Rīga… un Latvijas Mākslas akadēmija

Latvijas Mākslas akadēmija dibināta 1921. gada 12 oktobrī.

Akadēmijas nosaukums mainīts vairākas reizes: 1940. gadā Valsts Mākslas akadēmija; 1941.—1944. gadā atjaunots vēsturiskais nosaukums — Latvijas Mākslas akadēmija; 1944.—1973. gadā — Latvijas PSR Valsts mākslas akadēmija; 1973. gadā akadēmija tika pārdēvēta par Teodora Zaļkalna Valsts mākslas akadēmiju; 1988. gadā atjaunots vēsturiskais nosaukums. 2000./2001. mācību gadā Latvijas Mākslas akadēmijā mācās 585 studenti.

Latvijas Mākslas akadēmijas rektors Jānis Osis:

Mākslas vērtībai mūžības vērtība

— Šogad Latvijas Mākslas akadēmija atzīmē savu astoņdesmito dzimšanas dienu, uzskatot, ka dibināta 1921. gadā. Padomjlaika enciklopēdijas akadēmijas dibināšanas godu atvēlēja Pētera Stučkas valdībai 1919. gadā. Vai neesat paguvuši jau vienu astoņdesmitgadi nosvinēt?

— Neesam gan. Tas veidojums, uz kuru, pēc avīžu ziņām, 1919. gada pavasarī tika uzaicināti mācībspēki un audzēkņi, tika nodēvēts par proletāriskās mākslas darbnīcu. Šī darbnīca tā arī palika tikai iecerēs, tādēļ mēs par Latvijas Mākslas akadēmijas oficiālo sākumu uzskatām tās atklāšanas svinīgo aktu 1921. gada 12. oktobrī. Tas notika bijušajā Pētera Pirmā vidusskolā Kronvalda bulvāra un Muitas ielas stūrī, kur tagad atrodas Rīgas Tehniskās universitātes Enerģētikas fakultāte. Ēka akadēmijai gan izrādījās nepiemērota, un jau ar nākamo mācību gadu akadēmija pārcēlās uz dzelzceļa virsvaldes namu Gogoļa ielā 3, aiz galvenās dzelzceļa stacijas, kur mācības noritēja līdz 1940. gadam, kad tā pārgāja uz Vilhelma Bokslafa projektēto ēku Kalpaka bulvārī 13.

— Akadēmijas pirmais rektors Vilhelms Purvītis, uzrunājot jaunos studentus, svinīgajā aktā teicis: "Akadēmijas mērķis ir bez nevajadzīga formālisma pašķirt ceļu uz mākslu visiem tiem, kam vien ir dāvanas un izturība darbā." Vai tas ir spēkā arī tagad?

— Tajā laikā ar mākslu galvenokārt saprata glezniecību, tēlniecību, grafiku un daļēji arī keramiku, nedomāja tik daudz par lietišķajām mākslas nozarēm, par to, ko šodien apzīmējam ar ietilpīgo vārdu "dizains". Šī otrā mākslas daļa ir ļoti komplicēta, jo jāapgūst sarežģītas tehnikas un tehnoloģijas. Domāju, ka tā ir galvenā atšķirība starp tālaika un šodienas akadēmiju — šis uzsvars uz lietišķību, pielietojamību.

— Visi jūsu priekšteči akadēmijas rektora amatā — Vilhelms Purvītis, Jānis Kuga, Oto Skulme, Leo Svemps, Edgars Iltners, Valdis Dišlers, Indulis Zariņš — ir bijuši gleznotāji. Jūs pēc izglītības esat interjerists. Vai arī tas būtu akadēmijas jaunā kursa rādītājs?

