Savu uzņēmumu, savus panākumus, savu ģimeni saistot ar Latvijas vārdu

Ministru prezidents Andris Šķēle — intervijā Latvijas radio 23. martā:

Intervija Latvijas radio 23.marta raidījumā "Kāpnes" pulksten 15.07. Raidījumu vada žurnālists Aidis Tomsons

— Nedaudz par Nacionālo bibliotēku, par bibliotēkas maksājumu — vai tarifa paaugstināšana izraisīs cenu pieaugumu? Kā jūs to komentētu? Bez tam "Neatkarīgajā Rīta Avīzē" esot bijis mūsu vārds minēts un jūs esot teicis, ka nepieaugs, bet nekāda pamatojuma tam nav.

A.Šķēle: — Labdien! Acīmredzot mēs vēl ilgi runāsim, un tas arī ļoti labi, ka mēs, mēģinot realizēt tādas nozīmes projektu kā Latvijas Nacionālā bibliotēka, arī padziļināti runājam par to, kā mēs šo ēku visi kopā — Latvijas valsts un tās iedzīvotāji — uzbūvēsim. Ko es gribētu komentēt par to, vai palielināsies cenas vai ne? Es esmu saņēmis arī tādu jautājumu — cik lielu iespaidu atstāšot šis tarifu paaugstinājums, precīzāk būtu jāsaka — mērķmaksājums, kas sastāda vienu desmitdaļu no santīma, teiksim, uz maizes cenu. Nu, tad es varētu šeit komentēt. Es kaut ko drusku atceros no tās nozares, man ir bijusi tā iespēja darboties. Viena kukulīša, pareizāk būtu — viena kilograma maizes izcepšanai ir nepieciešama aptuveni viena kilovatstunda pēc pašreizējiem datiem burtiski, pēc tām tehnoloģijām, kā pašlaik strādā. Tas nozīmē, ka viena desmitdaļa santīma varētu būt tas maksimums, kas veidojas uz viena kilograma maizes cenu. Katrā gadījumā šeit nevarētu nekādā veidā kāds attaisnot, ka cenu palielina tāpēc, ka ir mainījies šis tarifs. Tas ir pats rupjākais, pats augstākais aprēķins, kāds jebkad var būt. Šobrīd jāatzīst, ka daudzas tehnoloģijas ir daudz, daudz efektīvākas, un šeit mēs varam runāt par santīma simtdaļām uz vienu kilogramu maizes. Tas tāds piemērs, lai saprastu, cik tas īpatsvars ir liels, bet gribētu teikt, ka tur, kur ir reāla konkurence, tur šīs cenas nekādīgi nevar palielināties. Būs gan tajās nozarēs, tajos uzņēmumos, kas ir monopolsituācijā, tie gan droši vien mēģinās. Teiksim, varbūt ūdens apgādātāji, arī "Latvijas dzelzceļš", kā esam dzirdējuši, nāk ar paziņojumiem, ka nevarēs nekādā veidā savu efektivitāti, teiksim, par 0,5 procentiem, piecām simtdaļām uzlabot. Šeit parādīsies tādi mēģinājumi, bet ar tiem tad arī rūpīgi ir jāstrādā. Tā ir valsts un pašvaldību atbildība, lai monopolists nemēģinātu uz iedzīvotāju rēķina pacelt cenu.

— Tad jūs sakāt, ka jūs tam pievērsīsit uzmanību?

A.Šķēle: — Mēs esam jau sākuši tam pievērst uzmanību, esmu pieprasījis attiecīgas izziņas, datus — strādāsim. Šobrīd arī Saeimā tiek skatīts likums par jaunu regulatoru. Ļoti svarīgi būs, lai šis regulators būtu efektīvs, kas regulē administratīvi noteiktās cenas. Valdība arī iedalījusi šim darbam papildu naudu Ekonomikas ministrijai, un ministrs Makarovs ir atbildīgais par to, lai šis darbs veiktos veiksmīgi. Ar to mēs arī strādāsim.

