskolās. Varbūt nekoordinēta un mums mazāk pazīstama zinātne, kurā strāda arī tie, kas mācījušies ārzemēs vai atgriežas Latvijā. Un trešais process ir vecās zinātnes transformācija — tas ir tas atlikums, kas spēj adaptēties, var pielāgoties jaunajiem apstākļiem. Apmēram kā — dinozauri izmirst un pārveidojas varbūt par kādiem zīdītājdzīvniekiem. Mēs cenšamies ievirzīties tādā gultnē, lai šajā briesmīgajā jūklī zinātne Latvijā pavisam nepazustu. Ja tā pazudīs pavisam, tad pēc kādiem gadiem desmit — divdesmit atjaunot to būs ļoti grūti un mēs Eiropai nebūsim vairs sevišķi interesanti. Ir skaidrs, ka ļoti daudzi aizbrauks uz ārzemēm, aizplūdīs mūsu labākās smadzenes. Bet tas ir nenovēršami. Tāpēc jācenšas radīt kādus mehānismus, lai būtu vēlēšanās uzturēt sakarus un varbūt lai rastos vēlēšanās atgriezties un strādāt Latvijā. Lai būtu vēlēšanās veidot šeit kaut ko jaunu, nu kaut vai sirds ķirurģijas centru.

Igaunijā attiecībā uz sabiedrības attieksmi pret zinātni teica tā: "Mūsu valdība ir stulba. Viņa neattīsta zinātni." Tā sacīja kāds deputāts. Es vēlāk runāju debatēs un teicu, ka to pašu jau mēs varētu sacīt par savu Latvijas valdību, vēl piecreiz lielākā mērā. Bet es to pateiktu citādi. Es teiktu tā: "Mūsu valdība ir ļoti gudra. Mūsu valdība ir pārāk gudra. Bet tikai īstermiņa domāšanā. Līdz nākamajām vēlēšanām un varbūt vēl mazliet. Bet domāt desmit — piecpadsmit gadus uz priekšu, kad tiešām būs vajadzīga zinātne, to valdība negrib." Un tā tiešām ir — domāt par to, kas ar zinātni būs nākotnē, nav ieinteresēts neviens — ne "Ave lat", ne Valmieras grupa, ne "Ventspils nafta", neviens! Bet zinātne būs vajadzīga. Tāpēc kaut kādā līmenī zinātne ir jāuztur. Celt no jauna un ievest profesorus no ārzemēm būs daudz grūtāk.

— Vai ir kādas cerības, ka šis nams tomēr nesabruks, ka Latvijā izdosies saglabāt zinātni?

— Jā, zināma garantija ir tā, ka neatkarīgi ne no kā katrā sabiedrībā arvien rodas noteikts skaits dullu cilvēku, kam interesē zinātne. Mums jau zinātnieku bija pārāk liels skaits. Padomju laikā viena zinātnes funkcija bija tā sauktā iekšējā emigrācija. Tie, kas negribēja iet pa partijas līniju vai iesaistīties administratīvā darbā, tie zinātnē varēja atrast garīgu patvērumu, miera ostu. Turklāt labi atalgotu. Varētu teikt — disidenti par valsts naudu. Tagad tas nenotiek. Gudrākie prāti aiziet uz finansu sfēru, uz bankām, uz biznesu. Tomēr viena daļa kļūst par pētniekiem. Un mums kaut kas jādara šīs pētniecības sfēras uzturēšanai. Kaut gan ar katru jaunu valdību attieksme pret zinātni kļūst arvien sliktāka. Zinātnes finansējums proporcionāli no valsts budžeta kļūst arvien mazāks. Tomēr mēs uzturam sakarus ar citu valstu zinātni, iekļaujamies vairākās programmās.

