No Ķīnas Lielā mūra var tālu redzēt

Sākums "LV"13.11.98., nr. 341/342,

26.11. 98., nr. 351, un 9.12.98., nr. 362/365.

Atceļā no Ķīnas un arī turpmākajās dienās pēc pasaules lielākās valsts apmeklējuma šo rindu autoram atkal un atkal bija jāatgriežas pie viena no visbūtiskākajiem, varbūt pat vissvarīgākā jautājuma: kāpēc tieši Ķīnā mēs, pieci Latvijas žurnālisti, jutāmies īpaši labi? Visiem taču mums bija aiz muguras jau krietna profesionālā pieredze ar daudzu, arī bagātāku un ārēji spožāku, valstu apmeklējumiem. Aplam būtu arī domāt, ka Ķīnas vizīte mums bija atpūtas brauciens. Gluži otrādi, sešas dienas pagāja radošā spriedzē, oficiālajām sarunām mijoties ar kopfirmu, muzeju, vēstures pieminekļu apmeklējumiem un pārbraucieniem no vienas pilsētas uz otru. Būtībā visās sešās dienās mums tā arī nebija neviena īsta atelpas brīža un Latvijā atgriezāmies krietni noguruši. Tad kāpēc gan, neraugoties uz izteikto spriedzi, mēs Ķīnā jutāmies tik labi?

Iespējams, katram no maniem ceļabiedriem būtu cits atbildes formulējums. Taču, jau Rīgā atkal sastapušies, visi bijām vienisprātis, ka bija interesanti.

Tas gan ir visai virspusējs formulējums. Man liekas, atbilde vispirms meklējama šodienas Ķīnas psiholoģiskajā savdabībā — kad gandrīz vai katrs pretimnācējs, šķiet, sevī nes pozitīvu enerģiju. Tas gan nebūt nenozīmē tikai smaidus — lai gan arī smaidu netrūka, un salīdzinājumā ar manu pirmo Ķīnas apmeklējumu 1995. gadā ķīnieši arī šajā virzienā ir acīmredzami progresējuši. Bet vēl: vairāk šī pozitīvā enerģija bija jūtama ķīniešu mērķtiecīgajā gaitā. Domas kā videolenti patinot atpakaļ un vēlreiz pārlūkojot Pekinas, Šanhajas un Sudžoas ielu skatus, es redzu pirmkārt kustību. Tikpat kā nav redzami statiski cilvēki, visi pārvietojas: kājām — ejot vai nereti arī skriešus, ar velosipēdiem, motocikliem, mašīnām. Tiesa, vienstāva rajonos lielpilsētu nomalē gan redzamas amatnieku virknes uz trotuāra savu pieticīgo namiņu priekšā. Taču neviens no viņiem nesēž dīkā — viens labo velosipēda riteni, otrs lodē tējkannu, trešais — frizieris — turpat uz ietves improvizētā "salonā" griež klientam matus. Man ir ļoti grūti iztēloties ķīniešus dīki sēžam uz soliņa — ainu, kas ir tik tipiska daudzās dienvidu valstīs un ne tikai. Un pavisam grūti man ir iztēloties ķīniešu ubagainu, kas diemžēl ir visai tipiska arī Rīgā.

Sagadīšanās pēc man tūlīt pēc Ķīnas apmeklējuma šos iespaidus bija iespēja salīdzināt ar plašu reportāžu no Ķīnas kādreiz populārajā Krievijas TV raidījumā "Vzgljad". Krievu žurnālisti savu raidījumu bija veidojuši labestīgas pašironijas formā, un dinamiskajiem videokadriem fonā skanēja padomju laika propagandistiskie marši. Savdabīgā pretstatu vienībā ar padomju laika hronikām sasaucās arī raidījumā iekļautās ekspresintervijas ar strādniekiem dažādās jaunceltnēs. Tika uzdoti tikai visvienkāršākie jautājumi:

— Ko ceļat?

— Disnejlendu (rūpnīcu, tiltu, viesnīcu...)

— Kad pabeigsit šo (tikko iesākto) celtni?

— Pēc diviem gadiem. (Minēti arī īsāki termiņi, taču lielai būvei, piemēram, tiltam vai debesskrāpim, divi gadi Ķīnā ir optimāls celtniecības laiks.)