— Man te Mauriņa kungs piezvanīja un prasīja: bet kur tad paliek tā nauda, ko mēs, piemēram, pastā samaksājam — 20–30 santīmus vien, par elektroenerģiju.

A.Šķēle: — Nu, ja tā ir tā summa, ko jūs samaksājat par šīm kvītīm, tā aiziet tam, kam tās kvītis arī pieder. Te jau ir tā lieta, par ko man daudzi ir nākuši klāt un teikuši. Šķēles kungs, protams, tas ir muļķīgi. Te ir runa par desmitdaļu santīma, bet viņš, maksājot bankā šo pārskaitījumu, par kvīti vien samaksā 10 vai 20 santīmus — par vienu kvīti, par vienu šo mazo veidlapu 10 vai 20 santīmus. Šeit ir runa par desmitdaļsantīmu uz vienu kilovatstundu, sešiem, septiņiem, astoņiem santīmiem augstākais vienam pensionāram mēnesī.

Protams, arī seši — astoņi santīmi ir nauda, par to nav runa, bet šis arī ir projekts, šī ir ēka, par kuru mēs esam Latvijā kopumā gadu gadiem runājuši, pēc Atmodas vien jau gadus piecus ir par to runāts, jau pirmskara Latvijā sen sprieda. Vai mēs varam vai nevaram? Nu, neradīsies Latvijas valstij kaut kāda cita nauda, kas pēkšņi var kaut kā valsts, valdības rīcībā nonākt. Ir tikai tā, ko mēs nodokļos ieņemam no iedzīvotājiem un no uzņēmumiem, citas naudas valdībai nav.

— Par citiem tematiem. Es šodien saņēmu Vinkleres kundzes vēstuli par Saulesdārzu, jums arī iedevu nedaudz pirms tam ielūkoties. Cilvēks pauž savu sāpi, satraukumu, ka Saulesdārzs tiek likvidēts.

A.Šķēle: — Jā, es to rakstu izlasīšu, iesāku lasīt jau šeit, studijā sēžot. Katrā gadījumā es tikai vienu zinu — pieņemot valdībai šo lēmumu, pamatojums bija tas, ka šī valsts iestāde ir nonākusi parādos, tie parādi ir tuvu 50 tūkstošiem latu, un tā nav mazākā summa, bez tam šie parādi turpina augt. Savukārt šajā rakstā, ko jūs man iedevāt, minēts, ka varētu gadīties, ka šīs iestādes valdījumā esošos īpašumus varbūt ir iekārojušas kādas komercstruktūras, un tas gan jāpārbauda. Tas būtu jāpārbauda, jo, ja arī kas tamlīdzīgs bijis domāts, tam būtu jābūt zināmam, nevis kaut kādā veidā noslēptam. Es šo rakstu izlasīšu un domāju, ka ir svarīgi saprast, kas tur īsti notiek.

— Skrastiņa kungs mums jautājis: vai privātpersonas veiktās sociālās iemaksas ir privātīpašums? Viņš uzskata, ja agrāk nomirst, varbūt, piemēram, bērniem mantojumā var atstāt.

A.Šķēle: — Tas būs nedaudz vēlāk. Šobrīd mūsu pensiju sistēma ir solidāra, tādā veidā mēs ar saviem maksājumiem, ja arī paši nenotērējam, palīdzam saņemt šīs pensijas, tātad šos līdzekļus arī citām personām, bet, pārejot uz fondētām pensijām, kas būs katra individuāli iezīmēta, mēs varēsim sākt realizēt principu, ka jūsu naudiņai neviens cits klāt netiek, kā tikai pats, jūs pats būsit tas rīkotājs pēc tam, kad esat kļuvis par pensionāru vai arī esat izvēlējies kādu personu, kam novēlēt, un tamlīdzīgi. Mēs šobrīd vēl nevaram to darīt, bet nākotnē tā tas būs, un tas būs pareizi.

— Skopens (?) jautā: kam jāmaksā par to, ja zemnieks paplašina savu elektrosaimniecību — visiem elektrības lietotājiem vai pašam zemniekam?