Pēdējos gados, lielā mērā ar ārvalstu, Apvienoto Nāciju un dažādu Eiropas centru finansējumu, Latvijā strauji attīstījusies informātika un arī socioloģija. Arī nacionālās zinātnes neiznīkst. Un tomēr neaizmirsīsim, ka tagad var brīvāk strādāt. Diemžēl mēs vāji pārvaldām svešvalodas un nepietiekami attīstās komperatīvās jeb salīdzinošās nozares — mēs maz zinām, kas notiek Lietuvā, Igaunijā, citās valstīs. Piemēram, Latvijas vēsturi mēs rakstām tikai Latvijas kontekstā, bet, lai vēsture būtu zinātniska, tā jāraksta plašākās kopsakarībās.

Attīstība ir arī ķīmijā, fizikā un citās nozarēs. Zinātnieku skaitam samazinoties trīs un pat četras reizes, mūsu publikāciju skaits labos žurnālos nav samazinājies. Problēma gan ir tā, ka mēs šai ziņā atpaliekam no Igaunijas un Lietuvas. Otra problēma ir tā, ka ne visas publikācijas ir par Latvijai tradicionālām tēmām. Ir daudzas studentu un doktorantu publikācijas par zviedru tēmām, par vācu vai holandiešu tēmām. Mēs esam līdzautori, varbūt izpildītāji. Sāk zust zinātniskās skolas. Tas mani mazliet uztrauc.

— Kas devis lielāku gandarījumu — pētījumi ķīmijā vai darbs zinātnes vēsturē?

— Es varētu sacīt tā: savā laikā lielu gandarījumu devuši pētījumi ķīmijā. Bijuši daudzi disertanti, bijušas ļoti daudzas ārkārtīgi interesantas konferences, daudzi darbi. Un vēl — mana fizikāli organiskās ķīmijas laboratorija Organiskās sintēzes institūtā gan apgādes ziņā, gan aparatūras un produkcijas ziņā bija viena no labākajām Padomju Savienībā. Pie mums brauca pētnieki no visām malām: no Arhangeļskas līdz Baku un no Vladivostokas līdz Ļvovai. Bija diezgan laba sadarbība arī ar ārzemēm, ar tā sauktajām sociālistiskajām valstīm. Tika publicēti daudzi darbi, arī svešvalodās, ne tikai krievu valodā vien. Desmit gadus vadīju žurnālu "Heterocikliskie savienojumi ķīmijā", kas angļu valodā iznāca un joprojām iznāk arī Ņujorkā. Tagad tā redaktors ir akadēmiķis Lukevics. Tomēr darbs zinātnes vēsturē devis lielāku gandarījumu. Varbūt arī tāpēc, ka es vairāk esmu grāmatu, bibliotēku cilvēks, nevis eksperimentētājs. Arī ķīmijā mani mazāk saistījis eksperiments, vairāk teorija. Es to drīzāk uztveru kā tādu krustvārdu mīklu risināšanu. Otrkārt, zinātnes vēsture man vienmēr saistījusies ar zināmu romantiku, ar cilvēku meklēšanu. Esmu mēģinājis atdzīvināt, no pagātnes izcelt apmēram piecdesmit cilvēkus — to pašu Rūdolfu Ūdri vai Paulu Valdenu. Es esmu centies iztēloties, lasīt tā laika literatūru un tamlīdzīgi. Es gribētu teikt, ka darbi zinātnes vēsturē ir ar paliekošāku nozīmi. Ķīmijā vai tāpat bioloģijā mainās teorijas: pašlaik jūs citē, jūsu pētījums ir aktuāls, bet, ja jūs neatklājat kādu jaunu kukaini vai pilnīgi jaunu elementu, tad jūsu atklājumi ir aktuāli gadus desmit — divdesmit, pēc tam tos aizmirst, bet labs biogrāfisks pētījums vai varbūt pētījums par kādas teorijas likteni — to izlasīs arī pēc simt gadiem. Tāpat kā mēs lasām, ko Pauls Valdens vai Jūlijs Auškāps uzrakstījis. Zinātnes vēsture man gan nekad nav bijis maizes darbs. Cits jautājums — cik zinātnes vēsture pašlaik ir populāra, cik tā ir vajadzīga. Ja jau valstī pati zinātne nav populāra, tad zinātnes vēsture vēl jo mazāk. Drīz jāiznāk grāmatai par Zinātņu akadēmijas attīstību, tur ir ap 700 lappušu. Bet kas to tagad lasīs? Mums dzīvē ir mainījušās prioritātes. Pirms gadiem 10—15, kad man iznāca "Lielā zinātnes pasaule un mēs" vai arī "Etīdes par Latvijas zinātnes pagātni" — vienai metiens bija 30 000 eksemplāru, otrai — 15 000 eksemplāru, abas grāmatas pazuda momentā, man pašam nav. Tagad tas ir absolūti nereāli. Tūkstoš eksemplāru, ne vairāk. I cena ir cita, i intereses cilvēkiem ir citas. Grāmatu tirgus ir stipri mainījies.

