Ministru kabineta rīkojums Nr. 493

Rīgā 2022. gada 6. jūlijā (prot. Nr. 35 59. §)

Par Veselības aprūpes pakalpojumu uzlabošanas plānu onkoloģijas jomā 2022.–2024. gadam

1. Apstiprināt Veselības aprūpes pakalpojumu uzlabošanas plānu onkoloģijas jomā 2022.–2024. gadam.

2. Noteikt Veselības ministriju par atbildīgo institūciju plāna īstenošanā, uzdevumu izpildes koordinēšanā un pārraudzībā. Veselības ministrijai izveidot ekspertu darba grupu, kas seko līdzi plānā iekļauto uzdevumu izpildei.

3. Plāna īstenošanā iesaistītajām institūcijām sagatavot un līdz 2023., 2024. un 2025. gada 1. jūlijam iesniegt Veselības ministrijā informāciju par plānā noteikto uzdevumu izpildes gaitu un rezultātiem.

4. Veselības ministrijai sagatavot un veselības ministram līdz 2025. gada 1. novembrim iesniegt noteiktā kārtībā Ministru kabinetā informatīvo ziņojumu par plāna ietekmes izvērtējumu un izpildi.

5. Veselības ministrijai plānā paredzēto pasākumu īstenošanu 2022. gadā nodrošināt piešķirto valsts budžeta līdzekļu ietvaros. Jautājumu par papildu valsts budžeta līdzekļu piešķiršanu Veselības ministrijai plānā paredzēto pasākumu īstenošanai 2023.–2024. gadam un turpmāk ik gadu skatīt likumprojekta "Par valsts budžetu 2023. gadam" un likumprojekta "Par vidēja termiņa budžeta ietvaru 2023., 2024. un 2025. gadam" sagatavošanas procesā kopā ar visu ministriju un citu centrālo valsts iestāžu prioritārajiem pasākumiem, ievērojot valsts budžeta finansiālās iespējas.

Ministru prezidenta pienākumu izpildītājs ‒
Ministru prezidenta biedrs,
aizsardzības ministrs A. Pabriks

Veselības ministrs D. Pavļuts

(Ministru kabineta
2022. gada 6. jūlija
rīkojums Nr. 493)

Veselības aprūpes pakalpojumu uzlabošanas plāns onkoloģijas jomā
2022.–2024. gadam

Rīga
2022

Saturs

Izmantotie saīsinājumi

I. Kopsavilkums

II. Situācijas raksturojums

1. STATISTIKAS DATI

2. RISKA FAKTORU IZPLATĪBA UN IETEKME

III. Rīcības virzieni

1. RISKA FAKTORU IZPLATĪBAS UN IETEKMES UZ VESELĪBU MAZINĀŠANA

2. VISAPTVEROŠA VALSTS ORGANIZĒTĀ VĒŽA SKRĪNINGA PILNVEIDOŠANA

3. ĀRSTNIECĪBAS KVALITĀTES UN PIEEJAMĪBAS UZLABOŠANA

3.1. Agrīna diagnostika

3.2. Ārstniecība

3.3. Onkoloģisko pacientu rehabilitācija un paliatīvā aprūpe

4. ONKOLOĢIJAS NOZARES METODISKĀS VADĪBAS IZVEIDOŠANA LATVIJĀ

5. ONKOLOĢISKO SLIMĪBU DATU PLATFORMU UN VESELĪBAS APRŪPES INFRASTRUKTŪRAS PILNVEIDOŠANA

6. CILVĒKRESURSU PIEEJAMĪBA ONKOLOĢIJAS JOMĀ

7. PACIENTU APMIERINĀTĪBA

IV. Plānā paredzētie pasākumi

V. Teritoriālā perspektīva

V. Pielikums

Izmantotie saīsinājumi

I. Kopsavilkums

Ļaundabīgie audzēji ir otrs biežākais nāves cēlonis Latvijas iedzīvotāju vidū, veidojot apmēram piekto daļu no visiem nāves cēloņiem (2019. g. 22%, vecumā līdz 64 gadiem – 26%). Ik gadu ~11 tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju tiek diagnosticēts ļaundabīgais audzējs, ~6 tūkstoši ik gadu nomirst ļaundabīgo audzēju dēļ. Dinamikā mirstība no ļaundabīgajiem audzējiem pieaug – no 2010. gada mirstība pieaugusi par 7%.

Bērnu un pusaudžu vidū saslimstība ar ļaundabīgajiem audzējiem ir retāka. Latvijā vidēji ik gadu pirmreizēju ļaundabīga audzēja diagnozi nosaka 63¹ bērniem un pusaudžiem vecumā līdz 19 gadiem un vidēji ik gadu 14² bērnu un pusaudžu nāves cēlonis ir ļaundabīgais audzējs.

Agrīna vēža atklāšana ir viens no būtiskākajiem faktoriem veselības atgūšanā. Onkoloģisko slimību riska faktoru mazināšana, agrīna diagnostiska, savlaicīga un efektīva ārstēšana un atbilstoša dinamiskā novērošana ir pamatprincipi, kas jānodrošina, lai mazinātu slimības negatīvo ietekmi uz indivīda veselību un dzīves kvalitāti, mazinot komplikāciju risku un novēršot priekšlaicīgu nāvi. Pašreizējais veselības aprūpes budžets nav pietiekams un būtiski ierobežo iespējas uzlabot un attīstīt veselības aprūpes pakalpojumus onkoloģijas jomā. Ņemot vērā onkoloģisko slimību izplatību un to ietekmi uz sabiedrības veselību kopumā, onkoloģija ir noteikta kā viena no veselības aprūpes jomas prioritātēm, kurā jāveic sistēmiskas izmaiņas un jānodrošina kvalitatīva menedžmenta izveide.

VM mērķis ir radīt nosacījumus, lai iedzīvotāji saņemtu izmaksu efektīvus, savlaicīgus, pieejamus un kvalitatīvus veselības aprūpes pakalpojumus.

Ņemot vērā minēto, VM ir sagatavojusi vidēja termiņa politikas plānošanas dokumentu "Veselības aprūpes pakalpojumu onkoloģijas jomā uzlabošanas plāns 2022.–2024. gadam" (turpmāk – Plāns).

Plāna veidošanas ietvaros no 2020. gada decembra līdz 2021. gada martam tika rīkotas onkoloģijas domnīcas, kurās kopā, ar noteiktu regularitāti, strādāja vairākas iesaistītās puses, tādā veidā pārstāvot savu redzējumu, vajadzības un ekspertu viedokli. Savu redzējumu, sniedzot priekšlikumus, domnīcās pārstāvēja ārstniecības personas (primārās veselības aprūpes speciālisti, dažādu profilu/ jomu onkoloģijas speciālisti, slimnīcu pārstāvji), VM un tās pakļautībā esošās iestādes, VM galvenie speciālisti (onkoloģijā – ķīmijterapijā, ginekoloģijā un dzemdniecībā, uroloģijā, ķirurģijā, fizikālajā un rehabilitācijas medicīnā), vairākas pacientu organizācijas ("Soli priekšā melanomai", "Dzīvības koks", Latvijas sieviešu-volontieru biedrība "VITA", labdarības fonds "Rozā vilciens", fonds "Movember Latvija"), Latvijas Universitātes Klīniskās un profilaktiskās medicīnas institūts, kā arī farmācijas industrijas pārstāvji.

Onkoloģijas domnīcas procesu virzīja neatkarīgi moderatori un visi dalībnieki piedalījās pēc vienlīdzības principa. Darbs norisinājās grupās, kuru sastāvs regulāri tika mainīts, lai nodrošinātu dalībnieku savstarpēju komunikāciju un dažādās perspektīvas, papildinot problēmu definēšanu un risinājumu veidošanu.

Onkoloģijas domnīcas rezultātā viens no galvenajiem secinājumiem, ka bērnu ārstēšana un aprūpe ir tikpat sarežģīta kā pieaugušajiem, taču parasti tā ir ilgāka. Turklāt ļaundabīgā audzēja ārstēšanai ir būtiska ietekme uz bērnu veselību turpmākajā dzīvē³. Lai arī salīdzinājumā ar pieaugušajiem pirmreizēji reģistrēto ļaundabīgu audzēju gadījumu skaits bērniem un pusaudžiem ir neliels, bērniem un pusaudžiem diagnosticētie vēža veidi būtiski atšķiras no pieaugušo vēža veidiem, t.sk. ļaundabīgu audzēju bioloģijas ziņā. Ļaundabīgu audzēju diagnosticēšana un ārstēšana bērniem un pusaudžiem ir jānodrošina multidisciplinārām komandām vadoties no SIOPE, NOPHO, COG un GPOH vadlīnijām. Bērnu un pusaudžu gadījumā ESMO un NCCN vadlīnijas nav ne piemērojamas, ne pietiekamas.

Plāna virsmērķis ir veicināt cilvēkorientētas un integrētas veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību onkoloģijā, vienlaikus novēršot priekšlaicīgu mirstību no onkoloģiskām slimībām.

Plāna mērķi:

1) veicināt veselīga dzīvesveida paradumus sabiedrībā, uzlabojot iedzīvotāju zināšanas un izpratni par onkoloģisko slimību riska faktoriem un to ietekmi, kā arī onkoloģisko slimību savlaicīgu diagnostiku;

2) pilnveidot esošo skrīningu aptveri un kvalitāti, uzlabot situāciju primārajā diagnostikā un ārstēšanā biežākajās ļaundabīgo audzēju lokalizācijās, tajā skaitā uzlabot medicīniskās un psihosociālās rehabilitācijas pieejamību, kā arī uzlabot diagnostikas, ārstēšanas un dzīves kvalitāti bērniem ar ļaundabīgiem audzējiem;

3) nodrošināt veselības aprūpes pēctecību, stiprinot pārvaldību un veicinot efektīvu veselības aprūpes resursu izlietošanu onkoloģijas jomā.

Plānā veicamie pasākumi ir virzīti uz to, lai:

– mazinātu onkoloģisko slimību riska faktoru izplatību sabiedrībā;

– ik gadu palielinātu vēža skrīninga aptveri, vienlaicīgi uzlabojot pieejamību, kvalitāti un pēcskrīninga diagnostiku;

– uzlabotu onkoloģisko pacientu ārstniecību, tai skaitā ļaundabīgo audzēju diagnostiku, medikamentozo un ķirurģisko ārstēšanu, aprūpi, medicīniskās rehabilitācijas pakalpojumus un pacientu novērošanu remisijas periodā, nodrošinot integrētu un visaptverošu vēža pacientu aprūpi un novēršot nevienlīdzību kvalitatīvu veselības aprūpes pakalpojumu pieejamībai;

– attīstītu un veicinātu multidisciplināru pieeju onkoloģisko slimību pacientu ārstēšanā un aprūpē, tai skaitā uzlabojot onkoloģisko pacientu dzīves kvalitāti (medicīniskās rehabilitācijas, psihosociālās rehabilitācijas, paliatīvās aprūpes pakalpojumu un psihoemocionālā atbalsta pieejamību).

– mazinātu nevienlīdzību ārstēšanas iznākumos un pieejamībai, veicinātu pētniecību onkoloģijas jomā.

Plāna mērķi sasniedzami, realizējot septiņus rīcības virzienus:

1. Riska faktoru izplatības un ietekmes uz veselību mazināšana.

2. Visaptveroša valsts organizētā vēža skrīninga attīstība.

3. Ārstniecības kvalitātes un pieejamības uzlabošana.

4. Onkoloģijas nozares metodiskās vadības izveidošana Latvijā.

5. Onkoloģisko slimību datu platformu un veselības aprūpes infrastruktūras risinājumu pilnveidošana.

6. Cilvēkresursu pieejamība onkoloģijas jomā.

7. Pacientu apmierinātība.

Plāns sagatavots, pamatojoties uz šādiem dokumentiem:

– Nacionālais attīstības plāns 2021.-2027. gadam⁴;

– Latvijas Atveseļošanas un noturības mehānisma plāns⁵;

– Sabiedrības veselības pamatnostādnes 2021.-2027. gadam⁶;

– Veselības aprūpes pakalpojumu onkoloģijas jomā uzlabošanas plāns 2017.–2020. gadam⁷;

– Informatīvais ziņojums "Onkoloģijas nozares attīstība Latvijā"⁸;

– Konceptuālais ziņojums "Par situāciju paliatīvajā aprūpē Latvijā un nepieciešamajām izmaiņām paliatīvās aprūpes pakalpojumu pieejamības nodrošināšanā"⁹,

– Informatīvais ziņojums "Veselības aprūpes pakalpojumu onkoloģijas jomā uzlabošanas

plāna 2017.–2020. gadam izpilde"¹⁰;

– Onkoloģijas domnīcas apkopojums (no 2020. gada decembra – 2021. gada martam);

– Eiropas Vēža uzveikšanas plāns¹¹;

– Eiropas Komisijas Vēža misijas padomes rekomendācijas¹²;

– Eiropas vēža plāns bērniem un pusaudžiem¹³;

– Eiropas Farmācijas stratēģija¹⁴;

– Eiropas Padomes ieteikums (2003.gada 2.decembris) par vēža skrīningu 2003/878/EC;

– Eiropas vadlīnijas krūts, kolorektālā un dzemdes kakla vēža skrīninga kvalitātes nodrošināšanai¹⁵;

– Ziņojums par Eiropas Padomes ieteikumu par vēža skrīningu īstenošanu (2017)¹⁶

– Eiropas kodekss pret vēzi¹⁷;

– ANO Ilgtspējīgas attīstības mērķi - 3. mērķis - nodrošināt veselīgu dzīvi un sekmēt labklājību jebkura vecuma cilvēkiem, 3.4. apakšmērķis, kas paredz līdz 2030. gadam par vienu trešdaļu samazināt nelipīgu slimību izraisītu priekšlaicīgu mirstību, veicot profilakses un ārstēšanas pasākumus un uzlabojot garīgo veselību un labklājību¹⁸.

Plāna sasniedzamie rezultāti: 5 gadu dzīvildzes pagarināšana (visiem ļaundabīgiem audzējiem kopā neatkarīgi no stadijas un lokalizācijas) ar sekojošiem rezultatīviem rādītājiem, kas tuvinātos vidējam Eiropas līmenim: 2016. – 2021.g. – 56,8 %; 2019. – 2024.g. – 63,4%; 2022. – 2027.g. – 70%.

Nepieciešamais papildu finansējums Plāna pasākumu īstenošanai:

2023.g. – nepieciešamais papildu finansējums – 98 830 423 eiro;

2024.g. – nepieciešamais papildu finansējums – 113 244 961 eiro;

2025.g. – nepieciešamais papildu finansējums un turpmāk ik gadu nepieciešamais papildu finansējums – 113 820 425 eiro.

II. Situācijas raksturojums

Saslimstība ar ļaundabīgiem audzējiem pieaug visā Eiropā, tai skaitā arī Latvijā. Tas skaidrojams gan ar sabiedrības novecošanos un riska faktoru izplatību, gan diagnostikas iespēju uzlabošanos, kā arī vēža savlaicīgas atklāšanas valsts programmu (skrīninga) ieviešanu. Latvijā 2017.gadā, salīdzinot ar 2000.gadu, saslimstība ar ļaundabīgiem audzējiem ir pieaugusi no 373,1 gadījumiem līdz 605,6 gadījumiem uz 100 000 iedzīvotāju. 2017.gadā Latvijā pirmo reizi diagnosticēts ļaundabīgais audzējs bija 11762 cilvēkiem. Tāpat arī mirstības no ļaundabīgajiem audzējiem rādītāji joprojām ir salīdzinoši augsti. Pēdējo vienpadsmit gadu laikā (no 2010. gada) mirstība ļaundabīgo audzēju dēļ Latvijā pieaugusi par 9,6%.

Novēlotas diagnostikas un attiecīgi arī izdzīvotības rādītājiem kopumā redzama pozitīvi vērtējama tendence. Lai gan dinamikā mazinās, taču joprojām saglabājas augsts 3. – 4. stadijā diagnosticēto vēža gadījumu īpatsvars (2010.gadā – 40,1%, 2017.gadā – 33,7%,. Novērotā 5 gadu izdzīvotība ir ar pieaugošu tendenci (no 40,7% 2005. gadā saslimušajiem pacientiem līdz 48,3% 2013. gadā saslimušajiem pacientiem). Jāņem vērā, ka dažādu lokalizāciju audzējiem šie rādītāji un arī to tendences ir atšķirīgas.

Onkoloģiskās slimības bērnu un pusaudžu vecumā novēro reti. Saskaņā ar SPKC datiem¹⁹ laika periodā no 2010.–2017. gadam ļaundabīgais audzējs pirmreizēji ir diagnosticēts 502 bērniem un pusaudžiem vecuma līdz 19 gadiem – 285 zēniem un 217 meitenēm. Vidēji gadā ļaundabīgā audzēja diagnozi nosaka 63 bērniem un pusaudžiem - 36 zēniem un 27 meitenēm vecumā līdz 19 gadiem. Savukārt vidēji ik gadu ar ļaundabīgo audzēju mirst 13 bērni. 24% no šajā periodā bērniem (0-19 g.v.) pirmreizēji diagnosticētajiem ļaundabīgajiem audzējiem, kuriem tiek noteikta slimības stadija (C00-C69, C73-C80), atklāti novēloti (3.– 4.stadija). Bērnu (0-19 g.v.), kam ļaundabīgais audzējs diagnosticēts 2010.-2013. gadā, 5 gadu izdzīvotība Latvijā pa gadiem variē no 68% - 84%. SIOPE dati liecina, ka salīdzinājumā ar Ziemeļeiropas un Rietumeiropas valstīm Austrumeiropas valstīs, t.sk. Latvijā, 5 gadu izdzīvotība ir par 10–20% zemāka, vēl zemāka tā ir to ļaundabīgo audzēju gadījumos, kuriem jau apriori ir sliktāka prognoze. Šīs nevienlīdzības mazināšanai būtiska ir bērnu onkoloģisko slimību ārstniecības centra atbilstība minimālajiem Eiropas standartiem un pastāvīga ārstniecības uzlabošana, atbilstoši zinātniskajos pētījumos pierādītajai labajai praksei.

Lai pagarinātu Latvijas iedzīvotāju veselīgi nodzīvota mūža ilgumu un novērstu priekšlaicīgu nāvi, saglabājot, uzlabojot un atjaunojot veselību, MK 2014. gada 14. oktobrī ar rīkojumu Nr. 589 apstiprināja "Sabiedrības veselības pamatnostādnes 2014. – 2020.gadam" (turpmāk – Pamatnostādnes). Lai to sasniegtu, Pamatnostādnēs ir definēts apakšmērķis – samazināt priekšlaicīgu mirstību no neinfekcijas slimībām, mazinot riska faktoru negatīvo ietekmi uz veselību, kā arī apakšmērķis – nodrošināt efektīvu veselības aprūpes sistēmas pārvaldi un racionālu resursu izmantošanu, lai sekmētu veselības aprūpes veselības sistēmas darbības ilgtspējību un visiem Latvijas iedzīvotājiem vienlīdzīgu pieeju kvalitatīviem veselības aprūpes pakalpojumiem, kas tiek apmaksāti no valsts budžeta līdzekļiem.

Savukārt, lai sasniegtu Pamatnostādnēs noteikto apakšmērķi un uzlabotu situāciju primārajā diagnostikā un ārstēšanā biežākajās ļaundabīgo audzēju lokalizācijās, pilnveidotu esošo skrīningu aptveri un kvalitāti, paplašinātu paliatīvās aprūpes pieejamību, 2017. gadā MK tika apstiprināts Veselības aprūpes pakalpojumu onkoloģijas jomā uzlabošanas plāns 2017. – 2020.gadam. Apkopojums par plānā iekļauto pasākumu realizācijas izpildi pieejams Informatīvajā ziņojumā "Veselības aprūpes pakalpojumu onkoloģijas jomā uzlabošanas plāna 2017.–2020. gadam izpilde"²⁰.

Turpinot uzsāktās veselības aprūpes reformas, pilnveidojot un uzlabojot veselības aprūpes pakalpojuma kvalitāti un pieejamību valstī kopumā, tai skaitā arī onkoloģijas jomā, VM ir izstrādājusi jaunu veselības nozares pamatdokumentu "Sabiedrības veselības pamatnostādnes 2021.–2027. gadam" (turpmāk – Jaunās pamatnostādnes).

Jaunajās pamatnostādnēs ir iekļauti pasākumi onkoloģisko slimību profilaksē, ārstēšanā un izpētē, tai skaitā arī atsevišķas digitālās transformācijas aktivitātes, lai veicinātu proaktīvu un pacientorientētu veselības aprūpi, kā arī atsevišķi pasākumi attiecībā uz koordinācijas un vienotas metodiskās vadības vēža profilaksē un ārstēšanā izveidi, nodrošinot skrīninga koordināciju, uzraudzību un kvalitātes vadību, vienotas skrīninga datu vadības sistēmas izveidi, kā arī pilnveidojot onkoloģisko slimnieku reģistru, lai nodrošinātu kvalitatīvu un pilnīgu informāciju lēmumu pieņemšanai onkoloģisko slimnieku veselības aprūpes organizēšanai. Tāpat paredzēts turpināt īstenot veselības veicināšanas un slimību profilakses pasākumus, lai samazinātu neinfekcijas slimību riska faktoru negatīvo ietekmi, veicinātu veselīgas un drošas dzīves un darba vides attīstību, uzlabotu ārstniecības personu zināšanas un palielinātu to lomu un iesaisti pacientu ārstēšanas procesa vadīšanā, kā arī paredzēts īstenot pētnieciskās aktivitātes, piemēram, iedzīvotāju dzīvesveida paradumu pētījumus un monitoringu, lai nodrošinātu nozari ar informāciju par veselības riska faktoru izplatību, tās tendencēm un potenciālo ietekmi uz Latvijas iedzīvotāju veselību turpmākās politikas plānošanai un īstenošanai, un veikt pētījumus vides veselības jomā, tai skaitā realizējot vidi piesārņojošo vielu biomonitoringu u.c.

