MĒS SAVĀ ZEMĒ UN LAIKĀ

Ar Spīdolas gaismu un gara možumu — Daugavpilī

Svētdien, 13.decembrī, Daugavpils teātrī svinīgi tika pasniegtas Kultūras fonda Spīdolas balvas

Trešās adventes lielajā misē, 13. decembra rītā, Sv. Pētera katedrālē tika aiz- lūgts par Latvijas inteliģenci, visiem kultūras darbiniekiem

Anna Rancāne

Priecājies

Priecājies, tavi trauki ir neizsmeļami,

tava maize ir neapēdama,

tava bēda ir neizraudama,

priecājies!

 

Priecājies, tev saule uz labā pleca,

tumsa uz kreisā,

zvaigznes šūpojas skropstās,

priecājies!

 

Priecājies par melnu spīti,

priecājies par baltu velti,

tavu pili var nojaukt vienīgi Dievs,

priecājies!

Spīdolas balvas laureāti: Normunds Šnē, Imants Lancmanis un Atis Švinka

Spīdolas balvu par mūža ieguldījumu Latvijas kultūrā Terēzijai Brokai pasniedz Rita Strode

Spīdolas balvas laureāts Fjodors Fjodorovs

Kā spilgtu Adventes laika pasākumu un visa gada ievērojamāko kultūras dzīves notikumu daugavpilieši aizvadīja Spīdolas nedēļu, kas 13.decembrī vainagojās ar Kultūras fonda akadēmisko sanāksmi un ikgadējo Spīdolas balvu pasniegšanas ceremoniju. Šo Adventes trešo svētdienu ievadīja dievkalpojums Sv.Pētera katedrālē, ko īsti latgaliskā sirsnībā celebrēja dekāns Aleksandrs Madelāns un dievišķām balsīm piedziedāja baznīcas koris un solisti. Šai dienā kopā ar daugavpiliešiem bija kultūras ministre Karina Pētersone, iepriekšējo gadu Spīdolas balvu laureāti un Kultūras fonda vadītājs Pēteris Bankovskis līdz ar kuplu fonda aktīvistu un kultūras darbinieku delegāciju. Domās — arī Valsts prezidents Guntis Ulmanis, kura telegramma tika nolasīta svinīgajā sarīkojumā un Ministru prezidents Vilis Krištopans, kas nelabvēlīgo laika apstākļu dēļ bija aizkavējies ceļā no Vīnes uz Rīgu un telefoniski nodeva sveicienus Spīdolas balvas laureātiem un visiem daugavpiliešiem.

Lai rīdzinieki un citi tālumnieki varētu labāk izprast Daugavpils vēstures līkločus un iespējamos attīstības ceļus, notika izglītojoša pastaiga pa seno Daugavpils cietoksni, iepazīšanās ar mākslas izstādēm un Daugavpils novadpētniecības un mākslas muzeju.

Akadēmisko sanāksmi Daugavpils teātrī ar gaišumu un sirsnību pildīja Annas Rancānes dzeja, Daugavpils Latviešu kultūras centra vīru kora "Forte" un mūzikas koledžas kamerorķestra priekšnesumi. Sanāksmes dalībniekus uzrunāja kultūras ministre Karina Pētersone un Daugavpils pilsētas domes priekšsēdētāja pirmā vietniece Rita Strode.

Kultūras fonda prezidents P ēteris Bankovskis savā uzrunā uzsvēra:

— Šie jaukie Spīdolas balvu pasniegšanas svētki, kas vainago Kultūras fonda darba gadu, nebūtu iedomājami bez visu to cilvēku darbības, kas Kultūras fondā darbojušies līdz šim. Tie nebūtu iedomājami bez Imanta Ziedoņa un Jāņa Stradiņa iniciatīvām savulaik, fondu dibinot un cauri gadiem uzturot spēkā kultūras idejas visā Latvijas teritorijā. Šī Spīdolas programma nebūtu iedomājama bez Kultūras fonda vadītājas Ramonas Umblijas līdzdalības. Fonda pašreizējā valde daudzkārt cildinājusi šo ieguldījumu un savā sēdē pirms dažām dienām nolēma izvirzīt Ramonas Umblijas kandidatūru apbalvošanai ar Triju Zvaigžņu ordeni. Šī programma nebūtu iedomājama bez daudzu jo daudzu atbalstītāju palīdzības.

Kultūras fonda vadītājs pateicās akciju sabiedrībām "Ventspils nafta" un "Latvijas gaisa satiksme" un citiem sponsoriem, bet īpaši Daugavpils pilsētas un rajona pašvaldībām, uzņēmējiem un visiem daugavpiliešiem par atsaucību un viesmīlību. Kultūras fonds ar savu darbību tiecas aptvert visu Latviju. Arī šie Spīdolas balvas pasniegšanas svētki tiek rīkoti dažādos novados. Pirmos trīs gadus balvas pasniedza Rīgā, pēc tam — Ventspilī, Alūksnē un Daugavpilī. Nākamgad kārta Zemgalei.

