Rīt komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena

Lai nākamajām mūsu ģintīm vienmēr brīvs un laimīgs būtu gars

Buļļu salā starp Lielupi, Daugavu un jūru top komunistiskā genocīda upuru piemiņas ansamblis

Sen jau novītuši zilie virši.
Sen jau izsmaržojis egles zars.
Drīzi dārzos ziedēs baltie ķirši,
Jau aiz restēm liesmo pavasars.

Nezināma autora rindas
Rīgas Centrālcietumā 1948. gadā uz karcera sienas

Buļļu salā top komunistiskā genocīda upuru piemiņas ansamblis

Tā ir ļoti harmoniska un gadalaiku mainībā skaista vide, kur tēlnieks Pauls Jaunzems uzcēlis māju savai ģimenei. Te viņa domas un gara pasaulē dzimušie tēli iegūst telpisku veidolu, te viņš garas stundas ir divatā ar akmeni. Kaļ, urbj un pulē. Pašlaik viņš cīnās ar milzu laukakmeņiem, kas te pārvesti no Kurzemes, Zemgales, Vidzemes un Latgales krustceļiem un mežu ielokiem, lai liktu tiem vēstīt par savas tautas sūro likteņgaitu. Top komunistiskā genocīda upuru piemineklis.

No Džūkstes nāk savdabīgais, dabiski sašķēlies akmens, kas pārtop Mātes un Bērna tēlā. Mazākais akmens izskatās kā sakne, kas atlauzta no celma. Tas ir kā bērniņš, kas tiecas pēc mātes. Bet abus akmeņus šķir plaisa, tie ir atrauti viens no otra. Izšķirti. Mākslinieks glāsta raupjo akmens virsmu, nebeidz apbrīnot tā dabisko krāsainību un izteiksmību: "Te es daudz nevaru iejaukties. Pati daba šo Mātes akmeni ir izveidojusi kā tādu sargājošu tēlu, gluži kā ar villdrānu apsegusi."

Pauls ir kurzemnieks, izaudzis jūrmalā vidū starp Užavu un Sārnati. Bet tādu mīļi kurzemniecisku vārdu kā villdrāna viņa valodā nav daudz. Pabeidzis studijas Mākslas akadēmijā, viņš tā arī palicis uz dzīvi Rīgā. Sastapa Aiju, kas dzimusi un augusi pašā pilsētas sirdī Vecrīgā. Apprecējās, pasaulē nāca dēls un meita. Aijas tēvs strādāja par skursteņslaucītāju, viņa darbalauks iekrita te, Vakarbuļļos. Zvejnieki, lāga vīri, aicināja noskatīt te kādu būdu, lai bērniem nav uz akmeņiem jāaug. Un tā nu viņi ir te. Šī atkāpe man liekas piederīga stāstījumam par topošo pieminekli, jo skatījuma dziļums un dvēseles gudrība, kas jūtama mākslinieka darbā, nāk varbūt tieši no ganu gaitām, kad dienu no dienas, gadu no gada viņa sarunu biedre bijusi pati lielā daba ar augstām debesīm, mākoņiem, vējiem, sauli un lietus dienām, no trūcīgā maizes rieciena, kas jau no bērna kājas radinājis pie nopietna darba, no tās māju sajūtas, ko viņi ar brāļiem un māsām izjutuši bērnībā un tagad kopā ar Aiju uztur savā dzīvē.

Bieži esot Latvijas laukos un redzot daudzās pamestās mājas, Pauls nācis pie pārliecības, ka tā traģēdija, ko cilvēki piedzīvojuši ar padzīšanu no dzimtā pavarda, nebūt nav beigusies: "Laukos katra trešā māja ir pussabrukusi, jauni cilvēki bezjēdzīgi nodzeras, un tām māmuļām, ar ko es runājos, ir grūtā mūža darbā sakropļotas rokas. Ko tas viss nozīmē? Tas nav vienkārši tā. Tam apakšā ir dziļas saknes. Tā ir kataklizma, ko piedzīvojusi mūsu tauta. Sibīrija nav beigusies. Daudzos mūžos tā turpinās. Kad es kaļu šos akmens tēlus, es domās sarunājos ar tiem daudzajiem cilvēkiem, kas man stāstījuši par saviem sāpju ceļiem. Es nekad neaizmirsīšu Ainažu ļaudis, kas ar tādu godu pavadīja šo lielo akmeni, kurš manā kompozīcijā pārtaps par Vectēvu un Vecomāti. Šis akmens gulēja tieši pie tā ceļa, pa kuru ainažnieki izvesti uz Sibīriju."