Atbalstot veselības nozares prioritātes, arī Nacionālajā attīstības plānā 2021.–2027. gadam iekļautie uzdevumi ietver atbalsta pasākumus, kas vērsti uz onkoloģisko slimību mazināšanu.

Tāpat VM Eiropas ANM plāna reformas 4.1.1.r. "Uz cilvēku centrētas, visaptverošas, integrētas veselības aprūpes sistēmas ilgtspēja un noturība" ietvaros²¹ ir pieteikusi atbalsta pasākumu, kas paredz vienotu pamatprincipu izstrādi onkoloģisko slimību negatīvās ietekmes mazināšanai Latvijā. Šobrīd nav vienotu pamatprincipu onkoloģijas jomas attīstībai, nedz infrastruktūrai un funkcionalitātei, nedz nacionālam redzējumam Latvijas vēža centra sertifikācijai un attīstībai, ir dažādas pieejas pacientu ārstēšanā, sadarbība starp iesaistītajām pusēm ir pilnveidojama, attiecīgi nepieciešams izveidot un nodrošināt tādu veselības aprūpes pakalpojuma infrastruktūru un sniegšanu, kas atbilstu noteiktām kvalitātes, efektivitātes un drošības prasībām. Līdz ar to, ANM ietvaros ir paredzēts:

• izveidot un sertificēt Latvijas vēža centru, kā arī nodrošināt vienotu onkoloģijas ārstēšanas un aprūpes jomas pārvaldību un metodisko vadību, kā arī īstenot slimnīcu, kas specializējas onkoloģisku pacientu ārstēšanā un aprūpē, sadarbības tīkla izveidi;

• izstrādāt vadlīnijas onkoloģijas jomas infrastruktūras attīstībai vēža ārstniecības un aprūpes iestādēs. Kā finansējuma saņēmēju paredzēts piesaistīt onkoloģijas jomas partneri, piesaistot Veselības ministriju, u.c. nozarē iesaistītās kompetentās iestādes.

ANM atbalsta un ES fondu 2021.-2027.gada plānošanas perioda ietvaros ir paredzēts atbalsts onkoloģisko pacientu radioterapijas ārstēšanai nepieciešamo lineāro paātrinātāju iegādei, nodrošinot onkoloģijas pacientiem savlaicīgi pieejamus pakalpojumus ne tikai Rīgā, bet arī pēc iespējas tuvāk savai dzīves vietai Daugavpilī un Liepājā.

Attiecīgi, balstoties uz iegūtajiem rezultātiem, varēs tikt nodrošinātas mērķtiecīgas investīcijas ilgtspējīgos risinājumos.

Vienlaikus Eiropas Savienības struktūrfondu un Kohēzijas fonda 2014.–2020. gada plānošanas perioda darbības programmas "Izaugsme un nodarbinātība" ietvaros veselības jomā tiek īstenoti virkne pasākumu arī onkoloģijas jomā:

• ir izstrādātas veselības tīklu attīstības vadlīnijas, tai skaitā onkoloģijas jomā. Tāpat ir paredzēta kvalitātes nodrošināšanas sistēmas izveide veselības jomā, tai skaitā sistēmas izveide un ieviešana onkoloģijas jomā kā vienā no četrām prioritārajām jomām²²;

• uzsākta projektu īstenošana veselības veicināšanai un slimību profilaksei prioritārajās jomās, tai skaitā onkoloģijas jomā²³;

• tiek īstenots projekts ar mērķi piesaistīt ārstniecības personas darbam reģionos ārpus Rīgas prioritārajās jomās un darbam krīžu situācijās, tai skaitā onkoloģijas jomā²⁴;

• tiek īstenots projekts ar mērķi uzlabot ārstniecības un ārstniecības atbalsta personāla kvalifikāciju prioritārajās jomās, tai skaitā onkoloģijas jomā²⁵;

• tiek īstenoti projekti veselības aprūpes infrastruktūras uzlabošanai primārajā, sekundārajā un terciārajā veselības aprūpē prioritārajās jomās, tai skaitā onkoloģijas jomā, kas paredz stacionāra "Latvijas Onkoloģijas centrs" D, G un E korpusu atjaunošanu 3.-9. stāvam, šo nodaļu funkcionēšanai nepieciešamo inženierkomunikāciju pārbūvi, jaunu liftu izbūvi un esošo nomaiņu un pielāgošanu, stacionāra ēkas B korpusa 1. stāva un 2. stāva atjaunošanu, kuru darbība ir saistīta ar veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanu onkoloģijas jomā. Projekta īstenošanas termiņš plānots no 2021. gada augusta līdz 2023. gada 31.decembrim²⁶.

1. Statistikas dati

Ļaundabīgie audzēji ir otrs biežākais nāves cēlonis Latvijas iedzīvotāju vidū; ik gadu ~6 tūkstoši iedzīvotāju nomirst ļaundabīgo audzēju dēļ. Aptuveni 30% no tiem nav sasnieguši 65 gadu vecumu (skat. 1. attēlu). Dinamikā mirstība no ļaundabīgajiem audzējiem pieaug, bet nedaudz ir samazinājusies priekšlaicīga mirstība.

1. attēls. Mirstība no ļaundabīgajiem audzējiem Latvijā, uz 100 000 iedzīvotāju

Mirstība no ļaundabīgajiem audzējiem Latvijā ir par 15% augstāka nekā vidēji ES.

2017. gadā vecuma standartizētais ļaundabīgo audzēju izraisītais mirstības rādītājs Latvijā bija augstākais starp Baltijas valstīm – 298 uz 100 000 iedzīvotāju, Igaunijā - 287, Lietuvā - 274, un tas bija augstāks nekā ES dalībvalstu vidējais rādītājs – 259 (2016.gadā)²⁷ (skat. 2. attēlu).

2. attēls. Vecuma standartizētā mirstība no ļaundabīgajiem audzējiem Baltijas valstīs, uz 100 000 iedzīvotāju

Sadalījumā pa reģioniem Latvijā ir vērojamas atšķirības mirstībā no ļaundabīgajiem audzējiem. Augstākais rādītājs vērojams Latgalē, ko varētu ietekmēt iedzīvotāju vecumstruktūra, tomēr, arī, standartizējot pēc vecuma, redzams, ka Latgalē (342 uz 100 000 iedz.) ir būtiski augstāks rādītājs nekā citur Latvijā (vidēji valstī 309) (skat. 3. attēlu). Zemākais standartizētais mirstības rādītājs ir Rīgā - 297 uz 100 000 iedz., kas varētu būt skaidrojams ar pieejamāku veselības aprūpi (diagnostiku, ārstēšanas iespējām).

3. attēls. Standartizētā mirstība reģionos no ļaundabīgajiem audzējiem 2019. gadā, uz 100 000 iedzīvotāju

Pēdējo vienpadsmit gadu laikā (no 2010. gada) mirstība ļaundabīgo audzēju dēļ Latvijā ir pieaugusi par 9,6%. Būtiskākais mirstības pieaugums reģistrēts Vidzemē – par 18%, Latgalē – par 17%. Augstākā mirstība no ļaundabīgajiem audzējiem kopš 2015. gada tiek reģistrēta Latgalē. Līdzīgas tendences vērojamas arī vecumgrupā līdz 64 gadiem.

4. attēls. Mirstība no ļaundabīgajiem audzējiem reģionos un vidēji LV uz 100 000 iedzīvotāju

Priekšlaicīga mirstība no ļaundabīgajiem audzējiem kopš 2010. gada nedaudz mazinās. Ievērojamākā mirstības rādītāja samazināšanās pēdējo vienpadsmit gadu laikā bija Pierīgas reģionā – attiecīgi par 15%. Turklāt Latgales reģions ir vienīgais, kur šis rādītājs, salīdzinot ar 2010.gadu, ir pieaudzis.

Tāpat kā priekšlaicīga mirstība no ļaundabīgajiem audzējiem visaugstākā ir Latgales reģionā (147 gad. uz 100 000 iedz., LV 106), arī visvairāk potenciāli zaudēto mūža gadu ļaundabīgo audzēju dēļ ir Latgales reģionā (par 30% pārsniedz valsts vidējo rādītāju)²⁸. Tas vērš uzmanību uz nevienlīdzību veselības jomā, kas, iespējams, saistīta gan ar nevienlīdzīgu veselības aprūpes pieejamību, gan augstāku riska faktoru izplatību.

2019. gadā, līdzīgi kā iepriekšējos gados, ir augsta mirstība no prostatas (priekšdziedzera) ļaundabīga audzēja (428 jeb 48,5 uz 100 000 vīriešu), bronhu un plaušu ļaundabīga audzēja (913 mirušie jeb 47,7 uz 100 000 iedzīvotāju), kam seko mirstība no kolorektālās daļas ļaundabīgiem audzējiem (679 jeb 35,5 uz 100 000 iedzīvotāju), limfoīdo, asinsrades un radniecīgu audu ļaundabīgiem audzējiem (438 mirušie jeb 22,9 uz 100 000 iedzīvotāju), krūts vēža (426 jeb 41,3 uz 100 000 sieviešu) un kuņģa vēža (396 jeb 20,7 uz 100 000 iedzīvotāju). Katrā no grupām ir dažādas tendences, tāpat tās atšķiras pa reģioniem (skat. 1. tabulu)²⁹.

1. tabula. Mirstība no izplatītākajām ļaundabīgo audzēju lokalizācijām vidēji desmit gadu periodā (2010.–2019. gads) reģionos, uz 100 000 iedzīvotāju³⁰

Atšķirības pa reģioniem (ko varētu būt ietekmējusi gan pakalpojumu pieejamība, t.sk. sasniedzamība, gan sociāli ekonomiskie apstākļi un iedzīvotāju veselībpratība) raksturo onkoloģijas jomas rādītāju salīdzinošā vērtēšana veselības aprūpes sistēmas darbības snieguma novērtēšanas ietvarā³¹.

Latvijā no ļaundabīgajiem audzējiem vidēji ik gadu mirst 13 bērni un pusaudži (0–19 g.v.). Laika periodā no 2011. – 2020. gadam no ļaundabīga audzēja ir miruši 129 bērni: 34 vecuma grupa no 0–4 gadiem, 31 vecuma grupā no 5 – 9 gadiem, 24 – vecuma grupā no 10 – 14 un 40 pusaudži vecuma grupā no 15–19 gadiem.

Vecumā grupā no 0–14 gadiem visvairāk bērnu – 34 ir miruši no galvas smadzeņu ļaundabīga audzēja, 17 no leikozes, 7 no mezoteliālo un mīksto audu ļaundabīgajiem audzējiem, 5 no kaulu un locītavu skrimšļu ļaundabīgajiem audzējiem, 6 no nieres ļaundabīga audzēja, 4 no nehodžkina limfomas un pa 1 nāves gadījumam ir no aknu un intrahepatisko žultsceļu ļaundabīga audzēja, olnīcu ļaundabīga audzēja un ļaundabīgas ādas melanomas. Savukārt, vecuma grupā no 15–19 gadiem 9 pusaudži ir miruši no galvas smadzeņu ļaundabīga audzēja, 8 no leikozes, 8 no kaulu un locītavu skrimšļu ļaundabīgajiem audzējiem, 4 no nehodžkina limfomas, 2 no mezoteliālo un mīksto audu ļaundabīgajiem audzējiem, 2 no ļaundabīgas ādas melanomas, 1 neprecīzu apzīmētu, sekundāru un nelokalizētu ļaundabīgu audzēju grupā, 2 no aknu un intrahepatisko žultsceļu ļaundabīga audzēja un pa 1 nāves gadījumam no taisnas zarnas ļaundabīga audzēja, bronhu un plaušu ļaundabīga audzēja un olnīcu ļaundabīga audzēja.

Onkoloģiskās slimības pieder pie obligāti reģistrējamajām slimībām, un kopš 2008. gada informācija par onkoloģiskajiem pacientiem tiek uzkrāta Reģistrā. 2018. gadā Reģistrs tika iekļauts vienotajā veselības nozares elektroniskajā informācijas sistēmā (turpmāk – Veselības informācijas sistēma)³², kuras pārzinis ir NVD. Datus par pacientiem, kuriem diagnosticēta onkoloģiska slimība, ārstniecības iestādes sniedz tiešsaistē Veselības informācijas sistēmā. Diemžēl nepilnīgā datu apjoma dēļ šobrīd Veselības informācijas sistēmā uzkrātā informācija par saslimstību 2018. un 2019. gadā nav salīdzināma ar iepriekšējiem gadiem ne nacionālā, ne starptautiskā līmenī, līdz ar to turpmākajā statistikas datu aprakstā iekļauti Reģistra dati līdz 2017. gadam.

Saskaņā ar Reģistra datiem ik gadu vairāk nekā 11 tūkstošiem cilvēku Latvijā pirmreizēji tiek diagnosticēts ļaundabīgais audzējs (2017. gadā – 11762 jeb 605,6 uz 100 000 iedz.). Saslimstība ar ļaundabīgajiem audzējiem pakāpeniski pieaug, no 2010. gada līdz 2017. gadam - par 13%. Tas visdrīzāk skaidrojams gan ar izplatības pieaugumu saistībā ar populācijas novecošanos, gan ar diagnostikas uzlabošanos un pieejamību.

5. attēls. Saslimstība ar ļaundabīgiem audzējiem 2010. - 2017. gadā, uz 100 000 iedzīvotāju

Par diagnostikas uzlabošanos liecina arī pakāpeniskais agrīni atklāto gadījumu īpatsvara pieaugums – 2010. gadā ar 1. stadiju uzskaitē ņemti 22% pacientu, 2014. gadā – 29% pacientu, bet 2017. gadā – 30%. Ar nelielu tendenci samazināties, bet joprojām augsts saglabājas 3. stadijas gadījumu īpatsvars (2010. gadā 18%, 2014. gadā 17% un 2017. gadā 15%), bet 4. stadijā attiecīgi 22%, 21% un 18%. Jāuzsver, ka agrīna vēža atklāšana ir viens no būtiskiem faktoriem veiksmīgai terapijai un veselības atgūšanai.

Pirmā gada letalitāti un piecu gadu izdzīvotību³³ ietekmē dažādi faktori, piemēram, ļaundabīga audzēja lokalizācija, morfoloģija, terapijas iespējas. To būtiski ietekmē arī audzēja stadija diagnozes noteikšanas brīdī – 2017. gadā vēlīni diagnosticētajiem ļaundabīgiem audzējiem (4. stadijā) pirmā gada letalitāte bija 72%, bet agrīni diagnosticētiem audzējiem (1. stadijā) – 5,2%. Savukārt, piecu gadu izdzīvotība 4. stadijā 2013. gadā diagnosticētajiem audzējiem bija tikai 7,3%, bet 1. stadijā – 80%.

Biežāk izplatītās ļaundabīgo audzēju grupas būtiski ir analizēt arī dzimumu griezumā. Piemēram, vīriešiem biežāk tiek diagnosticēts prostatas (priekšdziedzera), plaušu, citi ādas ļaundabīgie audzēji (neskaitot melanomu) un zarnu ļaundabīgie audzēji (skat. 6. attēlu). 2017. gadā vīriešiem visbiežāk diagnosticēja priekšdziedzera ļaundabīgo audzēju (1286 gadījumi jeb 144,1 uz 100 000 vīriešu). Tam seko bronhu un plaušu ļaundabīgs audzējs (849 gadījumi jeb 95,1 uz 100 000 vīriešu), citi ādas ļaundabīgie audzēji (neskaitot ādas melanomu) (567 gadījumi jeb 63,5 uz 100 000 vīriešu) un zarnu ļaundabīgs audzējs (536 gadījumi jeb 60,0 uz 100 000 vīriešu). Turklāt saslimstība ar priekšdziedzera, plaušu, citiem ādas ļaundabīgiem audzējiem (neskaitot ādas melanomu), zarnu ļaundabīgu audzēju pēdējos gados ir pieaugusi, kas būtu skaidrojums arī ar pacientu vēršanos pie ārsta veselības pārbaudei un izmeklējumu, piemēram, PSA (prostatas specifiskais antigēns) analīzes veikšanu.

6. attēls. Izplatītākās pirmreizēji reģistrētās ļaundabīga audzēja diagnozes vīriešiem 2010.–2017. gadā, uz 100 000 iedzīvotāju

Sievietēm biežākie ir krūts, ādas ļaundabīgie audzēji (neskaitot ādas melanomu), resnās zarnas un dzemdes ķermeņa ļaundabīgie audzēji (skat. 7. attēlu). 2017.gadā sievietēm visbiežāk konstatēja krūts ļaundabīgu audzēju (1133 gadījumi jeb 107,9 uz 100 000 sieviešu), kam sekoja citi ādas ļaundabīgie audzēji (neskaitot ādas melanomu) - 896 gadījumi jeb 85,4 uz 100 000 un kolorektālais ļaundabīgais audzējs (595 gadījumi jeb 56,7 uz 100 000).

7. attēls. Izplatītākās pirmreizēji reģistrētās ļaundabīga audzēja diagnozes sievietēm 2010. – 2017. gadā, uz 100 000 iedzīvotāju

Nozīmīgu vietu sieviešu ļaundabīgo audzēju saslimstības lokalizāciju struktūrā ieņem dzimumspecifiskie ļaundabīgie audzēji: olnīcas, dzemdes kakls, dzemdes ķermenis. Dzemdes kakla ļaundabīgais audzējs ir otrajā vietā (aiz krūts ļaundabīgā audzēja) potenciāli zaudēto mūža gadu cēloņu grupā sievietēm. To galvenokārt ietekmē tas, ka tas attīstās un sievietes no tā mirst salīdzinoši agrākā vecumā nekā no citu lokalizāciju audzējiem. Šīs lokalizācijas ļaundabīgos audzējus var novērst, savlaicīgi diagnosticējot un veiksmīgi ārstējot priekšvēža stāvokļus. Neraugoties uz dzemdes kakla vēža skrīningu, pagaidām stabili pozitīva rādītāju dinamika nav novērojama. Nākotnē rādītājam būtu jāsamazinās ieviestās CPV vakcinācijas rezultātā.

Saslimstība ar ādas ļaundabīgajiem audzējiem (neskaitot ādas melanomu) dinamikā pieaug, kopš 2010.gada tā pieaugusi par 50%, 2017.gadā sasniedzot 87 gadījumus uz 100 000 iedzīvotāju. Daļēji tas varētu būt saistīts ar diagnostikas uzlabošanos. Augstāka saslimstība ar ādas ļaundabīgajiem audzējiem (neskaitot ādas melanomu) ir sievietēm, kas varētu būt skaidrojams ar diagnostikas un pakalpojuma pieejamības uzlabošanos, gan daļēji ar to, ka sievietes biežāk pārbauda dzimumzīmes un citus ādas veidojumus, jo mirstība dzimumu grupās būtiski neatšķiras. Mirstības rādītāji šo audzēju dēļ ir svārstīgi, bet kopumā būtiski nemainās.

Saslimstības ar ļaundabīgajiem audzējiem rādītāji, līdzīgi kā mirstības rādītāji, atšķiras arī reģionu griezumā; atšķirības ir 18% robežās,

salīdzinot ar vidējo rādītāju valstī. Augstākais saslimstības rādītājs ar ļaundabīgajiem audzējiem reģistrēts Kurzemes reģionā, turklāt tas būtiski nemainās arī, standartizējot pēc vecuma. Augstāks rādītājs varētu liecināt par labāku diagnostiku, tomēr, ņemot vērā arī salīdzinoši augstāko mirstību šajā reģionā, tas norāda uz augstāku ļaundabīgo audzēju izplatību Kurzemes reģionā.

8. attēls. Standartizētā saslimstība reģionos ar ļaundabīgajiem audzējiem 2017. gadā, uz 100 000 iedzīvotāju

Zemākā saslimstība ar ļaundabīgajiem audzējiem ir Zemgales reģionā. Dinamikā kopš 2010. gada saslimstības pieaugums vērojams visos reģionos.

9. attēls. Saslimstība ar ļaundabīgajiem audzējiem 2017. gadā reģionos, uz 100 000 iedzīvotāju, izplatītākās lokalizācijas

Lai gan reģionu griezumā izplatītākās lokalizācijas ir tās pašas, kas vidēji Latvijā, tomēr pastāv arī reģionālās atšķirības. Redzamākā atšķirība ir augstā ādas ļaundabīgo audzēju (t.sk. melanomas) izplatība Kurzemes reģionā³⁴.

