"Zinu, zinu, no sirds nekas nezūd, viss ar laiku kļūst salds tur kā piens"

Pirmais ziemas mēnesis decembris Latvijā atnāk ne tikai ar visīsākajām gaismas stundām un adventes rāmo apcerīgumu, ko vieš gada nogales pelēkās debesis, bet arī ar svētku dāvanu gādāšanas rūpēm. Ziemassvētkos katrs cenšas pats sevi palutināt ar dāvināšanas prieku. Un tad jau var cerēt, ka notiks gluži kā tautas sakāmvārdā — dots devējam atdodas.

Izraugoties fotoattēlus un dažus pantus no dzejoļa "Nomales bodīte, es un Amadeuss Hofmanis", "Latvijas Vēstneša" preses namiņa, Bruņinieku un Krišjāņa Barona ielas stūrī, skatloga iekārtotāji šoreiz domājuši izcelt tieši mājas pošanu, pirmssvētku iepirkšanās nemieru un izvēles grūtības:

Blakus medum tur dzeltēnās ziepes,

Blakus mucām viens putraimu maiss;

Kurvī rundstiķi cieti kā piepe —

Un to visu klāj piesmacis gaiss.

Vēl tur siļķes guļ etiķī burkās,

Garžas dēļ drusku citrons tām klāt.

Un, lai naktī tur neiekrīt žurkas,

Vāks tām pāri ar ķieģeli klāts.

Ar tēlainiem salīdzinājumiem, sapņu rēgiem un noslēpumainā viesa Amadeusa Hofmaņa pravietojumu nospriegotais trīsdaļīgais dzejolis ļauj kavēties arī pie daudzajiem labumiem, kas dabūjami Annas Šulces bodītē tālajā nomalē. Arī tālab, ka laikabiedri atceras — Aleksandrs Čaks labprāt pats devās iepirkties, aizstaigāja uz Matīsa tirgu pēc piena un cita ikdienai nepieciešamā.

Bet var aiz šīs virskārtas gluži kā caur apsarmojušām leduspuķēm ieraudzīt vēl citu slāni. Tikpat dīvainu, sarežģītu mājienu un minējumu pilnu.

Dzejolis sacerēts 1933. gada 31. martā un veltīts Jānim Sudrabkalnam. Pirmpublicējums žurnālā "Domas" tajā pašā gadā, vēlāk ievietots krājumā "Iedomu spoguļi", kur atšķirībā no pirmiespieduma cikla trešajā daļā pirms pēdējiem diviem pantiem bijuši vēl seši:

Ej, kur ļaudis pūst smakās un badā,

Ej un mācies līdz sirdij kost.

Tad es teikšu — tai dienā un gadā,

Kad tu mirsi — būs dragāts posts.

Ej un dauzies pie nomales logiem,

Saki mirstošiem stāviem: "Ir laiks!"

Noņem pakārtos zemē no kokiem,

Lai tiem atkal atsārto vaigs.

Vai tu zini, kas tevi kāva?

Sīkā peļķe, kur esi sviests.

Pārgriez vēnas! Lai stinguma rāva

Iztek brūna kā kausēts sviests.

Celies augšā, kaut tvertu tu nāvi,

Celies augšā, kur ārprāts mīt.

Tur pirms kaujām slīd gruzdoši stāvi

Savas sirdis uz akmeņa trīt.

Vai tu domā, ka esi ko devis?

Tikai gļēvulis tu — un nieks.

Jo tu mīli par lieku pats sevi

Un, tā mīlot, kļuvis lieks.

Celies augšā un aizmirsti veco,

Celies augšā un nogriez nost

Savu mēli un labo plecu:

Zini — kreiso, un prom būs posts.

Var jau būt, ka šis teksts no dzejoļa galīgā varianta izmests māksliniecisku mērķu dēļ — lai panāktu raitāku plūdumu, lielāku ekspresiju. Nav izslēgti arī politiski apsvērumi — jo sabiedriskie apstākļi 1937. gadā Latvijā tomēr ievērojami atšķīrās no tiem, kas bija dzejoļa pirmiespieduma laikā, kad nevienu īpaši nesatrauca nedz aicinājums pārgriezt vēnas, nedz klajais mudinājums izvērst kreiso plecu, lai izkļūtu no posta.

Bet dzejoļa īsinājumam iespējams vēl kāds skaidrojums.

Nav šaubu, Jānis Sudrabkalns bija Aleksandra Čaka draugs. 1969. gadā uzrakstījis atmiņas "Redzu un dzirdu Aleksandru Čaku", kur, atmetot nodevas toreizējā režīma cildināšanai, daudz sirsnības un būtisku raksturojumu:

"Tikai retumis viņam pagadījās kāds ikdienišķāks, nodeldētāks izteiciens — viņa dzeja tādus necieta. Viņš runāja par augstākām idejām, par viscildenākiem mērķiem, par kara vai miera laika varoņiem patiesīgi, noteikti, dzīvi, piejaukdams vienmuļībai, ikdienībai un veclaicībai spilgtas krāsas, negaidītas izdarības, atklādams varonī un viņa veikumā aizkustinošas, satricinošas cilvēciskas un gandrīz vai dievišķas īpašības. Visu viņš ietvēra dinamiskā vai plastiskā ainā, Homēra dievu un varoņu pastāvīgo prievārdu, epitetu vietā ikreiz dodot jaunus — saviem personāžiem savus apzīmējumus, dažbrīd mulsinošus, toties paņemtus tepat no apkaimes. Tāpat viņš apgājās ar dabu, ar jūtām, ar nāvi, ar gadalaikiem, ar visu pasaulē, kas nokļuva viņa dzejas vai stāsta lokā un apvāršņos. Viņš necieta izteiksmes sausumu, saltu spožumu, tukšu svinīgumu, novazātus vārdus. Viņa Mūza bija pati dzīvība, vienkārša un bezgalīgi daudzveidīga reizē; visaugstākās pakāpes dzeja taisni tāpēc, ka bija emocionāla un sirsnīga, necieta melus, lai kādā apvalkā tie parādītos. Tāda viņa dzeja bija un būs."

Nav noslēpums, ka mūža otrajā pusē Jānis Sudrabkalns bija ļoti ierāvies sevī, piesardzīgs, pat bailīgs. Viens piemērs. Sešdesmito gadu sākumā Latvijas Universitātes kādas jubilejas sakarā apsveikumu bija atsūtījis arī Jānis Sudrabkalns. Bet jau tās pašas dienas vakarā autors zvanīja uz studentu avīzes redakciju, lai viņa rakstīto neiespiežot — teksts esot vēl politiski jāpārdomā un jāpieslīpē. Tā arī redakcija šo apsveikumu atpakaļ vairs nesagaidīja.

Tātad Aleksandra Čaka dzeja necieta melus. Ja nu tieši ar šo atslēgu mēģināt izprast atmestās rindas dzejolī "Nomales bodīte, es un Amadeuss Hofmanis"? Ja nu jau tolaik Aleksandrs Čaks savā asredzībā saskatīja draugā gan sīkmanību, gan egoismu un gļēvulību un mēģināja par to brīdināt dzejas tēlos, veltījot dzejoli Jānim Sudrabkalnam? Iespējams, ka pēc pirmpublikācijas abu draugu starpā notika saruna, kas beidzās ar dzejoļa saīsināšanu.

Kā īsti bija? Tie, kas zināja, uz šo jautājumu nav centušies atbildēt.

Andris Sproģis,

"LV" nozaru virsredaktors