Krievijas televīzijas operators arī kadros maksimāli bieži bija ietvēris sarkanos karogus — tā vēl vairāk padziļinot ārējās paralēles ar neseno Padomju Savienības veidolu (kaut sarkanajai krāsai Ķīnā ne vienmēr ir propagandistiska nozīme — pie šī aspekta jau pakavējos iepriekšējā turpinājumā) . Tomēr tā bija tikai ārēja līdzība, kas visai talantīgi pasvītroja principiālo, pat antagonistisko atšķirību starp abām valstīm — vēsturiski bankrotējušo padomju impēriju un strauji progresējošo Ķīnas Tautas Republiku. Jo atšķirībā no līdzīgām (vēl tikai pirms pārdesmit gadiem arī pie mums, okupētajā Latvijā, tik bieži skatītajām un daudzos gadījumos falsificētajām padomju propagandas) reportāžām Ķīnā attīstības dinamika ir reāla ikdienas pavadone. Savukārt ārēju propagandas elementu Ķīnā ir ļoti maz. Šķiet, tam gluži vienkārši neatliek laika. Vai arī — šie lozungi nemaz nav vajadzīgi, jo realitāte runā pati par sevi.

Diemžēl pasaules un arī Latvijas medijos ir maz informācijas par Ķīnas reālo gaisotni, un sastopamās reportāžas nereti diemžēl ir tendenciozi negatīvas. Taču skaidru valodu runā statistika.

Šī gadu desmita sākumā Ķīna ārējās tirdzniecības apjoma ziņā bija tikai 15. vietā pasaulē, bet 1996. gadā — jau vienpadsmitā. 1992. gadā Ķīnas ārējās tirdzniecības apjoms bija 165 miljardi ASV dolāru, bet pēc četriem gadiem — jau 289 miljardi dolāru. 1992. gadā Ķīnā ieplūda 348 miljardi ASV dolāru, bet četros gados ārzemju valūtas pieplūdums bija jau dubultojies (740 miljardi dolāru 1996. gadā ). Ārvalstu investīciju kopapjoma ziņā Ķīna tagad ir otrā vietā pasaulē (aiz ASV). Ķīnas ekonomika pēdējos gados pieaugusi vidēji par 12 procentiem gadā (vidējais pieaugums pasaulē — tikai par 2 procentiem). Iespējams, ka šogad sakarā ar neredzēti lielajiem plūdiem , kā arī ar grandiozo finansu krīzi Dienvidaustrumu Āzijā šis rādītājs būs nedaudz zemāks, taču radikālas izmaiņas Ķīnas ekonomikas attīstības pamattendencē pat šīs kataklizmas nav nesušas, un Ķīna nacionālā kopprodukta ziņā ir pasaules līdervalstu desmitniekā.

Vērojot nervozo finansu situāciju kopumā pasaulē un drūmās ekonomiskās prognozes mūsu austrumu kaimiņvalstī, atliek vien pabrīnīties par Ķīnas ekonomisko un finansiālo stabilitāti.

Pasaulē pēdējos gados un pat gadu desmitos jau daudz runāts par Dienvidaustrumu Āzijas "ekonomiskajiem tīģeriem" — Dienvidkoreju, Taizemi ... Taču nupat reģionālā finansu krīze sāpīgi skārusi arī šos "tīģerus".

Ķīnu ar tīģeri nemēdz salīdzināt. Varbūt tās kolosālo apjomu dēļ. Taču ne jau iespaidīgie valsts kvantitatīvie parametri Ķīnai ļāva tik stabili pārciest šī gada smagos dabas un starptautiskās finansu sistēmas pārbaudījumus. Jau daudzi citi seni un pavisam jauni precedenti rāda, ka tieši lielas valstis īpaši dziļi un sāpīgi izjūt finansu krīzes.

Par Ķīnas ekonomikas savdabību Latvijas žurnālistu delegācijai bija ilga saruna ar profesoru U Sintanu Ķīnas Starptautiskās saprašanās veicināšanas asociācijas (mūsu uzņēmējorganizācijas) ģenerālsekretāru.

"Tagad, divdesmit gadus kopš Dena Sjaopina ierosināto Ķīnas ekonomisko reformu sākuma, mūsu valstī jau ir pilnībā izjaukta plānveida ekonomika," uzsvēra profesors Sintans: "Notikusi arī plaša reforma valsts ekonomikas plānošanas struktūrās. Pārvērtību rezultātā mūsu rūpniecības uzņēmumi kļuvuši par juridiskajām personām, un tos vairs nekontrolē valdība. Šajā ziņā valdības un saimnieciskās funkcijas ir strikti sadalītas."