Kopš 1993.gada Spīdolas balvu humanitārajās zinātnēs saņēmuši Ēvalds Mugurevičs, Ābrams Feldhūns, Jānis Graudonis, Jānis Apals, Maija un Rihards Kūļi un Andris Rubenis, mākslā — Roze Stiebra, Andris Bērziņš, Dainis Kalns un Vizma Belševica. Pērn pirmo reizi pasniedza balvu par izciliem sasniegumiem ekonomikas zinātnē un tautsaimniecībā. To saņēma Latvijas Universitātes profesori Jakovs Beļičkovs un Valērijs Praude par grāmatu "Menedžments". Tika iedibināta arī balva par mūža ieguldījumu Latvijas kultūrā. Par šīs balvas pirmo laureāti kļuva skatuves māksliniece Elza Radziņa.

Un tad klāt ir brīdis, kad tiek nosaukti 1998.gada Spīdolas balvu laureāti. Mākslā balvu saņem diriģents un solists Normunds Šnē — par orķestra "Rīgas kamermūziķi" darbību un mūsdienu mūzikas atskaņošanu. Humanitārajās zinātnēs tiek apbalvots Rundāles pils direktors, habilitētais mākslas zinātņu doktors Imants Lancmanis — par Latvijas kultūras vēstures pētniecisko rakstu sēriju "Māja, kuras nav", kas publicēta žurnālā "Māksla Plus". Tiek arī atzīmēts, ka šie pētījumi varētu tikt apkopoti grāmatā.

Ekonomikā un tautsaimniecībā par laureātu kļūst Atis Švinka — par sabiedriskās jauniešu ekonomiskās izglītības organizācijas "Junior Achievement–Latvija" vadību, izglītības programmu īstenošanu un ekonomiskās izglītības mācību grāmatu sagatavošanu un izdošanu.

Ar ovācijām zāle sumina diriģenti un mūzikas pedagoģi Terēziju Broku. Viņai piešķirta balva par mūža ieguldījumu Latvijas kultūrā — par skanīgajiem gadiem, kas veltīti jaunās diriģentu paaudzes apmācībai un mūzikai atdoto mūžu, popularizējot kora mākslu Latgalē, Latvijā un pasaulē.

Pirmo reizi tiek pasniegta balva par sasniegumiem sava novada kultūrā. Šo Daugavpils pilsētas domes iedibināto balvu saņem Daugavpils Pedagoģiskās universitātes profesors, Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājloceklis Fjodors Fjodorovs — par veikto zinātnisko darbu, pētot krievu tautības pārstāvju ieceļošanas un dzimtu sakņu izcelsmi Daugavpilī un Latgalē, vecticībnieku kustību Latvijā un par ieguldīto darbu, popularizējot šīs tēmas šodienas sabiedrībā, tādējādi veicinot cittautiešu integrāciju Latvijas valstī.

Cik brīnišķīgs ir tāds apbalvojums par ieguldījumu sava novada kultūras attīstībā, varēja pilnīgi pārliecināties sarunā ar profesoru Fjodoru Fjodorovu un viņa kolēģiem. Dzimis Ludzas apriņķa zemnieku ģimenē, viņš savos 59 gados paguvis iegūt vispusīgu filoloģisko izglītību, kļūt par tālu pasaulē atzītu vācu romantiskās mākslas un krievu literatūras pētnieku. Aizrautīgs zinātniskās domas kopējs un reizē — dažādu tautu kultūru savstarpējas bagātināšanās ikdienas darba darītājs. Kā teica viņa kolēģes Krievu literatūras katedrā, profesors ar savu labestību un allaž možo garu ir kā gaiša lāpa, kas kliedē sliktas domas un neļauj dvēselei ļauties kūtrumam. Pats profesors par lielu veiksmi uzskata iespēju dzīvot un strādāt Daugavpilī ar tās daudztautīgo kultūrvidi un bagātajām latviešu, krievu, baltkrievu, ebreju, poļu un citu tautu literatūras tradīcijām un atšķirīgo dzīvesveidu.

Šoreiz arī apbalvojums par mūža ieguldījumu kultūrā, ko saņēma Terēzija Broka, reizē ir atzinība par sava novada gara dzīves kopšanu. Terēzijas Brokas audzinātie un vadītie kolektīvi iemantojuši popularitāti tālu aiz sava novada robežām, viņu pazīstam arī kā Vispārējo dziesmu svētku virsdiriģenti, tomēr visvairāk gaismas viņa devusi un dod savai Latgalei. Arī šis darba gads diriģentei nebūt nav beidzies ar lielajiem dziesmu svētkiem. Nemaz jau nerunājot par pedagoģisko darbu, kas neapstājas ne brīdi, visu laiku strādāts arī ar koriem. Nesen Berķenelē tikās visu Latgales novadu kultūras darba vadītāji, sprieda par pagastu un skolu koriem. Nākamais taču būs Emiļa Melngaiļa gads — tam jau tagad sāk gatavoties visi kori un ansambļi. Koris "Latgale" atzīmēs savu 35.gadskārtu — arī tie būs lieli mūzikas svētki. "Tomēr es no cilvēkiem un sabiedrības esmu saņēmusi vairāk sirsnības un atzinības, nekā spēju dot pretim," saka laureāte. Ar vislielāko pateicību Terēzija Broka piemin tos daudzos ļaudis, ar kuru pūliņiem un materiālo atbalstu šajā rudenī Gaigalavā tika atklāts piemiņas akmens viņas dzīvesbiedram Staņislavam Brokam. Kora "Daugava" ilggadējais vadītājs un Vispārējo dziesmu svētku virsdiriģents Staņislavs Broks 1977. gadā gāja bojā autokatastrofā ceļā no Balviem uz Rēzekni. Tagad šai vietā atrodas tēlnieka Induļa Folkmaņa veidotais piemineklis. "Dziesma, mīļie Latgales cilvēki un mani bērni, ģimene dod spēku un piepilda manas dienas ar prieku," saka Terēzija Broka. Un vēl piebilst: "To mūža ieguldījumu es gan nedomāju kā atgādinājumu, ka mūžs jau galā. Ar saviem dziedātājiem un skolniekiem visu laiku esmu darba mutulī. Tas palīdz dzīvot."

