Runas. Referāti

demokrātisko institūciju un cilvēktiesību jautājumos

profesors Ole Espersens:

Kā padarīt vispārējo cilvēktiesību deklarāciju par īstenību?

Kā padarīt deklarāciju par īstenību?

Es jūtos pagodināts par iespēju uzstāties Latvijas Universitātē šajā īpašajā dienā un tādēļ sirsnīgi pateicos par jūsu laipno uzaicinājumu.

Man šķiet, ka Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 50.gadadienai ir īpašs skanējums Latvijā un citās valstīs, kuras labi zināmu un ārkārtīgi traģisku notikumu dēļ nevarēja būt klāt, kad tika pieņemts šis dokuments. Tieši tādēļ jūtos sevišķi gandarīts, ka esmu kopā ar jums Latvijā, atzīmējot deklarācijas 50. gadadienu.

Parīze. 1948. gada decembris.

Par — 48 balsis.

Pret — nav.

Atturējās — 8.

Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas pieņemšana Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Ģenerālajā asamblejā bija pirmais izšķirošais solis ilgajā ceļā pie tautām un cilvēkiem, lai deklarācija, kurā formulētas visu cilvēku neatņemamās tiesības un pašcieņa, rastu dzirdīgas ausis visā pasaulē, neatstājot nevienu vienaldzīgu un liekot cilvēkiem mainīties.

Deklarācijas pieņemšana bija pirmais solis tajā ziņā, ka kopš šā brīža centieni, lai cilvēktiesības ieņemtu pienācīgu vietu, varēja balstīties uz starptautisku dokumentu par cilvēktiesību būtību. Cilvēktiesību jomā deklarācija bija pirmais starptautiskais dokuments, kas balstījās starptautiskajā bāzē.

Cīņa par cilvēktiesību aizsardzību un veicināšanu pieņēmās spēkā, sākot ar pirmo deklarācijas eksistences dienu, un kopš tā laika ir parakstīti un ratificēti daudzi starptautiski līgumi un deklarācijas cilvēktiesību jomā.

1948.gadā ANO bija 58 dalībvalstis. Pasaule bija tikko pārdzīvojusi satricinājumu un traģēdiju. Ņemot vērā šos vēsturiskos apstākļus, var tikai apbrīnot un smelties iedvesmu tajā faktā, ka tik liels skaits valstu apvienojās, lai izveidotu kopīgu deklarāciju, kopīgu platformu. Neraugoties uz milzīgajām atšķirībām kultūrā, politikā un reliģijā, tām izdevās saskatīt kopīgu mērķi.

Šo pūliņu rezultāts — Vispārējās cilvēka tiesību deklarācijas pieņemšana — šogad tiek sumināts visā plašajā pasaulē. Es domāju, ka mums arī būtu atzinīgi vārdi jāsaka par to iedvesmojošo darbu, kas tika paveikts, iekams deklarācija tika pieņemta. Apspriežot deklarācijas saturu, bija gan šķēršļi, gan bezcerīgi brīži, kad sadūrās dažādi un bieži vien pretēji viedokļi. Šo problēmu pārvarēšana, protams, radīja sarežģījumus atsevišķām valstīm, taču tās tika pārvarētas, un ārkārtīgi svarīgs dokuments pamazām ieguva aprises, līdz beidzot tas bija gatavs iesniegšanai ANO Ģenerālajā asamblejā.

Tas moments vēsturē — auksta ziemas diena Parīzē 1948.gadā, kuru mēs un mūsu daudzie draugi visā pasaulē šodien atceras, deva izkliedētajai pasaulei pamatu cerībām, pamatu pārmaiņām un pamatu rīcībai. Deklarācijas trīsdesmit panti skaidri formulēja virzienu un mērķi laikā, kad tautas un cilvēki bija nesen pieredzējuši divu pasaules karu šausmas. 1948.gadā pasaulei bija nepieciešams šis dokuments.

1998.gadā mēs varam teikt šos pašus vārdus. Pasaulei ir nepieciešama Vispārējā cilvēktiesību deklarācija.

Pēc tam, kad deklarācija bija pieņemta, man šķiet, daudziem radās iespaids, ka tajā formulēts kaut kas, ko mēs jau zinām — tādas zināšanas, kuras ir ārpus iegūtām profesionālām zināšanām vai izglītības, tas ir kaut kas, ko mēs zinām tāpēc, ka esam cilvēki. Neatņemamas tiesības, neatņemamas zināšanas.

