• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Pēdēja diena, pēdēja nakts. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 24.03.2000., Nr. 109/110 https://www.vestnesis.lv/ta/id/3354

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Par Latvijas ārējo tirdzniecību

Vēl šajā numurā

24.03.2000., Nr. 109/110

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Pēdēja diena, pēdēja nakts

Melānija Vanaga "Veļupes krastā". No lappuses, kas datēta ar 14.jūniju, kad autore kopā ar deviņgadīgo dēlu Alni uzsāka savu moku ceļu un uz mūžu atvadījās no vīra Aleksandra, kas ceļu uz gulagu mēroja citā lopu vāģī

— Saģērbt! Bērnam jābrauc līdzi!

Piegāju pie gultiņas, bet nepietika spēka Alni modināt.

Pienāca arī zilais un ar sausu roku norāva segu. Tad uzkliedza māmuļai, kura arī bija ienākusi pie mums, lai bērnu saģērbj.

— Bērnu neatdošu! — Māmuļa klāja segu atpakaļ.

— Likums to prasa.

— Kas tas par likumu, kas mazu bērnu arestē kā noziedznieku!

— Varbūt arī tevi te vajadzēs ierakstīt? — zilais tukši baidīja māmuļu.

Ella ar māmuļu apģērba Alni, un dažās minūtēs mēs visi bijām gatavi nezināmam ceļam. Kaut kur līdz mežam vai kādam krievu cietumam?

Daži izsūtāmie šajos brīžos esot prasījuši, lai nošauj turpat mājas pagalmā. Bet varaskalpi to nedarīja. Nelaimīgiem bija izdomātas baigākas mokas.

— Uz mašīnu! — pār mums noskanēja komanda kā karavīru rotai.

Māmuļa priekšnamā sniedza mums vēl pa krūzei piena, bet dzerot tas šļakstījās uz drēbēm, jo mūs katru no muguras stūma uz āru.

Arnolds iznesa veļas grozu ar šo to ceļamaizei un divām virsū uzsviestām segām. Viņam laikam bija pasacīts, ka vedīs kur tālāk.

Pēdējais skūpsts māsai un brālim. Pēdējais glāsts māmuļas sirmajai galvai.

Citi turējās, māmuļai grūtāki. Visa viņas sirds sakāpa acīs. Vārdu vairs nebija.

— Ātrāk! Ātrāk! — pār mums nogāzās lādiņš necilvēcības.

Smagā mašīna stāvēja pašā durvju priekšā. Drūmi sakņupis, pie stūres sēdēja šoferis, pats baigas neziņas pilns par sevi.

Iekāpām. Mūs apsēdināja solos ar muguru pret kabīni. Paši mednieki iesēdās stūros.

Kā negribot ierūcās motors. Mašīna viegli sāka slīdēt pa zaļo mauru un steidzīgi iegriezās akāciju ceļā. Sirds sasvērās sānis.

Kā svētīdama savas zaļās rokas pār mums vēl izpleta lielā kļava. Atvadījās.

Palicēji durvju priekšā stāvēja kā iesaluši. Rokām nepamāja. Nepakustējās.

Ceļa līkumā pie dīķa atkal pavīdēja māja. Tur tāpat visi vēl bija pagalmā. Tāpat visi vēl pulciņā. Tikai daudzi laimes mirkļi ātri dzinās pakaļ mašīnai.

Pēdējie atvadu kilometri. Tētis paņēma Alni pie sevis uz ceļiem.

— Nāc, dēls, manā aizvējā, būs siltāki!

Man viņš nez kāpēc iedeva savus pelēkos pirkstaiņus ar brūnu ādas apšuvi.

— Uzvelc, kad pārāk salst! (Bet pats viņš nākošā ziemā palika pilnīgi kailām rokām.)

(..) Trīs cilvēki ieauga zemē Sermuļu pagalmā. Trīs acu pāri iesala Jaudzumu pakalnē, aiz kuras nolūza lielceļš. Saule zemei pārvilka mākoņautu.

Aizveda!

Uz kurieni?

 

 

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!