To, ka Latgales novadā daudz talantīgu un strādīgu cilvēku, apliecināja arī tas, ka Karina Pētersone Ordeņa domes vārdā trim daugavpiliešiem pasniedza Triju Zvaigžņu ordeņa goda zīmes, ar kurām viņi apbalvoti Latvijas Republikas 80 gadu jubilejas dienās. Pirmās pakāpes goda zīmi saņēma tautsaimnieks Avramijs Mihailovs un otrās pakāpes goda zīmes — tautsaimnieks Sergejs Luckovs un autovadītājs Vladimirs Vaivods.

Nākamie Spīdolas svētki — 1999.gada otrajā decembra svētdienā Jelgavā. Tad varbūt būs vēl viena nominācija — kā sacīja ekonomistu apvienības "2010" pārstāvis Ojārs Kehris, pašreizējo ekonomikas un tautsaimniecības prēmiju nolemts pārveidot, paredzot piešķirt naudas prēmiju par izciliem sasniegumiem ekonomikas zinātnē un iedibināt ceļojošo balvu par sasniegumiem tautsaimniecībā. Tā Spīdolas ideja dzīvo un pieņemas spēkā, apliecinot tradicionālo un meklējot pārsteidzošo, uzturot radošo garu un attīstības gaitu.

Aina Rozeniece,

"LV" nozares redaktore

Foto: Harijs Burmeistars

Kultūras ministre Karina Pētersone:

"No atstumtības — uzmanības centrā" — tā saucas pēc Eiropas Padomes ierosmes tapušais dokuments par mūsdienīgu kultūrpolitiku Latvijā, par tās stratēģiju un pamatprincipiem. Bet tas reizē lakoniski un ietilpīgi raksturo to, kas pašlaik ar mūsu valsti notiek jaunajā Eiropā, un arī to, ko pašlaik Latvijā piedzīvo kultūra un māksla, un to, kas šodien ir vērojams Daugavpilī.

Piesaucu šo nosaukumu tādēļ, ka notikums, kura dalībnieki esam, — Latvijas Kultūras fonda iedibinātā un nu jau tradicionālā Spīdolas diena — man šķiet spilgta liecība tam, ka kultūrpolitika šodienas Latvijā pamazām sāk iet laikmeta un mūsu visu kopīgi nosprausto ceļu — likt kultūru centrā, padarīt to par neatņemamu dzīves un arī attīstības spēku.

Mūsdienīga kultūrpolitika vairs nav vienīgi valsts vai varas prerogatīva, tā kļūst par visas sabiedrības, par katra kultūrā iesaistītā un ieinteresētā cilvēka atbildību. Jo mēs katrs no savas vietas un ar savu gara bagātību varam darīt un dot otram to, ko tikai mēs vienīgi spējam.

Ir jau pagātnē tas laiks, kad indivīds un radoša personība atradās pasīvā atkarībā no valsts. Veidojoties pilsoniskai sabiedrībai, arvien lielāku ietekmi iegūts tā sauktās nevalstiskās organizācijas, kas nereti daudz tiešāk un pilnīgāk uztver sabiedrības vēlmes un spēj tās īstenot, tādējādi ietekmējot arī kultūrpolitikas procesus. To redzam arī visā, ko dara Kultūras fonds.

Latvijas Kultūras fonds veic ļoti svētīgu darbu, cik iespējams, iesaistot sabiedrību Spīdolas balvas kandidātu izvirzīšanai, bet pats galvenais — rosinot, iekopjot un atjaunojot mūsu sabiedrībā mecenātisma un labdarības tradīcijas: mērķtiecīgi strādājot ar to sabiedrības daļu, kurai ir līdzekļi, bet varbūt pietrūcis iespēju ieraudzīt un apzināties, ka, ieguldot līdzekļus tautas garīgā spēka pacelšanā, tiem var būt tik pat liela atdeve kā uzņēmējdarbībā. Un tad jau nāk valsts tiešā atbildība un nākamais uzdevums — dot tiesisku, likuma pamatu, kas nostiprinātu un veicinātu labdarības plašāku iekļaušanos sabiedrības kultūras dzīves pamatos.

Aiz katras no šodien pasniedzamajām balvām ir konkrēts labdaris. Spīdolas balvu piešķiršanas sēkla ir kritusi auglīgā augsnē, Spīdolas balvu nominācijas ir pieaugušas skaitā: sākotnējām divām — mākslā un humanitārajās zinātnēs, ir piepulcējušās balvas ekonomikā un par mūža ieguldījumu kultūrā, un šogad starp labdariem ir arī Daugavpils pašvaldība, kas nolēmusi pieķirt balvu par ieguldījumu reģiona kultūras dzīves uzplaukumā. Arī naudas izteiksmē balva ir ievērojami augusi.