Deklarācijai nav laika robežu. Šodien, piecdesmit gadus pēc tās pieņemšanas, tā joprojām ir svarīgs instruments, tās klātbūtne ir pastāvīgi jūtama pasaules ikdienas aktualitātēs. Paies vēl piecdesmit gadu, un es nešaubos, ka viss būs tāpat. Mūsu mainīgajā pasaulē, kurā notikumi un pārmaiņas ir tik straujas un dinamiskas, vienmēr būs nepieciešamība pēc Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas, kura vienlaikus ir arī pārmaiņu instruments un atgādinājums par vērtībām, kas ir universālas un nepārejošas.

Jautājums par cilvēktiesību pašreizējo stāvokli un statusu noteikti izraisītu daudz interesantu atbilžu šajā auditorijā, un es ceru, ka pēc brīža jūs dalīsities ar savām domām kopīgā diskusijā.

Kad es domāju par stāvokli cilvēktiesībās 1998.gadā, kad mēs stāvam uz nākamās tūkstošgades sliekšņa, man jādomā problēmas izpratnes un neticības kategorijās.

Šodien samērā daudzi apzinās cilvēktiesību nozīmi, un par to, es nešaubos, mēs varam būt pateicību parādā Cilvēktiesību deklarācijai. Deklarācijai ir bijusi būtiska un aktīva loma, jo tajā formulēta cilvēktiesību būtība. Tas ir konkrēts dokuments, uz kuru var atsaukties, un jau pati tā eksistence ir mudinājusi daudzus cilvēkus pāriet no tīras teoretizēšanas pie noteiktas rīcības. Visā pasaulē ir daudz lielisku cilvēktiesību aizstāvju, kuri gūst idejas un iedvesmu deklarācijas tekstā.

Šā gadsimta beigās mēs saskaramies arī ar lielu pesimismu šajā jomā. Tas ir pilnīgi saprotams pesimisms kā reakcija uz nemitīgiem un rupjiem cilvēktiesību pārkāpumiem, uz praktisku līdzekļu trūkumu cilvēktiesību īstenošanai. Pesimisms var novest pie pasivitātes. Taču tas var tikpat labi aicināt uz aktīvu rīcību.

Apzināšanās un neticība. Es ceru, ka turpmākajos gados šī pieaugošā apzināšanās un apkārtesošā neticība apvienosies konstruktīvai rīcībai cilvēktiesību jomā, nevis padevīgai pasivitātei. Tāpat es ceru, ka valdības papūlēsies novirzīt ekonomiskos resursus cilvēktiesību sfērai, kas arī nesīs rezultātus. Nepietiekams progress un praktisko iespēju trūkums cilvēktiesību īstenošanā bieži vien ir ierobežota budžeta jautājums. Apzināšanās un darbība valdības līmenī ir patiešām svarīgi, lai nostiprinātu cilvēktiesību statusu.

Paturot prātā trūkumus un grūtības cilvēktiesību jomā, mums reizē jāatzīst Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas milzīgā ietekme. Deklarāciju zina un pielieto visā pasaulē, tā ir tulkota 250 valodās. Šodien deklarācija ir tikpat svarīga kā agrāk, un ceļā uz nākamajām jubilejām mēs varam daudz gūt no šā bāzes dokumenta, kuru ir stiprinājušas piecas dekādes nepārtraukta darba, lai palielinātu deklarācijas nozīmi tautām un cilvēkiem.

Kā panākt, lai deklarācija kļūtu par īstenību? Nemitīgi uzdodot šo jautājumu, mēs pietuvojamies deklarācijas garam, kura doma ir, kaut arī vārdos neizteikta, pilnīgi skaidra. Tā ir — dari kaut ko. Izlasi un zini Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas trīsdesmit pantus un — dari kaut ko.

Deklarācija sniedz visaptverošu cilvēktiesību uzskaitījumu. Tajā apzinātas pilsoniskās un politiskās tiesības, kā arī ekonomiskās, kultūras un sociālās tiesības. Deklarācija izgaismo visus cilvēcisko attiecību un mijiedarbības aspektus. Tas ir nedalāms kopums, neapstrīdamu tiesību pakete, kas uzliek lielu atbildību un pienākumu valdībām, kuras ir pieņēmušas deklarāciju. Lai piekļūtu tuvāk deklarācijas jēgai, lai padarītu to par iedarbīgu dokumentu, būtu lietderīgi izdalīt dažus atsevišķus pantus un izvērtēt tās īpašās jomas, kuras tie skar, no panākumu un trūkumu viedokļa, lai varētu izstrādāt pamatu turpmākai darbības pilnveidošanai. Pievērsties pamatīgāk kādam pantam manas valsts, mana reģiona vai visas pasaules kontekstā ir laba prakse, un tā var rosināt jaunas un nepieciešamas idejas turpmākai rīcībai un pārmaiņām.

