Ziemassvētku kaujas un tautas sirdsapziņa

Ziemassvētku kaujas. Viena no spožākajām lappusēm latviešu bruņoto spēku vēsturē. Kaut gan tobrīd vēl nebija Latvijas valsts un latviešu strēlnieki bija tērpušies cariskās Krievijas mundieros. Taču viņi cīnījās par savu zemi. Cīnījās pret septiņus gadsimtus nīstajiem apspiedējiem – vācu muižniekiem un viņu armiju, kas, ieņēmusi Kurzemi, tagad tiecās iekarot arī Rīgu un visu Latviju.

Ziemassvētku kaujas sākās 1916.gada 23.decembrī un ilga līdz 29.decembrim (pēc jaunā stila – 1917.gada 5.–11. janvārī). Krievu 12. armijas pavēlniecība šajā laikā, nepārzinot vietējos apstākļus (Tīreļpurvs vēl bija klāts ar pārāk plānu ledu), organizēja uzbrukumu vācu pozīcijām, lai pārrautu vācu aizsardzību no Babītes ezera līdz Rīgas–Jelgavas šosejai un atspiestu vācu karaspēku pāri Lielupei. Šo kauju smagumu iznesa 16 latviešu bataljoni, (astoņi latviešu strēlnieku pulki divās brigādēs). Latviešu strēlnieku brigādes, izmantojot tumsu un puteni, negaidītā, pārgalvīgā triecienā pārrāva spēcīgi nocietināto vācu aizsardzības līniju Mangaļu–Skangaļu iecirknī un 25.decembrī (7.janvārī pēc jaunā stila) ieņēma stratēģiski svarīgo, spēcīgi nocietināto Ložmetējkalnu. Diemžēl Krievijas armijas pavēlniecība, būdama dziļi vienaldzīga pret latviešu strēlnieku likteni, savā būtībā nīstot latviešu karavīrus, laikus nesūtīja kaujā papildspēkus un neizmantoja rezerves. Vācu karaspēks ieguva laiku pievilkt rezerves un sākt pretuzbrukumu. Asiņainas kaujas ilga līdz 22.janvārim (4.februārim).

Tā Ziemassvētku kaujās krita, tika ievainoti vai pazuda bez vēsts apmēram pieci tūkstoši karavīru un četri tūkstoši strēlnieku tika zaudēti janvāra kaujās. Kopumā var teikt, ka 1916./1917.gada ziemā kaujās Rīgas pievārtē tika zaudēts katrs piektais strēlnieks. Vakar un aizvakar viņu piemiņa tika godināta dievkalpojumā Doma baznīcā un svētbrīdī Brāļu kapos. Šodien, kā ik gadu Ziemassvētku kauju zīmē, notiek atceres brīdis Ložmetējkalnā. Pie "Ilgu" mājām, Ziemassvētku kauju vietā, tiek atklāta piemiņas plāksne kritušajiem latviešu tautas dēliem.

Varbūt varētu teikt, ka Ziemassvētku kaujas neko nemainīja Pirmā pasaules kara vēsturē – abu karojošo armiju pozīcijas Rīgas pievārtē pie Tīreļpurva pēc 1916.–1917.gada ziemas kaujām nebija būtiski mainījušās. Tomēr šajās kaujās bija rūdījies latviešu strēlnieku gars, augusi latviešu pašapziņa. Un līdz baltkvēlei bija nokaitis naids pret carisko virsniecību, kas savā augstprātībā un paviršībā bija likusi noasiņot latviešu vienībām. Dodot Pirmā pasaules kara kritiskā brīdī latviešu rokās ieročus, Krievijas impērija bija pati radījusi savus kapračus. Latviešu varonība kaujās pret vieniem mūžsenajiem apspiedējiem – vāciešiem – nebūt nenozīmēja uzticību otram apspiedējam – Krievijas impērijai. Šī bija pirmā, bet ne pēdējā reize mūsu gadsimtā, kad latviešu karavīri savā zemītē, divu politisko lielvaru krustcelēs, divu okupantu titāniskā sadursmē, centās pasargāt savu tautu no svešiem apspiedējiem un izcīnīt brīvu Latviju.

Kopš septiņdesmitajiem gadiem pierakstot un glabājot latviešu strēlnieku atmiņas, runājot ar desmitiem sirmu, godprātīgu vīru (ne reizi vien arī ar Ēvaldu Valteru), esmu atkal un atkal dzirdējis atziņu, ka lielais lūzums – atskārsme par brīvu Latviju – radās tieši pēc Ziemassvētku kaujām un to lielajiem upuriem. Bet pirms tam bija naids. Naids pret vācu un krievu apspiedējiem. Naids, ko latviešu puiši 1905.gadā, tobrīd vēl bērni un pusaudži, bija iemantojuši, skatot soda ekspedīciju plosīšanos Latvijā. Kad kazaki ar nagaikām, ar zobeniem un šautenēm latviešus nežēlīgi sodīja par sacelšanos. Daudzi vecie vīri atcerējās arī strēlnieku neuzticību krievu augstākajiem virsniekiem Pirmā pasaules kara laikā, – jo cara galms un daudzi augstākās virsniecības pārstāvji bija rados ar ķeizariskās Vācijas militāro aristokrātiju.