— Bet es jau arī esmu gleznotājs! Mūsdienās robeža starp stājmākslu un lietišķo mākslu nav vairs tik strikta. Tā tas ir visā mākslas pasaulē. Ilērs Degā un Pablo Pikaso, daudzi citi gleznotāji jau arī veidoja, nodarbojās ar tēlniecību, kaut arī uzskatīja sevi par gleznotājiem. Tagad mākslā ienācis video, un pasaulē robeža starp glezniecību un videomākslu gandrīz pilnīgi zudusi. Atceros pirmo laiku pēc robežu atvēršanās, kad pie mums sāka braukt mākslinieki. Rāda vizītkarti — gleznotājs. Kad sākam iepazīties ar to, ko viņi dara, visi patiesībā ir videomākslinieki. Pie mums šī saplūšana nav tik radikāla, mēs cenšamies klasisko glezniecību saglabāt. Ar to mēs lielā mērā atšķiramies un esam interesanti citiem. Taču jaunās formas nenoliedzami ienāk arī mūsu akadēmijā, un tas dārdzības un komplicētības ziņā mūsu dzīvi padara daudz sarežģītāku. No vienas puses, mēs tiecamies — un tas ir pareizi — saglabāt akadēmiskās mākslas mācīšanas principus, kur ir daudz darba ar modeli, kas arī ir dārga un sarežģīta lieta, kur ir visas klasiskās mācību metodes — zīmēšana, gleznošana, kompozīcija — tieši no dabas —, un šīs jaunās virtuālās mākslas formas — video, datortehnika, abas prasa lielu laika patēriņu, pedagoga klātbūtni. Un viens no sarežģītākajiem jautājumiem ir noturēt šos divus lielos pamatakmeņus kā viena organisma sastāvdaļas. Nenoliedzami, vienam ir mazliet jāpiekāpjas otra priekšā, lai to visu varētu iedabūt vienā traukā, citādi tā būtu ilūzija. Bet, cik daudz, kādā proporcijā, kā to samērot, — tas ir mūsu uzdevums, ar ko labāk vai sliktāk jātiek galā. Es teiktu, ka tā ir lielākā atšķirība starp to, ko teica V. Purvītis, pirms astoņdesmit gadiem un mūsdienām.

— Kāds mūsdienās ir pieprasījums pēc māksliniekiem? Un vai tikai pēc vides māksliniekiem?

— Civilizētajās zemēs pieprasījums pēc visu veidu māksliniekiem ir nenoliedzams, par to liecina daudzās mākslas augstskolas — arī mazajās valstīs. Tā ir absolūta nepieciešamība, ja negrib palikt bez vienas no ļoti nozīmīgām garīgās sfēras sastāvdaļām. Tieši garīgās, jo naudu sapelnīt var arī bez tās. Valstij tas būtu jāapzinās un jāinvestē zināmi līdzekļi mākslas attīstībā.

Ja runājam par pasūtījumiem, tad sākotnēji, kamēr lieta pie mums bija jauna, ļoti liels pieprasījums bija jomās, kas saistītas ar vizuālajām komunikācijām, datortehniku. Nu jau notiek zināma atlase, ir radusies konkurence. Šajā jomā attīstība ir ļoti strauja, rodas jaunas paaudzes tehnika un tehnoloģija, kurai nepārtraukti jāseko līdzi. Interesanti ir arī tas, ka firmas, kas atnāk pie mums meklēt māksliniekus, bieži vien izvēlas nevis tos, kas studē tieši šajā jomā, bet gleznotājus vai tēlniekus, kuru pieeja būtu negaidītāka, oriģinālāka. Tā ka dzīvē nianšu mēdz būt ļoti daudz. Starp citu, viens no galvenajiem vides mākslas speciālistiem, kurš pie mums pasniedz datortehniku, Gatis Feldbergs pats ir beidzis tēlniekus.

— Rīgā būvē lielus biznesa centrus, biroju ēkas. Vai to iekārtošanai nenāk uz akadēmiju pirkt mākslas darbus?

— Tie laiki, kad varēja cerēt no studentiņiem ko nopirkt par pusvelti, ir sen garām. Jaunieši ļoti augstu tur savu vērti un pareizi dara. Studenti šajā ziņā ir ļoti prasīgi. Pieredze rāda — komercizstādēs reizēm kaut ko izkārtot ir vieglāk ar pedagogiem, ar studentiem ne.

— Tātad mākslas darbi tiek pirkti tikai galerijās?

— Tādēļ jau galerijas ir, un dažas darbojas ļoti veiksmīgi.

— Jūs teicāt, ka klasiskās apmācības tradīcijas, kuras piekopj mūsu Mākslas akadēmija, dara tās audzēkņus interesantus pasaulei. Vai tas būtu ārzemju mākslas kolekcionāru skatījumā?

