Pa tiltu no pagātnes uz nākotni

Pēc Latvijas tautas bibliotēku 7.novadpētniecības konferences

Baltinavas katoļu baznīcas prāvests un novadpētnieks Alberts Budže stāsta par savu zinātnisko darbu, pētot Pētera Apšinīka devumu Latvijai

Pims nedēļas, no 1. līdz 3. augustam Balvos notika Latvijas tautas bibliotēku 7. novadpētniecības konference. Tās devīze bija: "Tilts no pagātnes uz nākotni". Pasākums izvērtās atbilstoši Latvijas bibliotēku darbības galvenajiem mērķiem un virzieniem, kuri ir noteikti nacionālās programmas "Kultūra" apakšprogrammā "Bibliotēkas". Tie izriet no ANO deklarācijām, UNESCO vadlīnijām un Eiropas Savienības kopīgās bibliotēku politikas. Balvu konferences ietvaros Latvijā pirmo reizi arī īpaši pārskatāmi atklājās Latgales dižgaru devums. Šī Latvijas novada attīstība risinājās citādi, nekā tas bija Kurzemē un Vidzemē. To norāda arī Andris Vējāns grāmatā "Latgales rakstu gaisma" [Sprīdītis, 1996], kur Dzejnieks un kultūrvēsturnieks raksta:

"Šodien gluži neticami liekas, ka vēl pirms astoņiem deviņiem gadu desmitiem par Latviju dēvēja tikai apvidus līdz Lubānam un Aiviekstei. No grāmatām un rakstiem, pat no cilvēku apziņas bija izdeldēts Latgales vārds. Gandrīz līdz pagājušā gadsimta beigām šis mūsu austrumu novads bija palicis bez savas inteliģences, pat bez latīņu burtiem drukāta vārda. Tas atguva brīvību tikai 1904. gada pavasarī. Revolūcijas priekšvēstnešu rosināti, radās pirmie kalendāri un laikraksti, tautasdziesmu kopojumi, garīgie raksti. Šeit meklējams novēlojies sākums Latgales nacionālajai atmodai.

Ledlaužu lomu pildīja pirmie inteliģences pārstāvji. Savā laikā Vidzemē un Kurzemē tie bija skolotāji. Latgales daļā par pedagogiem un audzinātājiem nedrīkstēja strādāt latvieši katoļi. Augstākais, ko viņiem atvēlēja cara vara, bija pagasta skrīvera vai vecākā amats."

19. un 20. gadsimta mijā Sakstagala zemnieka dēls Francis Trasuns devās studēt teoloģiju. Andris Vējāns par to raksta:

"Protams, jaunais katoļu garīdznieks nebija revolucionārs, bet nacionālās atmodas jautājumi Baltijā pievērsa viņa uzmanību. Viņš gribēja panākt nokavēto, mēģināja tuvināt šķirtos novadus, tāpēc centās izmantot Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas vasaras sapulces, lai latviešu inteliģenci tuvāk iepazīstinātu ar tautas brāļu dzīves apstākļiem viņpus Aiviekstes un Daugavas.

1901. gadā Francis Trasuns sniedza pārskatu par daudziem gluži svešu novadu, kuru dēvēja ne tikai jau nule minētajos vārdos, bet sauca vēl par Poļu Vidzemi, Māras zemi. Līdz tam daudziem Latvija šķita esam tikai Kurzeme un Vidzeme. Bet nu izrādījās, ka Latvijai ir arī vēl trešā daļa — trīs apriņķi Vitebskas guberņā, kuriem pat nebija sava etnogrāfiskā vārda, — to sauca par Infantiju.

Vēlāk šo priekšlasījumu (tāpat kā pārējos) izklāstīja prese. Jelgavas laikraksts "Tēvija" to iespieda pilnībā ar virsrakstu "Par zemākas kultūras iemesliem pie Vitebskas guberņas latviešiem, salīdzinot ar vidzemniekiem un kurzemniekiem".

Kādi tad bija galvenie iemesli šai atpalicībai? Zinību komisijas referents norādīja, ka ikkatra tauta vai tās daļa, kamēr atrodas pilnīgā verdzībā, nav spējīga attīstīt savu kultūru. Tieši šādā verdzībā atradās Vitebskas guberņas latvieši līdz 1861. gadam. Tāpēc nevarēja prasīt no Vitebskas guberņas latviešiem, lai šajā laikā viņi parādītu kādu rosmi kultūras attīstības laukā. Arī pēc klaušu atcelšanas zemes arājiem bija pilnas rokas darba, jaunu dzīvi iekārtojot. Viņi bija līdzīgi cilvēkam, kas, ilgus gadus apspiests un vārdzināts cietumā, pēkšņi tiek palaists brīvē: neuzticas ne saviem spēkiem, ne jaunām iespējām, pat nezina, ko ar sevi iesākt."