Profesors pastāstīja, ka tagad Ķīnā aktuāls uzdevums esot arī Komunistiskās partijas centrālās komitejas darbinieku štatu samazināšana, jo "arī varas struktūrai jāatbilst tirgus prasībām" . Taču profesors tomēr atzina, ka visā pilnībā vēl tirgus ekonomika Ķīnā nav nostiprināta , jo ne viss vēl šajā jomā esot "noformēts". Taču esot sasniegts galvenais — preču cenas tagad regulē tirgus situācija.

"Cenu liberalizācija mums brīžiem radījusi arī iekšējas problēmas, " tālāk atzina profesors Sintans: "Pilnīgi nekontrolētā procesā var rasties arī ekonomikas "ziepju burbuļu" efekts, kas bija galvenais cēlonis arī Dienvidaustrumu Āzijas finansiālajai krīzei. Arī mums Ķīnā jau 1992. gadā parādījās ekonomikas "pārkaršanas" simptomi, tāpēc mēs 1993. gadā pastiprinājām valsts makrokontroli pār ekonomiku. Vadošais princips bija — lai uzņēmēji dara visu, ko iespējams izdarīt tirgus apstākļos, tas, ko nav iespējams realizēt tirgus apstākļos, jānodrošina ar valsts ekonomikas makrokontroli. Tirgus taču attīstās, kur iespējama vislielākā un visātrākā peļņa. Turpretim mūsu īstenotā makrokontrole ņem vērā gan tirgus, gan arī sociālās intereses."

Profesors minēja arī kādu konkrētu piemēru: ja valstī ir uzcelts ķīmiskās rūpniecības uzņēmums, kas rada neprognozēti lielu ekoloģisko postu, šis uzņēmums ir jāslēdz — kaut arī šāds solis būtu neizdevīgs no tirgus interešu viedokļa. Viņš atzina arī, ka tirgus ekonomikas principus daļēji var ieviest arī kultūrā un izglītībā, taču ne pilnībā — liela nozīme arī šeit ir valsts makrokontrolei. "Mūsu lielie uzņēmumi joprojām vēl meklē savas darbības ideālo metodi."

Visi uzņēmumi Ķīnā pēc kvantitatīvajiem parametriem tiek iedalīti divās lielās grupās — lielajos un mazajos. Lielie uzņēmumi jau ir pilnībā neatkarīgas juridiskās personas, to funkcijas ir strikti sadalītas. Tagad ļoti aktuāla ir lielo akciju sabiedrību radīšana. Taču pamatnozarēs — ķīmiskajā, metalurģiskajā, naftas pārstrādes rūpniecībā un sakaru jomā — valdība uzņēmumu kontrolpaketi obligāti patur savās rokās.

Šis nosacījums Ķīnā nav obligāts mazajos, pārsvarā patēriņa preču ražošanas uzņēmumos.

Mazajos uzņēmumos, atšķirībā no lielo uzņēmumu garantētās stabilitātes, notiek dažādi brīvā tirgus noteikumiem raksturīgi procesi — uzplaukums, bankroti, apvienošanās , uzņēmumi tiek arī iznomāti. Mazajos uzņēmumos radīta arī jauna īpašuma forma — "kooperatīvā akciju sabiedrība" . Šo uzņēmumu darbinieki saņem gan algu, gan arī dividendes gada beigās. Turpmāk Ķīnā pārsvarā būs šāda mazo uzņēmumu attīstības forma.

Savukārt jēdziens "valsts uzņēmums" Ķīnā vairs nepastāv — ir "sabiedriskais īpašums" . Savukārt akciju sabiedrībās var būt arī ārzemju kapitāla līdzdalība.

"Latvijas Vēstnesi" šajā plašajā sarunā interesēja divu lielo šī gada krīžu — Dienvidaustrumu Āzijas un Krievijas — iespējamā ietekme uz Ķīnas ekonomiku.

"Jā, Dienvidaustrumu Āzijas finansu krīze ir atstājusi zināmu iespaidu arī uz Ķīnas ekonomiku, jo 30 procentus no mūsu valsts nacionālā kopprodukta jau veido ārējā tirdzniecība," atzina profesors Sintans:

"Krievijas krīze mūs gandrīz neskar, jo Krievijas īpatsvars mūsu valsts ārējā tirdzniecībā ir tikai 2 procenti. Vairāk mēs sajutām sev tik tuvā Dienvidaustrumāzijas reģiona krīzi. No tās, tāpat kā no visām krīzēm, cenšamies iespējami vairāk mācīties."