Drīz mākslinieks ķersies pie Tēva tēla veidošanas. Šis akmens nāk no Dundagas mežiem. No Latgales būs uzrakstu akmens. Teksts pašlaik tiek saskaņots. Tas nebūs garš, bet noteikti — vairākās valodās. Skaitļus nav paredzēts minēt, jo tos neviens precīzi nevar nosaukt.

Akmens tēli kopā veidos kompozīciju, kas atgādinās krāsmatas, izpostītu ligzdu. Vidū, kur vajadzētu atrasties pavardam, būs vieta, kur varēs svecītes iedegt. Ziedoklis izpostītajām dzīvēm, sakropļotajiem mūžiem un pamestajiem mājokļiem.

Pauls Jaunzems ir ļoti rosīgs tēlnieks. Kā internetā var izlasīt viņa mājas lapā, mākslinieka darbi ir ne vien Latvijas muzeju īpašumā un brīvdabas skulptūru dārzos, bet arī daudzās privātkolekcijās un parkos gan Vācijā, Zviedrijā, Somijā, Dānijā un Islandē, gan ASV, Kanādā un Japānā. Viņš aktīvi piedalās tēlniecības simpozijos un plenēros. Arī pašlaik gaidāmi radoši braucieni uz Japānu un Dāniju. Tāda maza distancēšanās no lielā darāmā darba tam nākšot tikai par labu. Būs svaigāks skatiens uz paveikto, radīsies jaunas domas. Savu darba modeli Pauls visu laiku pārveido un papildina. Un tā tas būšot droši vien līdz pēdējam brīdim — tēlnieks visu laiku sarunājas ar akmeni un sarunājas ar tiem daudzajiem cilvēkiem, par kuru ciešanām viņš aicināts vēstīt šajās piemiņas zīmēs.

Izpostītā ligzda... domājot par šīs alegorijas dziļo traģismu, vēlreiz pārlapoju Melānijas Vanagas lieldarbu "Dvēseļu pulcēšana", ar kuru latviešu literatūrā uzcelts piemineklis komunistiskā terora upuriem. Un citātam izvēlējos ne tās pašas skaudrākās lappuses par garo moku ceļu uz Sibīriju un ciešanu pilnajiem gadiem izsūtījumā, bet rindas par šķiršanos no mājām. Arī Pauls Jaunzems par to runāja: "Tā ir traģiska elpa, kas iesitas krūtīs, skatot kādreiz tik pamatīgi celtās ēkas ar akmens pamatiem, kas pārvērstas graustos, un blakus tām — nevīžīgi saslietas būdas ar šķībiem logiem." Ko latvietim nozīmē mājas, to Edvarts Virza pateicis savos "Straumēnos", kas ilgus gadus bija mums aizliegta literatūra. Kad līdz ar Atmodu 1989.gadā grāmata tika izdota, Imants Ziedonis savā priekšvārdā "Straumēnus nosauca par mājudziesmu: "Un galvenais tajā ir garantija.

Ka ir, ka bija un būs. Ka pastāvēs. Silta un sevī centrēta dzīvība. Vieta, caur kuru rit laiks un neko neaiznes prom, tikai pienes klāt. Aiziet saukļi, pazūd un neatgriežas, varoņi neko negarantē. Viņi ir mūsu cerību saukļi, bet mūsu eksistenci garantē šī vieta, pavards, mājas neuzvaramība, ticība mierīgam un mūžīgam mājas ritumam. (..) Un it kā visa cilvēku esība te sapotēta uz viena celma, uz baltu sencelma "tikt" — pieticība, saticība, pārticība, uzticēšanās, tikums, ticība. Vēsture, iznīcinādama tūkstošiem mūsu sētu, nemaz nedrīkstētu kāpt tribīnē un lepoties ar varoņdziesmām, ja tā ir iznīcinājusi varonim tēvu mājas. Tā ir iznīcinājusi mazo lāčplēsēnu piedzimšanas ligzdu. Kur lai rodas šodien valstsvīrs, režisors, čempions, varonis, vadonis, ja nav māju, kur uzaugt?"