A.Šķēle: — Pasaulē parasti ir tā, ka elektroenerģijas piegādātājs priecājas par katru jaunu klientu un rūpējas par to, lai šo klientu rastos arvien vairāk, un piedāvā viņiem visu veidu pakalpojumus, lai tikai no viņa kāds pirktu šo elektroenerģiju. Mums bieži vien ir jāredz situācija, ka klientam tiek uzkrauti tie izdevumi, kas nebūt nav klienta izdevumi, un arī šie pakalpojumi tiek izcenoti nesamērīgi. Piemēra pēc — varbūt ir kādā ēkā, kādā privātīpašumā, teiksim, vienas fāzes skaitītājs, bet pienāk trīs fāzu elektrība, un cilvēks vēlas pāriet uz trīsfāzu skaitītāju. Tad par šādu skaitītāju maiņu vien tas tarifs ir apmēram 500 latu noteikti. Manā uztverē, tā nav godīga attieksme no monopolistu puses, un, domāju, šī situācija mainīsies, kad mēs būsim ļoti rūpīgi iepazinušies un sākuši sakārtot arī šo mūsu pazīstamo elektromonopola kompāniju "Latvenergo".

— Iespējams, ka jūs atbildējāt šajā gadījumā uz vēl kāda jautājumu, kurš uzskata, ka šādā situācijā tie, kas ir īpaši nomaļās vietās un kur maz cilvēku, faktiski nevar ievilkt elektrību, jo tas ir padārgi.

A.Šķēle: — Jā, bet tā ir atkal valsts atbildība — šādam monopolistam noteikt to obligāto pakalpojumu minimumu, kas viņam jāveic. Un, ja jūs vēlaties kā tāda un tāda kompānija nodarboties ar šo biznesu un esat monopolists, tas ir jūsu pienākums — līdz attiecīgam ievadam ēkā vai saimniecībā šo elektrību piegādāt, jo viņam ir dotas ekskluzīvas tiesības vienam pašam to darīt. Ja būs iespējams dzīvot jau konkurences apstākļos, tad tur atradīsies kāds, kas arī šo elektroenerģiju tur pievadīs.

— Te arī jautājums par gāzi kaut kas līdzīgs ir — šajā gadījumā par gāzes apkures ievilkšanu mājās.

A.Šķēle: — Tur kādu laiku vēl saglabāsies šī monopolsituācija, jo ir zināma vienošanās, kas agrāk jau sniegta esošiem "Latvijas gāzes" akcionāriem — ka saglabāsies šīs ekskluzīvās tiesības laikam tuvāko desmit gadu laikā. Tā ka jārēķinās ar to, ka monopols "Latvijas gāzei" saglabāsies, bet tas nenoņem atbildību no regulatora, tātad no valdības, noteikt pareizus izcenojumus sakarā ar to, ka šāda monopolsituācija kādam ir dota.

— Tad nu, kā saka, uz jums ceram. Kad tiks atrisināta kritiskā situācija ar tiesnešu kadriem un darba telpām Rīgas apgabaltiesā — Grūbes kungs jautā?

A.Šķēle: — Jā, vakardien man taisni bija tikšanās ar Rīgas apgabaltiesas priekšnieku. Mēs rūpīgi pārrunājām vairākus jautājumus arī par šīm telpām. Tuvākajā laikā es taisos pats inspicēt beidzot visu to ēku kompleksu, kas atrodas starp Brīvības, Tērbatas un Elizabetes ielu, lai tiktu skaidrībā, kas tur īsti ir. Burbuļvannām, redz, vieta atradās attiecīgajā ēkā, bet tajā pašā ēkā iedalīt apgabaltiesai, tiesnešiem telpas un tamlīdzīgi — tām vietas, redz, nav! Es pats personīgi apsekošu, apskatīšos, un tad arī varēšu stāstīt.

— Tad arī stāstīsit. Par pašvaldības policiju un valsts policiju — Melnalkšņa kungs iesaka apvienot, jo beigu beigās — kur divas policijas, tur kārtības nav, viens uz otru skatās.