Ļaujiet man pakavēties pie diviem atsevišķiem deklarācijas pantiem.

19.pants nosaka: "Ikvienam ir tiesības uz uzskatu un vārda brīvību." Šis pants ir jebkuras demokrātiskas sabiedrības stūrakmens. Cilvēki tā dēvētajās "vecajās demokrātijās" nereti piemirst, ka vārda brīvību nevajadzētu uzskatīt kā pašu par sevi saprotamu. Uz mirkli apstāsimies un paraudzīsimies apkārt, lai pārliecinātos, cik rupji šis pants tika un joprojām tiek pārkāpts visā pasaulē. Manuprāt, tas ir viens no tiem pantiem, kurš ir aktuāls arī Latvijā un citās valstīs, kurām nācies no jauna izcīnīt vārda brīvību.

3.pants nosaka: "Ikvienam ir tiesības uz dzīvību." Mēs zinām, ka šis pants tiek brutāli pārkāpts katru dienu. Šim pantam pieder izšķiroša loma arī diskusijā par nāvessodu. Valstij nebūtu apzināti jāatņem cilvēkiem dzīvība — pat ne tiem, kuri pastrādājuši smagu noziegumu, jo tādējādi valsts sankcionētu deklarācijas trešā panta pārkāpšanu, sankcionētu tiesību uz dzīvību pārkāpšanu. Tas ir viens no pamatargumentiem pret nāvessodu. Tie, kuri iestājas par nāvessoda nepieciešamību, uzskata, ka tas ir vienīgais taisnīgais sods par drausmīgiem noziegumiem un ka šis sods ir jāpiemēro, lai sabiedrība varētu efektīvi norobežoties no smagas noziedzības.

Mani ļoti iepriecināja nupat dzirdētais par Latvijas Saeimas soļiem, kas ļauj domāt, ka Latvijā nāvessods tiks atcelts. Diemžēl Krievijā ir vērojama tieši pretēja attīstība. Mums visiem kopīgi ir jāseko, lai Krievija pildītu savus Eiropas Padomei dotos solījumus.

Es esmu daudzkārt paudis viedokli, ka esmu pret nāvessodu, un ceru, ka pieredzēšu tā atcelšanu visā pasaulē, nemaz nerunājot par Baltijas jūras valstu padomes dalībvalstīm. Saglabāt vai atcelt nāvessodu — tas ir fundamentāls jautājums, un izvēlei ir tālejošas un visaptverošas sekas, kas ietekmē visu sabiedrību, uzliek tai zīmogu.

Pēdējos piecdesmit gados mēs esam bijuši liecinieki atkārtotiem cilvēktiesību pārkāpumiem, taču vienlaikus mēs esam redzējuši cilvēktiesību kustības izaugsmi, izveidojot veselu institūciju tīklu cilvēktiesību aizsardzībai un veicināšanai dažādos līmeņos visā pasaulē. Šodien pastāv spēcīga pasaules mēroga partnersadarbība, kuras mērķis ir deklarācijas īstenošana — lai tā ir realitāte ikvienam un visur. Mēs saprotam, ka vēl ir daudz darāmā. Mēs arī apzināmies, cik lielu darbu veic ANO, Eiropas Padome, EDSO un daudzas citas organizācijas, tai skaitā neskaitāmas nevalstiskās organizācijas.

Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas pieņemšana bija pirmais solis. Pirmie piecdesmit gadi kopš tās pieņemšanas ir pilnveidojuši un stiprinājuši to kopīgo platformu, ko 1948.gadā radīja Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālā asambleja.

Jautājums, kā padarīt deklarāciju par īstenību, ir pamatā tam darbam, ko veic ANO, Eiropas Padome, EDSO, nevalstiskās organizācijas un citi, ieskaitot Baltijas jūras valstu padomi. Saskaņā ar mandātu, kas man piešķirts kā Baltijas jūras valstu padomes komisāram demokrātisko institūciju un cilvēktiesību, tai skaitā mazākumtiesību jautājumos, arī mans mērķis ir cilvēktiesību reāla iedzīvināšana Baltijas jūras valstu padomes ietvaros.

Kā mēs aizstāvam un veicinām ikvienu no Cilvēktiesību deklarācijas pantiem?