Atceroties šos apstākļus, ir jādomā: vai Ložmetējkalns nav vieta, kur latviešiem vajadzētu domāt par savu dziļāku vienotību. Jo tieši šeit pirms 78 gadiem tūkstošiem bruņotu latviešu pirmo reizi tā īsti izjuta savu spēku. Redzēja, kā ir, kad latviešu drosmes priekšā brūk teicami izbūvētie vācu nocietinājumi. Kad no latviešiem bēg teicami apmācītas vācu armijas daļas. Tieši šeit latviešu strēlnieki pirmo reizi izjuta drosmi, kas viņus vēlāk vadīja Latvijas brīvības cīņās.

Kā atgādinājums tautas atmiņai aizvakar izskanēja arī kritušo strēlnieku piemiņai veltītais dievkalpojums Doma baznīcā. Tajā piedalījās Latvijas Republikas aizsardzības ministrs Jānis Arveds Trapāns, Nacionālo bruņoto spēku komandieris Juris Dalbiņš, Nacionālās aizsardzības akadēmijas priekšnieks Valdis Matīss, kuplā skaitā klāt bija akadēmijas kadeti — mūsu nākamie latviešu virsnieki. Diemžēl citādi Doma solu rindas bija visai tukšas. Kaut nu tā būtu bijusi tikai nepietiekama informācija. Un nevis mūsu atmiņas īsums. Jo tepat Domā taču vēl tikai pirms četriem gadiem, 1991.gada janvārī, bija ierīkota kaujas apstākļiem atbilstoša lazarete. Šeit 1991.gada janvāra dienās ienāca apsildīties nogurušie Vecrīgas sargi. Šeit cilvēki meklēja stiprinājumu klusās lūgšanās. Vai to varam aizmirst? Un vai varam aizmirst Ziemassvētku kaujas?

Par tautas atmiņu, par latvju tautas likteņgaitu dievkalpojumā runāja arī Nacionālās aizsardzības akadēmijas kapelāns, prāvests Atis Vaickovskis:

— Ir svētīgi ņemt vērā to, ko citi pirms mums vērtīgu sacījuši. Savā laikā Romas impērijā pazīstamais domātājs un politiskais darbinieks Cicerons ir teicis nemirstīgus vārdus: "Nezināt to, kas noticis pirms tavas dzimšanas, nozīmē nekad nekļūt pieaugušam." Tas ir citāts, kas iemieso ko būtisku, nemirstīgu, ko vērts laiku pa laikam sev atgādināt. Protams, neviens nevar zināt visu, kas noticis pagātnē. Bet ir tādi garīgie un laicīgie notikumi, kas vēl joprojām ietekmē mūsu dzīvi un visu mūsu tautu un valsti. Vai mēs to gribam vai negribam. Un tādā nozīmē vēsture met savu ēnu tālu priekšā nākotnei. Kas reiz noticis un bijis, tas būs vēl arī tad, kad mēs paši šeit vairs nebūsim. Secinājums: pieaugusi ir tāda tauta un valsts, kura izzin un mācās, kura atceras savu pagātni un vēsturi.

Ai, kā mums, latviešiem, gribētos jau būt pieaugušiem! Nu, kā angļiem! Jo viņi apzinās, ka Britānijas salas pēdējo 800 gadu laikā nav bijušas pakļautas, ieņemtas vai okupētas no citu valstu un tautu gribas. 800 gadus. Bet mēs atceramies 700 gadu verdzību. Un vēl šo pēdējo gadu simteni, divdesmito, klāt. Bet arī mums ir par ko runāt! Par pirmo un otro pasaules karu! Par Ziemassvētku kaujām! Par cīņām un ilgām, kas ir bijusi iespēja latviešiem latvju zemē šīs ilgas piepildīt un īstenot. Ne reizi vien ir radies jautājums, kāpēc latviešiem tieši šajā miera laikā, šajā Ziemassvētku laikā, starp Ziemassvētkiem un Zvaigznes dienu, ir nācies liet savas asinis. Tieši šajā laikā, kad šī garīgā miera intensitāte tumsā iegūst kādu īpašu spriedzi, tumsas spēkiem kondensējoties.

Tagad mums, atjaunotās Latvijas pilsoņiem un karavīriem, būtu svētīgi domāt par šīm lietām. Par šo visjaunākā laika vēsturi. To atcerēties, to stāstīt saviem bērniem un bērnubērniem.

Jānis Ūdris,

"LV" nozares redaktors