Cilvēkiem, kas nesavtīgi un pašaizliedzīgi ir gadiem ilgi strādājuši, tomēr ir ļoti svarīgs sabiedrības novērtējums, atzinība par paveikto.

Ar ko vēl man šķiet vērtīga Spīdolas dienas tradīcija? Tā vienā auditorijā saved kopā ikdienā dažkārt reti krustojošos un it kā paralēli darbojošos spēkus, kas tomēr visi ir kultūras daļa — te ir gan kultūras darbinieki, zinātņu un mākslu pārstāvji, gan arī biznesa ļaudis, finansisti, politiķi. Te pazūd robeža starp "mēs" un "viņi", jo kultūra, humanitāte ir tas, kas vieno mūs visus.

Un tā Spīdolas dienas akadēmiskie lasījumi saved mūs kopā no dažādām pusēm un rosina padomāt par sevi, sabiedrību mums visiem šajā tik pretrunīgajā laikā. Tas dod mums iespēju paplašināt kultūras vienkāršoti šauro izpratni un ļauj sajusties vienotiem tajā.

Un vēl kas — Spīdolas dienas norises vieta allaž ir mainīga, un tas mums ļauj ik gadu pārliecināties, ka kultūrai nav perifērijas, tā ir policentriska pēc savas dabas. Bet Spīdolas dienā saved mūs no malām centrā. Centrs var būt visur, un šodien tā ir Daugavpils.

Mēs ieraugām Daugavpili iesnigušu un Adventes laika rimtībā un apcerīgumā, bet reizē ar pārsteidzošu kultūras dzīves daudzveidību un ar daudzu kultūru klātbūtni.

Daugavpils kā cietoksnis Daugavas krastā, Daugavpils — austrumu Latvijas priekšpils. Pilsēta ar savu ļoti īpašu vēsturisku garšu, atmosfēru un īpašiem cilvēkiem. Kas te reiz bijis, to noteikti velk šeit atgriezties.

Gribu pateikties daugavpiliešiem, ka savus labākos dēlus un meitas esat atdevuši darbam visas valsts labā un tagad jums 7.Saeimā varbūt veidosies sava daugavpiliešu frakcija.

Man šodien bija iespēja viesoties Saules skolā un Daugavpils teātrī. Un es gribu apliecināt cieņu un izteikt apbrīnu tiem cilvēkiem, ko es tur sastapu, un pateikt viņiem paldies par mākslas un skaistuma izpratni un atdevību savai profesijai par spīti dzīves un ikdienas grūtībām.

Šodien mēs godināsim tos cilvēkus, kurus pazīst un ciena ne tikai jūsu novadā, bet arī visā Latvijā.

Bet mums visiem es gribētu atgādināt vārdus no mana tēva Pētera Pētersona lugas "Tikai muzikants" — vārdus, kurus mums katram vajadzētu likt pie sirds un paturēt prātā:

Nenoliedz dūmaino istabu,

Žoga negludās vabas,

Nenoliedz palejas pirtiņu, kurā tu cēlies,

Neatsakies no savas smieklīgās dabas,

Nenoliedz mēli savu un aizmirstā

novada maņas,

Nesnaiksti lūpas un nelūlo siltzemju

skaņas,

Nenoliedz māti savu, biklo

un nemācīto.

Esi, kāds esi, netici tam, ka tu šķēlies,

Paskat, kā slāpstot mirst avots.

Cik sen tu tur smēlies?

Un visbeidzot es gribu jums teikt: "Būsim lepni par to, kas mēs esam!

Lai mums visiem daudz spēka un pašapziņas, kopīgu darbu darot!

Daugavpils pilsētas domes priekšsēdētāja pirmā vietniece Rita Strode:

Daugavpils — Latvijas otra lielākā pilsēta — atrodas kultūrvēsturiskā novadā ar jauktu etnisko sastāvu. Baltijā būs grūti atrast līdzīgu apdzīvotu vietu, kuru tik dziļi un pretrunīgi skāruši etniski un etnopolitiski pavērsieni. Te notikusi somugru, baltu un slāvu cilšu migrācija, vācu ekspansija uz austrumiem, poļu — uz ziemeļaustrumiem, krievu — uz rietumiem, te bijuši Polockas kņazistes, Livonijas ordeņa, Polijas un Lietuvas Republikas, Krievijas impērijas gadsimti, Latvijas Republikas daži gadu desmiti, padomju periods un Latvijas Republikas atjaunošana, ģermanizācija, polonizācija un rusifikācija, krievu vecticībnieku un ebreju ieceļošana, poļu, krievu, baltkrievu un lietuviešu kolonistu iesūtīšana, valsts valodas mainīšanās (vācu — poļu — krievu — latviešu), sociāli neizbēgama un apzināti stimulēta asimilācija, reliģiski konfesionālās prioritātes ietekme uz nacionālo identitāti, kad piederība ticībai nosaka arī nacionālo piederību. Daugavpils pilsētā vienmēr dzīvojusi bilingvistiska un vairākas valodas protoša sabiedrība. Tā ir pilsēta, kuras iedzīvotāju liktenī liela loma bijusi valsts un pašvaldības kompetencei etnopolitikas jomā. Šeit psiholoģiski viskomfortablāk var justies cilvēki, kuri spēj dzīvot multinacionālā vidē un kuriem neērtības nesagādā svešu valodu un kultūru klātbūtne. Daugavpils vēsturiskajā attīstībā paliekoša ietekme bijusi visdažādāko tautību pārstāvjiem: vācu izcelsmes poļu inteliģencei, jezuītu ordeņa mūkiem, ebreju rabīniem, latviešu virsniekiem un krievu amatpersonām vietējā pašvaldībā.