Es tomēr gribētu uzrakstīt grāmatu par zinātnes vēsturi Latvijā. Sākot no viduslaikiem līdz mūsu dienām. Atbildēt uz jautājumu — kas no Latvijas cēlušos cilvēku darbības rezultātā ir radies paliekošs pasaules zinātnē? To biju iecerējis jau pirms pieciem gadiem. Kaut kas ir uzrakstīts, ir izstrādāts plāns, bet nav bijis laika...

— Stājoties akadēmijas prezidenta amatā, jūs gan teicāt, ka administratīvajā darbā pārāk dziļi neiesit un nedarīsit visas šīs lietas.

— Diemžēl dzīve liek. Ja gribi, lai kaut kas notiek, tad pašam ir jādara. Protams, strādā arī visi kolēģi, tas noteikti ir jāpasaka. Tomēr, ja gribi, lai kaut kas rit tā, kā tam, tavuprāt, būtu jānotiek, tad ir jāpieliek roka. Automātiski nekas nerisinās. Katra sēde, katra sanāksme jāpārdomā, cilvēki ir jāpārliecina, ar mecenātiem jārunā, arī ar ārvalstu sūtņiem, ja kāds atnāk. Tas viss jādara. Bet spēku paliek mazāk, arī veselības. Es gribēju bez šīs grāmatas vēl uzrakstīt par ķīmijas vēsturi Latvijā — materiāli ir.

Vēl padomā divas lielākas biogrāfiskas grāmatas — par Paulu Valdenu un par manu tēvu — Paulu Stradiņu. Par viņiem rakstīts daudz, bet es gribētu parādīt būtisko varbūt gluži filozofiski. Pauls Valdens, cilvēks no mazas tautas, kas šo tautu atstāj un pazūd pasaulē, kaunoties no tā, ka viņš ir latvietis. Mans tēvs varbūt mazāk padara, bet paliek savā tautā. Kas ir vairāk padarījis? Kurš ir laimīgāks? Tās būtu filozofiskas problēmas uz plaša kultūrvēstures fona. Tās ir pavisam dažādas latviešu paaudzes. Valdens bija tipisks veclatvietis, kas nāca no Jāņa Cimzes semināristu paaudzes. Tāpat kā Juris Neikens viņš pārgāja vāciešos. Tas bija dabisks process tajā laikā.

Un tad nāca paaudze, kas 1918. gadā būtībā uzcēla intelektuālo Latviju. Ja nebūtu latviešu ārstu, inženieru, tautsaimnieku, juristu un visu pārējo, kas bija izstudējuši Krievijā un tur strādāja, Latvijas valsts nevarētu izveidoties. Latvijas nebūtu kā kultūras valsts. Bet viņi visi nāca atpakaļ no Krievijas — no visām spraugām līda ārā kā prusaki. Un Miķelis Valters jautā Kārlim Ulmanim: "Kas mēs būsim?" "Taču ministri!" Un tāpat nāk Jēkabs Alksnis un mans tēvs vaicā: "Kas tad mēs būsim?" — "Profesori, protams." Un bija arī profesori — ar lielākoties Krievijas augstskolās, bet arī ar Rietumeiropā iegūtu izglītību un dzīves rūdījumu. Vārdu sakot, es gribētu uzrakstīt šīs biogrāfijas, pafilozofējot, kā veidojās šie cilvēki, būtībā — kā veidojās divi latviešu zinātniskās inteliģences slāņi. Tas jau nav svarīgi, ka tas ir Pauls Stradiņš — es vienkārši viņu labāk pazīstu. Bet tikpat labi tas varētu būt kāds no viņa biedriem — Mārtiņš Eduards Straumanis vai Alfrēds Vītols, arī Jēkabs Alksnis vai Kristaps Rudzītis. Ja varētu pabeigt, tas nebūtu slikts darbs.

