Muzikālā pilsēta un tās mūsdienu zvaigznes

Mūzikas zinātniece Ingrīda Zemzare

Vai mūsu Rīga ir muzikāla pilsēta? Droši vien daudzi apšaubīs pat šāda jautājuma uzdošanu. Un tomēr man to gribas uzdot.

Es nešaubīdamies teiktu "jā" par Prāgu, Pēterburgu, Berlīni, Ņujorku un simtiem mazu Vakareiropas vācvalodīgo pilsētiņu.

Es to nevaru no sirds pateikt par mūsu mīļo Rīgu, lai gan tā sava mūža astoņsimt gados ir piedzīvojusi vairāk slavenu un būtisku koncertu, nekā viena otra dižpilsēta varētu cerēt savā tūkstošgadē.

Vai pamanījāt — es nenosaucu arī tādu mūzikas galvaspilsētu kā Vīni. Būdamas vienas impērijas sastāvā, Vīne un Prāga pret mūziku un mūziķiem, man šķiet, izturējās atšķirīgi. Lieliskā Vīne deva pasaulei nenovērtējamas bagātības, bet Prāga tā īsti un no sirds prata tās novērtēt. Te vietā hrestomātiskais stāsts par Mocarta operas "Dons Žuans" likteni: Vīnē izsvilptajam meistardarbam uzgavilēja Prāgas klausītājs.

Arī Rīga, kaut gana bagāta un tātad mūziķiem pievilcīga pilsēta, nav klausītāju pilsēta.

Rīga tradicionāli pirmkārt un galvenokārt ir tirgoņu pilsēta. Tirgus dzīvības artērijas — upes un neaizsalstošās ostas, ceļi un dzelzceļi — ir piepulcinājuši rīdziniekiem tik daudz ceļinieku, ka brīžiem šķiet — tas ceļinieks jau arī ir īstais rīdzinieks. Arnolda Klotiņa rakstā mēs uzzinām izsmeļošu stāstu par to, kā latvietis savu muzikālo Rīgu cēla. Neuztrauksimies, tā jau nav un nav gatava un nenogrims. Ceļinieki muzikālajā Rīgas tēlā lika savus akmeņus. Manuprāt, svarīgi ir apzināties, ka šie akmeņi tur palika uz mūžiem. Baha pēdējais skolnieks Mītels un Rīgas Vācu teātra diriģents Rihards Vāgners, pa ceļam koncertējušie Klāra Vīka un Ferencs Lists, Hektors Berliozs, Fjodors Šaļapins un vesela plejāde no revolucionārās Krievijas izbraukušu operzvaigžņu, Leo Blehs un daudzi, daudzi citi mūzikas enciklopēdijās sastopami vārdi saistās arī ar Rīgu, kurai izveidojās eiropeiskas mūzikas pilsētas reputācija.

Vai tā būtu nepelnīta reputācija? Nepavisam ne. Viss, ko te atstājusi vēsture, pieder man, 21.gadsimta rīdziniekam. Tagad Rīga var lepoties ar savām pasaulē palaistām zvaigznēm. Lūk, tikai viens piemērs: Rīgas astoņsimtgades svinību laikā tā uz mēnesi kļūst arī par Eiropas Kultūras galvaspilsētu, un tur tiek likts pamats jaunam festivālam — Mstislava Rostropoviča čella festivālam. Tur spēlē arī Rīgas audzinātās pasaules zvaigznes. Čellistu vidū vien varam nosaukt daudzus — Miša Maiskis un Josifs Feigelsons un Marina Kaca no Izraēlas, Ivans Monigeti no Bāzeles, Sergejs Raldugins no Pēterburgas, Eleonora Testeļeca, Kristīne Blaumane un Marta Sudraba no Rīgas. Un kas reprezentē Rīgu tās svētku kulminācijas galā koncertos? Arī pasaules zvaigznes no Rīgas. Gidons Krēmers ar savu Baltijas kamerorķestri KREMERata BALTICA un ar Šlēsvigas — Holšteinas jauniešu orķestri. Mariss Jansons ar Nacionālo simfonisko orķestri. Inese Galante ar Jevgeņiju Lisicinu pie Doma ērģelēm. Mūzika no importētas luksusmantas ir kļuvusi par rīdzinieku eksportpreci.