Tas ir ļoti pamatots jautājums visās pasaules malās, ikvienā pasaules valstī. Politiskajā darba kārtībā šim jautājumam jāieņem pastāvīga un ievērojama vieta, un ir atkal un atkal jāvaicā: kā īsti mēs aizstāvam un veicinām katru atsevišķu Cilvēktiesību deklarācijas pantu?

Viens vienkāršs jautājums un milzum daudz atbilžu. Atbildes, kurās varbūt jūtama tendence izcelt pārkāpumus un trūkumus cilvēktiesību jomā citās valstīs, citās pasaules daļās. Ja mēs iedomājamies starptautisko sabiedrību, varam minēt bezgala daudz piemēru tam, cik rupji un pastāvīgi tiek pārkāpti deklarācijas panti. Atliek tikai ieskatīties rīta laikrakstā vai ieklausīties vakara ziņās.

Klaja Cilvēktiesību deklarācijas pārkāpšana ir sāpīgi traumējoša realitāte daudziem jo daudziem no mūsu līdzcilvēkiem. Jau tas vien, ka šie pārkāpumi notiek tik plašā mērogā, ir signāls tiem, kuri atrodas labvēlīgākā situācijā, kas it kā ļauj distancēties no notikumiem un faktiem, kurus grūti izprast un par kuriem nepatīkami domāt. Un tomēr — aiz skaitļiem un kliedzošās statistikas ir indivīdu sejas, sirdis un dvēseles — mūsu līdzcilvēku sejas, sirdis un dvēseles.

Protams, ir vietas, kur deklarācijas ideja ir padarījusi savu darbu, kur deklarācijas gars ir klāt likumdošanas procesā un valdības darbībā. Vietas, kur ir maz vai nemaz nav sūdzību par acīmredzamiem un klajiem cilvēktiesību pārkāpumiem. Neskatoties uz to — un tas ir svarīgi — neviena valdība nedrīkst justies pašapmierināta, kad runa ir par cilvēktiesībām, neviena valdība nedrīkst pasludināt, ka šī vai cita valsts ir droša un pilnīgi pasargāta no cilvēktiesību pārkāpumiem. Domāju, ka mums jācenšas ar ērgļa aci saskatīt jebkādas novirzes un parkāpumus cilvēktiesību jomā — ikvienā valstī.

Labklājība indivīda līmenī ir galvenais cilvēktiesību aizsardzības un veicināšanas darbā. Jāsaka, ka valstis, kurās cilvēktiesībām ir ierādīta pienācīga vieta, ir attīstījušas stabilas un drošas sabiedrības.

Mēs apkopojam savu pagātnes pieredzi, un, apvienojot to ar mūsu nākotnes cerībām, ejam tālāk. Ņemt līdzi pagātni ir dabiski — pagātne atstāj mūsos pēdas. Un tomēr būtu jācenšas ceļot "ar vieglu bagāžu", neļaujot pagātnei kļūt par nepanesamu nastu.

Kāda sieviete man teica, ka viņu stipri ietekmējušas vēstures stundas, kas bijušas veltītas Otrajam pasaules karam. Viņa sāka vērīgāk ieklausīties skolotāju teiktajā un saprata, ka šīs stundas ir ļoti nozīmīgas. Pēc vairākiem gadiem kādā valstī, kurā bija plosījies karš, viņa pēkšņi atskārta, ka daudziem viņas draugiem tuvākajā apkaimē nav vectēvu. Viņi bija nogalināti karā, atstājot sievas un mazgadīgus bērnus.

Viņa stāstīja, ka šīs ģimenes bez vectēviem vairākus gadu desmitus pēc kara atstājušas uz viņu dziļu un neizdzēšamu iespaidu. Šis pārdzīvojums, iespējams, bija labāka mācība par kara šausmām un nejēdzībām nekā skolas stundas. Tas ir arī vienkāršs un pamācošs stāsts, kurš ir pieejams arī ļoti jaunu cilvēku izpratnei.

Esmu pārliecināts, ka cilvēktiesību jomā vēstures izpratne var daudz dot un pirmām kārtām vēlēšanos nevis turēties pie vēstures, bet mācīties no tās un iet tālāk.

Cilvēktiesību deklarācija ir universāls dokuments. Tās gadadienu šodien atzīmē visā pasaulē. Man ir liels prieks, ka šajā īpašajā dienā esmu Rīgā, Latvijā.

Laiku pa laikam man tiek uzdoti jautājumi par to, kas būtu jādara cilvēktiesību jomā, ņemot vērā Latvijas situāciju Eiropā. Norādīt uz iespējām un izteikt ierosinājumus ir mana darba sastāvdaļa, un to nosaka arī mans mandāts.