Daugavpils zeme devusi pasaulei izcilo latviešu gleznotāju Staņislavu Kreicu, ķīmijas profesoru Aleksandru Janeku, dramaturģi Ventu Viju Vecumnieci, savu talanta spēku šeit smēlies izcilais latviešu rakstnieks Rainis, šeit ir dzimis pazīstamais krievu rakstnieks Leonīds Dobičins, ebreju režisors Samuels Mihoelss, mākslinieks Marks Rotko, komponists Oskars Stroks, poļu komponists Gregors Fitelbergs, un šo sarakstu varētu vēl turpināt.

Svarīgi pieminēt, ja Daugavpilī jau izsenis mierīgi sadarbojušās latviešu, krievu, poļu, baltkrievu un ebreju kultūras un spoži varējusi atmirdzēt ikkara no tām, bet ieguvējs bijis un ir viss Daugavpils reģions.

Padomju varas laikā pilsētā dominējošo lomu ieguva krievu valoda un padomju kultūra. Tagad Daugavpilī darbojas latviešu, latgaliešu, krievu, poļu, baltkrievu, lietuviešu, baltslāvu, ebreju, vācu un tatāru nacionālās kultūras biedrības. Nostiprinās multikulturālisma koncepcija, kuras pamatā ir visu pilsētā esošo kultūru atzīšana, dažādu kultūru atšķirību respektēšana un savstarpēja cieņa, jebkādas diskriminācijas noliegšana un nacionālās pašcieņas saglabāšana. Šī koncepcija veicina latviešu valodas un kultūras autoritātes nostiprināšanos mūsu etniski neviendabīgajā pilsētas sabiedrībā un šo koncepciju, mūsuprāt, atsaucīgi vērtē vairākums pilsētas iedzīvotāju.

Mēs esam pagodināti, ka Spīdolas balvas pasniegšanas ceremonija notiek Daugavpilī un ceram uz raženu sadarbību ar Latvijas Kultūras fondu ne tikai svētku reizēs, bet arī ikdienas darbā.

Nepazaudēsim nevienu latviski uzrakstītu rindu!

Tradicionālos prozas lasījumus, kas Andreja Upīša atceres dienās pirms 20 gadiem aizsākās rakstnieka memoriālajā dzīvoklī Rīgā, šogad ievadīja saruna par Augusta Deglava "Rīgas" uzvedumu Nacionālajā teātrī un romāna galvenā varoņa prototipa Kristapa Berga dzimtas likteņiem. Savukārt Raiņa personības un daiļrades pētnieki Roalds Dobrovenskis un Gundega Grīnuma piedāvāja sarunu par tematu "Rainis un viņa brāļi", bet, literatūras zinātniece Vija Jugāne un arhitekts un vēstures pētnieks Jānis Asaris vedināja uz diskusiju populārā romāna "Kuršu vikingi" autorus Andreju Miglu un Valdi Rūmnieku.

Prozas lasījumos Andreja Upīša dzīvoklī allaž valda īpaša gaisotne. Te ir fonotēka ar rakstnieku balsīm, grāmatu tūkstoši un cieņa pret rakstītu vārdu. Te joprojām valda laba griba un Andreja Upīša iedibinātā apņēmība "neizlaist no redzesloka nevienu latviski uzrakstītu rindu".

Ieskatam — Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātes maģistrantes Evitas Sniedzes informācija par prozas lasījumu pirmo sarīkojumu, kas pēc tradīcijas notika tieši Andreja Upīša dzimšanas dienā — 4. decembrī. "LV"

Par Rīgu un latviešiem

Andreja Upīša 121. dzimšanas dienā viņa memoriālajā dzīvoklī notika saruna par Augusta Deglava romāna "Rīga" jaunāko iestudējumu Nacionālajā teātrī un arī par Bergu dzimtu, kuras ciltstēvs Kristaps Bergs ir prototips romāna galvenajam varonim Krauklīšu Pēterim. Arī namam Brīvības ielā, kur atrodas Andreja Upīša memoriālais dzīvoklis, ir saistība ar Bergu dzimtu. Kristapa dēls Arveds bija viens no Rīgas 4. savstarpējās kredītsabiedrības akcionāriem, un šis nams tika uzcelts tieši šīs kredītsabiedrības jeb bankas vajadzībām.

Par Kristapa Berga un viņa pēcnācēju likteņiem stāstīja Uldis Lasmanis, kas rūpīgi pētījis Bergu dzimtas vēsturi un sarakstījis par to četras grāmatas, kā arī izveidojis izstādi Misiņa bibliotēkā.