Galvenās atziņas, ko, analizējot starptautiskās krīzes, guvuši Ķīnas ekonomisti: pirmkārt, nepieciešama Ķīnas un pasaules ekonomikas integrācija; otrkārt, Ķīnai sava ekonomika jāveido maksimāli atbilstoši saviem reālajiem apstākļiem; treškārt, Ķīnai savas reformas jāveic pakāpeniski un uzmanīgi.

"Analizējot krīzes, mēs rūpīgi izvērtējam gan attiecīgās valsts un reģiona ārpolitiku, gan finansu krīzes iekšējos iemeslus. Jūsu minēto jaunāko krīžu gadījumā visās valstīs iekšējais iemesls bija "ziepju burbuļu" efekts, finansu spekulācijas vieglas peļņas iegūšanai. Daudzās valstīs nenotika reāla ekonomikas attīstība, bet tika, piemēram, plaši spekulēts ar nekustamo īpašumu — uzpērkot mājas, nododot tās citiem un gaidot zemes vērtības pieaugumu. Turklāt, krīzes dziļi skartās valstis bija intensīvi ņēmušas daudzus īstermiņa kredītus, ko vajadzēja atdot divo trijos gados. Īpaši raksturīgi tas bija Taizemē un Korejas Republikā. Bet visvairāk krīzē cieta valstis, kas šos kredītus nebija ieguldījušas ražošanā.

Arī Ķīnai ir liels ārējais parāds — gandrīz 100 miljardi ASV dolāru. Taču šo summu veido ilgtermiņa kredīti, un mums nebūs grūtību tos atdot. Taču galvenais — Ķīnā šie kredīti ir uz labiem noteikumiem ieguldīti infrastruktūrā un dod labu peļņu."

Pēc profesora domām, Ķīnas jaunākā pieredze pilnībā attaisnojusi arī valsts kontroli pār finansu un kredīta sistēmu. 1992. gadā, kad sākām savas finansu un kredīta sistēmas reformu, šajā jomā bija daudz nekārtību. Piemēram, nepareizi bija organizēta nodokļu ievākšana, un tas grāva mūsu finansu sistēmu. Ar finansu lietām nodarbojās arī dažādas šai sfērai neatbilstošas struktūras. 1994. gadā mēs sākām ieviest kārtību finansu tirgū, vispirms jau likvidējot nelegālo naudas ievākšanas sistēmu. Tagad šie soļi ir pilnībā attaisnojušies. Tolaik ASV mūs spieda arī pilnībā atvērt savu finansu — kredīta tirgu, taču mūsu valsts pozīcija bija negrozāma: Ķīna tomēr vēl ir jaunattīstības valsts, un finansu un kredīta tirgus pilnīga atvēršana sāpīgi skartu un apdraudētu mūsu ekonomiku. Mēs nebūt neuzskatām par obligātu priekšnoteikumu finansu un kredīta tirgus momentānu atvēršanu. Mēs šo soli īstenosim pakāpeniski, soli pa solim."

"Latvijas Vēstnesi" interesēja arī Ķīnas attieksme pret Pasaules tirdzniecības organizāciju (WTO), kurā nesen uzņemta Latvija.

"Mēs jau desmit gadus runājam par Ķīnas iestāšanos šajā organizācijā," atbildēja profesors Sintans. "Taču ASV par mūsu uzņemšanas priekšnoteikumu deklarējusi arī jau minēto Ķīnas finansu un kredīta tirgus atvēršanu. Taču dzīve mums liek būs uzmanīgiem. Pavisam jauns piemērs: ja mēs būtu jau pilnībā atvēruši savu finansu un kredīta tirgu, tad grūti pateikt un bail pat domāt, cik lielu postu Dienvidaustrumāzijas krīze būtu nodarījusi mūsu milzīgajai valstij. Tas gan nenozīmē, ka mēs šo tirgu neatvērsim. Taču darīsim to pakāpeniski un ļoti izmanīgi. "

Ļoti piesardzīgi Ķīnā tiek lemts jautājums arī par nacionālās valūtas — juaņas— konvertējamību. (Pašlaik ārzemnieks Ķīnā oficiālajos valūtas punktos var par vienu ASV dolāru nopirkt apmēram astoņas juaņas, taču valūtas maiņa tiek stingri kontrolēta. Tā iespējama tikai oficiālajos valsts valūtas maiņas punktos, parasti viesnīcās,un, mainot valūtu, tiek fiksēti mainītāja pases dati. Taču, ja ārzemnieks nav iztērējis visas juaņas, viņš, uzrādot maiņas punkta dokumentu, tās var atkal samainīt dolāros vai citā brīvi konvertējamā valūtā.)