Tā nu mēs redzam, ka Rīgas muzikalitāte ir drīzāk sociāls fenomens. Arī Latvijas Zinātņu akadēmija, uzņemot mūziķus savu goda locekļu vidū, iesākumā uzsvēra galvenokārt viņu nozīmīgo sociālo lomu sabiedrības attīstībā. Katram latvietim skaidrs, ko nozīmēja Raimonds Pauls vai Imants Kalniņš. Ko nozīmēja Imants Kokars ar savu "Ave Sol". Kāda loma ir Gidonam Krēmeram ar savu KREMERata, un kāda gaisma piemīt Pēterim Vaskam. Katrs no viņiem savā veidā manifestēja piederību Latvijai.

Raimonds Pauls

apelēja pie visplašākajiem slāņiem. Viņš bija tāds, kādu grib dzirdēt. Ziņģētāju karalis. Prieka devējs. Raimonda Paula skumjā dziesmiņa par prieku, kura sarakstīta minorā un kuru viņš pats tik smeldzīgi intraverti dzied Laimas Žurginas dokumentālajā portretfilmā, ir kā zīme tam grūtajam slieksnim, kas tautai bija jāpārkāpj, lai vispār atļautos sev brīvību izteikt kādas kopības jūtas. Kaut vai tas būtu tikai "teļa" prieks. Kaut vai tās būtu tikai pilsoniskas "gaudas par likteni". Apzināties savu vērtību kaut vai tikai savās acīs — arī tas ir kaut kas nospiesta cilvēka dzīvē. Un tad Raimonds Pauls apsēžas pie klavierēm. Šis "kaut kas" un "kaut vai" un citi atrunu vārdiņi pagaist. Jo viņa piesitiens, nē, pieskāriens taustiņiem ir tik īpašs, ka pat sāp. Tā sāp skaistas lietas, kas zūd. Raimonda Paula koncertam svarīgs ir klātbūtnes efekts. Jo pieskāriens taustiņiem izstaro to neredzamo gaismu, kas sajūtama vēl ilgi. Acis sāp. Nav brīnums, ka dažam asaro. Tā gadās.

Imants Kalniņš

tiek septiņdesmitajos gados pasludināts par Raimonda Paula pretpolu, bet viņš iet līdzās. Tikai runā ar kādu jaunāku paaudzi. Imants Kalniņš ir protestētājs. Jaunais dusmīgais. Skaistie izrakstītie meldiņi patiesībā prasās pēc aktīvas, dinamiskas rokgrupas, kādu tolaik nevar sameistarot. Labāk klājas viņa teātra mūzikai un simfoniskiem audekliem. Tos gaida, iemīl, dzied līdzi un neatdala no komponista personības, kas fascinē ar savu neordināro brīvību. Mēģinājumi eksportēt šo mūziku ne pie kā sevišķa nenoveda. Pat brāļi lietuvieši un igauņi mazliet brīnījās par mūsu lielo sajūsmu. Bostonā un Detroitā ar gadus 20 lielu pārtraukumu atskaņoja viņa 4.simfoniju. Labi atskaņoja. Publikai patika. Bet par eksportpreci tā tomēr nekļuva. Im.Ka palika mūsu. Pašu audzināts. Mīlēts. Un, kad Rīgas astoņsimtgades Dziesmu svētku kopkora koncertā prasīgākie klausītāji rauca degunus par mēģinājumiem atvieglināt repertuāru ar dažu modīgu komponistu aranžējumiem, pie Imanta Kalniņa dziesmām arī viņiem bija jāatplaukst. Jo koristi atplauka. Latviešu auditorija atplaukst kā puķe, kad tai ļauj Imantu Kalniņu padziedāt. Jau ziediem rotātas pļavas. Tik viegli un dzidri ap sirdi. Vējiņš. Acis atkal asaro.

Imants Kokars

radīja pirmo īsto tirgus preci. Viņa kamerkoris "Ave Sol" gadiem bija sinonīms Latvijas kora mākslai pasaulē. Galvenajā koru koncertzālē — Latvijas Universitātes aulā ar I.Kokaru ienāca pilnīgi jaunas vēsmas un jaunas skaņas. Cik latviešu komponistu viņš neuzkūdīja, lai raksta jestrāk, modīgāk, tā kā Eiropā. Tā, kā to dara pasaulē. Imanta Kokara personība ir nerimstošas enerģijas piemērs. Rīcība un reakcija. Zibenīga. Man šķiet, pirmo faksa aparātu Latvijā uz Latvijas konservatoriju no kārtējā ārzemju koncertbrauciena atveda toreizējais rektors Imants Kokars. Viņš kā bērns priecājās par iespēju momentā nosūtīt nošu materiālus no viena kontinenta uz otru. Viņš bija laimīgs. Vai maz kāds spēj atcerēties, kāds tajā laikā Latvijas sabiedrībā bija laimīgu cilvēku deficīts?