— Vai jūs rakstāt ar roku?

— Jā. Mājās ir dators, varētu to lietot, bet šajā ziņā esmu konservatīvs un nemoderns. Roka vairāk iet līdzi domai. Ir labi, ja varu iziet kaut kur ārā, pastaigāties pa mežu, tad nāk tās domas, un sakārtojas domas. Es daudz lasu. Un lasu ārkārtīgi dažādas grāmatas, dabaszinātņu un filozifisku literatūru, arī memuārus. Un tad pēkšņi atrodas kāda analoģija. Tās krājas, pamazām darbs iet uz priekšu.

— Jūs neskaitāmas reizes esat runājis un referējis visdažādākajās auditorijās. Kad esat izjutis vislielāko gandarījumu? Varbūt atceraties to brīdi un situāciju, kad esat spējis paņemt klausītājus savā varā?

— Pēc būtības esmu kabineta zinātnieks. No otras puses, man patīk uzrunāt lielāku auditoriju. Bieži vien ir bijis, ka izdodas klausītājus paņemt savā varā. Tas ir noticis gan ārzemēs, gan tepat Latvijā. Arī lielākās ļaužu pulcēšanās reizēs, kā Mežaparka manifestācija 1988. gada oktobrī. Un kad bija jārunā pie Brīvības pieminekļa, tas radīja lielu emocionālo pacēlumu, tādas reizes es atceros. Arī, kad nācās pirmo reizi teikt runu Ulmaņu dzimtas Pikšās. Un vēlāk — runu Nacionālajā teātrī, atzīmējot Kārļa Ulmaņa 120. dzimšanas dienu. Interesanti, bet es nemāku teikt savas runas bez emocijām. Lai gan tās ir uz faktu bāzes. Man nepatīk uzreiz uzstāties, improvizēt. Jo tad var kādu faktu neatcerēties, kādu apstākli palaist garām. Mēģinu uzrakstīt visu runu, bet parasti pirms uzstāšanās piedomāju ko klāt un kaut ko atmetu — tā top galīgais teksts. Jo tad, kad runa gatava, veidojas tās plūdums, kļūst redzams liekais, bez kā var iztikt. Un gribas teikt vārdus, kas jebkuru problēmu raksturotu no divām pusēm. Man nepatīk vienpusīga cildināšana, bet vēl vairāk — nopelšana, nicīgi izteikumi. Katrā cilvēkā ir kas labs, bet par to, kas nav pieņemams, jārunā taktiski.

— Vai jūs ārzemēs visvairāk esat runājis par ķīmiju?

— Par ķīmiju ārzemēs esmu runājis daudz. Arī par ķīmijas vēsturi. Vācijā vairākkārt esmu runājis par vācbaltiešu vēsturi, Izraēlā — par ebrejiem, par tautu saskarsmi Latvijā, ilustrējot to ar piemēriem no zinātnes. Esmu daudz uzstājies arī starptautiskos vēstures zinātnes kongresos. Tokijā man bija jāvada starptautisks seminārs par internacionālo sadarbību un konkurenci, veicot svarīgākos atklājumus ķīmijā.