Ķīnas ekonomistu vidū visai izplatīts ir arī viedoklis, ka juaņu vajadzētu pārvērst par brīvi konvertējamu valūtu. Taču arī šis solis tiek ļoti rūpīgi analizēts, ņemot vērā visas iespējamās sekas.

"Pirms divdesmit gadiem, sākot reformas, mēs domājām, ka juaņa jāpadara brīvi konvertējama līdz 2 000. gadam. Taču tagad mēs šo soli analizējam atbilstoši jaunajai valsts ekonomiskajai situācijai un jaunākajām tendencēm pasaules finansu tirgū. Juaņas konvertējamība — tā vispirms ir starptautiskās maksājumu bilances problēma. Tagad mums ir aktīvs ārzemju valūtas saldo un iespaidīga ārzemju valūtas rezerve — 140 miljardi ASV dolāru. Kaut ir arī 100 miljardu dolāru ārējais parāds, mēs uzskatām, ka nedrīkst būt pārāk liela starpība starp valsts ārējo parādu un ārzemju valūtas rezervi — tā ir vēl viena smagās Dienvidaustrumu Āzijas finansu krīzes mācība. Finansu tirgū ir nepieciešami vienoti spēles noteikumi. Taču pasaulē apgrozās milzīgas ASV dolāru summas, un veikli finansu spekulantu fondi, organizējot šīs summas vienā reģionā, var izraisīt finansiālus satricinājumus atsevišķās valstīs vai pat valstu grupā. Tā tas nesen tika izdarīts Taizemē, no turienes finansu krīze pārsviedās uz Malaiziju un Indonēziju.

Šajā krīzē gribēja ievilkt arī Honkongu, kas tikai pērn tika atkal apvienota ar Ķīnas Tautas Republiku, tika izmantots apstāklis, ka Honkongas finansu tirgus joprojām ir autonoms . (Honkonga tika atkalapvienota ar Ķīnu pēc principa "viena valsts, divas sistēmas", un Honkongā ir sava valūta — Honkongas juaņa. Apmēram 7 Honkongas juaņas atbilst 1 ASV dolāram — J. Ū. ). Šī gada augustā Džordžs Soross organizēja uzbrukumu Honkongas finansu tirgum ar aptuveni 40— 50 miljardiem ASV dolāru. Vienlaikus tika īstenota masveida viltus propaganda, ka esot sagaidāma juaņas devalvācija. Līdz ar to trīs diennaktis Honkongas finansu tirgū patiešām bija ļoti sarežģīts stāvoklis. Tad Honkongas valdība pārgāja pretuzbrukumā , mobilizējot 20 miljardus dolāru lielas valūtas rezerves un iesviežot tās finansu tirgū. Pavisam Honkongas valūtas rezerve ir 90 miljardi dolāru. Ķīnas Tautas Republikas centrālā valdība savukārt oficiāli paziņoja, ka nekāda juaņas devalvācija nenotiks. Taču tiešā veidā centrālā valdība Honkongas finansu tirgū neiejaucās. Rezultātā finansu spekulanti pēc trim dienām savus kapitālus no Honkongas atkal izveda. Taču ir ziņas, ka var notikt atkārtoti agresijas mēģinājumi Honkongas finansu tirgū."

Jānis Ūdris,

"LV" ārpolitikas redaktors

Autora foto

Turpmāk vēl

"Žurnālistiem ir ārkārtīgi svarīga misija valstu sadarbībā," saka profesors U.Sintans (centrā) . Pa kreisi: Latvijas žurnālistu delegācijas vadītājs, "Latvijas Vēstneša" ārpolitikas redaktors Jānis Ūdris

Latviešu žurnālisti pēc intensīva darba bauda ķīniešu kulinārijas brīnumus. No kreisās: Latvijas Žurnālistu savienības vadītāja Ligita Azovska, Latvijas Televīzijas galvenā redaktore Gunta Līdaka un operators Salvis Šāvējs