Biežākā onkoloģiskā slimība bērna vecumā ir akūta limfoblastu leikēmija (ALL), veidojot 23% no visiem gadījumiem. Biežuma ziņā seko dažādas limfomas – hodžkina limfomas (HL) un nehodžkina limfomas (NHL), kopumā veidojot 18%. Tām seko centrālās nervu sistēmas (CNS), veidojot 14% no visiem solīdajiem audzējiem. Kaulu un mīksto audu ļaundabīgos audzējus novēro 8% no visiem bērnu vecuma solīdajiem audzējiem un biežāk tās ir osteosarkomas un Jūinga sarkomas – pārsvarā augstas malignitātes pakāpes audzēji, kas biežāk novērojami pusaudžu vecumā. Rabdomiosarkomas (RMS) un citi mīksto audu audzēji, akūtās mieloīdas leikēmijas (AML) un neiroblastomas katra veido vēl 6% no kopējā onkoloģisko slimību īpatsvara. Nieru ļaundabīgi audzēji, no kuriem bērnu vecumā visbiežāk sastop nefroblastomu jeb Vilmsa tumoru, veido 5% no visām onkoloģiskajām slimībām. Aptuveni 4 % no solīdajiem bērnu vecuma audzējiem ir dažādie dīgļšūnu audzēji, kuriem raksturīgākās lokalizācijas ir astes kaula rajons, vēdera dobums un dzimumdziedzeri. Langerhansa šūnu histiocitoze ir solīdais tumors ar mainīgu dabu, kuru tikai ļoti lokālas izplatības gadījumā var izārstēt ķirurģiski, veido vēl 4 % no visiem audzējiem bērnu vecumā. Aknu ļaundabīgi audzēji, retinoblastomas, melanomas, vairogdziedzera audzēji u.c. retie audzēji veido vēl aptuveni 6 % no kopējā bērnu vecuma audzēju īpatsvara (skat. 10. attēlu). Kopējais pacientu skaits, kas analizēts laika periodā no 2013.-2018.gadam, ir 284 gadījumi.

10. attēls. Onkoloģisko diagnožu īpatsvars bērniem Latvijā laikā no 2013.–2018. gadam, procentos

Jāņem vērā, ka katra saslimstība ar ļaundabīgajiem audzējiem ir atšķirīga bērnu vecuma grupās. Bērniem vecumā līdz vienam gadam relatīvi biežāk novēro neiroblastomas, retinoblastomas un akūtas mieloblastu leikēmijas. Bērniem vecumā no 1 - 5 gadiem visbiežāk sastop akūtas limfoblastu leikēmijas un nehodžkina limfomas. Hodžkina limfomas un kaulu audzēji ir biežākie solīdie audzēji bērniem vecumā pēc 10 gadiem. CNS audzēju sastopamība ir vienmērīga visās vecuma grupās³⁵.

11. attēls. Onkoloģisko slimību sadalījums pa vecuma grupām bērniem

2. Riska faktoru izplatība un ietekme

Pētījumos ir parādīts, ka noteikti riska faktori var palielināt cilvēka iespējas saslimt ar ļaundabīgu audzēju.

Vēža riska faktori, līdzīgi kā citu slimību riska faktori, ir iedalāmi tādos, kas nav ietekmējami (piemēram, vecums, iedzimtība), un tādos, kas ir kontrolējami/novēršami. Personām ar augstu iedzimtības risku jeb ģenētisku predispozīciju (piem., BRCA1/2 vai TP53 u.c. gēnu mutācijām) ir pieejamas atsevišķas skrīninga programmas un profilakses iespējas. Svarīgi, ka šādam personām onkoloģiskās slimības izpaužas agrīnākā vecumā (t.sk. bērnu un pusaudžu) un viņiem reti ir novēršami riska faktori. Līdz ar to, identificējot šādas personas un viņu radiniekus, ir iespējams mazināt saslimstību ar ļaundabīgu audzēju šajā grupā (gan pieaugušajiem, gan bērniem), kam būtu lielākā ietekme uz dzīvildzi.

Pie riska faktoriem, kas ir kontrolējami/novēršami, pieder vides faktori (piemēram, dažādu vielu iedarbība, starojums) un dzīvesveida paradumi (piemēram, smēķēšana, alkohola un narkotisko vielu lietošana, neveselīgs uzturs, mazkustīgs dzīvesveids, pārmērīga sauļošanās u.c.). Kā atsevišķu vēža veidu riska faktori atzīmējamas arī infekcijas slimības (piem., B un C vīrushepatīti, CPV infekcija).

Tiek lēsts, ka 40% vēža gadījumu ir profilaktiski novēršami³⁶. Primārā profilakse ļaundabīgo audzēju gadījumā pārsvarā nav specifiska un galvenokārt balstās uz riska faktoru ietekmes mazināšanu vai novēršanu, slimību profilakses un veselības veicināšanas pasākumiem. Rīcība vēža profilakses un veselīga dzīvesveida veicināšanas jomā kalpo arī cīņai pret aptaukošanos un citām neinfekcijas slimībām, piemēram, sirds un asinsvadu slimībām un cukura diabētu, jo tām ir kopīgi riska faktori. Ir zinātniski pierādīts, ka aptaukošanās un neveselīgs uzturs saistīts ar paaugstinātu daudzu lokalizāciju vēža saslimstības risku^{37, 38, 39, 40}. Turpretim pietiekama fiziskā aktivitāte tiek saistīta ar dažādu lokalizāciju vēža saslimstības riska samazināšanu, piemēram: resnās zarnas ļaundabīgs audzējs, krūts, dzemdes, urīnpūšļa, barības vada un kuņģa ļaundabīgs audzējs⁴¹.

Kā svarīgākie onkoloģisko slimību riska faktori Latvijā ir liekā ķermeņa masa un aptaukošanās, zems dārzeņu, augļu un ogu patēriņš populācijā, mazkustīgs dzīvesveids, smēķēšana un alkohola lietošana.

Lai sniegtu iedzīvotājiem atbalstu onkoloģisko slimību profilaksē, ir izstrādāts un publicēts informatīvs materiāls "Veselīga uztura ieteikumi onkoloģisko slimību profilaksei"⁴². Ļaundabīgo audzēju profilaksei veselīga uztura rekomendācijās tiek ieteikts ik dienu uzturā lietot dārzeņus, augļus un ogas, šķiedrvielām bagātus pilngraudu produktus, savukārt, ierobežot sarkanās gaļas, kūpinājumu un grilētas gaļas, kā arī sāls patēriņu⁴³.

Tāpat ir nozīmīgi ikdienā nodarboties ar regulārām fiziskām aktivitātēm. PVO rekomendē pieaugušajiem būt fiziski aktīviem vismaz 150 minūtes nedēļā, savukārt, bērniem tiek ieteiktas vismaz 60 minūtes katru dienu⁴⁴. Veselīga uztura un fizisko aktivitāšu veicināšanas pasākumi tiek plānoti jaunā politikas plānošanas dokumenta "Sabiedrības veselības pamatnostādnes 2021.-2027.gadam" ietvaros.

Latvijas iedzīvotāju (15-74.g.v.) veselību ietekmējošo paradumu pētījumu dati liecina, ka onkoloģisko slimību riska faktoru izplatība nemazinās, vērojamas atšķirības dzimumu griezumā.

2018. gadā liekā ķermeņa masa bija 34% iedzīvotāju (39% vīriešu un 31% sieviešu) un aptaukošanās - kopumā 24% (19% vīriešu un 28% sieviešu). Salīdzinot ar iepriekšējās aptaujas datiem 2016.gadā, novērojama situācijas pasliktināšanās abu dzimumu grupās⁴⁵. Aptaukošanās rādītājs (veicot mērījumus) Latvijā (24%) bija augstāks nekā Igaunijā (18%) un vidēji ES (9 valstīs 24%), tieši uz sieviešu rēķina. Tāpat aptaukošanās rādītājs pēc pašu ziņotajiem mērījumiem Latvijā (21%) ir augstākais starp Baltijas valstīm (Lietuvā 17%, Igaunijā 19%) un otrs augstākais ES (vidēji 17%). Latvija ir starp valstīm, kam pēdējo desmit gadu laikā vērojams lielākais šī rādītāja pieaugums⁴⁶.

Liekās ķermeņa masas (t.sk. aptaukošanās) rādītājs dinamikā pieaudzis arī skolēnu (11, 13 un 15 g.v.) vidū. Pieaugot vecumam, tas mazinās; augstāks tas ir zēniem visās vecuma grupās. Visaugstākais liekā svara īpatsvars 2018.gadā bija 11-gadīgiem zēniem (30%), viszemākais – 15-gadīgām meitenēm (13%)⁴⁷. Skolēnu aptaukošanās Latvijā (16%) ir zemāka nekā Igaunijā (19%) un vidēji ES (19%), bet nedaudz augstāka nekā Lietuvā (15%)⁴⁸.

Saskaņā ar Bērnu antropometrisko parametru un skolu vides pētījuma 2018./2019.mācību gada aptaujas datiem kopumā 23% (2015./2016. – 22%) septiņgadīgo skolēnu bija lieka ķermeņa masa un aptaukošanās, attiecīgi 24% zēnu un 22% meiteņu (2015./2016. - 24% zēnu un 19% meiteņu). Deviņgadīgu skolēnu īpatsvars ar lieku ķermeņa masu un aptaukošanos bija 25% (2015./2016. – 26%), attiecīgi 27% zēnu un 23% meiteņu (2015./2016. – 29% zēnu un 22% meiteņu).

Ļoti zema ir Latvijas iedzīvotāju fiziskā aktivitāte. 2018. gadā pietiekama fiziskā aktivitāte (pieaugušajiem vismaz 30 minūtes vismaz 4 reizes nedēļā) kopumā ir tikai 9% iedzīvotāju (15-74 g.v.) (10% vīriešu un 9% sieviešu), 2016.gadā kopumā bija 12% (13% vīriešu un 12% sieviešu)⁴⁹.

2017./2018. mācību gada aptaujas dati liecina, ka pietiekama fiziskā aktivitāte (vismaz 60 minūtes katru dienu) pēdējās nedēļas laikā ir bijusi 18,8% skolēnu (2013./2014. – 18,5%). Aptaujas rezultāti ļauj secināt, ka Latvijā skolēni savā brīvajā laikā ilgstoši skatās televizoru (ieskaitot video un DVD) visas nedēļas garumā. Vismaz četras stundas darba dienās televīzijas raidījumus, ieskaitot video un DVD, kopumā skatās piektdaļa skolēnu – 23%, bet nedēļas nogalēs gandrīz divreiz vairāk – 41% skolēnu. Pieaugot vecumam, šis rādītājs ievērojami pieaug⁵⁰.

Laika periodā no 2016. līdz 2018. gadam ir pasliktinājušies arī uztura paradumi. Katru dienu uzturā svaigus dārzeņus lieto kopumā 37% iedzīvotāju (31% vīriešu un 42% sieviešu). Salīdzinot ar 2016.gadu, ir vērojams samazinājums. Vēl zemāks ir augļu un ogu patēriņš – katru dienu tās uzturā lieto 24% respondentu (19% vīriešu un 30% sieviešu), 2016.gadā kopumā 30% iedzīvotāju⁵¹.

Latvijas skolēnu veselības paradumu pētījuma 2017./2018. mācību gada aptaujas dati liecina, ka kopumā 27% (2013./2014. – 26%) 11, 13 un 15-gadīgu pusaudžu vismaz reizi dienā ēd augļus (24% zēnu un 29% meiteņu), un dārzeņus kopumā 27% skolēnu (2013./2014. – 26%); analizējot datus pa dzimumiem 24% zēnu (2013./2014. - 21%) un 30% meiteņu (2013./2014. – 30%)⁵².

Tabakas smēķēšana ir būtisks onkoloģisko slimību riska faktors⁵³ un galvenais cēlonis bronhu un plaušu ļaundabīgā audzēja attīstībai. Šīs lokalizācijas ļaundabīgais audzējs ir viens no galvenajiem ļaundabīgo audzēju izraisītas mirstības cēloņiem, kā arī viens no biežāk diagnosticētajiem ļaundabīgajiem audzējiem, īpaši vīriešiem, ņemot vērā to, ka smēķēšanas paradums ilgstoši ir bijis būtiski izplatītāks vīriešu populācijā. Vērtējot dinamikā, novērojama pozitīva virzība smēķēšanas izplatības jomā. Salīdzinot ar 2016. gada aptaujas datiem, samazinājies ikdienas smēķētāju īpatsvars no kopumā 33% līdz 24% 2018. gadā. Analizējot datus dzimumu grupās, vērojams samazinājums abiem dzimumiem – 38,3% vīriešu (2016. – 48,4%) un 12% sieviešu (2016. – 20%)⁵⁴. Neraugoties uz samazinājumu, šis rādītājs Latvijā joprojām ir būtiski augstāks nekā Baltijas valstīs (Igaunijā 17%, Lietuvā 20%)⁵⁵.

Pēdējās Latvijas skolēnu veselības paradumu pētījuma aptaujās, sākot no 2013./2014. mācību gada, būtiski samazinājies regulāri smēķējošu pusaudžu īpatsvars. Samazināšanās tendenci noteica regulāro smēķētāju prevalences (kontingenta) izmaiņas 13 un 15-gadīgajiem skolēniem: 3% 13-gadīgiem zēniem (11% 2010.gadā) un 13% 15-gadīgiem zēniem (32% 2010.gadā), 2,7% 13-gadīgām meitenēm (7,4% 2010.gadā) un 12% 15-gadīgām meitenēm (22% 2010.gadā). 2017./2018. mācību gada aptaujā skolēniem tika jautāts par elektroniskās cigaretes lietošanu dzīvē vispār un pēdējo 30 dienu laikā. Kopumā savā dzīvē vismaz vienu dienu elektronisko cigareti ir lietojuši 27% skolēnu, attiecīgi 31,1% zēnu un 22,3% meiteņu. Augstākais skolēnu īpatsvars, kuri savā dzīvē ir lietojuši kaut vienu dienu elektronisko cigareti, ir 15-gadīgo grupā – 47% (13-gadīgo – 28% un 11-gadīgo – 7,6%). Pēdējo 30 dienu laikā vismaz vienu dienu elektronisko cigareti ir lietojuši 9,6% skolēnu, attiecīgi 12% zēnu un 6,8% meiteņu, un augstākā izplatība abiem dzimumiem ir 15-gadīgo skolēnu grupā.

Pēdējos gados būtiski izdevies samazināt pasīvo smēķēšanu darba vietās (vismaz stunda piesmēķētā telpā): no 14% 2010. gadā uz 4% 2018. gadā. Lai gan būtiski sarucis arī to iedzīvotāju īpatsvars, kuri pakļauti pasīvajai smēķēšanai mājās (no 45% 2010. gadā uz 26% 2018. gadā), tas joprojām ir ļoti augsts⁵⁶.

Tāpat pēdējos gados gan Eiropā, gan Latvijā ir ienākuši arī citi dažādi tabaku un nikotīnu saturoši produkti, kā, piemēram, karsējamā tabaka, kas lietojama karsēšanas ierīcēs, un nikotīnu saturoši beztabakas spilventiņi, kas tiek piedāvāti kā alternatīvie produkti tradicionālajiem tabakas izstrādājumiem un ir kļuvuši populāri jauniešu vidū. PVO vēl šobrīd tiek veikti pētījumi par jaunievesto tabakas izstrādājumu, tai skaitā karsējamās tabakas un nikotīnu saturošo produktu ietekmi uz veselību. Ņemot vērā iepriekšminēto un arī pieejamos pētījumus, kas apstiprina tabakas un nikotīna negatīvo ietekmi uz veselību, Jaunajās pamatnostādnēs ir iekļauti uzdevumi, lai noteiktu stingrāku tabakas un nikotīna saturošu izstrādājumu regulējumu, lai mazinātu šādu produktu pieejamību, tiešu un netiešu šādu produktu reklāmu, mārketingu – šī iemesla dēļ šajā plānā nav iekļauti specifiski pasākumi tabakas kontroles politikas jomā. Palīdzības saņemšana smēķēšanas atmešanā ievērojami palielina smēķēšanas atmešanas varbūtību. Bez palīdzības, smēķēšanu veiksmīgi izdotas atmest retāk, savukārt smēķēšanas atmešanas farmakoloģiskie līdzekļi un profesionāls atbalsts var dubultot smēķēšanas atmešanas varbūtību. Latvijā jau vairākus gadus sekmīgi darbojas konsultatīvais tālrunis smēķēšanas atmešanai. Lai nodrošinātu vienu no atbalsta veidiem – konsultācijas smēķēšanas atmešanas gadījumā, plānā paredzēts turpināt nodrošināt smēķēšanas atmešanas konsultatīvā tālruņa darbību, lai sniegtu iedzīvotājiem informāciju un atbalstu smēķēšanas atmešanas gadījumā.

Viens no būtiskiem vairāku onkoloģisko slimību riska faktoriem ir pārmērīga alkohola lietošana⁵⁷. Latvijā ir augstākais (12,6 litri 2018.gadā) absolūtā alkohola patēriņš (litros uz 15 gadus vecu un vecāku iedzīvotāju) starp Baltijas valstīm (Lietuvā 11,2 litri, Igaunijā 10,1 litri), kā arī tas būtiski pārsniedz ES vidējo (10 litri)⁵⁸. Saskaņā ar 2015. gada pētījuma datiem 44,5% iedzīvotāju (15-64 g.v.) pēdējā gada laikā ir lietojuši alkoholu pārmērīgā jeb riskantā veidā (2011. gadā 44%); vairāk šāda uzvedība raksturīga vīriešiem (2015. gadā 61%; 2011. – 62%) nekā sievietēm (2015. – 28%; 2011. – 26%)⁵⁹. Šie rādītāji ir augstāki nekā vidēji ES (33%) un Igaunijā (42%), tomēr zemāki nekā Lietuvā (49%)⁶⁰.

Pētījuma "Atkarību izraisošo vielu lietošanas paradumi un tendences skolēnu vidū ESPAD (European School Survey Project on Alcohol and Other Drugs) 2019" aptaujas dati rāda, ka 89% skolēnu (15-16 g.v.) kaut reizi dzīvē ir pamēģinājuši kādu alkoholisko dzērienu, kas ir tieši tikpat, cik 2015. gadā un kas joprojām ir viens no augstākajiem rādītājiem ESPAD pētījuma dalībvalstu vidū. Analizējot dzimumu griezumā, tie ir 87% zēnu un 91% meiteņu.

Pēdējo 12 mēnešu laikā alkoholiskos dzērienus vismaz vienu reizi ir lietojuši 75% skolēnu (80% zēnu, 70% meiteņu), saglabājoties rādītājam 2015. gada līmenī. Rādītājs, kas atspoguļo regulāru alkohola lietošanas paradumu nostiprināšanos (20 un vairāk reižu alkohola lietošanas gadījumu), gan ESPAD dalībvalstīs kopumā, gan Latvijā turpina samazināties. 2019. gadā Latvijā tas bija 10%. Latvijas meiteņu vidū ir lielāks to īpatsvars, kuras pēdējā gada laikā ir lietojušas alkoholiskos dzērienus 20 reizes un biežāk, sasniedzot 12%. Zēnu vidū šis rādītājs ir 8%.

Pēdējo 30 dienu laikā alkoholiskos dzērienus vismaz vienu reizi ir lietojuši 47% Latvijas skolēnu, kas ir tikpat daudz, cik ESPAD valstīs vidēji 2019. gadā. Salīdzinot ar 2015. gadu, šis rādītājs Latvijā ir nedaudz palielinājies – par 3,4 procentpunktiem. Vērtējot dzimumu griezumā, redzams, ka Latvijā nesenas alkohola lietošanas pieredze zēnu vidū četru gadu laikā ir saglabājusies nemainīga (42%), savukārt meitenēm pieaugusi par astoņiem procentpunktiem no 45 % līdz 53%.

2019.gadā 44% (skolēnu atzīst, ka savas dzīves laikā kaut reizi ir bijuši piedzērušies (2015. – 44%), vidēji ESPAD valstīs – 36%. Pēdējā mēneša laikā kā zēni, tā meitenes vienlīdz bieži atzinuši, ka bijuši piedzērušies (12%). Atbilstoši jauniešu atbildēm pēdējo 30 dienu laikā 36% (meitenes – 38%, zēni – 33%, pretēji iepriekšējo gadu rādītājiem) skolēnu bija izdzēruši piecas vai vairāk alkohola devas vienā iedzeršanas reizē (riskanta alkohola lietošana). Kopš 2007. gada šis rādītājs Latvijas skolēnu vidū samazinājies un 2019. gadā ir pietuvojies ESPAD dalībvalstu vidējam rādītājam (34%).

Lai samazinātu alkohola nodarīto kaitējumu sabiedrības veselībai, ierobežojot alkoholisko dzērienu lietošanas izplatību un radītās sekas, vienlaikus uzlabojot alkohola atkarības ārstēšanas un rehabilitācijas pakalpojumus, VM izstrādāja un 2020. gada 30. jūlijā Ministru kabinetā tika apstiprināts "Alkoholisko dzērienu patēriņa mazināšanas un alkoholisma ierobežošanas rīcības plāns 2020. – 2022. gadam" (turpmāk – Alkohola plāns). Alkohola plānā ir iekļauti pasākumi alkoholisko dzērienu pieejamības samazināšanai, kā arī alkoholisko dzērienu mārketinga un reklāmas ierobežošanai, izstrādājot atbilstošu normatīvo regulējumu, tāpat paredzēti sabiedrības izglītošanas pasākumi par alkoholisko dzērienu kaitīgo ietekmi uz veselību. Minētie pasākumi balstīti PVO labās prakses rekomendācijās "Best buys"⁶¹ alkohola kaitējuma mazināšanai, kā arī citu valstu pieredzē. Ņemot vērā, ka Jaunajās pamatnostādnēs ir iekļauti pasākumi sabiedrības izglītošanai par alkoholisko dzērienu kaitējumu veselībai, kā arī paredzētas speciālas programmas selektīvās profilakses attīstīšanai personām ar augstāku risku, šajā plānā specifiski pasākumi nav iekļauti.