Bukarestē starptautiskajā zinātnes vēstures kongresā 1980. gadā man nācās runāt par zinātnisko, tehnoloģisko un humanitāro aspektu savienojumu dabaszinātņu atklājumos. Šī kongresa patronese skaitījās Elena Čaušesku. Tas bija diezgan interesanti. Mēs sēdējām puskrēslā milzīgā zālē. Pēkšņi iedegās gaisma un iznāca kāds vīrelis ar sarkaniem safjāna vāciņiem un nolika tos uz galda. Pirms iet prom, viņš pret tiem paklanījās. Izrādījās — tur bija Elenas Čaušesku runa. Pēc tam viņa atnāca un to nolasīja. Visi aplaudēja. Pirms manas uzstāšanās rīkotāji lūdza, vai es kādu vārdu nepateiktu par Elenu Čaušesku — viņa taču esot ķīmiķe un akadēmiķe, tur taču savienojoties tehnoloģiskais ar humanitāro un viss pārējais. Es neko neiebildu, bet savā runā par kongresa patronesi tomēr neteicu nevienu vārdu. Pēc tam kuluāros rumāņu profesori man ļoti pateicās, ka neesmu pieminējis Elenu Čaušesku. Vēlāk krievu valodā uz krīta papīra iznāca viņas kopotie raksti par sintētiskā kaučuka iegūšanu. Vai viņa bija skaista? Drīzāk valdonīga. Tad jau viņas vīrs Nikolaje Čaušesku izskatījās mazliet vienkāršāks, demokrātiskāks.

Viens no emocionālākajiem brīžiem bija 1990. gada 4. maijā, kad Jeruzalemē kādā klintī atklāja Latvijā un Igaunijā iznīcināto ebreju dvēseļu aizlūguma vietu. Tur piedalījās apmēram 600 cilvēku. Es izteicu ebrejiem līdzjūtību, runāju par humānismu, par kļūdām un jūdaisma vērtībām. Pēc tam sanākušie man nāca klāt un teica, ka šos vārdus viņi ir gaidījuši 50 gadus. Kāpēc nepateikt? Tur nebija nekā slikta par latviešu tautu.

— Vai pasaulē ir kāds līdzīga vēriena zinātnes vēstures pētnieks, ar ko jums ir interesanti parunāties gan par Latvijas zinātni, gan par citām kopsakarībām?

— Ir daudz izcilu zinātnes vēsturnieku atsevišķās nozarēs, bet tādu, kas zinātni traktētu kā kultūras sastāvdaļu, ir drusku mazāk. Man šī interese nāk līdzi jau no bērnības, grāmatas lasot un tēva muzeju veidojot. Referātu par Galileo Galileju skolā nolasīju jau devītajā klasē.

Cilvēki ārzemēs saprot arī Latvijas problēmas. Pēc šādiem referātiem, pēc tikšanās reizēm, pēc dažādiem rakstiem es esmu ievēlēts vairākās zinātņu akadēmijās. Tas jau nav tikai uz rakstu pamata, bet arī pēc manām runām. Esmu ievēlēts par vācu dabaspētnieku akadēmijas "Leopoldina" locekli, tā ir vecākā funkcionējošā zinātņu akadēmija pasaulē — dibināta 1652. gadā. Esmu Saksijas zinātņu akadēmijā, Lietuvas zinātņu akadēmijā, nupat arī Igaunijas zinātņu akadēmijā — esmu vienīgais, kas ir visās trijās Baltijas valstu zinātņu akadēmijās. Vēl esmu Eiropas zinātņu un mākslas akadēmijā, Ņujorkas zinātņu akadēmijā.

— Mēs te runājām par svešvalodu zināšanām. Cik valodās jūs pats varat sarunāties? Un cik lasīt?

— Var teikt, ka es runāju piecās valodās — latviešu, krievu, vācu, angļu, franču valodā. Lasīt, kaut cik saprotot, varu poļu, čehu, lietuviešu, itāliešu iespieddarbus, arī ukraiņu, baltkrievu, holandiešu. Mēģināju mācīties japāņu valodu, bet tiku cauri tikai vienam alfabētam. Bērnībā no kara gūstekņiem gribēju apgūt arī tjurku valodas, teiksim, uzbeku valodu, bet neesmu iemācījies. Tomēr galvenā informācija jau ir tajās valodās, ko es zinu. Varbūt vajadzētu nedaudz apgūt igauņu valodu — viņiem ir interesanti izdevumi par Tartu universitāti, ko es labprāt izlasītu.