Būtiskākais, atbildot uz šo jautājumu, ir tas, ka Latvijai ir jānodarbojas ar cilvēktiesību jautājumiem tādēļ, ka tas nāk par labu Latvijas sabiedrībai. Ja Cilvēktiesību deklarācija ir realitāte Latvijā, tad tas ir tādēļ, ka tā sakņojas Latvijas sabiedrībā — to cilvēku vidū, kuri sauc Latviju par savām mājām.

Izmantosim Cilvēktiesību deklarācijas 50.gadadienu lietderīgi!

Patiešām, šādā reizē nākotne ir svarīgāka nekā pagātne. Lai šī gadadiena kļūst par atskaites punktu vēl aktīvākiem centieniem iedzīvināt Cilvēktiesību deklarācijas pantus. Deklarācija ir pastāvīgs izaicinājums un pamudinājums panākt, lai tās trīsdesmit panti kļūst par īstenību arvien lielākam cilvēku skaitam — mūsu pašu zemēs, mūsu reģionā un visā plašajā pasaulē.

Šodien mēs nevaram vienkārši nodoties gadadienas svinībām. Cilvēkiem visā pasaulē netiek nodrošinātas elementārākās cilvēktiesības, un šobrīd, kad mēs tiekamies šeit, Universitātē, mūsu līdzcilvēki citur izjūt, ko nozīmē pamattiesību trūkums.

Mēs nevaram vienkārši svinēt, mums ir jāapzinās, ka Cilvēktiesību deklarācija ir noderīgs instruments un spēcīgs sabiedrotais cīņā par to, lai uzlabotu situāciju tiem cilvēkiem, kuru tiesības tiek pārkāptas.

Tas ir notikums, kura būtība ir nevis svinības, bet gan iespēja izvērtēt situāciju cilvēktiesību jomā. Tā ir iespēja katram un ikvienam apstāties un padomāt par to, kas ir padarīts un kas vēl ir darāms. Apstāsimies un padomāsim šodien un tad ķersimies pie darba no jauna.

Tā kā man ir dota iespēja uzrunāt šo godājamo auditoriju Latvijas Universitātē Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 50.gadadienā, es vēlētos pieminēt vēl vienu gadadienu, kas pagāja nepamanīta un kas netika atzīmēta šeit Rīgā, taču tā nepalika neievērota cituviet pasaulē. Es domāju Latvijas Universitātes 25.gadadienu 1944.gadā. "Balticum shall live!" — "Baltija dzīvos!" — tāds virsraksts rotā kādu grāmatu manā birojā. Tas ir īsu eseju un rakstu krājums, kas veltīts "Drosmīgajām Igaunijas, Latvijas un Lietuvas tautām (..) pārliecībā par viņu nenovēršamo atbrīvošanos".

Viens no rakstiem, kas pirmoreiz publicēts kādā lielā Zviedrijas avīzē 1944.gada septembrī, veltīts Latvijas Universitātes 25.gadadienai. Tajā atgādināts, ka Universitātes atklāšana 1919.gada septembrī bija sākums dinamiskam periodam, kad Universitāte sevi nopietni pieteica starptautiskajā arēnā ar zinātniskās pētniecības darbu un apmaiņas programmām. 1944.gadā situācija bija atšķirīga, stipri atšķirīga. Ņemot vērā toreizējo situāciju, pēdējās desmitgades notikumus un nesenās Latvijas Republikas proklamēšanas 80. gadadienas svinības, es uztvēru šā raksta nobeigumu kā dziļi aizkustinošu. Runājot par Igaunijas, Latvijas un Lietuvas cilvēku raksturu un attieksmi, autors rakstīja, ka viņiem "ir brīnišķīgs stimuls dzīvot".

Atgriežoties pie Latvijas Universitātes 25.gadadienas, raksts beidzas ar vārdiem: "Viņi noteikti neatteiksies no savas cerības, ka kādu dienu brīva Universitāte tiks atkal atvērta neatkarīgā Latvijā."

Man ir liels prieks, ka esmu šodien kopā ar jums. Man arī ir bijis daudz iespēju pārliecināties par to, ka Latvijas tautā mājo šis brīnišķīgais stimuls dzīvot. Tas piemīt arī Latvijas kaimiņtautām, un es esmu dziļi pārliecināts, ka šis brīnišķīgais stimuls palīdzēs jums darīt visu iespējamo, lai īstenotu Cilvēktiesību deklarāciju gan šajā reģionā, gan visā pasaulē.

Lekcija Latvijas Universitātē, Rīgā, 1998.gada 11.decembrī