A.Šķēle: — Nu, šobrīd nostāja mums ir tāda, ka vispirmām kārtām tomēr jārūpējas par labu darba koordināciju. Rīgas pašvaldības policija un Valsts policija pēc jaunu priekšnieku iecelšanas — Rīgas pašvaldības policijai ir jauns priekšnieks kādu laiku jau — ir savu koordināciju visnotaļ uzlabojusi. Pilnīgi iespējams, ka arī nākotnē mēs atgriezīsimies pie jautājuma, un varbūt tik mazā valstī mums arī pilnīgi pietiktu ar vienu policiju, bet šobrīd katrai no šīm policijām ir nedaudz savas funkcijas, un pašvaldības policija, man šķiet, dod arī tomēr pietiekamu ieguldījumu kārtības uzturēšanā tieši Rīgas pilsētā.

— Kad valdība nodos ratificēšanai vispārējo minoritāšu aizsardzības konvenciju un vai vispār to grasās darīt?

A.Šķēle: — Jāsaka, ka negrasās, tuvākā laikā negrasās. Tur ir ļoti daudz tādu normu, par kurām droši vien vajadzētu sabiedrībā papildus diskutēt. Jāatzīst, ka daudzas Eiropas Savienības valstis, ļoti pazīstamas un lielas, ietekmīgas gan ekonomiski, gan politiski, nav ratificējušas šo konvenciju, un Latvija šeit netaisās steigties priekšā, būt pirmā, pirms visas Eiropas Savienības valstis būs ratificējušas šo konvenciju.

— Jautājums no Grahoļska kunga: vai jūs zināt, kāda ir reālā situācija laukos, šajā gadījumā viņš runā par mazajām pienotavām un pauž bažas, ka tās gribot likvidēt.

A.Šķēle: — Biju Zemnieku saeimā, kurā tika runāts daudz un dikti par dažādām problēmām, un tur kā viens no trūkumiem tika norādīts tas, ka mūsu piena pārstrādes industrija ir pārāk sadrumstalota — tieši pretēji varbūt tam, ko jautātājs šobrīd ir cerējis dzirdēt no manis. Jāsaka, ka Zemnieku saeimā debatēs izskanēja arī, ka mūsu piena industrija ir pārāk sadrumstalota, līdz ar to nav pietiekami ražīga, nav pietiekami efektīva un līdz ar to nevar samaksāt lielāku cenu arī par pienu, jo pārāk daudz ir neražīgu izdevumu. Tā ka droši vien šīm pienotavām, ja tās neatradīs kādu ļoti specifisku, šauru nišu, neražos ko nelielās partijās, bet pēc viņām vien zināmas receptūras kādu preci, tad būs acīmredzot jānodarbojas vairāk tikai kā piena savāktuvēm un piena savākšanas punktiem, nevis jāsaglabā esošais statuss.

— Andris Erdmanis jautā: kāpēc Latvijai nav sava propagandas mehānisma kā Krievijai, kas ļautu radīt pareizu priekšstatu par Latvijā notiekošo? Runa ir droši vien par mūsu savstarpējām attiecībām.

A.Šķēle: — Te var piekrist, ka ne vienmēr mums izdodas par Latviju pasaulē sniegt pareizu priekšstatu. Krievija, neraugoties uz iedzīvotāju, neteiksim, pašu spožāko labklājības līmeni, milzīgus resursus tērē ārlietu resoram un tieši propagandas jautājumiem. Latvija šobrīd vairāk savus līdzekļus ir sakoncentrējusi, lai atrisinātu tās problēmas, kas saistās ar mūsu iedzīvotāju labklājību, un tās nav tās vieglākās problēmas — mēs zinām, visās jomās un varbūt nākotnē mēs varēsim vairāk pārdalīt līdzekļus tieši par labu tādai efektīvai propagandai. Bet arī katram no mums, Latvijas iedzīvotājam, katram politiķim, katrai amatpersonai vajadzētu būt, ja tā var teikt, arī šim propagandistam un izmantot katru iespēju pieteikt savu valsti, savu uzņēmumu, savu ģimeni, savus panākumus kā pozitīvu lietu un saistīt ar Latvijas vārdu.