— Kāda jūsuprāt ir lielākā atzinība, ko esat saņēmis aizvadītajos gados? Jūsu domas par slavu un cildinājumiem? Vai tie jums palīdz un spārno vai gluži otrādi — kavē? Ko uzskatāt par savu vērtīgāko apbalvojumu?

— Es par vērtīgāko tomēr uzskatu Triju Zvaigžņu ordeni. Par spīti visām vēstulēm un kaislībām, kas sekoja šim apbalvojumam. Tā nebija formāla atzinības zīme, bet likteņa izvērtējums — gan atsacīšanās, gan saņemšana. Kas seko? Redziet, te plauktā ir bungas — Gada Jānim, ko saņēmu 1995. gadā. Saprotu, ka tā bija radio aptauja, ka varbūt balva bija paredzēta kādam citam. Bet klausītāji nobalsoja par mani. Tūdaļ nāca arī Sorosa Sabiedriskās saskaņas balva.

Es vispār augstāk vērtēju nevis valdības apbalvojumus — tā ir tāda formāla lieta, bet gan ievēlēšanu akadēmijās. Zinātniekam tā ir tāda augstāka lieta, un vienlaikus atzinība arī visas valsts zinātnei. Bet tā pret apbalvojumiem esmu samērā imūns, ja tie nāk, uztveru to normāli. Lielākais gandarījums jau ir par paveiktu darbu: ja iznāk grāmata, ja kaut kas ir izdomāts.

Man ir piešķirts daudz dažādu zinātnieku vārdā nosauktu medaļu, tās es vairāk uztveru kā memoriālas medaļas, kas man būtu reiz jāsakārto. Bet apbalvojumu dēļ es neuzskatu, ka esmu augstāks par citiem — tas gluži vienkārši ir biogrāfijas fakts.

— Jums ir tik daudz ārzemju draugu. Kuras ir tās vietas Rīgā un Latvijā, ko jūs viesiem noteikti parādāt?

— Galvaspilsētā es noteikti rādu Vecrīgu, Brīvības pieminekli un, par ko bieži brīnās, kapus. Jo ārzemēs nav pieņemts vest ciemiņus uz kapiem. Bet, kad viņi nonāk Brāļu kapos un Meža kapos, tad saprot. Vēl es rādu Rankas Dainu kalnu. Daudzus esmu vedis — visiem ārkārtīgi patīk Ķemeru purvs, kur no Ķemeru puses var ieiet pa laipām. Tur ir tāds miers, brīnumaina vieta. Reizēm ciemiņus aizvedu uz Salaspili — tagad ar viršiem aizaugušais, nolaistais memoriāls ir vēl iespaidīgāks nekā padomju laikā. Vairos no jaunajiem veikaliem. Jūtos tur nepiederīgs — kā ārzemēs. Esmu vienkāršs cilvēks, ne man tādas naudas, ne protu tur izrīkoties.

— Sakiet, vai jūs esat daudz vīlies cilvēkos?

— Ne pārāk. Ļoti daudz ir atkarīgs, kā tiek veidotas attiecības. Ja tās kļūst pārāk ciešas, ja kāds tiek pielaists pārāk tuvu, tad var būt vilšanās. Bet ja iekšēji esi mazliet distancējies, tad vilšanās ir mazāka. Protams, ir bijušas vilšanās vienā otrā kolēģī, bet ne pārāk.

— Līdz ar laikmetu griežiem ir mainījusies arī attieksme pret atsevišķu zinātnieku sabiedrisko darbību nesenā vai tālākā pagātnē. Reizēm necieņa pat izpaudusies vandalisma aktos mirušo atdusas vietās. Kā jūs vērtējat tādas parādības?

— Tas viss ir šausmīgi un tikai liecina par šī laikmeta ārkārtīgo nestabilitāti. Rodas kāds sabiedrisks slānis, kas ir naida pilns pret pagātni un ar savu naidu attaisno šādu rīcību. Jāsaka gan, ka šāds sabiedriskās domas fons tika iepriekš radīts. Kaut vai ar pieminekļu demontāžu. Es nerunāju par Ļeņina pieminekli. Bet kāpēc vajadzēja novākt Jansona—Brauna krūšutēlu? Jā, to vajadzēja pārcelt. Bet to varēja novietot Grīziņkalnā, tur tan būtu piemērota vieta. To taču varēja izdarīt solīdi un kulturāli. Ar lielām pūlēm mēs nosargājām Keldiša pieminekli, bija nodoms arī šo pieminekli pie Universitātes ņemt nost. Nosargājām Alfrēda Ieviņa piemiņas plāksni pie viņa mājas — pat to Ziemeļu rajona vadība gribēja demontēt.