Uldis Lasmanis atzīmēja, ka romānā "Rīga" atspoguļotas būtiskas XIX gadsimta latvieša intereses: individualitātes saglabāšana, ekonomisko tiesību iegūšana, demogrāfiskās situācijas uzlabošana. Kristaps Bergs, viens no pirmajiem Rīgas ienācējiem, palika te un veidoja Rīgas nākamo iedzimto cilti. Kristapa Berga ģimenē piedzimst pieci bērni — Edgars, Līvija, Vallija, Anna un Arveds. Šie Bergi piedalās Latvijas valsts veidošanā un ir vieni no pirmajiem latviešu inteliģences pārstāvjiem. Tagad daļa Bergu dzimtas ir Rietumos, daļa tikuši represēti. Varbūt tāpēc Augusts Deglavs Krauklīšu Pētera palikšanu Rīgā un ielaišanos kompromisos skaidro kā pienākuma apziņas diktētu, tās dēļ viņš atļaujas nodot savu draugu. Krauklīšu Pēteris paliek Rīgā un turpina cilti.

Izrādes režisors Nacionālā teātra mākslinieciskais vadītājs Edmunds Freibergs atzina, ka "Rīgas" iestudējumā viss ir izdevies tieši tā, kā gribēts. Zāle vienmēr ir pārpildīta. Ir radīta krāšņa izrāde, kurā piedalās gandrīz viss teātra ansamblis. Scenogrāfs Gunārs Zemgals ir radījis dekorāciju bildēs. Šo "bilžainību" režisors pieprasījis gan tāpēc, ka izrādē ir 52 ainas, nepieciešamas ātras pārbūves, gan tāpēc, ka cilvēki klasikas iestudējumos vēlētos redzēt krāsainu, teatrālu gleznu. Režisors atzina, ka bijis izbrīnīts, cik ļoti XIX gadsimta norises sasaucas ar mūsdienu politisko un ekonomisko situāciju. Un latvieši joprojām jūtas apdraudēti. Šo problēmu dramatizējumā akcentējis arī dramaturgs Harijs Gulbis. 1998. gada romāna "Rīga" dramatizējums ir jau piektais kopš šī darba sarakstīšanas 1912. gadā. Šī "Rīga" beidzas ar kāpinājumu, nevis liriski laimīgu atrisinājumu. Dramatizējums drīzāk tiek veidots kā scenārijs. Daudzas ainas dramaturgs pats sacerējis, daudz ko ņēmis no laikrakstos "Mājas Viesis" un "Baltijas Vēstnesis" sniegtās informācijas. Jo Augusts Deglavs romāna pirmo daļu "Patrioti" veidojis no laikabiedru atmiņām par Kristapu Bergu. Interesanti atzīmēt, ka romānā Krauklīšu Pēteris nepakļaujas un nepārveido savu uzvārdu vācu valodā, kā to dara viņa krusttēvs Georgs Rābemanis, tadējādi apliecinot savu piederību "labākajām famīlijām". Bet Kristaps Bergs savu uzvārdu ir izmainījis. Tad, kad viņš pagājušā gadsimta 50. gados ienāca Rīgā, viņa uzvārds bija Kalniņš.

Režisors sacīja, ka viņš nebūtu iestudējis "Rīgu", ja nebūtu bijis Ulda Anžes. Jo aktiera raksturs pilnīgi sakrīt ar Krauklīšu Pētera rakstura īpašībām. Abiem vajag sevi pierādīt. Abiem tas ir jāizdara par katru cenu. Un Rīgā. Tā rodas Nacionālā teātra iestudējuma lielākā vērtība — Ulda Anžes Krauklīšu Pēteris. Jo aktieris skatītājus fascinē tieši ar savu cilvēcisko pievilcību un gaišumu. Viņa varonis ir un paliek tipisks latvietis — mazliet liberāls, mazliet materiālists, spītīgs patriots. Bet viss tikai tāpēc, lai pierādītu citiem un pats apzinātos savu latvietību, savas mentalitātes neiznīcināmību. Arī Bergi gan Austrumos, gan Rietumos ir saglabājuši pašcieņu un latvietību pasludinājuši un uzskatījuši par galveno prioritāti.

Vakara nobeigumā Uldis Lasmanis lasīja Kristapa Berga mazdēla Jāņa Berga vēstuli no Krasnodaras. Viņš ir Arveda dēls, kura ģimene pēc izsūtījuma palikusi uz dzīvi Krasnodarā, kur Jānis savu darba mūžu nostrādājis uz dzelzceļa. Tagad viņš ir pensionārs. Vēstulē Jānis Bergs atceras trīsdesmito gadu Ziemassvētkus tēva mājās dzimtenē. Tie šķiet kā atbalss no tālas paradīzes.

Evita Sniedze

— "Latvijas Vēstnesim"

Bergu dzimtas pētnieks Uldis Lasmanis

Dramaturgs Harijs Gulbis Foto: Harijs Burmeistars

Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents prof. Jānis Stradiņš:

Dialektoloģija — sena dziesma jaunās skaņās

Ar patiesu prieku atklāju LZA sēdi, kas veltīta dialektoloģijas tematikai. Par sēdē izvirzītajām zinātniskajām problēmām nejūtos kompetents runāt, taču iedrīkstos akcentēt izlokšņu izpētes nozīmīgumu mūsdienu situācijā — ne tik daudz zinātniskajā aspektā, cik vispārējās līnijās.