Jāsaka, ka mums ir labi piemēri, piemēram, Latvijā ļoti labi pazīstamais komponists Pēteris Vasks ir 1999.gadā internetā visvairāk pārdotās kompaktdiskā ierakstītās mūzikas autors. Pirmais pasaulē! Latvietis! Un visi, kas pērk šo kompaktdisku, zina — ir tāda vieta Latvija.

— Kristaps Andersons jautā: vai jūs atbalstīsit Vidiņa izteikto iniciatīvu par čečenu bēgļu nometināšanu Latvijā? Viņš gan pats ir pret to.

A.Šķēle: — Nē, mēs neplānojam. Es nezinu, kā tas ir, ja Vidiņa kungs ierosina un pats ir pret.

— Nē, nē, tas cilvēks — Andersons — saka: viņaprāt, tas būtu neprātīgs solis tomēr.

A.Šķēle: — Ā! Nē, mēs arī neplānojam darīt neko atšķirīgu no starptautisko organizāciju un Eiropas Savienības valstu sniegtās palīdzības un atbalsta. Mēs jau, ja tā var teikt, dzīvojam Eiropas Savienības telpā visnotaļ un pievienojamies tiem soļiem, tam atbalstam un, un reizē arī, ja tas kādreiz ir nosodījums, tai nosodījuma formai, ko starptautiskās organizācijas un Eiropas valstis lieto.

— Un tas arī šķiet viss. Olita Augustovska jautā par mācību gada pagarināšanu. Kāds ir ekonomiskais, organizatoriskais pamatojums, kur to var iepazīt, jo, viņasprāt, tas nav slodžu jautājuma risinājums — vienkārši saīsināt vai pagarināt gadu, tā patiesā būtība droši vien ir dziļāka.

A.Šķēle: — Tas ir daudz, daudz kompleksāks jautājums, nevis tā, kā šķiet — pagarināt ar vienu lēmumu mācību gadu, un viss būs uzreiz atrisinājies. Nebūt ne. Latvijā ir pats īsākais mācību gads starp visām Eiropas Savienības valstīm, un tai pašā laikā programmas apjoms, ko mēs mācām mūsu bērniem, ir vidējais. Tas nozīmē, ka mūsu bērni mācās ar vislielāko intensitāti. Mediķi par to jau ir runājuši un rakstījuši daudzās avīzēs, kādi mūsu skolasbērniem ir gan redzes traucējumi, gan citas problēmas. Līdz ar to jautājums ir gan par jaunām programmām, kuras nebūtu balstītas uz to, ka mēs bērnam liekam iekalt enciklopēdiskas zināšanas, apgūt milzīgu faktoloģisko materiālu, bet ka mēs gribam bērnam iemācīt šajā pasaulē rīkoties, atrast vajadzīgās lietas, iemācīties strādāt ar informāciju un spēt pašam mācīties. Līdz ar to programmas būs citas, mainoties programmu saturam, tomēr jāatzīst: ja mēs gribēsim to pašu apjomu ko Eiropas Savienība, vispār pasaules attīstītās valstis saviem bērniem iemāca, mums nāksies tādā pašā laika periodā to darīt, mēs taču nevarēsim darīt to intensīvākā režīmā, jo diez vai mēs varētu iedomāties, ka mūsu bērni var turēt ilgstoši šīs pārslodzes. Līdz ar to jautājums par mācību gada pagarināšanu Latvijā agri vai vēlu būs, bet mēs esam norādījuši izglītības ministram, un viņam būs atkal pēc divām nedēļām jānāk ar saviem priekšlikumiem, mūsu viedoklis ir tāds: mēs gribam sasaistīt šīs lietas kopā — mācību gada pagarināšana un jau daudz kompleksāka reforma, kas saistās ar mācību saturu un citām mācību programmām.