Ko mēs varējām, to paveicām. Mūsu Zinātņu akadēmija šādas izdarības nekad nav atbalstījusi. Es pat gribētu teikt vairāk — nekāds ļaunums nebūtu bijis, ja Rīgā atstātu arī Augusta Kirhenšteina ielu. Ja tā būtu bijusi kāda no pilsētas centrālajām ielām, kas pārdēvēta, tad tas būtu saprotams. Bet Augusta Kirhenšteina iela bija maza ieliņa pie serumstacijas, kur viņš radījis pirmo Latvijas insulīnu, pirmo serumu. Te mēs varējām būt tolerantāki. Jo Kirhenšteins ir ļoti komplicēta personība, ko nemaz nevar vērtēt absolūti negatīvi. Es nevaru saprast, kāpēc Liepājā var būt Oskara Dankera iela, bet Rīgā nevar būt Augusta Kirhenšteina iela. Jo manā uztverē abas šīs personas ir vienādas kārtas. Neraugoties uz to, ka Dankers 1919. gadā it kā ir cīnījies par Liepāju. Jo varētu jau teikt, ka Kirhenšteins cīnījās 1905. gada revolūcijā arī. Zinātnē un vēsturē visi jāvērtē ar vienu mērauklu. Nedrīkst būt vienpusības. Kirhenšteins tomēr ir centies palīdzēt represētajiem. Vilis Lācis to nedarīja. Un tomēr pat viņam paliks sava vieta vēsturē.

— Ja jums vajadzētu izraudzīties trīs grāmatas, trīs tēlotājas mākslas darbus, trīs skaņdarbus un trīs zinātniskos atklājumus, ko atstāt mantojumā nākamajām paaudzēm, kas tie būtu?

— No grāmatām tā vispirms būtu Bībele — Jaunā Derība, sevišķi Kalna sprediķis. Kad nesen gulēju slimnīcā, es to atkal palasīju. Varētu būt kāds Dostojevska vai Čehova darbs. Un vēl es gribētu arī Hašeka "Šveiku". Jo prast pasmieties, arī tā ir ļoti vērtīga cilvēka īpašība.

Par zinātniskiem atklājumiem. Viens varētu būt Ņūtona mehānika. Jo visa relativitātes teorija, visi kosmosa kustības likumi balstās uz Ņūtona mehāniku. Un kā ķīmiķim man droši vien jānosauc elementu periodiskais likums, tas ieviesa lielu kārtību atomu pasaulē. Trešais — viss, kas saistās ar ģenētisko kodu, ar moderno ģenētiku.

No mākslas darbiem izraudzītos Mikelandželo, Rembrantu un, teiksim, van Gogu. Varētu būt arī Renuārs un impresonisti vai postimpresonisti.

No mūzikas es izvēlētos Bahu, Bēthovenu un vai nu Čaikovski vai Mocartu — tās ir tādas nemainīgas vērtības.

Publicēšanai sagatavoja

Aina Rozeniece un

Andris Sproģis

Kopā ar Latvijas Valsts prezidentu Gunti Ulmani ...

... ar Latvijas ārlietu ministru Valdi Birkavu ...

... ar Latvijas Zinātņu akadēmijas ģenerālsekretāru Andreju Siliņu ...

... ar Latvijas Universitātes rektoru Juri Zaķi ...

... ar Latvijas Zinātņu akadēmijas goda locekli gleznotāju Borisu Bērziņu un LZA viceprezidentu Tāli Milleru

Teicot neaizmirstamo runu Kārļa Ulmaņa dzimtas māju Pikšu atklāšanā

Foto no "LV" arhīva