Mājudziesmas pamatos ir nemainības baušļi, cilvēku gaitas cildenums, svēts darba rituāls, lūgšana, paļaušanās, dzīves ziņa, jo, kā raksta Virza, "tā bija garīga ēka, ko viņi cēla, paši par to nedomādami, un, kamēr viņu istabas, laidari un klētis ar laiku nolietojās, tā māja, kas pacēlās viņu garā, pastāvēja un pēc tās viņi izbūvēja savu zemi, kuras pamatos bija ierakti viņu tēvi".

Aina Rozeniece, "LV" nozares redaktore

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

Tēlnieks Pauls Jaunzems:

Šis laukakmens, kas gadu tūkstošiem gulējis kaut kur laukos, te tiek diezgan nežēlīgi ārdīts un borēts, plēsts un šķelts, zāģēts un kalts. Tas iztēlē un sajūtās asociatīvi atgādina to, kas noticis ar šiem cilvēkiem. Es gribu, lai šie tēli raisa šādas emocijas un sajūtas. Piemēram, Mātes un Bērniņa tēls. Es pa pusei esmu atstājis dabas veidojumu, lai varētu apjaust to harmonisko dzīvo dabu, kas asociatīvi vedina domāt par to cilvēku harmonisko dzīves ritmu, kas pēkšņi tika nežēlīgi izjaukts.

Jūs redzat, tie nepavisam nav apgaroti, skaisti tēli. Es kategoriski esmu aizgājis no tā. Ja es veidotu šos tēlus tā, kā man daži iesaka, tie no manas puses būtu klaji meli, tā būtu nepatiesība par šo laiku, par to, kas Latvijā ar cilvēkiem noticis. Daudziem varbūt nepatiks skatīties uz šiem tēliem, bet tā ir patiesība. Tas, kas notika, bija briesmīgi, un atmiņas ir briesmīgas. Šīs mūsu vēstures lappuses ir nežēlīgas, tās nav skaistas, bet tā ir mūsu vēstures daļa. Es gribu maksimāli teikt patiesību un absolūti aizeju no jebkādiem konjunktūras apsvērumiem, pilnīgi atsakos kādam izpatikt. Es saprotu, ka vecāka gadagājuma cilvēkiem būs grūti to pieņemt, viņi varbūt meklēs kaut ko citu, gribēs te redzēt apgarotus, skaistus tēlus. Es ar to rēķinos, bet apzināti neeju šo ceļu. Šis nav kāds sezonas pasākums, šo pieminekli skatīs nākamās paaudzes. Un es arī nākamajām paaudzēm gribu atgādināt šo traģēdiju mūsu tautas dzīvē. Un, es domāju, kādreiz lielā mērā tieši ar šo pieminekli, ar šo vizuālo redzējumu identificēs okupācijas laiku. Kad vēstures stundās skolotāji stāstīs par drausmīgajām deportācijām un cilvēku ciešanām, skolēnu iztēlē būs tieši šis piemineklis, viņi tā redzēs šo laiku. Ja mēs pieņemtu to versiju, ka šiem tēliem jābūt apgarotiem, cēliem, skolēni šo laiku varētu saprast nepareizi — viņiem varētu likties, ka šie cilvēki gulagos bijuši bezmaz laimīgi.

Es šos tēlus veidoju, kā es pats šo laiku izjūtu, kā sirdsbalss man saka. Braukājot un staigājot pa Latvijas novadiem un meklējot šiem tēliem piemērotus akmeņus, esmu sastapies un runājies ar ļoti daudziem cilvēkiem. Esmu jautājis, vai viņi ir piedzīvojuši deportācijas, un, ja ir, tad kā viņi šo traģēdiju atceras, kā tā ir iespaidojusi viņu turpmāko dzīvi. Laukos vecāka gadagājuma ļaudis par visu to stāstījuši ļoti patiesi, vārds vārdā atcerēdamies savas izjūtas un pārdzīvojumus. Šis viņu tiešais redzējums mani lielā mērā inspirējis darba gaitā. Tā ir tā garīgā bāze, ko es strādājot visu laiku jūtu. Projektu pieteikumu konkursā man šie tēli bija reālāki un varbūt acij tīkamāki. Bet, aizvien vairāk iedziļinoties tēmā, runājot ar cilvēkiem, kas šo elli ir izgājuši, es sāku sliekties uz šādu skarbāku izteiksmi. Lai cik nežēlīgi tas arī nebūtu, ir jāsaka patiesība par šo laiku.