Ar savu skatupunktu no tūkstošgadu sliekšņa

Visa 1999. gada garumā "Latvijas Vēstnesis" sniedza Vilhelma Mihailovska akcijas "Manas 1999. gada 365 dienas" fotogrāfiju pirmpublicējumus, kur katra aizvadītā diena bija pārstāvēta kaut ar vienu darbu. Tagad uz šīs akcijas pamata autors izveidojis krāsu fotoalbumu, tā atvēršanas svētki paredzēti otrdien, 14. augustā, Rīgā, Sv. Pētera baznīcas skatu tornī.

Grāmatas, kurā ietilpināti vairāki tūkstoši fotoattēlu, atvēršanas vieta nav izraudzīta nejauši — tieši Sv. Pētera baznīcā no 1999. gada 31. decembra līdz 2000. gada. 30. janvārim skatītājus pulcināja izstāde "Manas 1999. gada 365 dienas". Albuma teksts līdztekus sniegts latviešu, angļu un krievu valodā.

Atvēršanas reizē Vilhelms Mihailovskis iecerējis vienu albuma eksemplāru izņemt no spirāļveida saturētāja un lapas palaist pa vējam kā velti rīdziniekiem un pilsētas viesiem. Līdzīgi tam kā savulaik dievnama torņa cēlāji. Turklāt vairākas albuma lapas būs ar autora autogrāfu. Tie, kam laimēsies kādu no šīm parakstītajām lapām atrast, saņems albuma brīveksemplāru.

Sava jaunā albuma priekšvārdā V. Mihailovskis raksta:

"Manas viena gada 365 dienas. Katru dzīvoju kā beidzamo. Veros uz apkārtni, uz ļaudīm un atvados no viņiem... Un it kā pirmoreiz atklāju pasauli. Kā lapkritī: lido lapas, un tu redzi katru no tām, to savdabību, caurspīdīgumu, zeltainumu... Bet lapas tikai krīt un krīt, līdz pārtop monotonā, bezveidīgā masā. Tāpat ir ar cilvēka mūža mirkļiem. Bet man gribas saglabāt ikviena mirkļa pašvērtību. Pēc šiem fotoattēliem var izsekot, kā lido dzirkstele — to izsviež dzīves liesma, tā lido pa neapjaušamu ceļu, un neviens nezina, vai tā nodzisīs vai arī aizdegs kāda atmiņu.

No viena skatupunkta var ieraudzīt pavisam dažādas pasaules. Mans skatupunkts ir tūkstošgadu sadurē. Raugos uz mirkli ne no fiziskā laika, bet mūžīgās kustības viedokļa. (..)

Dzīvošana laika plūsmā ir unikāla. Kādā dienā ir vairāk emociju, gadījumu (bet gadījums — nepieciešams jēdziens), citā — pieklusuma, noslēpumainības...

Bet pat klusi fotoattēli gadalaiku mijas rindā skan īpaši.

Fotogrāfija? Viss notiek acumirklī, kad es it kā neko pat nedaru.

Nav nekāda rūpīga darba ar otu, ar krāsām. Vien tikai — slēdža klikšķis.

Bet no dzīves bezgalīgās daudzveidības es esmu izšķīlis dzirksteli — lūk, tieši to mirkli, nevis jebkuru citu. Un tas, mirklis, savienojis mani ar bezgalību, laiku, ļaudīm, pasauli — ar Dievu."

"LV" informācija