Pasaule pašreiz virzās uz globalizāciju un unifikāciju, veidojas stereotipi un standarti, pasaulē zūd ciltis, valodas, pat veselas tautas. Mums ir sarakste ar vienu no Latvijas pārstāvjiem ANO — Dr. Uldi Bluķi, kurš kontekstā ar latviešu valodas aizsardzību vēlas ANO panākt ieteikumu par mazo valodu, izlokšņu, dialektu aizsardzību vispār, par šādu pētījumu finansēšanu no ANO un UNESCO līdzekļiem. Ierosme izsludināt 1999.gadu par latviešu valodas gadu ir tikusi akceptēta Latvijas Zinātņu akadēmijā šā gada aprīlī Jāņa Endzelīna piemiņas sēdē, šis ierosinājums nosūtīts Valsts prezidentam un Ministru prezidentam, Saeimas priekšsēdim, bet sakarā ar referendumu šī problēma nav tālāk risināta, atbilde no prezidenta nav saņemta. Tādēļ varbūt atkārtoti būtu jālūdz viņš izteikt attieksmi, arī jaunā valdība — paust attieksmi ne tikai pret latviešu valodas mācīšanu cittautiešiem, bet arī pret latviešu valodas saglabāšanu, ieskaitot arī reģionālo savdabību saglabāšanu.

Atceros, no mūsu pirmajiem akadēmiķiem mežzinātnieks Arvīds Kalniņš runāja ērglēniešu intonācijās, mans tēvs, mediķis Pauls Stradiņš — aizbraucot uz dzimto pusi Viesīti, ar māti, radiniekiem un vietējiem runāja sēliski mīkstā izloksnē, savdabības bija vērojamas arī Pauļa Lejiņa un pat no Krievijas nākušā akadēmiķa sekretāra Jāņa Peives runā. Tagad mūsu zinātnieku un vairuma inteliģences valoda ir samērā sterila literārā valoda, kuru turklāt ar normām vēl papildus cenšas uzlabot. No vienas puses, tas ir labi, no otras puses, tas tomēr noplicina individualitātes un valodas raibumu; šajā ziņā ne vienmēr piekrītu valodnieku skeptiskajai, atturīgajai nostājai pret latgaliešu runu. Katrā ziņā līdztekus literārās valodas izkopšanai svarīga ir arī tās daudzveidība.

Šodien ir īstais brīdis atminēties un pasargāt no svešiem cirvjiem savas, pašu valodas saknes jeb kopnacionālās latviešu literārās valodas pamatu, t.i., dialektus un izloksnes. Nemazinot sinhroniskās valodniecības lomu mūsdienu sociālo procesu izpētē, vērtīgākās atziņas par valodas vēsturi, tās attīstību un izplatību mums sniedz tieši diahroniski pētījumi, kuru objekts nav tikai valoda un kuri ietiecas arī saskarīgajās zinātnes nozarēs — vēsturē, kultūrvēsturē, etnogrāfijā, etnopsiholoģijā u.tml.

Un vēl — zīmīgi, ka esam pulcējušies tieši veļu laikā, lai runātu par tādu pamazām zūdošu tradicionālu vērtību kā tautas valoda tās senākajā formā. Latviešu valodas aptuveni 500 izloksnes arī ir kā tāds velis, kas atveļas pie mums no tālas senatnes. Šīsdienas raibumā tas it kā nobāl, tomēr neizplēn bez pēdām, un mūsu uzdevums, pat pienākums pret senatni ir — izrādīt tam pienācīgo cieņu vai arī noturēt tam pēdējo goda mielastu. Šādi cenšas darboties dialektologi, balstoties galvenokārt uz iepriekšējo gadsimtu tradīcijām un gadsimta sākuma valodniecības izcilo personību veikumu. Tomēr dialektoloģija nebūt nav rekviēms dzīvajai tautas valodai, drīzāk gan "sena dziesma jaunās skaņās", jo arī mūsdienās un arī pretēji citviet pasaulē izteiktajām unifikācijas tendencēm vērojama lokālo īpatnību saglabāšana un zinātnieku interese par tām.

Protams, šādu uzdevumu veikšanai nepietiek ar mēnešiem un gadiem, te laiks jau mērāms paaudzēs. Lai atminamies, ka dialektoloģijai bija veltīts LZA īstenās locekles, LU profesores Martas Rudzītes darba mūžs, šajā jomā aktīvi un ražīgi darbojās Silvija Raģe, savukārt šopavasar līdz ar "Kalupes izloksnes vārdnīcas" iznākšanu noslēdzās Liepājas Pedagoģiskās akadēmijas profesores Antoņinas Reķēnas dzīves gājums.

Nu zinātniskajā apritē iekļaujas dialektologu nākamās paaudzes. Ir cerības saņemt jaunus, interesantus pētniecības darbus — gan monogrāfijas un vārdnīcas, gan beidzot arī ilgi gaidīto unikālo izdevumu "Latviešu valodas dialektu atlantu". Patīkami apzināties, ka Latviešu valodas institūtā uzsākts darbs pie izlokšņu vārdnīcas veidošanas, kas līdztekus "Latviešu literārās valodas vārdnīcai" dokumentētu mūsu valodas attīstību XX gadsimta gaitā, resp., laikposmā kopš Mīlenbaha un Endzelīna "Latviešu valodas vārdnīcas" un tās Papildinājumu izdošanas.

