Mūs gaida daudz, daudz darba. Darbs pagarina cilvēka mūžu

Ievērojamais čehu literatūrzinātnieks, slāvists un baltists, latviešu un lietuviešu literatūras tulkotājs un popularizētājs Radegasts Paroleks dzimis 1920. gada 1. decembrī Prāgā čehu mākslinieka Františeka Paroleka un latvietes Dagmāras Salmiņas ģimenē. Studējis Čehoslovākijā un Ļeņingradā, bet latviešu valodu apguvis patstāvīgi. Viņa tulkojumā čehu lasītāji iepazinuši Raiņa dzeju un aforismus, Kārļa Skalbes pasakas, Andreja Pumpura eposu "Lāčplēsis" un daudzu mūsdienu latviešu dzejnieku un prozaiķu darbus. Par godu Latvijas un Lietuvas valstiskās neatkarības 80. gadadienai viņa atdzejojumā iznākušas latviešu un lietuviešu tautasdziesmu plates.

Rindas no Radegasta Paroleka vēstules:

Laimi nevajag meklēt. To meklē tikai pasaku varoņi. Čehiem ir sakāmvārds: Katrs ir savas laimes darītājs. Laime ir blakusparādība. Ja mēs atradīsim dzīvē savu pareizo ceļu, tas ir, savu darbības lauku, atbilstošu savām dotībām un talantam, mēs atradīsim paši sevi. Bet tas ir tikai sākums. Mūs gaida daudz daudz darba, lai attīstītu savu talantu un pilnveidotu sevi kā personību, lai kļūtu par īstu cilvēku. Necentīsimies apvaldīt citus, galvenais ir apvaldīt sevi un apgūt savu profesiju. Tas pats arī mīlestībā — jābūt humānam, uzticīgi, bez egoisma jāmīl sava ģimene un dzīves partneris. Darbā centīsimies radīt paliekošas vērtības katrā materiālā vai garīgā nozarē, tikai neaizmirsīsim, ka radīt garīgas vērtības ir visu cilvēku un visu tautu galvenais uzdevums. Pret citiem cilvēkiem jāizturas godīgi un ar toleranci.

Mēs visi — kas dzīvo, kas miruši un arī tie, kas vēl gaida savu dzimšanas dienu, — esam bezgalīga paaudžu ķēde, kas piedalās lielā Radošā Gara mūžīgajā darbā — varbūt kosmosa mērogā. Šī bezgalīgā radošā procesa jēga mums ir liels noslēpums. To saprast nav atsevišķa cilvēka vai vienas paaudzes spēkos. Tāpēc tikai savos bērnos, ja mēs viņus krietni izaudzināsim, un savos darbos, ja tiem būs paliekošas vērtības, mēs gara sfērā pārdzīvosim savu neilgo fizisko eksistenci un atgriezīsimies pie sava izejas punkta — pie Dieva. Mēs visi esam Dieva bērni un kā krietni cilvēki darām to, ko varbūt Dievs ieprogrammējis. Šis radošais process nekad nebeigsies, un mēs esam tā dalībnieki. Ne katram bijusi laime mīlestībā un ģimenē, bet mums visiem ir iespēja atrast to savā darbības laukā — mums visiem Rainis saka: "Tu darbā savu laimi nesi." Bet man dota laime arī manā ģimenē un manos bērnos. Paldies par to manai sievai, manām meitām un mazmeitiņām un, protams, Dievam!

Man ir trīs meitas un piecas mazmeitiņas. Kā redzat, esmu patīkamā sieviešu aplenkumā, kas mīkstina raksturu un dara dzīvi ērtāku. Meitas un mazmeitiņas man dāvā daudz laimīgu brīžu. Tā ir liela garīga bagātība, ko man neviens nevar atņemt. Par to esmu liktenim ļoti pateicīgs.