— Sandra Martinsone jautā par maksas izglītību. Viņa saka: ja tātad jāņem kredīts, kurš būs atmaksājams (jūs sakāt vēl, ka iestājaties par trīs bērnu izaudzināšanu), viņa rēķina, ka nespēs tādu kredītu atmaksāt.

A.Šķēle: — Nu, man gan būtu tikai jāsaka, ka mēs dzīvojam acīmredzot vēl arvien kaut kādās ilūzijās. Latvijas Universitātē, tātad šajā mācību gadā pirmajā kursā par budžeta naudu mācījās 29 procenti un 71 procents par maksu. Latvijā, faktiski nemanot un nevienam par to skaļi nerunājot, kaut kā ir atnākusi un jau dzīvo, ja tā var teikt, maksas izglītība. Mēs uzskatām, ka tā sistēma, kāda šobrīd darbojas, nav taisnīga. Tā nedod iespējas tiem censoņiem, kas vēlas iegūt augstāko izglītību, saņemt attiecīgu valsts atbalstu. Mēs esam par to, ka jāsakārto šī kreditēšanas sistēma, tā jāpiedāvā visiem uz vienādiem noteikumiem, te nedrīkstētu būt kāda šķirošana pēc nezin kādām pazīmēm. Un, pārkārtojot šo mācību kreditēšanas sistēmu, pašu augstākās izglītības sistēmu, mēs nodrošināsim daudz, daudz kvalitatīvāku un cilvēkiem pieejamāku augstākās izglītības sistēmu. Kā jūs zināt, pēdējo četru gadu laikā Latvijā augstāko izglītību iegūst 2,6 reizes vairāk cilvēku nekā pirms kāda laika.

— Un kā tad būs ar šo kredītu atdošanu? Spēsim, nespēsim?

A.Šķēle: — Būs jārēķinās — nu, ja vēlēsies mācīties, tad, šo kredītu ņemot, būs jārēķinās, protams, kā ar katru kredītu, ka vajadzēs to atdot. Īpaši talantīgie, noteikti tie varēs studēt par simtprocentīgu budžeta atbalstītu maksu, lūdzu, nekādu problēmu. Bet jāsaka atkal, ka tie, kas strādās valstij vajadzīgos darbos, var rēķināties, ka valsts pilnībā dzēsīs šo kredītu, jo valstij vajag labus darbiniekus. Mums vajag labus ierēdņus, mums vajag labus mežsargus, mums vajag labus pedagogus, mums ir vajadzīgs ļoti, ļoti daudz labi izglītotu cilvēku, un valsts tiem piedāvās šo bezmaksas izglītības iespēju.

— Un vēl pēdējais jautājums. Jānis Dzintars jautā: kāpēc "Latvenergo" nevar iepirkt elektroenerģiju bez ārzonu kompāniju starpniecības?

A.Šķēle: — Tādēļ, ka acīmredzot bija tāda iepriekšējā valde un tāda bija politika. Nezinu, kam tas bija izdevīgi. Tiešām — gadiem ir iepirkta elektroenerģija caur ārzonu firmām. Šie pilnvarnieki, neraugoties uz visādiem uzbrukumiem, ir pārtraukuši šādu sistēmu. Elektroenerģija tagad tiek iepirkta pa tiešo, un galvenais elektroenerģijas piegādātājs mums nav kaut kāda mistiska ofšora kompānija, bet ir Igaunija, kas ražo ļoti lētu elektroenerģiju un piedāvā to mums iepirkšanai. Faktiski par pamatu būtu jāņem, protams, elektroenerģijas lētums, bet, nu, vienmēr man šķiet mistiski, ja elektroenerģija jāiepērk — es nezinu — caur Bahamu salām.

— Daudzi jautājumi ir atkārtojušies, mēs tiem vairs nepievērsīsimies, un ir jāsaka — ja ir kādi specifiski jautājumi, premjera birojs sola, ka uz visiem jautājumiem tiks noteikti arī atbildēts.

Pēc ieraksta "LV"diktofonā