Konferences klausītājiem bija iespējams dzirdēt un daudzajās izstādēs arī redzēt šos tilta konstrukciju elementus no pagātnes uz nākotni. Te tika nepārprotami parādīta arī Latgales garīdzniecības loma ne vien tautas garīgajā audzināšanā, bet arī Latgales zemnieku izglītošanā tautsaimniecībā un lauksaimniecībā plašākā nozīmē. Mācītāji izdeva brošūras un grāmatas par biškopību, cukurbiešu audzēšanu, sējumu kopšanu, dažiem lopkopības jautājumiem.

Neuzskaitīsim visus pieminētos Latgales dižgarus, bet pieminēsim: Latgales modinātāja un Latvijas vienotāja Franča Trasuna varoņdarbu, latgaliešu folkloras krājēju Pēteri Smelteri un citus viņa laikabiedrus, ticības un zemes kopēju Nikodemu Rancānu, pedagoģi, politiķi, kultūras vēstures pētnieci Valeriju Seili, latgaļu rakstniecības un kultūras kopēju, "Zīdūņa" vadoni — Pēteri Strodu, Antona Rupaiņa vērienīgo devumu literatūrā, Alberta Sprūdža daiļradi. Izcilu darbu trimdā veicis Vladislavs Locis, izdodams latgaliešu rakstus un grāmatas.

Balvu rajona centrālās bibliotēkas direktore Rūta Baranova parādīja, ka viņa ar savu saimi līdz konferencei sagatavojuši un iesējuši "Balvu novada enciklopēdiju", iesaistot darbā 12 kolēģus. Šīs enciklopēdijas 60 lappusēs ietverti nozīmīgāko vietu apraksti un gandrīz visu cildenāko novada personību īsbiogrāfijas. Visur, kur vien viesojāmies, bija izvietotas novadnieku publikācijas. Interesanti, ka bibliotēka sadarbībā ar citām kultūras iestādēm sarīkoja vairākas reti redzētas izstādes: izcilo novadnieku dzimtās vietas, viņu apbedījumi dažādos kapos, Balvu novada kapsētu vārti, zvanu torņi un zvani (..). Par visām šīm tēmām runāja Rīgas un Balvu novada referenti.

Taču izbraukumos bija arī īpaši pārsteigumi. Cik sirsnīgi un metodiski pārdomāti konferences dalībnieki tika sagaidīti Žīguros! Tautas tērpos gērbušies vismazākie pilsoņi piedāvāja no groza dažādus sarūpētos izdevumus par savu dzimto pusi. Tāpat aizkustinoši pārsteidza mežu zinātniece Anna Āze, kas parādīja pašas izveidoto Meža muzeja ekspozīciju. Tā nu ir jāredz! Ceru, ka izdosies pārliecināt Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmiju to atbalstīt.

Folkloras ansambļi atbraucējus sagaidīja visās vietās. Arī Viļakas baznīcas priekšā. Daudzus, kas apmeklējuši šo baznīcu, pārsteidz tās lielums un krāšņums. Baznīcas pamats mūrēts no tēstiem akmeņiem, bet pārējās daļas pārsvarā no sarkanajiem ķieģeļiem, kas izgatavoti tuvējā Brantu sādžas ķieģeļu ceplī. Baznīca ir 40 m gara un 20 m plata, krusta veidā, tas ir 3 navas ar 2 torņi, kuru augstums 45 m, un trīs altāri, no kuriem lielais altāris atrodas apsīdas telpā unveltīts Vissvētā Jēzus Sirdij.

Savukārt Grāfu kapenēs atrasta sasistā marmora plāksne, uz kuras latīniski rakstīts: "Šī baznīca uzbūvēta laikā no 1884. gada līdz 1890. gadam pēc cienījamā celtniecības maģistra Floriana Vigovska projekta un vadības, sastrādājoties ar Gvidonu Čarnocki, sadarbojoties ar mūrniecības meistaru Lazaru Bogdanovu un kokgriezēju Jazepu Jankovski". Un

dienvidu pusē pie žoga nišās atrodas pašu grāfu Lippe–Lipski Zabello dzimtas kapenes, kur atdusas šīs dzimtas piederīgie.