Novēlu panākumus dialektologu darbā un arī šajā sēdē, lai iezīmētu vadlīnijas šīs svarīgās jomas mūsdienīgajos risinājumos!

Ievadvārdi LZA sēdē "Latviešu valodas izlokšņu pētīšanas aktualitātes"

Klāt literatūras apcirknī

Apgāds "Zvaigzne ABC" laidis klajā Latvijas Zinātņu akadēmijas Literatūras, folsoras un mākslas institūta sagatavoto rakstu krājumu "Jaunākā latviešu literatūra". Tajā apkopoti pārskati par jaunāko latviešu literatūrā, atsevišķi aplūkota garā proza, īsproza, dzejoļu krājumi un lugas. Līdztekus pārskatiem ir arī raksti par Skaidrītes Kaldupes un Irbes Treiles daiļradi un sniegts ieskats pēdējo gadu latviešu literatūrzinātnes tendencēs, kā arī igauņu literatūrā. Krājumā ievietots bibliogrāfisks pārskats par 1997.gadā izdotajām grāmatām un konferencēm, kas veltītas literatūrai un folklorai. Ieskatam sniedzam grāmatas sastādītāja Raimonda Brieža ievadu. "LV"

Dipl. philol. Raimonds Briedis:

Gada robežas literatūras procesā ir mānīgas. Tie ir skaitļi, kas īsti neko nenozīmē. Daļa literāro darbu, kas publicēti kādā noteiktā gadā, parasti tapuši iepriekš, daļa par literāriem faktiem top tikai nākamajā. Tikai paejot laikam, lasītāji iegūst vajadzīgo distanci, lai sakārtotu lasīto un ieraudzītu literatūras procesa īstās robežas. Gada skaitlis parasti saglabājas vien literatūras vēsturēs un hronikās, bet citos apcerējumos zaudē savu konkrētību un saplūst ar pārējiem gadiem. Konkrētā gada robežas it kā gaist, atmiņā atstājot vien atsevišķus faktus vai notikumu fragmentus.

Gadam nomainot gadu, tomēr nezūd cilvēku vēlme palūkoties atpakaļ, fiksēt notikumus un priekšstatus par tiem, vēl nezinot, kas notiks vēlāk, kā nākamais gads mainīs attieksmi vai domas. Pārskati par kādā gadā notikušo tālab atgādina audeklu stellēs. Katra no jauna tapusī svītra maina iepriekš ieausto — harmonē/disharmonē ar to, aizsāk citu rakstu vai tikai aizpilda vienkrāsas laukumu starp ornamentiem. Ieaustā fragmenta nozīmi īsti var redzēt tikai pēc laika, kad pabeigts viss audēja iecerētais raksts, kad atsevišķās krāsas saplūdušas vienotā ritmā. Un tikai tad, ar skatu kavējoties kādā tā fragmentā, redzams, ko ir bijis vai nav bijis iespējams mainīt vai kādēļ audums rada tieši tādas krāsu nianses, kādas redz tā vērotājs. Literārā procesa pārskatos tikai pēc laika atklājas, kur vērtētāji ar "asu" aci pamanījuši būtisko un kur alojušies. Šobrīd, literatūras (arī literatūras vērtēšanas) deķim esot pusaustam (un diezin vai šī darba gals ir saredzams), varam tikai vērot, kādi raksti un krāsas ir iezīmējušās 1997. gadā, ja to uzlūkojam par laika nogriezni procesā, ko saucam par latviešu literatūru.

Krājumā, kas iznāk jau ceturto gadu, apkopoti raksti, kuru pamatā ir gadskārtējā konferencē nolasītie referāti. Konference risinās LU Filoloģijas fakultātē un to ik gadus (nu jau divdesmito reizi) organizē fakultāte, Literatūras, folkloras un mākslas institūts un pēdējā laikā arī Kultūras akadēmija. Atsevišķs raksts veltīts garajai prozai, 1997. gadā publicētos romānus vērtējot laika ziņā plašākā kontekstā (A.Rožkalne), atsevišķi un pirmoreiz tiek aplūkota īsā proza (I.Sekste). Par iezīmīgāko 1997. gadā izdotajos dzejoļu krājumos rakstījusi A.Kubuliņa, publicētajās lugās — G.Bībers. Īpašs raksts atšķirībā no iepriekšējiem krājumiem veltīts tendencēm latviešu literatūrzinātnē (O.Lāms). Līdzās pārskatiem — B.Gudriķes raksts par S.Kaldupes pēdējo gadu daiļradi un jaunās kritiķes I.Gailes veidotais I.Treiles portretējums. Iezīmējot plašāku kontekstu iespējamību, notikumus igauņu literatūrā savā rakstā tvērusi M.Grīnberga.

Tāpat kā iepriekšējos krājumos, nobeiguma daļu veido bibliogrāfisks pārskats par 1997. gadā iznākušajām grāmatām un recenzijām par tām. Mūžībā aizejot iepriekšējo gadu pārskatu sastādītājai literatūrkritiķei un bibliogrāfei Skaidrītei Sirsonei, viņas darbu šoreiz turpinājusi E.Cacure. Krājumu noslēdz pārskats par 1997. gadā notikušajām konferencēm, kurās lasīti referāti par literatūru vai literatūrzinātni (sastādītāja I.Rubule).