III. Rīcības virzieni

1. Riska faktoru izplatības un ietekmes uz veselību mazināšana

Onkoloģisko slimību gadījumā svarīga ir profilakse, jo priekšvēža izmaiņas un ļaundabīgie audzēji agrīnās stadijās ne vienmēr rada sūdzības un tām nav specifisku simptomu. Profilaktiskās pārbaudes sniedz iespēju agrīni atklāt priekšvēža vai onkoloģiskās slimības un uzsākt savlaicīgu ārstēšanu. Atsevišķām ļaundabīgo audzēju lokalizācijām iespējama sekundārā profilakse - skrīnings, kas, mērķtiecīgi izmeklējot noteiktas iedzīvotāju riska grupas, palīdz ļaundabīgu audzēju savlaicīgāk diagnosticēt un līdz ar to arī veiksmīgāk ārstēt. Metodiski organizēta un uzraudzīta vēža skrīningprogramma var būtiski mazināt konkrētās slimības radīto slogu, mazinot kopējo slimības aktīvas terapijas ilgumu un intensitāti, uzlabojot dzīvildzi un dzīves kvalitāti. Skrīnings par efektīvu atzīts kolorektālajam, krūts un dzemdes kakla ļaundabīgajam audzējam⁶². Latvijā tiek īstenota valsts apmaksāta savlaicīgas vēža atklāšanas programma, kurā ir iekļautas trīs agrīnās vēža diagnostikas pārbaudes: krūts vēža izmeklējums ar mamogrāfijas metodi (vienu reizi divos gados sievietēm vecumā no 50 līdz 69 gadiem), dzemdes kakla vēža pārbaude (vienu reizi trijos gados sievietēm vecumā no 25 līdz 70), kolorektālā (zarnu) vēža pārbaude jeb slēpto asiņu izmeklējums fēcēs (vienu reizi gadā sievietēm un vīriešiem vecumā no 50 līdz 74 gadiem).

Krūts ļaundabīgā audzēja, kas ir sievietēm visbiežāk konstatētais audzējs, agrīnā diagnostikā skrīningam ir ļoti liela nozīme. 2020. gadā krūts vēža skrīninga atsaucība bija tikai 30%. Lai gan kopš 2010. gada (19%) skrīninga atsaucības rādītāji ir pieauguši, joprojām tie ir nepietiekami⁶³.

Saskaņā ar Latvijas iedzīvotāju veselību ietekmējošo paradumu pētījuma 2018. gada datiem 87% sieviešu vecumā no 50-68 gadiem pēdējo divu gadu laikā bija saņēmušas NVD uzaicinājuma vēstuli veikt bezmaksas mamogrāfiju, un pēdējo divu gadu laikā 68% šo sieviešu ir veikušas mamogrāfiju, izmantojot uzaicinājuma vēstuli uz valsts apmaksātu krūts vēža skrīningu. Tomēr 27% sieviešu to nav veikušas, kaut arī ir saņēmušas minēto uzaicinājuma vēstuli. Vairāk kā puse (58%) šo sieviešu kā iemeslu valsts apmaksātas mamogrāfijas neveikšanai minējušas, ka jūtas veselas un viņām nav nekādu sūdzību, 45% sieviešu pašas regulāri veicot krūšu pašpārbaudi⁶⁴.

Dzemdes kakla ļaundabīgais audzējs ir viens no izplatītākajiem ļaundabīgajiem audzējiem gados jaunākām sievietēm (25-45 gadu vecumā). Dzemdes kakla vēža skrīninga mērķis ir atklāt dzemdes kakla vēža priekšvēža stāvokļus vai slimību agrīnās stadijās (0, I, II stadija), kad atbilstoša ārstēšana ir efektīva (priekšvēža stāvokļu gadījumā slimību ar ļaundabīgu audzēju var novērst) un var uzlabot dzīves kvalitāti un izdzīvotību. Lai gan kopš 2010. gada atsaucība dzemdes kakla vēža skrīningam ir augusi (no 15% 2010. gadā līdz 34% 2020. gadā), tā tomēr ir nepietiekama⁶⁵. Jāņem vērā, ka daļa sieviešu izmeklējumus veic par privātajiem līdzekļiem, līdz ar to reālā populācijas aptvere precīzi nav zināma. Latvijas iedzīvotāju veselību ietekmējošo paradumu pētījuma 2018.gada dati rāda, ka 74% sieviešu vecumā no 25-67 gadiem pēdējo trīs gadu laikā bija saņēmušas NVD uzaicinājuma vēstuli veikt bezmaksas dzemdes kakla vēža skrīningu. 66% no šīm sievietēm tika veikušas dzemdes kakla vēža skrīningu, izmantojot NVD uzaicinājuma vēstuli. Savukārt, 18% no uzaicinājumu saņēmušajām sievietēm to nav veikušas. Kā iemesli tiek norādīti: jūtas veselas un nav nekādu simptomu (52%), nav brīva laika un ir pārāk aizņemtas (33%)⁶⁶.

Valsts apmaksāta zarnu ļaundabīga audzēja skrīninga programma tiek organizēta ar ģimenes ārstu starpniecību. Pēc oficiālajiem datiem šī skrīninga aptvere 2020. gadā ir tikai 15%⁶⁷. Saskaņā ar pētījuma datiem tikai 40% (33% vīriešu un 44% sieviešu) attiecīgās grupas iedzīvotāju ģimenes ārsts pēdējā gada laikā ir ieteicis veikt zarnu vēža skrīningu. 22% respondentu norāda, ka ģimenes ārsts izsniedzis nosūtījumu uz izmeklējumu, 18% saņēmuši no ārsta testa komplektu un informāciju par izmeklējuma veikšanu mājas apstākļos. Pēdējā gada laikā zarnu vēža skrīningu ir veikuši tikai 35% respondentu (27% vīriešu un 39% sieviešu) no tiem, kam ārsts ir ieteicis to veikt. Kā galvenie iemesli zarnu skrīninga neveikšanai ir informācijas trūkums par nepieciešamību veikt zarnu vēža skrīningu (67%) un tas, ka respondentiem nav nekādu sūdzību, jūtas labi (67%)⁶⁸.

Pēdējos gados ir pierādīts, ka arī vakcinācija ir efektīvs līdzeklis onkoloģisko slimību profilaksei. CPV izraisa dažādu lokalizāciju ļaundabīgos audzējus un vakcinācija dod iespēju ierobežot dažādu tipu CPV.

Igaunijas Tartu universitātes zinātnieki ir izvērtējuši CPV vakcīnas ietekmi uz sabiedrības veselību. Ņemto vērā to, ka sabiedrības veselības problēmas Igaunijā un Latvijā ir līdzīgas, šo pētījumu var attiecināt arī uz Latviju. Igaunijā veiktā pētījumā norādīts, ka 85-100% dzemdes kakla, 80-90% kolorektālā anālās zonas, 29-74% vaginālo un 35-40% mutes un rīkles ļaundabīgu audzēju ir saistīti ar CPV. Pēc PVO datiem 2001.gadā pasaulē bija 630 miljonu cilvēku (9-13%), kas inficējušies ar CPV. Igaunijas 2015.gada CPV vakcīnu izmaksu un efektivitātes pētījumā⁶⁹ aprēķināts, ka 10 000 divpadsmitgadīgu meiteņu vakcinācija novērstu 116–157 ar CPV saistītus audzēju gadījumus un 33–44 ar CPV saistītus nāves gadījumus.

ASV Nacionālais vēža institūts ir norādījis, ka, ņemot vērā to, ka CPV infekcija ir tik izplatīta, lielākā daļa cilvēku to iegūst īsi pēc tam, kad pirmo reizi kļūst seksuāli aktīvi. Arī persona, kurai ir bijis tikai viens dzimumpartneris, var iegūt CPV infekciju⁷⁰.

Šobrīd visplašāk izplatītais CPV izraisītais audzējs ir dzemdes kakla ļaundabīgais audzējs. Šī, līdzīgi kā citas onkoloģiskās slimības, ir hroniskā slimība, kas attīstās daudzu gadu laikā, tādējādi sieviete var saslimt pat 20-30 gadus pēc inficēšanās ar CPV.

Visbiežākie dzemdes kakla ļaundabīgā audzēja izraisītāji ir CPV 16. un 18. tips – aptuveni 70% no visiem dzemdes kakla ļaundabīgo audzēju gadījumiem saistīti tieši ar šiem CPV tipiem.

CPV izraisa dažādus audzējus, ne tikai dzemdes kakla ļaundabīgo audzēju: piemēram, balsenes papilomatozi maziem bērniem, kondilomas uz dzimumorgāniem; dzemdējot sieviete CPV var nodot savam bērnam. Šobrīd Latvijā pieejamā vakcīna pret CPV darbojas gandrīz pret visiem CPV vīrusu tipiem un ir iespējama profilakse pret ģenitāliju, galvas un kakla audzējiem, pret kuriem šobrīd nav pat metodes, kā tos laikus atklāt un citādi novērst.⁷¹

Plašai vakcinācijai ir potenciāls samazināt saslimstību ar CPV izraisītiem ļaundabīgiem audzējiem pasaulē vismaz par divām trešdaļām. Turklāt savlaicīga vakcinācija nākotnē var samazināt nepieciešamību izmantot medicīniskās aprūpes pakalpojumus: samazinās nepieciešamība veikt invazīvas procedūras (biopsijas), kas saistītas ar pārbaudēm pēc novirzēm dzemdes kakla skrīninga testēšanā. Tādējādi vakcinācija palīdz samazināt veselības aprūpes izmaksas.⁷²

Vakcinācija pasargā ne tikai vakcinēto indivīdu pret inficēšanos ar noteiktiem CPV vīrusu tipiem, bet vakcīna arī samazina vīrusa cirkulāciju sabiedrībā, tādējādi pasargājot tās personas, kuras nav vakcinētas. Tādējādi vakcinācijai pret CPV ir nozīme ne tikai meiteņu un sieviešu veselībai, bet arī puišu un vīriešu veselībai.

Vērtējot vakcinācijas pret CPV aptveri Latvijā, jāatzīmē, ka pēdējos gados pieaug meiteņu vakcinācijas atvere pret CPV, tomēr joprojām tā nav pietiekama, lai ierobežotu vīrusa cirkulāciju un panāktu sabiedrības aizsardzību pret CPV izraisītiem audzējiem. 2010.gadā pirmo poti pret CPV saņēma 49% meiteņu 12 gadu vecumā, 2019.gadā – 63%; 2020. gadā – 72%. Jāpiebilst, ka pa gadiem šī rādītāja tendence ir ļoti svārstīga. Pilnu vakcinācijas kursu pret CPV 2019. gadā bija saņēmuši 56% meiteņu, 2017.g. – 40%. Vakcinācijas atteikumu skaits ir pieaudzis no 13% – 2011. gadā līdz 20% – 2019.gadā.

CPV vakcinācijā galvenā loma ir ģimenes ārstiem, tāpēc būtiski ir veicināt ģimenes ārstu iesaisti CPV vakcinācijas aptveres palielināšanā. Ģimenes ārstiem aktīvāk uzrunājot un iesaistoties pusaudžu izglītošanā reproduktīvās veselības un vakcinācijas jautājumos, ir iespējams palielināt CPV vakcināciju pusaudžu vidū⁷³. Tādējādi ir jāturpina meiteņu vakcinācijas pret CPV veicināšana, kā arī ir jāpaplašina vakcinācijas pieejamība, paredzot arī zēnu no 12 gadu vecuma vakcināciju pret CPV.

Nolūkā mazināt riska faktoru izplatību un veicināt valsts organizēto ļaundabīgo audzēju skrīningu, SPKC ir īstenojis gan sabiedrības informēšanas kampaņas, gan izglītojošus pasākumus darbspējas vecuma iedzīvotājiem onkoloģisko slimību modrības veicināšanai, gan izstrādājis informatīvus materiālus. Vērtējot skrīninga aptveres pieaugumu pēdējos gados, jāsecina, ka lielākais pieaugums ir vērojams tieši 2017.–2019. gadā, kad tika īstenotas skaidrojošas kampaņas par skrīninga būtību un ieguvumiem. Līdz ar to jāsecina, ka, ļoti iespējams, īstenotās sabiedrības informēšanas kampaņas ir sniegušas ieguldījumu skrīninga aptveres pieaugumā, tomēr joprojām skrīninga aptvere nav pietiekama, tādēļ sabiedrības informēšanas kampaņas un citus sabiedrības informēšanas pasākumus ir nepieciešams turpināt.

Lai novērstu un samazinātu onkoloģisko slimību riska faktoru izplatību un ietekmi uz veselību, ir jāturpina veicināt iedzīvotāju veselīga dzīvesveida paradumi (veselīgs uzturs, pietiekama fiziskā aktivitāte, atkarību izraisošo vielu lietošanas mazināšana), īstenojot mērķtiecīgus slimību profilakses un veselības veicināšanas pasākumus dažādām mērķa grupām. Jāņem vērā, ka veselīga dzīvesveida paradumu veicināšanas ietekmi uz onkoloģisko slimību izplatības samazināšanos būs iespējams novērtēt, analizējot situācijas izmaiņas ilgtermiņā. Vienlaikus riska faktoru izplatības mazināšanā, kā arī iedzīvotāju veselības veicināšanas un slimību profilakses pasākumu īstenošanā (t.sk. skrīnings, vakcinācija, kā arī savlaicīga vēršanās pēc veselības aprūpes), būtiska loma ir iedzīvotāju veselībpratībai. Tā ietver ne tikai informētību, bet arī cilvēka spēju izprast informāciju par veselību, veselīga dzīvesveida paradumu nozīmi, riska faktoriem, veselības aprūpes pakalpojumiem, kā arī prasmes šo informāciju pielietot, lai pieņemtu atbilstošus un savai veselībai nozīmīgus lēmumus.

Jauno pamatnostādņu galvenais mērķis ir uzlabot Latvijas iedzīvotāju veselību, pagarinot labā veselībā nodzīvoto mūžu, novēršot priekšlaicīgu mirstību un mazinot nevienlīdzību veselības aprūpē. Jauno pamatnostādņu vieni no izvirzītajiem apakšmērķiem ir nodrošināt iedzīvotājiem iespēju saglabāt un uzlabot savu veselību, samazinot neinfekcijas slimību riska faktoru un traumatisma negatīvo ietekmi, vienlaikus īstenojot veselības veicināšanas un slimību profilakses pasākumus veselīgas, drošas dzīves un darba vides attīstīšanai, kā arī mazināt infekcijas slimību izplatīšanās riskus un to ietekmi uz sabiedrības veselību. Minēto apakšmērķu ietvaros tiek plānots īstenot dažādas veselīgu dzīvesveidu veicinošas aktivitātes un pasākumus saistībā ar galveno veselību ietekmējošo riska faktoru mazināšanu – sabalansēts uzturs, pietiekama fiziskā aktivitāte, atkarību profilakse, psihoemocionālā veselība, infekciju slimību profilakse, vides veselība u.c. Tāpat tiek plānots veicināt veselības komunikācijas un iedzīvotāju veselībpratības, tostarp digitālās veselībpratības, pilnveidošanu, tā paaugstinot iedzīvotāju rūpes par savu veselību. Vienlaikus plānots uzlabot sabiedrības informēšanu par aktualitātēm nozarē, veselības aprūpes pakalpojumu saņemšanas iespējām, izglītot iedzīvotājus par konkrētām slimībām, blakusslimībām, veselības problēmu savlaicīgu atpazīšanu hronisku slimību gadījumā u.c. pasākumi.

Lai nedublētu pasākumus vairākos politikas plānošanas dokumentos, šajā Plānā rīcības virzienā "Riska faktoru izplatības un ietekmes uz veselību mazināšana" nav iekļauti VM plānotie Jauno pamatnostādņu pasākumi sabiedrības izglītošanai un riska faktoru ietekmes uz sabiedrības veselību mazināšanai.

Identificētās problēmas/ izaicinājumi:

• Latvijā ir augsta saslimstība un mirstība no neinfekcijas slimībām (t.sk. onkoloģiskām slimībām), kuru attīstību lielā mērā ietekmē cilvēka dzīvesveids (uztura paradumi, fiziskās aktivitātes un atkarību izraisošo vielu lietošana) un ar to saistītie riska faktori.

• Salīdzinoši zems savlaicīgi 1. un 2. stadijā atklātu ļaundabīgo audzēju īpatsvars.

• Onkoloģisko slimību riska faktori (aptaukošanās, nepietiekama fiziskā aktivitāte, neveselīgs uzturs, smēķēšana, alkohola lietošana) ir izplatīti Latvijas iedzīvotāju vidū.

• Ir jāveicina Latvijas iedzīvotāju veselībpratība: ne tikai informētība par riska faktoriem, bet arī motivācija mainīt savu uzvedību un paradumus.

• Nepietiekama sabiedrības CPV vakcinācijas aptvere.

• Latvijā pret CPV tiek vakcinētas tikai meitenes.

• Personām ar augstu iedzimtības risku jeb ģenētisku predispozīciju (piemēram, BRCA1/2 vai TP53 u.c. gēnu mutācijām) ģenētiķu konsultācija un padziļināta ģenētiskās izmeklēšanas pieejamība ir ierobežota.

2. Visaptveroša valsts organizētā vēža skrīninga pilnveidošana

Reģistra uzskaitē 2017. gada beigās bija 77341 pacients ar onkoloģisku diagnozi. Desmit gadu periodā (no 2007.–2017. gadam) tas pieaudzis par 38%. Tas varētu būt skaidrojams ar skrīninga ieviešanu, arvien efektīvākas diagnostikas un ārstēšanas iespēju pieejamību. Slimību atklājot agrīni, daļā gadījumu iespējama pilnīga izārstēšana, bet daļā – būtisks dzīves pagarinājums. Pieaug agrīni atklāto gadījumu īpatsvars, kā arī pakāpeniski pieaug arī onkoloģisko pacientu novērotā piecu gadu izdzīvotība.

Kopš 2009.gada Latvijā tiek īstenota ļaundabīgā audzēja savlaicīgas atklāšanas programma jeb vēža skrīnings, ņemot vērā ES Padomes 2003.gadā pieņemtās rekomendācijas visām ES dalībvalstīm ieviest organizētu krūts vēža, dzemdes kakla vēža un kolorektālā vēža skrīningu.

Šobrīd Latvijā nav visaptverošas onkoloģisko slimību uzraudzības institūcijas (metodiskā daļa), kura pārraudzītu un organizētu vēža skrīningu, tai skaitā monitorētu skrīninga kvalitāti. Iesaistītās institūcijas, atbilstoši kompetencei, nodrošina atsevišķas organizētā skrīninga tehniskās funkcijas, tādējādi iztrūkst vienota vēža skrīninga koordinācijas un uzraudzības vadība, līdz ar ko nav iespējams izsekot visiem skrīninga procesiem, kā arī valstī nav izveidota metodiskā vadība onkoloģijas nozarē kopumā.

Būtiska nozīme ir regulāra ļaundabīgā audzējā profilaktisko pārbaužu veikšanai, jo priekšsvēža izmaiņas nerada sūdzības un tām nav simptomu. Profilaktiskās pārbaudes sniedz iespēju gūt pārliecību par veselības stāvokli, savukārt, gadījumā, ja tiek atklāta slimība – uzsākt savlaicīgu ārstēšanu. Metodiski organizēta un uzraudzīta vēža skrīningprogramma var būtiski mazināt konkrētās slimības radīto slogu, mazinot kopējo slimības aktīvas terapijas ilgumu un intensitāti, uzlabojot dzīvildzi un pacienta dzīves kvalitāti. Šobrīd iedzīvotāju atsaucība dalībai vēža skrīningā pakāpeniski palielinās, taču tā nav pietiekama (skat. 2. tabula), lai atbilstu Eiropas vadlīnijās par vēža skrīningu noteiktajam minimālajam atsaucības rādītājam – vismaz 45%. Ģimenes ārstiem organizējot, uzaicinot un strādājot individuāli ar mērķa grupas pacientiem ir sasniedzama augstāka valsts organizētā vēža skrīninga aptvere. Līdz ar to liela nozīme ir ģimenes ārstu prakšu iesaistei valsts organizēto vēža skrīningprogrammu koordinācijā un uzraudzībā. Lai palielinātu organizētā vēža skrīninga aptveres rādītājus, kas ir viens no svarīgākajiem Plāna uzdevumiem, VM ieskatā ir augsti efektīvu valsts organizētā vēža skrīninga programmu ieviešana, nodrošinot skrīninga pakalpojumu sistēmisku kvalitātes kontroli un uzraudzību visos skrīninga etapos, kā arī ieviest skrīninga procesa metodisko vadību, kas atbilstoši ES rekomendācijām ir obligāti priekšnosacījumi organizētā vēža skrīningā.

Pamatojoties uz augstāk minēto, kā arī, izvērtējot esošās SPKC un NVD kompetences veselības aprūpes jomā, VM jau 2019. gadā bija uzsākusi darbu un sagatavojusi grozījumus Pacientu tiesību likumā⁷⁴ ar mērķi piešķirt SPKC tiesības apstrādāt pacientu datus organizētā vēža skrīninga uzraudzības un kvalitātes kontroles nolūkos. Ņemot vērā, ka lielākā onkoloģisko pacientu plūsma ir RAKUS Latvijas Onkoloģijas centrā, kurā ik gadu ārstējas apmēram 80% no visiem onkoloģiskajiem pacientiem, VM plāno arī Latvijas Onkoloģijas centra iesaisti skrīninga metodiskajā vadībā.