Gidonu Krēmeru

laikam arī var uzskatīt par laimīgu. Vai par veiksmīgu. Tikai viņš vis ar Latviju nedala savu laimi (diez vai viņš to izjūt — viņam nav laika), bet gan savu grūti izcīnīto slavu. Veiksmes svētītu darba algu. Kopš gūtiem lauriem grūtākajos pasaules konkursos — Čaikovska konkursā Maskavā, karalienes Elizabetes konkursā Beļģijā, Paganīni konkursā Dženovā — viņš spēlē neskaitāmus koncertus visā pasaulē un turpina saņemt augstākos apbalvojumus mūzikas pasaulē. Atgriezies dzimtenē pēc 20 gariem mācību un ceļojumu gadiem, viņš negozējas slavas saulītē, bet nodibina triju Baltijas valstu kamerorķestri KREMERata BALTICA, kas savu piecu gadu pastāvēšanas laikā kļuvis par vienu no atzītākiem koncertējošiem kolektīviem pasaulē. Turpat pussimt koncertu gadā prestižākajās pasaules koncertzālēs — Pleijela zālē Parīzē, Karnegojhollā Ņujorkā, Alberthollā Londonā, kā arī Japānā, Skandināvijā, Tuvajos Austrumos — visur skan rīdzinieku gaišās stīgas. Gidona Krēmera koncertprogrammas ir unikālas. Neviens orķestris pasaulē negatavo tik daudz jaunās mūzikas programmu. Jaunie skaistie mūziķi spēlē un elpo kā viens nedalāms organisms, un diriģenta viņiem nevajag. Tieši Rīgas astoņsimtgadē Latvija izvirzīja Gidonu Krēmeru par savu kandidātu UNESCO mūzikas balvai. Un Latvija to saņēma.

Spožums, kas nāk no lielas dziļuma izpratnes. Tāpēc jau tieši Pēterim Vaskam Gidons Krēmers pasūtināja vijoļkoncertu slavenajam Zalcburgas festivālam, kur nekad vēl nebija skanējusi latviešu mūzika. Pētera Vaska mūzika ir tā dziļā, klusā dzelme, kur Latvijai spoguļoties un kur nogrimušie zvani sāk atkal skanēt dienvidū. No ekspresīva pārdzīvojuma jaunu gadu darbos caur putnu dziesmu un dabas balsu ritu Pēteris Vasks ir visu mūžu tiecies pēc lielākas, mūžīgākas gaismas. Un viņš prot to raisīt. Katrs Pētera Vaska darba atskaņojums kļūst par notikumu. Es pat neatceros, kad uz akadēmiskās mūzikas koncertiem ir nācis tāds ļaužu pulks un kad redzēti tik apskaidroti klausītāji. Bieži jo bieži Pētera Vaska jaundarbi pirmatskaņojumus piedzīvo ārzemēs, jo tos pasūtina slaveni mākslinieki visā pasaulē. Arī slavenā KRONOS kvarteta pasūtināto jaundarbu varējām dzirdēt Rīgā tieši astoņsimtgades sezonā. Tas bija kulminācijas punkts kronosiešu citādi atvieglinātajā programmā, un apjomīgo kvartetu zāle klausījās ar aizturētu elpu. Tas bija tāds — gluži neaizmirstams klusums. Rīgas izvēlīgās publikas augstākais spriegums. Un gadās arī, ka pirmatskaņojums Latvijā, mājās, izvēršas labāks par pasaules pirmatskaņojumu. Jo mēs mīlam, un bez mīlestības arī mūzikas maizi grūti labu izcept. Vismaz Latvijas rupjmaize tā nesanāk. Pēteris Vasks ir vienīgais starptautiski patiesi pazīstamais latviešu komponists, kura mūzikai tiek rīkoti īpaši festivāli un kura darbus sargā liela izdevniecība, tātad — tai ir īsta tirgus vērtība.

Tas nav naudas, dīkdienības vai liekulības tirgus, par ko te runāju. Tas ir sinonīms pasaulē konvertējamai garīgai vērtībai, ko pamazām sasniegusi arī Latvijas mūzika. Un tieši tāpēc nav brīnums, ka mūsu Zinātņu akadēmija par saviem goda locekļiem ir ievēlējusi šos māksliniekus. Rīga ir iedvesmas pilsēta.