— Ne tikai. Pastāstīšu kādu, manuprāt, interesantu piemēru. Jau kopš pašiem pirmajiem neatkarības atgūšanas gadiem mūsu akadēmijai izveidojās laba sadarbība ar Humbolta universitāti Arkatas pilsētā Kalifornijā, ASV rietumkrastā. Viņi katru gadu brauc uz šejieni izvēlēties divus vai trīs, reizēm arī četrus studentus, kas turpinātu izglītību pie viņiem. Apmaksāts ir gan ceļš, gan mācības un uzturēšanās. Tā sakot, pilnā maizē. Parasti uz gadu, bet bieži vien mūsu studenti tur tik labi kotējas, ka viņiem tiek piedāvāta arī maģistratūra. Pēdējos gados konkurss notiek uz aizsūtīto fotomateriālu pamata. Ne katrreiz viņi izvēlas tos studentus, kurus būtu izvēlējušies mēs, bet tās ir viņu tiesības. Interesanti ir tas, ko man teica šī projekta vadītājs profesors Bonsons. (Viņš pats ir tēlnieks, tādēļ arī pie mums viņu galvenokārt interesē tēlnieki un keramiķi.) Lai mēs nedomājam, ka mūsu studenti tikai pie viņiem mācās, kaut arī tehnoloģiju ziņā tas tā nenoliedzami ir, jo tās tur ir fantastiskas. Taču mākslas profesionālo pamatu apgūšanā viņu pasniedzēji ļoti daudz mācoties no mūsu studentiem. Pateicoties mūsu zināmā mērā rezervāta stāvoklim bijušajā Padomju Savienībā, mēs esam saglabājuši ko tādu, ko citur pasaulē jau lielā mērā ir zaudējuši un nu cenšas atgūt.

— "Rīga — mazā Parīze". Ko šis teiciens jums izraisa? Nostalģiju? Ironiju? Varbūt — nākotnes vīziju?

— Es domāju, ka tā "mazā Parīze" zināmā mērā jāuztver ar smaidu, jo nav nekāda pamata domāt, ka arī citas pilsētas sevi neuzskatītu par lielāku vai mazāku Parīzi. Piemēram, Rumānija savā laikā bija stipri orientēta uz Franciju, tādēļ Bukareste noteikti varēja sevi uzskatīt par diezgan lielu Parīzi... Kas gan bija taisnība — tas, ka pirmskara latviešu mākslinieki Parīzi vērtēja ļoti augstu, tas bija sapņu tēls un nenoliedzami atstarojās literatūrā, mākslā un zināmā mērā arī vidē, sadzīvē. Kaut kādas atskaņas no tā bija jūtamas arī vēlāk, pat mūsu dienās. Pašā Rīgas centrā mums ir sacelta vesela rinda mazo Luvras stikla piramīdiņu, nonivelējot Rīgas centru, padarot to vienādu, standartizētu un patiešām maziņu. Žēl. Es domāju, ka šīs piramīdiņas ir daudz vairāk traumējušas Rīgas centru nekā lielāki objekti, par kuriem daudz šķēpu lauzts, piemēram, viesnīca "Latvija". Turklāt par šīm piramīdiņām vispār netika diskutēts. Tās atrodas pašā Rīgas sirdī, un nekāda diskusija par to nav bijusi! Apbrīnojami!

— Māksliniekiem ne mazāk kā arhitektiem ir iespēja atstāt savas pēdas pilsētā uz ilgiem laikiem. Brīvības piemineklis, Uzvaras piemineklis un arī piemineklis represētajiem, par kuru diskusija nu tiešām bija plaša.

— Manuprāt, pieminekļi pasaulē lielākoties ir vēstures liecības. Protams, mākslas klātbūtne jau tur ir, bet ne vienmēr tie ir spožākie mākslas paraugi. Kā vēstures liecības tie arī parasti tiek saglabāti, lai arī cik pretrunīgam cilvēkam tie savā laikā uzstādīti. Piemēram, Napoleons taču bija Eiropas tautu iekarotājs, daudzās zemēs viņu uzskatīja par briesmoni, bet tāpēc pieminekļi netiek likvidēti.

— Vai jūs uzskatāt, ka Rīgā bija jāatstāj arī Ļeņina piemineklis?

— Nē, es tikai runāju par attieksmi, kāda lielākoties pasaulē laika gaitā izveidojusies. Eiropas izpratnē pilnīgi necivilizēta ir Budas statuju iznīcināšana Afganistānā, kaut arī tās vairāk ir vēstures nekā mākslas pieminekļi. Šis ir spilgts barbarisma piemērs, kad cilvēki, nespēdami citādi pamatot savu esību, izgāž naidu šādā formā. Ja es nespēju neko gigantisku radīt, es iznīcinu citu radīto. Diemžēl arī Rīgas sociālisma laikmeta pieminekļi sirga ar gigantomāniju, kaut vai jūsu pieminētais Uzvaras piemineklis, kam bija jābūt vienā augstumā ar Rīgas baznīcu torņiem. Kvalitātes ziņā jau tie nevarēja sacensties, notikusi arī klaja nerēķināšanās ar konkrēto pilsētas vidi. Tas pats jāsaka par nu jau noraidīto ideju represēto pieminekli novietot Esplanādē.