2. tabula. Skrīninga atsaucības rādītāji⁷⁵

Uzlabojot agrīnu zarnu jeb kolorektālo ļaundabīgo audzēju diagnostiku, VM, ņemot vērā pieejamos finanšu un cilvēkresursus, izvērtēs iespēju primāri nozīmēt kolonoskopiju pacientu grupai vecumā no 50 gadiem, kurai ir augsts risks saslimst ar zarnu jeb kolorektālo ļaundabīgo audzēju, neveicot slēpto asiņu testu. Kolonoskopija ir visprecīzākā un informatīvākā izmeklēšanas metode, ar kuras palīdzību var izmeklēt resno zarnu no iekšpuses un savlaicīgi diagnosticēt un ārstēt resnās un taisnās zarnas slimības. Tāpat ir nepieciešams izstrādāt vienotus (standartizētus) zarnu jeb kolorektālā ļaundabīgā audzēja skrīninga kolonoskopijas standartus (protokolus), lai kolonoskopijas laikā resnā zarna tiktu izmeklēta visā tās garumā un lai mazinātu viltus negatīvu izmeklējumu skaitu, kā arī pārskatīt esošos skrīninga kolonoskopijas tarifus un šim mērķim ieplānotu nepieciešamo papildus finansējumu.

Papildus, lai veicinātu iedzīvotāju atsaucību veikt zarnu jeb kolorektālo ļaundabīgo audzēju profilaktisko pārbaudi reizi gadā, VM plāno īstenot pilotprojektu un izsūtīt uzaicinājuma vēstules uz personas deklarēto dzīvesvietas adresi vai uz personas oficiālo elektronisko adresi, ja persona ir oficiālās elektroniskās adreses lietotāja, līdzīgi, kā tas ir krūts un dzemdes kakla vēža skrīningā. Vienlaikus veicot atkārtotus uzaicinājumus uz izmeklējumu, ja izmeklējums nav veikts noteiktā laika periodā. Pilotprojekta mērķis ir rast optimālāko pacientu uzrunāšanas veidu zarnu jeb kolorektālā ļaundabīgā audzēja profilaktisko pārbaužu veikšanai.

Savukārt, lai uzlabotu mamogrāfijas pakalpojumu sniegto kvalitāti, būtiski ieviest standartizētu mamogrāfijas attēlu vērtēšanas sistēmu, izmantojot BI-RAD klasifikācijas sistēmu. BI-RAD klasifikācijas sistēmu svarīgi ieviest visās ārstniecības iestādes, kuras sniedz mamogrāfijas pakalpojumus. Sākotnēji VM sadarbībā ar NVD veiks pilotprojektu klīnisko universitāšu slimnīcās RAKUS un PSKUS, ar mērķi nodrošināt BI-RAD sistēmas testēšanu, identificēt būtiskākās problēmas un novērst tās. Jaunās klasifikācijas sistēmas mērķis ir strukturēta apraksta izveidošana mamogrāfijā, kas nodrošinās, ka turpmāk visas ārstniecības iestādes, kuras sniedz mamogrāfijas pakalpojumus, mamogrāfijas attēla aprakstīšanu veiks vienādi (tiek izstrādāta vienota apraksta veidlapa). Vienlaikus nepieciešams arī pārskatīt esošos tarifus skrīninga mamogrāfijas attēlu aprakstīšanā, jo, veicot aprakstu, ārstam ir jāizvērtē iepriekšējo mamogrāfiju attēli un apraksti.

VM plāno pilnveidot esošo valsts organizētā vēža skrīninga programmu, nodrošinot skrīninga pakalpojumu sistēmisku kvalitātes kontroli un uzraudzību visos skrīninga etapos, kā arī nodrošināt skrīninga procesa metodisko vadību, kas atbilstoši ES rekomendācijām ir obligāti priekšnosacījumi organizētā vēža skrīningā. Lai to nodrošinātu, VM ieskatā būtu jāizveido vēža skrīninga procesu metodiskā daļa, kura organizē un koordinē skrīninga procesu valstī, kā arī jāievieš skrīninga kvalitātes kontroles sistēma un uzraudzība. Vienlaikus jāatzīmē, ka ne visās Eiropas valstīs ir ieviestas valsts organizētas vēža skrīninga programmas.

VM skatījumā būtiski ir turpināt pēctecību valsts organizētā vēža skrīninga pilnveidošanā, izskatot iespēju veikt auditu arī dzemdes kakla un zarnu jeb kolorektālā ļaundabīgā audzēja programmai, ar mērķi noskaidrot esošo situāciju skrīninga pakalpojuma nodrošināšanā, identificēt būtiskākās problēmas un sagatavot ieteikumus pakalpojuma uzlabošanai. Vienlīdz svarīgi ir izstrādāt arī kvalitātes kritērijus un pacienta klīniskos ceļus katrai vēža skrīninga programmai, nodrošinot efektīvas organizētas vēža skrīninga programmas ieviešanu valstī.

Identificētās problēmas/ izaicinājumi:

• Nepietiekama iedzīvotāju atsaucība valsts organizētajiem ļaundabīgo audzēju skrīningiem.

• Nepietiekama ģimenes ārstu iesaiste valsts organizēto ļaundabīgo audzēju skrīninga programmās.

• Nepietiekama primārās veselības aprūpes ārstu iesaiste, veicot profilaktiskās apskates nepietiekami izvērtēts onkoloģisko slimību risks.

• Nav precīzi definēts pacieta klīniskais ceļš, veicot skrīninga un pēcskrīninga izmeklējumus.

• Valsts organizētā skrīninga programmā nav ieviesta skrīninga pakalpojumu kvalitātes kontrole un uzraudzība, kā arī skrīninga procesa metodiskā vadība, kā to rekomendē Eiropas vadlīnijas dzemdes kakla vēža, kolorektālā vēža un krūts vēža skrīninga kvalitātes nodrošināšanai.

• Nav izveidota institūcija, kas pārrauga un kontrolē visus organizētā vēža skrīninga etapus.

• Iztrūkst sistēmiskas kvalitātes kontroles visos skrīninga etapos, kas ir obligāts priekšnoteikums organizētā vēža skrīningā.

• Nav vienotas organizētā vēža skrīninga datu platformas, kas ļautu analizēt skrīninga efektivitāti un būt par pamatu kvalitātes kontrolei, kā arī salīdzināt iepriekšējo gadu skrīninga rezultātus.

3. Ārstniecības kvalitātes un pieejamības uzlabošana

Situācija, kad pacientiem ar aizdomām par onkoloģisku slimību ārstēšanās vai dinamiskās novērošanas laikā ilgstoši jāatrodas gaidīšanas rindās uz izmeklējumiem, speciālistu konsultācijām un plānveida ārstēšanos stacionārā, ir nepieņemama, jo novēlota diagnostika un ārstēšana ir papildu negatīvs faktors visā turpmākajā ārstēšanās procesā. Ilgs gaidīšanas laiks veselības aprūpes pakalpojumu saņemšanai būtiski ietekmē arī pakalpojumu pēctecības un nepārtrauktības nodrošināšanas iespējas. Ja pacientam nav iespējams nodrošināt pēctecīgu veselības aprūpi (savlaicīga slimības atklāšana, specializēta ārstēšana un atbilstoša rehabilitācija), nav iespējams pilnvērtīgi nodrošināt veselības rādītāju uzlabošanos.

Ņemot vērā pieejamo veselības aprūpes finansējumu un cilvēku resursus, no 2016.gada 1.oktobra veselības nozarē ir veiktas būtiskas izmaiņas, lai uzlabotu pacientu ar onkoloģiskām slimībām ātrāku un efektīvāku slimību diagnostiku un nodrošinātu iespēju uzsākt savlaicīgu ārstēšanu.

3.1. Agrīna diagnostika

Onkoloģisko slimību gadījumā būtiska nozīme ir agrīnai diagnostikai un savlaicīgi uzsāktai ārstēšanai, tādēļ "zaļais koridors" jeb iespēja saņemt no valsts budžeta līdzekļiem apmaksātus veselības aprūpes pakalpojumus ātrākos termiņos ir būtisks uzlabojums veselības aprūpes organizēšanā. Ir paplašināta diagnostikas pieejamība pacientiem ar aizdomām par onkoloģisku slimību. Ieviešot "zaļā koridora" principu, ir pieaudzis pirmreizēji atklāto ļaundabīgo audzēju skaits no 50% 2015.gadā līdz 55% 2017.gadā, kā arī tiek biežāk diagnosticēta ļaundabīgā audzēja 1. un 2. stadija. Tāpat uzlabota ļaundabīgo audzēju sekundārā diagnostika jeb kārtība kādā ārstniecības iestāde, kurā personai veikta ļaundabīgo audzēju primārā diagnostika, nodrošina konsultāciju pie ārsta speciālista. Šobrīd, atbilstoši rindu veidošanas nosacījumiem, sekundārās ambulatorās onkoloģijas pakalpojumiem ir jābūt nodrošinātiem ne vēlāk kā 10 darbdienu laikā no dienas, kad persona vērsusies ārstniecības iestādē pakalpojuma saņemšanai.

Ņemot vērā augstāk minēto, ja ārstniecības iestādē gaidīšanas laiks ārstu – speciālistu konsultācijām vai diagnostiskajiem izmeklējumiem ir garāks par 10 kalendārajām dienām, ārstniecības iestādei ir jāveido "logi" "zaļā koridora pacientiem" savlaicīga pakalpojuma saņemšanai. Lai pacienti pēc diagnozes noteikšanas savlaicīgi saņemtu ārstēšanu, ir jānosaka maksimālie gaidīšanas laiki veselības aprūpes pakalpojumu saņemšanai.

Savlaicīgai bērnu onkoloģiskās slimības diagnozei un ārstēšanas uzsākšanai ir nozīmīga gan primārās aprūpes speciālistu, gan vecāku izglītotība par onkoloģiskas slimības agrīniem simptomiem bērnam, kuri var būt nespecifiski un līdzināties daudz biežāk sastopamām labdabīgām slimībām. Šo apstākli sarežģī fakts, ka bērnu vecuma audzējiem ir raksturīgs īsāks latentais periods un straujāka augšana. Zinātniskās publikācijās vidējais laiks no simptomu parādīšanās līdz diagnozei leikēmijas gadījumā ir trīs nedēļas, CNS audzēju gadījumā deviņas nedēļas, nepilnas 12 nedēļas citu solīdo audzēju gadījumā. Tā kā bērniem ļaundabīgi audzēji ir reti sastopami, vairumam ģimenes ārstu ļaundabīgā audzēja atklāšana bērnam visā darba mūžā var gadīties tikai vienu reizi, līdz ar to nav iespējams uzkrāt pietiekamu pieredzi bērnu onkoloģijas gadījumu atpazīšanā⁷⁶.

Lai nodrošinātu agrīnu ļaundabīgu audzēju diagnosticēšanu bērniem, primārās aprūpes ārstiem ir jābūt ļoti piesardzīgam un ar labām objektīvās izmeklēšanas prasmēm, tādēļ vēlami izglītojoši pasākumi primārās aprūpes speciālistiem un sabiedrībai, īpaši uzsverot brīdinošos simptomus (t.i. "sarkanā karoga simptomus"), kas varētu liecināt par augstu onkoloģiskas slimības varbūtību bērnam. Dati no starptautiskiem pētījumiem liecina, ka laiku līdz diagnozei papildus paildzina novēlota pacienta novirzīšana uz specializētu bērnu onkoloģijas centru. Latvijā šāds onkoloģijas centrs bērnu vecuma audzējiem ir tikai BKUS, tādēļ primārās aprūpes speciālistiem jānodrošina skaidrs klīniskais ceļš bērna nekavējošai novirzīšanai uz BKUS.

Savukārt vecākus būtu jāinformē par pazīmēm un simptomiem, pie kuriem nevajadzētu vilcināties vest bērnu pie ārsta. Ir jāvairo vecāku informētība par bērnu ļaundabīgajiem audzējiem, lai ne vecāki, ne ārsti nepalaistu garam slimību tās agrīnā stadijā.

Lai uzlabotu diagnostikās radioloģijas izmeklējumu pakalpojuma kvalitāti valstī kopumā, VM pēc kopīgām pārrunām ar onkoloģijas jomas speciālistiem ir secinājusi, ka diagnostiskajā radioloģijā ir nepieciešami vienoti izmeklēšanas protokoli. Tādēļ VM jau 2020. gada sākumā uzsāka pārrunas ar Latvijas Radiologu asociāciju, lai izskatītu iespējas izstrādāt standartizētus diagnostiskās radioloģijas protokolus konkrētām lokalizācijām. Latvijas Radiologu asociācijas viens no mērķiem ir veicināt diagnostiskās radioloģijas attīstību Latvijā, sadarboties ar valsts institūcijām radioloģijas jomā, kā arī piedalīties radioloģiskās izmeklēšanas algoritmu izstrādē un pilnveidošanā. Ņemot vērā minēto un plašo diagnostikās radioloģijas izmeklējumu apjomu, sākotnēji protokolus varētu izstrādāt konkrētām lokalizācijām, piemēram, zarnu jeb kolorektālajam ļaundabīgajam audzējam, kuņģa vai aizkuņģa dziedzera ļaundabīgajam audzējam. Pēc sākotnējām aplēsēm, lai izstrādātu vienotus standartizētus diagnostikās radioloģijas protokolus, ir jārod papildu finansējuma iespējas to izstrādei.

Tāpat nozīmīgs diagnostiskās radioloģijas kvalitātes faktors ir iespēja visus izmeklējumu attēlus nolasīt jebkurā ārstniecības iestādē pie atbilstošas darba stacijas, kā arī speciālistam - iespēja redzēt pacienta iepriekšējos izmeklējumu attēlus, ja tādi ir veikti. Tas būtiski samazinātu otrreizēji veikto radioloģisko izmeklējumu skaitu, kā rezultātā viennozīmīgi ietaupot kopējo veselības aprūpes finansējumu. Savukārt, lai nodrošinātu šādu tehnoloģisko risinājumu pie tik liela informācijas apjoma, kādi ir radioloģisko izmeklējuma attēli, ir jāizvērtē vienota digitālo attēlu centrāla arhīva (platformas) izveides iespējas, tai skaitā, Latvijā veikto skrīninga mamogrāfijas attēlu saglabāšanai. IT risinājumu pilnveide un attīstība nodrošinātu pieejamību radioloģisko izmeklējuma attēlu interpretācijai, uzlabotu vēža skrīninga kvalitāti un samazinātu pēc skrīninga izmeklējuizmaksas, jo būtu iespējams nodrošināt otrā mamogrāfijas attēla neatkarīgu interpretāciju. Attēlu pieejamība samazinātu vēža skrīninga negatīvās sekas – hipo un hiperdiagnostikas iespējamību un nepieciešamību pēc papildus vai atkārtotiem izmeklējumiem, kā arī nodrošinātu efektīvu multidisciplināro konsīliju organizāciju.

Bērnu vecuma ļaundabīgo audzēju korektai radioloģiskai, histopatoloģiskai un laboratoriskai izmeklēšanai izšķiroša nozīme ir uzkrātajai pieredzei, kas ir atkarīga no gadījumu skaita. Latvijas mērogā bērnu onkoloģijā nelielās populācijas un, līdz ar to, nelielo diagnosticēto gadījumu skaita dēļ, kvalitatīvai un pierādījumos balstītai interpretācijai ir nepieciešama konsultēšanās katrā individuālajā gadījumā Eiropas bērnu onkoloģijas references centros un specializētās darba grupās. Šāda līmeņa konsultāciju pastāvīgai nodrošināšanai būtu jāparedz atbilstoši cilvēku un finanšu resursi.

Patoloģijas jomas nozīmīgums onkoloģijā aizvien palielinās, jo pamatojoties uz audu parauga morfoloģiskās izmeklēšanas rezultātiem, tiek pierādīta onkoloģiska diagnoze, un, balstoties uz patologa slēdzienu, tiek izvēlēta piemērotākā ārstēšanas metode. Tā nodrošina gan diagnostiku, gan personalizētas medicīnas priekšnoteikumus, gan arī visus ar to saistītos izmeklējumus. Patoloģijas izmeklējumi ir nozīmīgi ne tikai onkoloģisko slimību, bet arī dažādu citu slimību diagnostikā, līdz ar to sadarbībā ar reģionālajām slimnīcām, RAKUS, PSKUS, BKUS ir nepieciešams izvērtēt patoloģijas jomas attīstību valstī kopumā. Ņemot vērā, ka šī plāna tvērums ir onkoloģijas joma, tādējādi plānā nav ietvertas konkrētās aktivitātes, kas vērstas uz patoloģijas jomas attīstību valstī kopumā.

3.2. Ārstniecība

Specializēta onkoloģiska pacienta aprūpe ietver uz pacientu orientētu, multidisciplināru pieeju, lai nodrošinātu labākus ārstēšanas rezultātus.

Attīstoties medicīnas nozarei, pacientam jau šodien efektīvas multidisciplināras ārstēšanas rezultātā izdzīvotība ir būtiski uzlabojusies, tādējādi palielinot kopējā uzskaitē esošo pacientu skaitu. Ņemot vērā, ka onkoloģiskās slimības vienlaikus ir arī hroniskas slimības, pacientam ir svarīgi veikt regulāras pārbaudes iespējamai recidīva kontrolei jeb dinamisko novērošanu. Vienlīdz svarīgi ir mazināt jau konstatētās slimības vai tās ārstēšanas radīto negatīvo ietekmi uz indivīda veselību, mazinot komplikāciju risku un novēršot priekšlaicīgu nāvi. Pašlaik onkoloģisko pacientu dinamisko novērošanu veic onkologi ķīmijterapeiti un hematologi, bet bērnu onkoloģijā – bērnu hematoonkologi. Onkoloģisko pacientu mērķtiecīga novērošana turpinās visa mūža garumā. Lai racionāli tiktu izmantoti cilvēkresursi un veicināta koordinēta un pēctecīga veselības aprūpe, onkoloģisko pacientu dinamiskajā novērošanā vairāk būtu iesaistāmi primārās veselības aprūpes speciālisti. Būtu vērtējama ģimenes ārstu iesaiste onkoloģisko pacientu dinamiskajā novērošanā, lai nodrošinātu savlaicīgu pārslimotās onkoloģiskās slimības recidīva vai citas lokalizācijas audzēja attīstības atklāšanu. Lai to realizētu, būtu nepieciešams izstrādāt ģimenes ārstiem vienkāršus un ērti lietojamus algoritmus ļaundabīgo audzēju recidīvu diagnostikai biežākajās lokalizācijās.

Ņemot vērā specifiskās onkoloģiskās palīdzības pakalpojumu, atbilstošu medicīnisko tehnoloģiju un cilvēkresursu pieejamību, VM ir jāturpina sadarbībā ar onkoloģijas jomas profesionāļiem uzsāktās aktivitātes, izstrādājot algoritmus ļaundabīgo audzēju recidīvu diagnostikai noteiktām lokalizācijām (sākotnēji krūts, priekšdziedzera un/ vai plaušu ļaundabīgajam audzējam), kā arī pakāpeniski izstrādājot un ieviešot tos arī citām ļaundabīgo audzēju lokalizācijām, un izstrādājot dinamiskās novērošanas plānu pacientiem pēc aktīvās ārstēšanas.

Mūsdienīgu medicīnisko un laboratorisko datu apriti bērnu onkoloģijā varētu nodrošināt elektroniska datubāze, kurā būtu iespēja iegūt informāciju par pacientam nepieciešamo novērošanas plānu un analizēt pacientu datus. Vienlaikus, uzlabojot ārsta un pacienta savstarpējo komunikāciju, nodrošināt ilgtermiņā pienācīgu slimības seku gaitas novērošanas procesu, kas ir vienlīdz būtiski arī 18 gadu vecumu sasniegušo pacientu pārejai uz pieaugušo onkologu aprūpi. Šādas sistēmas izveidei, uzturēšanai un attīstībai jābūt vienlīdzīgai ar pieaugušo onkoloģisko pacientu dokumentācijas elektronizāciju.

Jau šobrīd ESF līdzfinansētā projekta (Projekts Nr.9.2.3.0/15/I/001 "Veselības tīklu attīstības vadlīniju un kvalitātes nodrošināšanas sistēmas izstrāde un ieviešana prioritāro jomu ietvaros") īstenošanas ietvaros veiktajā iepirkumā ir izstrādāti klīniskie algoritmi, klīniskie ceļi un indikatori veselības aprūpes prioritārajās jomās, tai skaitā, onkoloģijas jomā (audzēju primārā un atkārtotā vizuālā diagnostika, Latvijā biežāk sastopamo audzēju primārā un metastāžu terapija, onkoloģisko slimnieku dinamiskā novērošana, sāpju terapija, onkoloģisko slimnieku rehabilitācija). Ērtākai lietošanai jomas profesionāļiem izstrādātie klīniskie algoritmi un klīniskie ceļi ir pieejami SPKC mājaslapā⁷⁷.

Attiecībā uz onkoloģisko operāciju kvalitāti jānorāda, ka jau šobrīd slimnīcās onkoloģisko pacientu kvalitatīvu ķirurģisko ārstēšanu veic, ievērojot labas klīniskās prakses vadlīnijas, kā arī slimnīcu un/ vai nodaļu vadītāju kompetencē ir sekot līdzi ķirurģiskā darba kvalitātei. 2018. gadā NVD stratēģisko iepirkumu līgumos plānveida stacionāro onkoloģisko pakalpojumu sniedzējiem noteica pakalpojumu sniegšanas kvalitātes prasības – tika definēts, kurās iestādēs ir atļauts operēt konkrētas lokalizācijas audzējus, kādai jābūt iestādes un speciālistu pieredzei konkrētā lokalizācijā un citas prasības.