Konferences atklāšanā Balvu bibliotēkas direktori Rutu Baranovu ar "Latvijas Vēstneša" letonisko un kultūrvēsturisko bibliogrāfiju sveic Latvijas Zinātņu vēstures asociācijas viceprezidents Dr. Sigizmunds Timšāns; bīskapa Valerjana Zantaka dzimtā māja 2001. gada jūlijā Sigizmunda Timšāna un muzeja kolekcijas foto

1918. gada 18. novembrī, kad Rīgā pasludināja Latvijas neatkarību, vācu garnizons atstāja Viļaku, aizbrauca arī muižas īpašnieks Sigizmunds Zabello, kas bija Alinas Lippe–Lipski vecākās meitas dēls. Grāfs Sigizmunds Viļakā atgriezās uz visiem laikiem 1936. gadā, kad viņa mirstīgās atliekas no Rīgas ar vilcienu tika atvestas uz Vecumu staciju un no turienes ar zirgiem nogādātas Viļakā. Grāfu pēdējā gaitā pavadīja tūkstošiem Viļakas novada cilvēku, lai ar lielu godu guldītu to Viļakas grāfu kapenēs.

Bet par baznīcas iesvētīšanu vēstī marmora plāksne baznīcas priekšnamā pa kreisi: "Šo baznīcu 1891. gada 13. janvārī konsekrēja (iesvētīja) Ludvigs Felikss Zdanovičs, dionisiodenes titulārbīskaps, asistējot goda kanoniķiem Kazimiram Pacinko un Ludviķim Slovinskim, vietējam prāvestam Konstantīnam Kontrimam, Bērzgales prāvestam Franciskam Levgovdam, Sarkaņu prāvestam Dominīkam Andekum. Quam Deus benedicat et consevet! — Ko Dievs lai svētī un saglabā!" Līdz ar to 1991. gada 9. jūnijā Viļakas Romas katoļu baznīca nosvinēja savu simt gadu jubileju.

Šie materiālu apkopojumi ir no Viļakas, Kupravas un Liepnas draudžu pāvesta un dekāna Pētera Vilciņa apceres.

Savukārt Baltinavā turpinājusies garīdznieku garīgā un laicīgā mantojuma apzināšana. Baltinavas katoļu baznīcas prāvests Alberts Budže savā dievnamā sirsnīgā labestībā un vienkāršībā nolasīja pētījumu par garīdznieka Pītera Apšinīka devumu novada kultūrvēsturē.

Tāpat izcili sevi apliecināja vietējie novadpētnieki. Šoreiz lai pieminam tikai divus. Baltinavas vidusskolas skolotājs Imants Slišāns pastāstīja par šejienes novadnieka Miķeļa Bukša devumu Latgalei, ilustrējot to gandrīz ar visu viņa izdoto grāmatu klāstu. Bet ideāla bibliotēkas darbinieka prototipu ieraudzījām Upītes bibliotēkas vadītāja, Latvijas Rakstnieku savienības biedra, dzejnieka Antona Slišāna personībā. Tā kā bibliotēkai naudas gandrīz nav, tad viņš novadnieku apzināšanai un viņu piemiņas iemūžināšanai izmanto savas ģimenes niecīgos līdzekļus un arī to iesaista praktiskajā darbībā.

Konferences dalībnieki varēja iepazīties ar reliģisko rituālu norisi novada kultūrvēstures kontekstā: krucifiksi un to loma tautas dzīvē, psalmu dziedāšana kapsētās un pie krucifiksiem.

Un tā jāatzīst: Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) Bibliotēku dienesta vadītājai Dzidrai Šmitai, LNB Bibliotēku dienesta galvenajai bibliotekārei Intai Sallinenei, Latvijas Bibliotekāru biedrības priekšsēdētājai Silvijai Liniņai konferences iecere īstenojās spīdoši. Cik būtu labi, ja LNB sarīkotu savu novadpētnieku izstādi Rīgā, varbūt pat pieaicinot abas Latvijas zinātņu akadēmijas.

Tomēr Latgales pusē netrūkst arī problēmu. Kādā ciemā no 300 iedzīvotājiem vairs palikuši tikai divi. Tukšas ir Žīguru un citu apdzīvoto vietu nomales. Pašvaldību vadītāji prognozē, ka no vidusskolu beigušajiem dzimtajā pusē varētu palikt tikai piektā daļa.

Taču bibliotēku darbinieki optimismu nezaudē. Baltinavas pagasta domes priekšsēdētājs konferences dalībniekiem paziņoja, ka 2001. gada 12. septembrī te atklās pasaules ievērojamā zinātnieka, novadnieka, LZA goda akadēmiķa Aleksandra Ņikonova muzeju.

Sigizmunds Timšāns, Rasa Lerha — "Latvijas Vēstnesim"