Pēc krievu invāzijas 1968. gadā man atņēma katedras vadītāja vietu. Sieva gandrīz veselu gadu nevarēja atrast nekādu darbu, viņu nepieņēma pat par tramvaja konduktori. Manas meitas nevarēja iestāties vidusskolā. Tomēr pēc vairākiem gadiem viņām par spīti visiem šķēršļiem laimējās absolvēt tehnoloģisko institūtu un kļūt par kibernētiķēm. Tagad viņām ir savas ģimenes un labs darbs. Mēs palīdzam viņām audzināt bērnus, bieži apmeklējam viens otru. Starp mūsu ģimenēm valda mīlestība un sirsnība. Kā redzat, stipra un laba ģimene ir liels ieguvums ne tikai valstij un sabiedrībai, bet arī katram atsevišķam cilvēkam. Citādi cilvēks paliek vecumā bez mīlestības un gādības. Ne katram izdosies radīt nozīmīgus zinātniskus vai mākslas darbus, bet gandrīz katra cilvēka spēkos ir mīlēt otru cilvēku, izveidot labu ģimeni un izaudzināt krietnus bērnus vai atrast sirsnīgus draugus un palīdzēt citiem. Tādā gadījumā viņš nebūs velti dzīvojis šajā pasaulē.

Esmu jau sirms un slikti redzu. Man ir 78 gadi un palicis maz laika darbam un dzīvošanai. Vāci saka — "die Pensionäre haben keine Zeit". Viņiem ir taisnība. Un esmu tipisks pensionārs. Es gribu savu dzīves darbu noapaļot un pilnveidot. Man negribas tikai veģetēt, es interesējos par visu, kas notiek pasaulē, zinātnē un mākslā. Darbs pagarina cilvēka mūžu, un es gribu vēl kaut ko derīgu padarīt.

Pirms 30 gadiem esmu uzrakstījis Baltijas literatūru salīdzinošo apceri, tur bija rakstīts arī par aizliegtiem autoriem un emigrantiem. Tas bija pirmā atkušņa laikos, kad Baltijas tautas cīnījās par Maskavas sarkanās impērijas pārveidošanu īsti demokrātiskā federācijā bez rusifikācijas un kolonizēšanas. Vairāk darīt toreiz nebija iespējams — vairāk negribēja arī Rietumu valstis atļaut. Pēc Brežņeva neostaļinisma laikiem Baltijas tautas sāka cīņu par pilnīgu neatkarības atjaunošanu, un mēs, viņu draugi Čehijā, enerģiski atbalstījām šo cīņu. Tas atspoguļojies arī manā jaunajā grāmatā "Latviešu literatūra no pirmsākumiem līdz šodienai", kas iepazīstina mūsu lasītājus arī ar latviešu rakstniekiem emigrācijā. Brežņeva un Husāka laikos man izdevies izdot čehu valodā "Lāčplēsi", Raiņa lirikas izlasi un Skalbes pasakas. Grāmata pagaidām gaida sponsoru — uz sava rēķina to nevaru izdarīt — pensija to neļauj. 1988. gadā Čehoslovākijā tika gatavota izdošanai mana nelielā mūsdienu latviešu dzejas antoloģija "Dvēseļu mežs" sērijā "10 dzejnieki". Tur bija Ziedonis, Vācietis, Auziņš, Zālīte, Belševica, Skujenieks, Briedis un citi. Diemžēl pēc "samta revolūcijas" 1989. gadā šo sēriju likvidēja. Tagad es gribu šo izlasi papildināt un izdot — ja būs sponsori — lielāku "Latviešu XX gadsimta dzejas antoloģiju", kas iepazīstinās mūsu lasītājus arī ar Poruka, Bārdas, Plūdoņa, Skalbes, Čaka, Virzas, Stērstes, Eglīša, Lazdas un citu nozīmīgu latviešu dzejnieku daiļradi. Rakstu arī savus memuārus, kur daudzās lappusēs runāju par sakariem ar latviešu rakstniekiem un zinātniekiem. Mūsu universitātē sekmīgi strādā Baltistikas kabinets. Šim kabinetam gribu uzdāvināt savu bibliotēku un zinātnisko mantojumu ar simtiem latviešu rakstnieku un zinātnieku vēstulēm. To publicēšana un apstrādāšana būs manu pēcnācēju uzdevums. Kā redzat, mani gaida vēl daudz daudz darba. Nekā man nevajag, tikai veselību un draugu mīlestību. Tad viss būs kārtībā. Mans sapnis ir redzēt Latviju tuvākajā nākotnē laimīgu, bagātu un mūžīgi neatkarīgu — brīvo Latviju brīvajā demokrātiskajā Eiropas federācijā. To pašu vēlos arī Čehijai.

Prāgā prof. Radegasts Paroleks