Visu pacientu, kuriem ir nepieciešama onkoloģiska operācija, veselības stāvoklis tiek apspriests un izvērtēts, kā arī veicamās operācijas tiek noteiktas onkoloģiskajos konsilijos. Tāpat regulāri tiek veikta ķirurģiskā darba analīze. Piemēram, visas lielās ķirurģiskās un onkoloģiskās operācijas tiek kodētas pēc starptautiski atzītas Klavjēna un Dindo (Clavien-Dindo) klasifikācijas, kura iedala ķirurģiskās komplikācijas piecās kategorijās, atkarībā no komplikāciju smaguma. Lai identificētu un novērstu komplikāciju iemeslus, ārstniecības iestādē tiek uzskaitīti un pēc tam analizēti rezultāti, kā arī pārskatīti procesi. Lai izvērtētu operācijas rezultātus (histoloģijas slēdzienu) un lemtu par tālāko ārstēšanu, atbilstoši Eiropas vadlīnijām, visu operēto pacientu veselības stāvoklis onkoloģiskajā konsilijā tiek apspriests arī pēc onkoloģiskām operācijām. Tāpat notiek regulāra ķirurgu apmācība Eiropas mēroga kursos un kongresos, kā arī pieejamā finansējuma ietvaros tiek ieviestas jaunas, modernas tehnoloģijas, kuras ievērojami uzlabo operāciju rezultātus.

Lai papildus uzlabotu veikto onkoloģisko operāciju kvalitāti, VM sadarbībā ar klīniskajām universitātes slimnīcām un profesionālajām asociācijām turpina uzsāktās diskusijas un jautājumu risināšanu par vienotu operāciju standartu izstrādi konkrētām audzēju lokalizācijām, kā arī operāciju sniegšanas vietu definēšanu, atbilstoši to sarežģītības pakāpei, operāciju skaitam un ķirurgu pieredzei.

Savukārt, lai veicinātu efektīvāku un uz rezultātu orientētu veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanu, noris darbs pie jaunu manipulāciju izstrādes un aprēķiniem – multidisciplinārs ārstu konsilijs terapijas taktikas pieņemšanai atkārtotam ambulatoram vai stacionāram pacientam ar onkoloģisko slimību. Jaunās manipulācijas tiks pielietotas tiem onkoloģiskajiem pacientiem, kuriem pēc pirmreizējā konsīlija medicīnisku iemeslu dēļ ir nepieciešami papildu izmeklējumi un/vai terapija vai konstatēta slimības progresija, vai arī ir jāmaina nozīmētā ārstēšana dēļ blaknēm, kuras būtiski ietekmē pacienta veselību un/vai dzīves kvalitāti, diagnostikas un ārstēšanas taktika ir precizējama atkārtoti, tādēļ ir nepieciešami atkārtoti konsīliji.

Tāpat jāuzsver, ka atkārtotajos konsilijos vērtētās klīniskās situācijas lielākoties ir augstākas sarežģītības pakāpes nekā pirmreizējos konsilijos apspriestās.

Kā norāda klīniskās universitātes slimnīcas, liela daļa no konsilijiem terapijas taktikas pieņemšanai pacientam ar onkoloģisko slimību tiek organizēti stacionāra etapā, jo nav nepieciešamības ambulatori veikt pirmsoperācijas konsiliju vai pirmsoperācijas etapā nav norādes uz onkoloģisko patoloģiju, vai pacients tiek stacionēts un operēts neatliekamā kārtā.

Specifiskās onkoloģiskās palīdzības pakalpojumu nodrošināšanai, tai skaitā staru terapijai, būtisks faktors ir atbilstošu medicīnisko tehnoloģiju pieejamība, nodrošinot ārstēšanas efektivitāti un pakalpojuma drošību gan pacientiem, gan personālam. Tādēļ nepieciešams pārskatīt esošās apstarošanas aparatūras resursu atbilstību pacientu skaitam, plūsmai un tehnoloģiju nolietojumam.

Vienlaikus jāatzīmē, ka veselības aprūpes budžeta iespējas nav pietiekamas, lai pilnvērtīgi nodrošinātu diagnostikas un ārstēšanas pakalpojumus onkoloģiskiem pacientiem, un būtiski ierobežo iespējas uzlabot un attīstīt veselības aprūpes pakalpojumus onkoloģijas jomā. Piemēram, esošie tarifi bieži vien nesedz ne ieguldīto darbu, īpaši attiecībā uz liela apjoma ķirurģisko operāciju gadījumos, ne tajās izmantoto ārstniecības līdzekļu izmaksas. Vienlīdz svarīgi ir nodrošināt, ka ārstniecības iestādes sniegtais veselības aprūpes pakalpojums ir kvalitatīvs.

Papildus, lai veicinātu efektīvāku un uz rezultātu orientētu veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanu, ir jāpārskata stratēģiskā iepirkumā noteiktie kvalitātes kritēriji stacionārām ārstniecības iestādēm onkoloģijas jomas pakalpojumiem.

BKUS ir vienīgā vieta Latvijā, kur bērniem un pusaudžiem līdz 18 gadu vecumam nosaka ļaundabīgā audzēja diagnozi, plāno, koordinē un veic ārstēšanu. Ar ļaundabīgu audzēju diagnosticētu bērnu ārstēšana ilgst no vairākiem mēnešiem līdz vairākiem gadiem un parasti ietver operāciju, ķīmijterapiju un staru terapiju. Citreiz var būt nepieciešama augstas devas ķīmijterapija un tai sekojoša cilmes šūnu transplantācija vai vēl kāda cita terapija. Ārstēšanai ir ievērojama emocionālā, sociālā un ekonomiskā ietekme uz ģimenēm.

Labākā starptautiskā prakse un rekomendācijas iestājas par pakalpojumu nodrošināšanu pēc iespējas tuvāk bērna un pusaudža dzīvesvietai. Neskatoties uz ļaundabīgā audzēja ārstēšanas intensitāti un sarežģītību, ir veselības aprūpes pakalpojumi, piemēram, atbalstoša aprūpe zema riska febrilas neitropēnijas gadījumā, asins produktu pārliešana vai porta katetra izskalošana, ko, stabilizējoties bērna veselības stāvoklim, ārstēšanas starpposmos droši un efektīvi varētu nodrošināt tuvāk bērnu un pusaudžu dzīvesvietai.

Tā kā Latvijā nav dalīta aprūpes modeļa, bērniem un pusaudžiem lokāli atbilstoša aprūpe nav pieejama, un visa aprūpe, arī ārstēšanas starpposmos, kad bērns atrodas mājās, tiek veikta BKUS. Lai bērniem un ģimenēm nevajadzētu mērot garus attālumus līdz BKUS, Rīgā, dažāda veida atbalsta vai neatliekamās aprūpes pakalpojumu saņemšanai bērnu onkoloģiskajā aprūpē būtu nepieciešams izveidot dalītās aprūpes modeli. Šādas dalītas aprūpes sistēmas ir sekmīgi izveidotas daudzās Eiropas valstīs un ļauj vietējai slimnīcai, sadarbojoties ar galveno aprūpes centru, sniegt noteiktus aprūpes pakalpojumus tuvāk pacienta dzīvesvietai. Ņemot vērā, ka lielākā daļa bērnu un pusaudžu, kas ārstējas BKUS onkohematoloģijas nodaļā, nedzīvo Rīgā vai tās tuvējā apkārtnē, dalītās aprūpes modelis ļautu bērniem pēc iespējas vairāk laika pavadīt tuvāk mājām.

Šādas atbalstošas/dalītās aprūpes sniegšanai ir nepieciešama attiecīgu vadlīniju, kā arī apmācības programmu izstrāde darbam ar hematoonkoloģiskajiem pacientiem.

Tāpat, lai bērnu onkoloģijā sasniegtu labāko iespējamo ķirurģisko rezultātu – iespējami pilnīgu radikalitāti un vienlaikus pēc iespējas saudzējošāk audiem un orgāniem, būtu nepieciešama konsultācija references centrā, bet īpaši sarežģītu vai retu operāciju nodrošināšanai izskatot arī iespēju pacienta nosūtīšanai uz specializētu centru citviet Eiropā.

Pēdējos piecos gados Zāļu iegādes kompensācijas sistēmai piešķirtie kopējie budžeta līdzekļi nav būtiski palielinājušies. Tomēr katru gadu palielinās to pacientu skaits, kuri ir saņēmuši kompensējamās zāles, tai skaitā arī onkoloģijā (skat. 12. attēlu).

12. attēls. Zāļu kompensācijai piešķirtie līdzekļi kopumā un uz vienu unikālo pacientu

No 2018. gada, ņemot vērā valsts piešķirto finansējumu un sarunu rezultātā panākto izmaksu samazinājumu, būtiski pieauga KZS iekļauto onkoloģisko medikamentu skaits dažādas lokalizācijas audzēju ārstēšanai. Esošajā brīdī KZS iekļauta inovatīva terapija, tai skaitā mērķterapija un imūnterapija, pacientu ar metastātisku plaušu, zarnu, krūts (gan HER2 pozitīvs, gan HER2 negatīvs ļaundabīgs audzējs), prostatas, gastroenteropātisku ļaundabīgu audzēju, melanomu, tai skaitā acs melanomu, olnīcu ļaundabīgu audzēju, aknu, vairogdziedzera un kunģa ļaundabīgu audzēju, kā arī dažāda veida onkohematoloģisku audzēju, ārstēšanai, taču šobrīd apmaksātie medikamenti neatrisina visu pacientu vajadzības pēc efektīvas terapijas, tāpēc ir nepieciešams turpināt meklēt risinājumus, iekļaujot jaunus medikamentus KZS. Terapijas turpināšana tiek nodrošināta pacientiem, kas uzsākuši inovatīvo terapiju iepriekšējos gados, taču, palielinoties pacientu skaitam, kā arī aktuālajam medikamentu patēriņam, nepieciešams plānot finansējumu, lai nodrošinātu terapijas nepārtrauktību.

Valsts finansējums zāļu nodrošināšanai nepalielinās atbilstoši pacientu skaita pieaugumam. Nepietiekamais finansējuma apjoms veicina to, ka viss potenciālais ietaupījums tiek izlietots pacientu nodrošināšanai ar KZS esošajām zālēm, līdz ar to ir apgrūtinātas iespējas paplašināt jau esošo zāļu kompensāciju citiem ļaundabīgā audzēja veidiem vai stadijām (kur tā šobrīd ir ierobežota) vai iekļaut jaunas zāles. 2020. - 2021. gados pārsvarā gadījumos jaunu zāļu iekļaušanu un kompensācijas paplašināšanu notika galvenokārt uz sarakstā jau iekļauto zāļu izmaksu samazinājuma vai ražotāju finansiālās līdzdalības rēķina.

Lai mazinātu invaliditātes un priekšlaicīgas mirstības risku, uzlabotu pacientu izdzīvotību, novēršot priekšlaicīgu nāvi no neinfekcijas slimībām, tai skaitā onkoloģijas, nozīmīga loma ir inovatīvo medikamentu pieejamībai onkoloģijā. Diemžēl, ierobežotā finansējuma dēļ, nav iespējas papildināt valsts KZS ar nepieciešamajiem inovatīviem medikamentiem visaptverošas ārstēšanas procesa nodrošināšanai. Nepietiekama finansējuma dēļ joprojām ir vairāku lokalizāciju audzēji, kuru ārstēšanai vispār KZS nav pieejama inovatīva terapija vai arī netiek nodrošināta terapijas pēctecība. Lai uzlabotu jaunu medikamentu pieejamību onkoloģiskajiem pacientiem, nodrošinot personalizētu un mērķtiecīgu ārstēšanu, jautājumu par papildu valsts budžeta līdzekļu pieprasījumu VM 2022.gadam un turpmākiem gadiem virzīt Ministru kabinetā kopā ar visu ministriju un citu centrālo valsts iestāžu iesniegtajiem prioritāro pasākumu pieteikumiem gadskārtējā valsts budžeta likumprojekta un vidējā termiņa budžeta ietvara likumprojekta sagatavošanas un izskatīšanas procesā atbilstoši valsts budžeta finansiālajām iespējām.

Lai optimāli izlietotu piešķirto finansējumu, ir nepieciešams izstrādāt noteiktus skaidrus kritēriju un noteikt prioritātes onkoloģisko zāļu iekļaušanai KZS, lai finanšu līdzekļu plānošanas process būtu saistīts ar prioritārajām vajadzībām vai nenosegtajām vajadzībām no medicīniskā viedokļa.

3.3. Onkoloģisko pacientu rehabilitācija un paliatīvā aprūpe

Ļaundabīgais audzējs prasa ne tikai tūlītēju izmeklēšanu un ārstēšanu, bet tas ir hroniski noritošs process, kam nepieciešama pastāvīga uzraudzība, ārstēšana; tas ietekmē dzīves kvalitāti un var radīt invaliditāti⁷⁸. Ļaundabīgie audzēji ir viens no galvenajiem invaliditātes cēloņiem. 24% pieaugušo pirmreizējās invaliditātes cēlonis 2019. gadā bija ļaundabīgie audzēji⁷⁹.

Onkoloģisko pacientu rehabilitācija gan globālā, gan nacionālā līmenī ir svarīgs sabiedrības veselības jautājums, ņemot vērā, ka onkoloģisko slimību incidence ir palielinājusies un saistībā ar agrīnāku, precīzāku onkoloģisko slimību diagnostiku, sekmīgu ārstēšanu pieaudzis arī onkoloģisko pacientu izdzīvošanas rādītājs. Taču vienlaikus ar šīm pozitīvajām tendencēm palielinās onkoloģisko pacientu skaits ar ļoti daudzveidīgiem funkcionēšanas traucējumiem – fiziskiem, emocionāliem, kognitīviem, kas saistīti ar slimību vai ārstēšanas blakusefektiem un kopumā rada ilgstošus cilvēka funkcionēšanas traucējumus mobilitātes, pašaprūpes, aktivitāšu un dalības jomās. Nenodrošinot rehabilitāciju, kas ir daļa no kopējā ārstēšanas un aprūpes procesa, tiek samazināta atdeve no onkoloģisko pacientu diagnostikā un ārstēšanā ieguldītajiem resursiem.

Šobrīd onkoloģiskie pacienti medicīniskās rehabilitācijas pakalpojumus saņem MK noteikumos Nr. 555 noteiktajā vispārējā kārtībā. Onkoloģisko slimību pacienti ar funkcionēšanas traucējumiem, atbilstoši konkrētajam funkcionēšanas traucējumu veidam, tiek iekļauti esošajās programmās ārstēšanai stacionārā.

Pēc NVD datiem stacionāros subakūtos rehabilitācijas pakalpojumus 2020. gadā saņēmuši 79 pacienti: 3 pacienti BKUS, 3 pacienti – SIA "Liepājas reģionālā slimnīca", 1 pacients – SIA "Rēzeknes slimnīca", 14 pacienti – RAKUS, 58 pacienti VSIA "NRC "Vaivari"".

Nelielais onkoloģisko pacientu skaits, kas saņēmuši valsts apmaksātos stacionāros rehabilitācijas pakalpojumus, varētu būt skaidrojams ar to, ka pacienti ir saņēmuši ambulatoros rehabilitācijas pakalpojums vai arī onkoloģiskā slimība netika norādīta kā pamatdiagnoze, saņemot rehabilitācijas pakalpojumus.

Onkoloģisko pacientu rehabilitācijas medicīnas pakalpojumu organizācija, līdzīgi kā citām pacientu grupām, tiek iedalīta akūtā, subakūtā un ilgtermiņa rehabilitācijā. Kā norādījuši jomas speciālisti, medicīniskā rehabilitācija, atbilstoši pacienta veselības stāvoklim un indikācijām, uzsākama pēc diagnozes uzstādīšanas. Onkoloģiskiem pacientiem medicīniskā rehabilitācija kopumā tiek sniegta pēc vispārīgiem principiem, rehabilitācijas plānam pamatojoties uz onkoloģiskās ārstēšanas plānu. Piemēram, daļai onkoloģisko slimību pacientu funkcionēšanas traucējumi ir saistīti ar konkrētā orgāna vai orgānu sistēmas bojājumu, piemēram, pacienti ar centrālās nervu sistēmas vai muskuloskeletālās sistēmas audzējiem būtu rehabilitējami atbilstošās rehabilitācijas programmās, bet citai daļai pacientu funkcionēšanas traucējumi izpaužas vairāk nespecifiski – vispārējas astēnijas, limfostāzes, t.s. "deconditioning" stāvokļi, tad noderīgas mazāk specifiskas pacientu programmas, kuras var tikt realizētas rehabilitācijas stacionārā, dienas stacionārā vai ambulatori tuvāk pacienta dzīvesvietai.

Ņemot vērā minēto, pacientam izrakstoties no stacionāra, būtu jāsaņem realizējams un saskaņots ārstēšanas un rehabilitācijas plāns ar dinamiskās kontroles intervāliem vismaz tuvākajiem 3-6 mēnešiem. Onkoloģisko pacientu rehabilitācijā īpaši svarīga ir multidisciplināras pieejas nodrošināšana, medicīnisko aprūpi papildinot ar atbilstošiem sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumiem, tai skaitā psihosociālo rehabilitāciju, un sabiedrības aktivitātes, piemēram, sadarbību ar pacientu organizācijām.

Kā jau minēts iepriekš, onkoloģiska diagnoze ir saistīta ne tikai ar fiziskajiem simptomiem, bet izraisa arī psihoemocionālas grūtības un sociālus ierobežojumus. Par to liecina arī Onkoloģisko pacientu atbalsta biedrības "Dzīvības koks" 2015.gadā veiktā pētījuma dati. Diagnozes noteikšanas brīdī 73% piedzīvojuši bailes, 69% izmisumu, 47% bēdas. Ārstēšanas periodā 79% piedzīvojuši stresu, 73% bailes, 72% trauksmi. Dinamiskās novērošanas periodā 15% ir bijis ļoti izteikts stress, bailes, trauksme un depresija⁸⁰. Lai sekmētu to, ka pacienti ar onkoloģiskajām slimībām var pēc iespējas optimāli pārdzīvot terapijas procesu un pēc iespējas kvalitatīvāk atgriezties sociālajā un ekonomiskajā apritē, nepieciešams nodrošināt ne tikai terapiju, bet arī psihoemocionālo atbalstu un psihosociālo rehabilitāciju.

Jāmin, ka viena no VM veselības nozares reformas jaunajām politikas iniciatīvām 2019.gadā bija psihoemocionālā atbalsta dienas centra (turpmāk – Centrs) izveide RAKUS. Centra mērķis ir nodrošināt psihoemocionālu atbalstu onkoloģiskajiem pacientiem un viņu tuviniekiem no brīža, kad uzzināta diagnoze, kā arī akūtās ārstēšanas procesā. Centra uzdevumi ir nodrošināt multidisciplināru veselības aprūpes speciālistu komandu (kas sevī var ietvert ārstniecības personas, ārstniecības atbalsta personas, psihoterapeitu, psihologu, sociālo darbinieku u.c.), onkoloģisko pacientu aprūpē iesaistītā atbalsta personāla un ārstniecības personu apmācību, kā arī veicināt pacientu informētību un izpratni par slimību un ar to saistītiem procesiem.

Jau šobrīd dažādu jomu speciālisti – psihologi, psihoterapeiti, fizisko aktivitāšu speciālisti un citi profesionāļi ikdienā konsultē, sniedz padomus un palīdz cilvēkiem tikt galā ar emocionāli smagām un sarežģītām dzīves situācijām, uzzinot diagnozi vai ārstēšanās procesa gaitā saskaroties ar dažādām veselības problēmām un attiecību sarežģījumiem. Tāpat Centrā norit dažādas grupu terapijas nodarbības, piemēram, darbojas drāmas un mūzikas terapijas grupas, kā arī fizisko aktivitāšu grupa. Papildus, atbilstoši pacientu izteiktajām vēlmēm, Centrs ir plānojis ieviest fizioterapeita un uztura speciālista pakalpojumus. Centrā profesionālu bezmaksas palīdzību ir saņēmuši jau vairāk nekā 400 cilvēki. Būtiski, ka pacienti var saņemt palīdzību uzreiz, tiklīdz tā viņiem ir nepieciešama – vienkārši atnākot uz pirmo konsultāciju pie speciālistiem.

Savukārt ESF projekta Nr. 9.2.5.0/17/I/001 "Ārstniecības un ārstniecības atbalsta personu pieejamības uzlabošana ārpus Rīgas" ietvaros tiek plānots pilotprojekts mobilās paliatīvās aprūpes pakalpojumu nodrošināšanai un pakalpojuma efektivitātes izvērtēšanai, lai sniegtu paliatīvās aprūpes pakalpojumus mājas apstākļos un ambulatori sniedzot konsultatīvu atbalstu paliatīvajā aprūpē.

Nodibinājums "Bērnu slimnīcas fonds" no 2020. – 2022. gada martam gada īsteno ESF projektu Nr. 9.2.2.3/20/A/030 "Holistisks un multidisciplinārs atbalsts bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un viņu ģimenes locekļiem"⁸¹, kurā bērniem ar funkcionāliem traucējumiem, kuriem ir noteikta invaliditāte onkoloģiskās slimības dēļ un kuri ilgstoši ārstējas BKUS, tiek sniegts sociālās rehabilitācijas pakalpojums, izmantojot holistisku un mutisdisciplināru pieeju. Tas ir šobrīd inovatīvs starpnozaru pakalpojums, kas ļauj mazajiem pacientiem un viņu likumiskajiem pārstāvjiem (vecākiem, audžuvecākiem, aizbildņiem) saņemt operatīvu un individuālu speciālistu atbalstu vienuviet, papildinoši ārstniecības kursam.