— Bez pieminekļiem, kas pilsētas vides veidošanā iekļaujas uz ilgiem laikiem, ja vien neuznāk kārtējā pieminekļu gāšanas kampaņa, no kuras, dod Dievs, mēs turpmāk varbūt būsim pasargāti, ir vēl arī pieminekļi, kas ātri top un tikpat ātri pazūd — instalācijas un citi ar dažādām izstādēm saistīti laikmetīgās mākslas paraugi. Daļa Rīgas iedzīvotāju par tiem priecājas, citi uztver visai rezervēti, vēl citi raksta sašutuma vēstules redakcijām, kaut gan šķiet, ka pamazām kļūstam tolerantāki.

— Tādas izteiksmes formas pilsētā ienāk un ienāks, jo radošu cilvēku izteikšanās izpaužas visdažādākos veidos. Demokrātiskā sabiedrībā nevar iedomāties, ka īpaši kāds varētu mākslu milzīgi cenzēt vai reglamentēt. Protams, ir jārespektē konkrētas vietas funkcija, nevar traucēt transporta kustību vai novērst braucēju uzmanību, kas sarežģītu situāciju. Taču jāatceras, ka šīs mūsdienu mākslas aktivitātes ir zināmā mērā īslaicīgas. Cita lieta, ka šie mākslas darbi, kas savulaik ārzemēs radušies zināmā mērā kā protests pret ārkārtīgi sakopto, sterilo, eleganto vidi, šeit bieži vien atrodas nesakoptā vidē un nereti tiek uztverti kā vēl viena vispārējās nesakoptības liecība, tādēļ vai nu vispār netiek pamanīti, vai arī netiek uzskatīti par mākslu. Taču tādi gadījumi ir zināmi arī pasaules mākslas pieredzē, kad galeriju vai izstāžu zāļu apkopējas bija mākslas darbus vienkārši izslaucījušas ārā.

Ja Rīga grib būt ja ne gluži mazā Parīze, bet tomēr kultūras pilsēta, tai pilnīgi nepieciešams modernās mākslas muzejs. Nav obligāti tajā jāeksponē tikai modernā māksla, tas varētu dot ļoti plašu ieskatu Latvijas mākslas dažādos virzienos, arī atskatā un pat ieskatā nākotnē. Ļoti labi paraugi ir ne tikai Rietumos, bet arī Maskavā, kur Tretjakova galerijas jaunā ekspozīcija ir kārtota, sākot no avangarda —Vasilija Kandinska, Lazara Ļisicka, Kazimira Maļeviča, Aleksandra Rodčenko — līdz pat mūsu dienām, turklāt paralēli tiek veidotas oficiozās mākslas un disidentu ekspozīcijas. Brīnišķīgas lietas ir gan vienā, gan otrā. Piemēram, Aleksandra Deinekas zāle izskatās vienkārši fantastiski! Es to minu kā piemēru.

Rīgā nepieciešams mūsdienīgs kultūras centrs, kur ekspozīcijas varētu veidot tuvu ideālam, kādu iecerējuši tā veidotāji. Tas varētu nebūt milzīgs mēroga ziņā, bet tam vajadzētu būt jaunam. Pasaulē ir arī labi piemēri, kur jaunais tiek savienots ar veco. Romā, piemēram, nav gandrīz nevienas vietas, kur no jaunā neizlīstu ārā kāda drupu kolonna, bet tur ir cita vēsture un cits kultūrslānis. Arī te ir bijušas idejas, kā izmantot modernās mākslas muzejam, teiksim, Daugavgrīvas cietoksni. Forti, cietokšņa sastāvdaļas savienojumā ar jaunajiem stikla vai citiem mūsdienu elementiem. Tā varētu iegūt interesantu formu. Nākotnē attālums nebūs šķērslis. Tuvāk, protams, atrodams Uzvaras parks. Tā ka, domājot par Rīgu kā kultūras pilsētu, ko darīt ir visiem, to skaitā gan esošajiem, gan topošajiem māksliniekiem.

Zaiga Kipere