Savukārt, iespēju cilvēkam ar onkoloģisku slimību pēc ārstēšanās kursa slimnīcā beigām sekmīgāk pārvarēt slimības sekas un atgriezties līdzšinējā dzīvē, dod apstāklis, ka kopš 2017. gada sociālo pakalpojumu jomā ieviests psihosociālās rehabilitācijas pakalpojuma koncepts, kas paredz atbalsta sniegšanu personai un tās ģimenei kā kopumam. Tāpat 2017. gada janvārī Saeima pieņēma grozījumus Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzība likumā, nosakot personām ar onkoloģisku slimību pēc ārstēšanas kursa beigām tiesības no 2018. gada saņemt valsts finansētu psihosociālās rehabilitācijas pakalpojumu⁸², un Ministru kabinets izstrādājis regulējumu minētā pakalpojuma saņemšanas kārtībai un apjomam⁸³. Tā rezultātā, kopš 2018. gada personām – vienām⁸⁴ vai kopā ar vienu sevis izvēlētu tuvinieku, ir iespējams saņemt vienu no valsts budžeta finansētu 6 dienu ilgu psihosociālās rehabilitācijas pakalpojuma kursu pēc vienas lokalizācijas audzēja ārstēšanas kursa beigām. Pakalpojuma mērķis ir nodrošināt profesionālu informāciju par slimību un iespējām turpināt pilnvērtīgu dzīvi, palīdzēt novērst emocionālo spriedzi un panākt savstarpēju psihoemocionālu atbalstu, lai veicinātu personas reintegrāciju sabiedrībā tādēļ kursa ietvaros personai tiek nodrošinātas speciālistu (sociālais darbinieks, klīniskais psihologs, psihoterapeits, onkologs ķīmijterapeits, uztura speciālists u.c. speciālistu atbilstoši nepieciešamībai) vadītas grupu nodarbības un individuālās konsultācijas. Papildus tam katrā kursā iekļauto elementu saturs un apjoms tiek piemērots pakalpojuma saņēmēju vecumam, dzimumam un tuvinieku iesaistei.

Minēto valsts finansēto psihosociālās rehabilitācijas pakalpojumu personām ar onkoloģisku slimību nodrošina Onkoloģisko slimnieku atbalsta biedrība "Dzīvības koks"⁸⁵, un šajā laikā atbalstu saņēmuši jau 1003 cilvēki, t.sk. 785 personas ar onkoloģisku slimību un 218 viņu tuvinieki.

Nodrošinot efektīvu atbalstu un starpnozaru aprūpi cilvēkiem ar onkoloģisku slimību, VM sadarbībā ar LM, kā arī piesaistot citus sadarbības partnerus, turpinās uzsāktās aktivitātes veselības aprūpes pakalpojuma cilvēkiem ar onkoloģisku slimību satura pilnveidošanā, lai uzlabotu un padarītu pieejamāku starpnozaru atbalstu un pakalpojumus, t.sk. psiholoģiskā atbalsta jomā.

Paliatīvā aprūpe ir starpdisciplināra tādu pacientu aprūpe, kuru slimība ir dzīvildzi ierobežojoša un nav radikāli ārstējama. Tās mērķis ir nodrošināt pacientiem un viņu ģimenēm pēc iespējas labāku dzīves kvalitāti. Šī aprūpe apvieno sāpju un citu simptomu remdēšanu, psiholoģisku, sociālu un garīgu problēmu risināšanu, kas ļauj pacientam maksimāli komfortabli un kvalitatīvi pavadīt pēdējo dzīves posmu, kā arī nodrošina atbalstu piederīgajiem pēc tuvinieka nāves. Paliatīvā aprūpe apstiprina dzīves vērtību, miršanu uzskatot par dabisku procesu. Tā nepaātrina un neaizkavē nāves iestāšanos un nodrošina iespējami labāko dzīves kvalitāti līdz pat nāves brīdim⁸⁶.

Arī paliatīvā aprūpe ir daļa no kopējā ārstēšanas un aprūpes procesa, tāpat kā rehabilitācija. Lēmumu par nepieciešamās paliatīvās aprūpes veidu, piemēram, ambulatori, mājās vai stacionārā, var pieņemt ģimenes ārsts vai ārsts-speciālists kopā ar pacientu un viņa tuviniekiem, individuāli izvērtējot katra pacienta gadījumu, ievērojot pacienta vajadzības un iespēju robežās viņa izteikto gribu. Ja pacienta ārstēšana ir sarežģīta un nepieciešama vairāku specialitāšu ārstu konsultācija vai viedoklis, ārstējošais ārsts sasauc ārstu konsīliju.

Jāmin, ka 2020. gada 15. decembrī MK tika apstiprināts VM sadarbībā ar LM izstrādātais konceptuālais ziņojums "Par situāciju paliatīvajā aprūpē Latvijā un nepieciešamajām izmaiņām paliatīvās aprūpes pakalpojumu pieejamības nodrošināšanā"⁸⁷. Ziņojumā ir apkopota informācija par pašreiz pieejamajiem paliatīvās aprūpes pakalpojumiem Latvijā, kā arī apkopoti nozares speciālistu un iesaistīto institūciju ieteikumi paliatīvās aprūpes uzlabošanai. Analizējot esošo situāciju, pieejamos cilvēkresursus un veselības nozares finansējumu, secināms, ka valsts apmaksāto paliatīvās aprūpes pakalpojumu apmērs gan pieaugušajiem, gan bērniem ir nepietiekams, pakalpojumu sniegšanas struktūra ir sadrumstalota, kā arī nav atrodama vienota informācija par pakalpojumu saņemšanas iespējām.

Ņemot vērā sabiedrības struktūras mainību – iedzīvotāju novecošanu, onkoloģisko un citu slimību pieaugumu un to, ka palielinās diagnostikas un ārstēšanas iespējas, kā arī pagarinās cilvēku dzīves ilgums – šobrīd pieaug un nākotnē ievērojami palielināsies to cilvēku skaits, kuriem būs nepieciešama paliatīvā aprūpe.

VM un LM mērķis ir izveidot visaptverošu un cilvēkorientētu paliatīvo aprūpi, kas neatkarīgi no iedzīvotāju sociālekonomiskā stāvokļa nodrošinātu savlaicīgus, kvalitatīvus un izmaksu ziņā pieejamus pakalpojumus, tai skaitā psihoemocionālo atbalstu dzīves nogalē gan cilvēkam, gan viņa ģimenei.

Lai gan kopumā paliatīvās aprūpes pakalpojumi tiek nodrošināti, paliatīvās aprūpes pakalpojumu jomu nepieciešams attīstīt un pilnveidot multidisciplināri, uzlabojot pakalpojuma pieejamību un aprūpes nepārtrauktību, kā arī nepieciešams uzlabot ārstniecības personu un sociālās jomas speciālistu sadarbību. Paliatīvās aprūpes pacientu aprūpē nepieciešama ne tikai multidisciplināra, bet arī starpnozaru sadarbība, tai skaitā izvērtējot hospisa pakalpojumu nepieciešamību nedziedināmi slimo pacientu aprūpei.

Vienlaikus jāatzīmē, ka, lai nedublētu īstenojamos pasākumus vairākos politikas plānošanas dokumentos, šajā plānā sadaļā nav iekļauti VM plānotie pasākumi paliatīvās aprūpes pakalpojumu pieejamības nodrošināšanā.

Identificētās problēmas/ izaicinājumi:

• Veselības aprūpes budžeta iespējas nav pietiekamas, lai pilnvērtīgi nodrošinātu diagnostikas un ārstēšanas pakalpojumus onkoloģiskiem pacientiem, un būtiski ierobežo iespējas uzlabot un attīstīt veselības aprūpes pakalpojumus onkoloģijas jomā, kas savukārt samazina pacientu dzīvildzi, labā veselībā nodzīvotos mūža gadus, kā arī ir cēlonis priekšlaicīgai mirstībai.

• Veselības aprūpes pakalpojumu tarifi nesedz faktiskās izmaksas.

• Nevienlīdzīga veselības aprūpes pieejamība reģionos: diagnostika, ārstēšanas iespējas.

• Identificējamas pacientu plūsmas koordinācijas un veselības aprūpes integrācijas problēmas gan pacientiem ar aizdomām par onkoloģisko slimību, gan pacientiem diagnosticētas onkoloģiskās slimības gadījumā.

• Valstī nav definēti maksimālie gaidīšanas laiki veselības aprūpes pakalpojumu saņemšanai.

• Onkoloģisko pacientu dinamiskā novērošana nav pietiekami koordinēta un pēctecīga veselības aprūpe ("dzeltenā koridora" izveide).

• Pacienti ar slimības recidīvu veselības aprūpes pakalpojumus saņem vispārējā kārtībā un to saņemšanai ir garas gaidīšanas rindas.

• Nav izstrādāts algoritms veselības aprūpes pakalpojumu saņemšanai pacientiem ar audzēja recidīvu.

• Nav iespējams pilnvērtīgi salīdzināt diagnostikās radioloģijas veiktos izmeklējumus, jo nav vienotas pieejas digitāliem attēliem un to apstrādei.

• Salīdzinoši maz tiek veiktas mazinvazīvas operācijas un invazīvās radioloģijas pakalpojumi.

• Nav izstrādāti vienoti onkoloģisko operāciju standarti konkrētām ļaundabīgo audzēju lokalizācijām, lai nākotnē mazinātu iespējamu negatīvu gadījumu atkārtošanās iespējas.

• Bērniem un pusaudžiem ļaundabīgus audzējus bieži atklāj novēloti, galvenais iemesls - primāro veselības aprūpes ārstu un vecāku informētības trūkums par ļaundabīgu audzēju pazīmēm un simptomiem.

• Ļaundabīgu audzēju ārstēšanas starplaikos bērniem un pusaudžiem nav iespējams saņemt atbalstošos veselības aprūpes pakalpojumus dzīvesvietai tuvāk esošajā slimnīcā nevis tikai BKUS, piemēram, asins produktu pārliešanu vai veselības aprūpi zema riska febrilās neitropēnijas gadījumos.

• KZS iekļauto zāļu pieejamība. Pastāvīgi pieaugot kompensējamo zāļu lietotāju skaitam (esošie pacienti turpina ārstēšanos, jauni uzsāk), nav proporcionāla valsts budžeta finansējuma pieauguma.

• Ierobežotā finansējuma dēļ nav iespējas papildināt KZS ar inovatīvām zālēm onkoloģisko slimību ārstēšanai.

• Daļai onkoloģisko pacientu, kuriem KZS iekļautās zāles nesniedz vēlamo rezultātu, nav pieejami personalizēti valsts apmaksāti veselības aprūpes pakalpojumi, piemēram, laboratoriska biomarķieru noteikšana.

• Medicīniskās rehabilitācijas pakalpojumu saņemšanas iespējas ir ierobežotas.

• Nav pietiekoša informācija veselības aprūpes pakalpojumu saņemšanai, kā arī nepieciešama sistemātiska pacientu klīnisko ceļu papildināšana, ievērošana, novērtēšana un pilnveidošana.

• Nodrošinot pacienta veselības aprūpes un sociālās jomas vajadzības, nepieciešams uzlabot pakalpojuma pieejamību un aprūpes nepārtrauktību, kā arī nepieciešams uzlabot ārstniecības personu un sociālās jomas speciālistu sadarbību.

• Paliatīvās aprūpes pakalpojumu jomā nepieciešami vairāki kompleksi uzlabojumi, jo pacientu, kuriem nepieciešama paliatīva aprūpe, ir daudz un to skaits pieaug.

• Psihoemocionālā atbalsta attīstīšana terapijas laikā.

4. Onkoloģijas nozares metodiskās vadības izveidošana Latvijā

Kā daļa no integrēta pakalpojuma – onkoloģija veselības nozarē ir noteikta kā viena no veselības aprūpes jomas horizontālajām prioritātēm, kuras ietvaros ir jāveic sistēmiskas izmaiņas un jāveido metodiskās vadības centrs onkoloģijā, tādējādi nodrošinot kvalitatīvu pārvaldības sistēmu Latvijā. Būtiski ir veikt visaptverošu onkoloģisko pacientu ārstēšanas un aprūpes infrastruktūras uzlabošanu. Šobrīd nav vienotu pamatprincipu onkoloģijas jomas attīstībai - nedz infrastruktūrai un funkcionalitātei, nedz nacionālam redzējumam onkoloģijas centra attīstībai, ir dažādas pieejas pacientu ārstēšanā, sadarbība starp iesaistītajām pusēm ir pilnveidojama, attiecīgi nepieciešams izveidot un nodrošināt tādu veselības aprūpes pakalpojuma infrastruktūru un sniegšanu, kas atbilstu noteiktām kvalitātes, efektivitātes un drošības prasībām. LU DG Reform Tehniskā atbalsta instrumenta (SRSS) ietvaros ir pieteikusi projektu onkoloģijas jomas attīstībai, kas tiks īstenots, iesaistot VM un onkoloģijas jomas partnerus, un kas būs par pamatu ANM plānā paredzēto pasākumu onkoloģijas jomā attīstīšanai. LU projekta ietvaros, izmantojot Eiropas Komisijas ekspertu iesaisti, tiks iegūti nepieciešamie pierādījumi, lai plānveidīgi un zinātniski pamatoti veiktu onkoloģijas jomas attīstību. LU projektā paredzēta:

• ar skrīningu saistīto datu izvērtējuma veikšana un rekomendācijas to papildināšanai;

• visaptverošas vēža infrastruktūras/ tīklu stratēģiska plānošana, rekomendācijas tīkla izveidei;

• vēža skrīninga stratēģiska plānošana, tostarp rekomendācijas;

• onkoloģijas datu reģistra pilnveidojumu rekomendāciju izstrāde.

Savukārt, ANM plāna ietvaros kā papildinājums LU projektā paredzētajām aktivitātēm, paredzēts izstrādāt rekomendāciju kopumu onkoloģijas nozares pilnveidei un ārstniecības procesa uzlabošanai.

Identificētās problēmas/ izaicinājumi:

• Valstī nav vienotas un visaptverošas pieejas onkoloģijas pacientu ārstēšanas un aprūpes infrastruktūrai.

• Nav nodrošināta vienota onkoloģijas ārstēšanas un aprūpes jomas pārvaldība un metodiskā vadība, kā arī slimnīcu, kas specializējas onkoloģisku pacientu ārstēšanā un aprūpē, sadarbības tīkla izveide.

• Nav izstrādāta kvalitātes sistēma onkoloģijā.

5. Onkoloģisko slimību datu platformu un veselības aprūpes infrastruktūras pilnveidošana

Atbilstoši normatīvajiem aktiem, datus par katru pacientu, kuram ir diagnosticēta ļaundabīga audzēja diagnoze C00-C97 un audzēji in situ D00-D09 pēc SSK-10, veselības informācijas sistēmā sniedz nekavējoties, bet ne vēlāk kā 14 dienu laikā pēc diagnozes noteikšanas, ārstēšanas un slimības norises izvērtēšanas. NVD reizi mēnesī no veselības informācijas sistēmas sniedz Reģistram nepersonalizētu informāciju statistikas datu apkopošanai.

Datu apjoms, kuru ietver esošais Reģistrs par visām ļaundabīga audzēja lokalizācijām, ir šāds:

• diagnozes datums, diagnozes atklāšanas veids un pamatojums (morfoloģija);

• TNM⁸⁸ un slimības stadija, citas klīniskās klasifikācijas: FIGO, Glīsona (Gleason) skaitlis, melanomas dziļums pēc Breslova (Breslow) indeksa u.c., kuras norāda slimības stadiju un ļaundabīgā audzēja izplatību;

• ķirurģiskā ārstēšana: operācijas apjoms (radikāla, audzēja masu samazinoša, paliatīva, neprecizēta), operācijas datums, nosaukums un kods atbilstoši NOMESCO ķirurģisko manipulāciju klasifikācijai;

• staru terapija: radikāla, pirms operācijas, pēc operācijas u.c. un veids: stereotaktiskā staru terapija, intensitātes modulēta staru terapija, radioķirurģija. Terapijas sākuma un beigu datums;

• sistēmiska terapija (medikamentoza) – ķīmijterapija, endokrīnā terapija, imūnterapija, mērķterapija (kompensējamo zāļu sarakstā iekļauto medikamentu uzskaite: B, C saraksta un individuāli kompensējamie medikamenti). Sākums un beigu datumi, kursu skaits pie ķīmijterapijas un mērķterapijas. Simptomātiskās terapijas sākuma datums;

• slimības gaitas uzskaite: slimības progresija, lokāls recidīvs, jaunas attālās metastāzes, slimības remisija, mirstības dati.

Reģistrs sākotnēji tika veidots, lai nodrošinātu oficiālās statistikas programmas un starptautisko saistību izpildi statistiskās informācijas apkopošanā un sniegšanā, līdz ar to tas nesatur pilnīgu detalizētu klīnisko informāciju par pacientu. Informācija, kuru šobrīd reģistrā neparedz uzskaitīt, ir radioloģiskā un laboratoriskā atrade, molekulāri ģenētiskie rādītāji (KRAS, BRAF, EGFR, HER u.c.), medikamentu devas (kursu intervāli), ārstēšanas komplikācijas, medikamentozā toksicitāte, blakusslimības, pacienta vispārējais stāvoklis pēc ECOG vai Karnovska skalas.

Latvijā bērnu ļaundabīgu audzēju gadījumus, tāpat kā pieaugušo ļaundabīgu audzēju gadījumus, reģistrē saskaņā ar SSK-10. Taču bērniem diagnosticēto ļaundabīgo audzēju klīniskās un bioloģiskās iezīmes atšķiras no pieaugušajiem diagnosticētajiem ļaundabīgajiem audzējiem un tos nevar klasificēt saskaņā ar pieaugušo ļaundabīgo audzēju klasifikācijai izmantojamajām sistēmām. Bērnu ļaundabīgo audzēju klasifikācijai jābūt balstītai uz morfoloģiju, nevis uz primāro ļaundabīgā audzēja izcelsmes vietu, kā tas ir pieaugušajiem⁸⁹. Eiropas standarti bērnu onkoloģiskajā aprūpē⁹⁰ paredz, ka visiem nacionālajiem reģistriem, kas reģistrē datus par bērnu saslimstību ar ļaundabīgu audzēju, ir jāizmanto Starptautiskā bērnu vēža klasifikācija ICCC-3⁹¹. Tā ir izstrādāta izmantošanai starptautiskos, uz iedzīvotāju skaitu balstītos, epidemioloģiskos pētījumos un onkoloģisko slimību reģistros. Tā ir kļuvusi par standartu starptautisko datu par bērnu onkoloģisko slimību incidenci un izdzīvošanu sniegšanai. Bērnu onkoloģijā ar salīdzinoši nelielu gadījumu skaitu starptautiskas klasifikācijas sistēmas izmantošana ir īpaši būtiska, pilnīgu, kvalitatīvu un salīdzināmu datu par bērnu un pusaudžu saslimstību ar ļaundabīgajiem audzējiem iegūšanai. Ierobežotā pieeja datiem ir šķērslis bērnu un pusaudžu veselības aprūpes pakalpojumu uzlabošanai ne tikai Latvijā, bet arī Eiropā un pasaulē.

Lai nodrošinātu pilnīgus, kvalitatīvus un starptautiski salīdzināmus datus par bērnu saslimstību ar ļaundabīgajiem audzējiem, ir nepieciešams, konsultējoties ar starptautiskajiem speciālistiem, izstrādāt reģistrējamo datu kopumu bērnu onkoloģijā. Ir būtiski nodrošināt datu par bērnu ļaundabīgo audzēju pieejamību veselības politikas plānotājiem, zinātniekiem un bērnu hematoonkologiem.

Ņemot vērā minēto, Reģistra dati nav pietiekami ne onkoloģisko pacientu dinamiskās novērošanas, klīnisko izmeklējumu, ārstniecības pakalpojumu kvalitātes un efektivitātes izvērtēšanai, ne pētniecības jomas vajadzībām.

Precīza un kvalitatīva datu apstrāde, uzkrāšana un analīze mūsdienās ir fundamentāli svarīga, lai varētu kvalitatīvi sniegt ārstēšanas pakalpojumus, analizēt rezultātus un plānot cilvēku resursus, investīcijas tehnoloģijās un valsts kompensētos medikamentus.

Plānojot un veidojot jauno pieeju Reģistram, ir būtiski neradīt papildu administratīvo slogu ārstniecības personām un iestādēm, ievadot vienus un tos pašus datus atkārtoti dažādās informācijas sistēmās, bet veidot dažādu informācijas sistēmu sadarbības un datu apmaiņas risinājumus, tādējādi Reģistrā apkopojot datus no dažādiem informācijas avotiem. Tāpat svarīgs aspekts ir ārstniecības iestāžu informācijas sistēmu attīstība un sadarbības spēja klīnisko procesu datu nodrošināšanā, kas attiecīgi dotu pienesumu Reģistra pilnveidei. Šobrīd VM kopā ar NVD jau ir uzsākusi darbu pie Reģistra satura veidošanas. Reģistrā uzkrātie dati būs arī nozīmīgs resurss onkoloģisko slimību pētniecībā, esošo ārstniecības metožu un līdzekļu pilnveidē un jaunu izstrādē, tāpēc viens no Reģistra attīstības virzieniem ir arī Reģistra datu sekundāra izmantošana, tai skaitā nepieciešamās infrastruktūras attīstība un integrācija gan nacionālā, gan Eiropas līmenī.

Identificētās problēmas/ izaicinājumi:

• Šobrīd dati par onkoloģisko slimību diagnostiku un ārstēšanu ir nepilnīgi un sadrumstaloti, kā arī tie nesatur detalizētu klīnisko informāciju par pacientu, tādējādi nepieciešams uzlabot onkoloģisko slimību reģistrāciju – gan tehniskos risinājumus, gan datu kvalitātes uzraudzību;

• Valstī nav vienotas pacientu veselības datu un izmeklējumu datu bāzes onkoloģijā;

• Nav nodrošināta onkoloģisko pacientu datu pieejamība, tie ir sadrumstaloti, ārstiem nav pieejami visi pacienta veselības dati;

• Nav iespējas izvērtēt terapijas rezultātu un slimības attīstības gaitu, ārstēšanas izmaksas un efektivitāti;

• Onkoloģijas pacientiem nav vienuviet pieejama informācija par skrīninga uzaicinājumiem, nosūtījumiem, receptēm;

• Ārstniecības iestāžu dati nav digitalizēti;

• Nav iespējams visus diagnostiskās radioloģijas izmeklējumu attēlus nolasīt jebkurā ārstniecības iestādē pie atbilstošas darba stacijas, kā arī speciālistam nav iespēja redzēt pacienta iepriekšējos izmeklējumu attēlus, ja tādi ir veikti.

• Datu par bērnu saslimstību ar ļaundabīgajiem audzējiem reģistrācija netiek veikta saskaņā ar Starptautisko bērnu vēža klasifikāciju ICCC-3, kā to paredz Eiropas standarti bērnu onkoloģiskajā aprūpē.

6. Cilvēkresursu pieejamība onkoloģijas jomā

Ar mērķi mazināt veselības aprūpes nozares sadrumstalotību un pārlieku šauro specializāciju, jo cilvēkresursu trūkums veselības aprūpē nosaka nepieciešamību sagatavot pēc iespējas plašāka profila speciālistus un veicināt mediķu mobilitāti ārstniecības iestādes un nozares ietvaros, 2009.gadā tika pārskatīts ārstniecības personu specialitāšu skaits un sadalījums pamatspecialitātēs, apakšspecialitātēs un papildspecialitātēs un noteikta ārstniecības personu kompetence ārstniecībā. Līdz 2009.gadam bija noteikta ārsta pamatspecialitāte – onkologs, kurai attiecīgi bija šādas apakšspecialitātes: onkoloģijas ķirurgs, onkoloģijas ķīmijterapeits, onkoloģijas ginekologs. Mainoties ārstniecības personu klasifikatoram, tika noteikts, ka apakšspecialitāte onkoloģijas ginekologs kļūst par ārsta pamatspecialitātes – ginekologs, dzemdību speciālists apakšspecialitāti, bet onkoloģijas ķīmijterapeits kļūst par ārsta profesijas pamatspecialitāti, savukārt onkoloģijas ķirurga kompetence tika ietverta ārsta pamatspecialitātes ķirurga kompetencē.

Atbilstoši Latvijas Ārstu biedrības un Latvijas Radiologu asociācijas, kā arī VM galvenā speciālista diagnostiskajā radioloģijā priekšlikumam (pamatots ar UEMS Radioloģijas sekcijas Eiropas Komisijā iesniegtajiem labojumiem attiecībā uz Radioloģijas specialitāti) 2018. gadā veiktas izmaiņa normatīvajā regulējumā un aizstāts specialitātes "Radiologs diagnosts" nosaukumu ar specialitātes nosaukumu "Radiologs"⁹².

Tiecoties uz integrētas veselības aprūpes sistēmu, kuras centrā ir pacients, ir būtiski mainījusies arī māsu loma, prasot no māsas tādas papildus kompetences, kā spēju patstāvīgi diagnosticēt, kad ir nepieciešama pacientu aprūpe, spēju patstāvīgi konsultēt un spēju patstāvīgi nodrošināt pacientu aprūpes kvalitāti, to novērtēt un analizēt. Vienlīdz svarīgi māsu kompetences pilnveidē ir arī novērst profesijas sadrumstalošanos pa vairākām pamatspecialitātēm. Līdz ar to, izmaiņas ir paredzēts ieviest arī māsu profesijā un atbilstoši 2019.gadā valdībā atbalstītajai reformai, sākot ar 2022. gadu, tiks ieviesta vispārējās aprūpes māsas profesija. Vispārējās aprūpes māsas profesijā kompetenču loks ir plašs un dominē caurviju kompetences, kas ir pielietojamas terapeitisko, ķirurģisko, ambulatoro pacientu aprūpē, tāpēc tiek samazināts māsas pamatspecialitāšu skaits, izslēdzot ambulatorās aprūpes māsas, internās aprūpes māsas un ķirurģiskās aprūpes māsas pamatspecialitātes, kā arī diabēta aprūpes māsa, onkoloģiskās aprūpes māsa, nieru aizstājterapijas un nefroloģiskās aprūpes māsa, fizikālās un rehabilitācijas medicīnas māsa, transfuzioloģijas māsa un neonatoloģijas māsa papildspecialitātes. Māsas kompetence onkoloģisko pacientu aprūpē ir māsas (vispārējās aprūpes māsas) profesijas kompetences ietvarā. Vienlaikus reformas ietvaros plānots pāriet uz māsu darba modeli, kurā māsa veic noteikta skaita pacientu grupas aprūpi. Pacientu grupas lielums ir atkarīgs no pacienta aprūpes līmeņa, piemēram, pacienti, kuri pilnībā spēj veikt pašaprūpi, tiek iedalīti I aprūpes līmenī; II aprūpes līmenī – tie pacienti, kuriem ir nepieciešams neliels atbalsts pašaprūpes darbību veikšanā; III līmenī tie pacienti, kuri nespēj veikt pašaprūpi.

MK 2009. gada 24. marta noteikumi Nr. 268 "Noteikumi par ārstniecības personu un studējošo, kuri apgūst pirmā vai otrā līmeņa profesionālās augstākās medicīniskās izglītības programmas, kompetenci ārstniecībā un šo personu teorētisko un praktisko zināšanu apjomu" nosaka ārstniecības personas, kas veic profesionālo darbību attiecīgajā pamatspecialitātē, apakšspecialitātē vai papildspecialitātē, kompetenci ārstniecībā un pacientu aprūpē, tai skaitā onkoloģisko slimību pacientu ārstēšanā un aprūpē. Līdz ar to, veicot pasākumus veselības aprūpes pakalpojumu pieejamības uzlabošanā onkoloģijas jomā, jāņem vērā cilvēkresursu veselības aprūpē nodrošinājums, jo onkoloģisko pacientu ārstēšana un aprūpe ir multidisciplināra.

Onkoloģisko pacientu diagnostikā, ārstēšanā un aprūpē jāuzsver uz profesionāļu komandu orientēta pieeja, lai nodrošinātu pakalpojumu kvalitāti, plašu kompetenču loku un optimizētu ierobežotos cilvēkresursus. Atbilstoši kompetencei onkoloģijas jomā iesaistās ļoti daudz speciālistu, gan specifiski strādājot ar onkoloģijas pacientiem, gan, kā, piemēram, ģimenes ārsti, kuriem onkoloģisko pacientu aprūpe ir tikai viens no pienākumiem primārās aprūpes nodrošināšanas ietvaros.

Latvija ilgstoši saskaras ar darbaspēka trūkumu veselības aprūpes nozarē, ko atspoguļo viens no zemākajiem māsu skaita rādītājiem ES valstīs (2017. gadā – 43 uz 10 000 iedzīvotāju, salīdzinot ar 85 ES vidēji) un par ES vidējo rādītāju nedaudz zemāks ārstu skaits (34 uz 10 000 iedzīvotāju, salīdzinot ar 36 ES vidēji). Lai gan ārstniecības personu skaits valstī kopā atsevišķās specialitātēs ir pietiekošs, tomēr liels izaicinājums ir nodrošināt, ka veselības nozarē, tai skaitā onkoloģijas jomā, uzlabojas cilvēkresursu pieejamība atbilstoši veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju izvietojumam valstī.

Lai realizētu pacientorientētu, multidisciplināru pieeju onkoloģisko pacientu aprūpē, analizējot praktizējošo ārstniecības personu skaitu un praktizēt tiesīgo ārstniecības personu skaitu darbspējīgā vecumā (skat. 3. tabulu), ir jāpalielina ģimenes ārstu, onkologu ķīmijterapeitu, radiologu, terapeitu, patologu, māsu, māsu palīgu un fizioterapeitu skaits un pediatriskajā onkoloģijā kompetento speciālistu skaits (bērnu hematoonkologus, pediatrus, specializētas māsas). Savukārt tādās specialitātēs, kā piemēram, anesteziologs, reanimatologs, dermatologs, venerologs, ginekologs, dzemdību speciālists, psihoterapeits, arī fizioterapeits, ir svarīgi piesaistīt šos speciālistus ārstniecības iestādēs, kurām ir līgums ar NVD, tai skaitā arī onkoloģijas jomā. Tāpat nepieciešams piesaistīt jaunus speciālistus reģionos, valsts apmaksātu onkoloģisku pakalpojumu sniegšanai.

Onkoloģisko pacientu molekulārai testēšanai, kas ir paredzēta šī plāna ietvaros, nepieciešami augsta līmeņa specialisti ar ekspertīzi laboratorajā ģenētikā un molekulārajā bioloģijā. Uz doto brīdi Latvijā tiesības veikt šādus izmeklējumus ir tikai laboratorijas ārstiem (kuri, tiesa gan, nav sagatavoti studiju laikā šādu izmeklējumu veikšanai un interpretēšanai) un ģenētiķiem. Savukārt patologu kompetencēs ir tikai morfoloģiskā, bet ne molekulārā diagnostika⁹³. Ņemot vērā, ka valstī šobrīd ir speciālistu, kas varētu veikt paredzēto un nepieciešamo molekulāro testēšanu, akūts trūkums, ir jādomā par esošo speciālistu noturēšanu un jaunu speciālistu sagatavošanu, tai skaitā uzlabojot un/vai papildinot atsevišķas rezidentūras specialitātes, iekļaujot padziļinātu molekulārās testēšanas praksi.

3. tabula. Ārstniecības personu kopējais nodrošinājums valstī pa specialitātēm un profesijām, kuru kompetencē ir arī onkoloģisko slimību diagnostika, ārstniecība un onkoloģisko pacientu aprūpe

Onkoloģijas jomas cilvēkresursu attīstības galvenie nosacījumi ir piesaistīt un noturēt onkoloģijas profesionāļus, sākot ar mūsdienīgas un kvalitatīvas izglītības pieejamības nodrošinājumu, tai skaitā mērķtiecīgi palielinot to profesionāļu skaitu, kuri sākotnēji izvēlas onkoloģiju kā savu profesionālo karjeru. Atalgojums ir ļoti svarīgs faktors, taču iespēju noturēt speciālistus onkoloģijas jomā ietekmē arī citi būtiski faktori, piemēram – darba vide, darba kultūra, mentoringa programmu pieejamība un tas, cik lielā mērā sākotnējās cerības par darbu onkoloģijas jomā gūs piepildījumu (gan darbiniekam, gan darba devējam).

Veselības aprūpes cilvēkresursu kvalitātes un ilgtspējas nodrošināšanai jāturpina ārstniecības personu izglītības un apmācības kvalitātes palielināšana un stiprināšana. Profesionālās zināšanas onkoloģijas jomā ārstniecības personām ir iespēja palielināt šādās profesionālās pilnveides programmās, kas finansētas no ESF līdzekļiem: projekts Nr.9.2.6.0/17/I/001 "Ārstniecības un ārstniecības atbalsta personāla kvalifikācijas uzlabošana"⁹⁴.

4. tabula. Ārstniecības personu profesionālo spēju uzlabošanas pasākumi

Onkoloģijas cilvēkresursu attīstība ir būtiska sadaļa visaptverošā veselības nozares cilvēkresursu stratēģijā, kuras izstrāde tiks uzsākta 2021.gada otrajā pusē Eiropas Komisijas Strukturālo reformu atbalsta programmas ietvaros. Svarīgākie darba uzdevumi cilvēkresursu stratēģijas izstrādē ir sniegt detalizētu informāciju par veselības aprūpes speciālistu skaitu, kas strādā dažādās veselības aprūpes jomās valsts un privātajā sektorā visos aprūpes līmeņos, un izstrādāt nepieciešamo cilvēkresursu "kartējumu", kā arī analizēt medicīniskās izglītības sistēmu, ieskaitot profesionālo pilnveidi, uzsverot izglītošanās iespējas nepārtrauktību un gatavību pielāgoties un savlaicīgi reaģēt uz tehnoloģiskām un organizatoriskām inovācijām veselības aprūpes sniegšanā. Projekta rezultātā tiek sagaidīti ieteikumi, kā uzlabot koordināciju starp organizācijām, kas iesaistītas veselības darbaspēka apmācības plānošanā un nodrošināšanā, lai palielinātu sinerģiju un palielinātu apmācību efektivitāti un kvalitāti.

Identificētās problēmas/ izaicinājumi:

• Cilvēkresursi pacientu ar onkoloģiskajām slimībām diagnostikā, ārstēšanā un aprūpē nav pietiekami, īpaši valsts apmaksāto veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanai un ārstniecības iestādēs reģionos Latvijā.

• Nepietiekams medicīnas ģenētiķu skaits.

• Neatbilstošas patologu zināšanas un normatīvajos aktos nav noteiktas kompetences par molekulāro testu veikšanu.

• Vienlaikus cilvēkresursu plānošanas kritēriji šajā jomā nav izstrādāti pietiekamā detalizācijā, lai noteiktu nepieciešamo speciālistu, māsu un citu mediķu skaitu un izvietojumu ārstniecības iestādēs Latvijā.

• Kā arī ir nepieciešams pilnveidot atbalsta pasākumus, lai mazinātu šķēršļus jauno speciālistu ienākšanai valsts finansētajā veselības sektorā, veicinot efektīvu paaudžu nomaiņu.

7. Pacientu apmierinātība

Kvalitatīvs veselības aprūpes pakalpojums ietver pacienta tiesību ievērošanu. Atbilstoši Pacientu tiesību likumam, pacientam ir tiesības saņemt no ārstējošā ārsta informāciju par savu veselības stāvokli, tajā skaitā par slimības diagnozi, ārstēšanas, izmeklēšanas un rehabilitācijas plānu, prognozi un sekām, arī slimības radītajiem funkcionēšanas ierobežojumiem, profilakses iespējām, kā arī tiesības pēc ārstniecības ietvaros veiktas izmeklēšanas un ķirurģiskās vai cita veida invazīvās iejaukšanās saņemt informāciju par ārstniecības rezultātiem, par iepriekš neparedzētu iznākumu un tā iemesliem. Taču vienlīdz būtisks ir cilvēciskais faktors komunikācijā starp pacientu un ārstu, jo īpaši onkoloģisku slimību gadījumā. Jāņem vērā sabiedrībā izveidojies priekšstats par ļaundabīgu audzēju kā neārstējamu slimību, kas pacientos un viņu tuviniekos rada papildu bailes, norobežošanos u.c. Līdz ar to būtiski ir veikt sabiedrības informēšana pasākumus par to, cik svarīgi ir agrīni atklāt onkoloģisku slimību un savlaicīgi uzsākt ārstēšanu.

Aizvien biežāk, runājot par onkoloģisku slimības diagnosticēšanu, ārstēšanu, aprūpi pēc ārstēšanas, tiek uzsvērta tieši ārsta (un citu ārstniecības personu) un pacienta komunikācijas kvalitātes nozīme. Svarīgi ir, kā pateikt pacientam par diagnozi, kā to izskaidrot, veicinot pacienta līdzestību un izpratni ārstēšanas procesā kopumā. Tādēļ būtiska ir onkoloģisko pacientu aprūpē iesaistītā atbalsta personāla un ārstniecības personu apmācība komunikācijai ar pacientiem, tajā skaitā jautājumos par krīžu komunikāciju. Šobrīd komunikācijai ar pacientiem, tajā skaitā par krīžu komunikāciju, ir apmācīti RAKUS darbinieki (stacionāru nodaļu vadītāji, ārsti – speciālisti, virsmāsas, māsas).

Pacienta pieredze ir neatņemama veselības aprūpes kvalitātes sastāvdaļa, tā ietver vairākus veselības aprūpes sniegšanas aspektus, kurus pacienti ļoti augstu novērtē, saņemot veselības aprūpes pakalpojumus, piemēram, savlaicīgi saņemta aprūpe, ērta piekļuve informācijai un laba saziņa ar veselības aprūpes sniedzējiem⁹⁵. Arī onkoloģijas jomā šiem aspektiem ir ļoti liela nozīme.

Pacienta pieredzes izpratne ir galvenais solis, virzoties pacientorientētas veselības aprūpes virzienā. Apskatot dažādus pacienta pieredzes aspektus, var novērtēt, cik lielā mērā pacienti saņem aprūpi, kas ir cieņpilna un atbilstoša individuālajām pacienta vēlmēm, vajadzībām un vērtībām. Pacientu pieredzes novērtēšana kopā ar citiem komponentiem, piemēram, aprūpes efektivitāti un drošumu, ir būtiska, lai sniegtu pilnīgu priekšstatu par sniegtās veselības aprūpes kvalitāti.

Pozitīva pacienta pieredze ir neatkarīgs un svarīgs mērķis veselības aprūpes sistēmā. Turklāt pierādījumi apliecina, ka pastāv saistība starp pozitīvu pacienta pieredzi, piemēram, labu saziņu starp pakalpojumu sniedzēju un pacientu, un ārstniecības procesa rezultātu. Šie procesi un rezultāti ietver labāku pacienta līdzestību ārstēšanās procesā, labākus klīniskos rezultātus, labāku pacientu drošības praksi un samazina nevajadzīgu veselības aprūpes pakalpojumu izmantošanu^{96 97 98 99}.

Pacientu pieredzes mērījumi var atklāt arī svarīgas sistēmas problēmas, piemēram, kavēšanos ar diagnostisko rezultātu paziņošanu un saziņas nepilnības, kurām var būt nozīmīga ietekme uz klīniskajiem rezultātiem, drošību un efektivitāti¹⁰⁰.

Tāpēc VM īsteno projektu "Atbalsts pacienta ziņotās pieredzes pasākumu izstrādei veselības sistēmas darbības novērtēšanai Latvijā"¹⁰¹, kura ietvaros tiek izstrādāta vienota pacientu ziņotās pieredzes (PREMS) datu apmaiņas platforma. Projekta pilotprojektā šobrīd ir iesaistījušās trīs slimnīcas – RAKUS, PSKUS un BKUS, kuras sniedz veselības aprūpes pakalpojumus onkoloģijas slimību gadījumos. Platformas tehniskais risinājums ir piedāvāts visām Latvijas slimnīcām un ikviena stacionārā ārstniecības iestāde ir tikusi aicināta un var iesaistīties, lai noskaidrotu pacientu pieredzi par saņemtajiem veselības aprūpes pakalpojumiem.

Identificētās problēmas/ izaicinājumi:

• Pacientu pieredzes noskaidrošana un izmantošana, lai ārstniecības iestādes uzlabotu veselības aprūpes pakalpojumu kvalitāti, pacientam uzturoties stacionārā ar onkoloģijas diagnozi.

IV. Plānā paredzētie pasākumi

Plānā ietverto pasākumu ieviešanā tiks ievēroti komercdarbības atbalsta kontroles regulējuma nosacījumi. Plānā aprakstīto pasākumu ieviešanas brīdī tiks veikts izvērtējums, vai pasākums ir kvalificējams kā komercdarbības atbalsts, ja atbalsta esamība tiks konstatēta, tad plānotie pasākumi tiks īstenoti saskaņā ar attiecīgo komercdarbības atbalsta regulējumu. Piemēram, nosacījumi, kas izriet no Komisijas 2011.gada 20.decembra lēmuma par Līguma par Eiropas Savienības darbību 106.panta 2.punkta piemērošanu valsts atbalstam attiecībā uz kompensāciju par sabiedriskajiem pakalpojumiem dažiem uzņēmumiem, kuriem uzticēts sniegt pakalpojumus ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi.

V. Teritoriālā perspektīva

Plānā izvirzītie rīcības virzieni un uzdevumi attiecināmi uz visu Latvijas Republikas teritoriju un tās sabiedrību. Plāna būtība ir veicināt cilvēkorientētas un integrētas veselības aprūpes pakalpojumu pieejamības nodrošināšanu onkoloģijā, vienlaikus novēršot priekšlaicīgu mirstību no onkoloģiskām slimībām.

Plānā ir iekļauti pasākumi onkoloģisko slimību profilaksē, ārstēšanā un izpētē, tai skaitā arī atsevišķas digitālās transformācijas aktivitātes, lai veicinātu proaktīvu un pacientorientētu veselības aprūpi. Tāpat ir arī atsevišķi pasākumi attiecībā uz koordinācijas un vienotas metodiskās vadības onkoloģisko slimību profilaksē un ārstēšanā izveidi, nodrošinot skrīninga koordināciju, uzraudzību un kvalitātes vadību, vienotas skrīninga datu vadības sistēmas izveidi, kā arī pilnveidojot onkoloģisko slimnieku reģistru, lai nodrošinātu kvalitatīvu un pilnīgu informāciju lēmumu pieņemšanai onkoloģisko slimnieku veselības aprūpes organizēšanai.

Paredzēts īstenot veselības veicināšanas un slimību profilakses pasākumus, lai samazinātu neinfekcijas slimību riska faktoru negatīvo ietekmi, veicinātu veselīgas un drošas dzīves attīstību, uzlabotu ārstniecības personu zināšanas un palielinātu to lomu un iesaisti pacientu ārstēšanas procesa vadīšanā, kā arī paredzēts īstenot pētnieciskās aktivitātes onkoloģijas jomā, lai izvērtētu veselības aprūpes pakalpojumu/programmas un izstrādātu priekšlikumus izmaiņām veselības aprūpes pakalpojumu organizācijā, tai skaitā ieviestu uz pierādījumiem balstītas jaunas, izmaksu efektīvas profilakses, skrīninga, diagnostikas un ārstēšanas metodes, algoritmus, kā arī pilnveidotu esošos.

V. Pielikums

Kopsavilkums par plānā iekļauto pasākumu īstenošanai nepieciešamo finansējumu.

Veselības ministrs D. Pavļuts

Plāna pielikums