Projekti. Koncepcijas

Pirmais publiskais variants

Koncepcija valsts stratēģijai laukos

Zemkopības ministrijas uzdevumā akadēmiķa prof. Dr. habil. lauks. K.Špoģa vadībā izstrādāta, 1994. gada 29. decembrī nodota ministru izskatīšanai un 1995. gada 5. janvārī Ministru kabineta konceptuālai apspriešanai

Stāvokļa raksturojums

Latvijā lauku apvidos dzīvo 30,8% iedzīvotāju. Lauksaimniecībā ir nodarbināti 17% no darbaspējīgajiem iedzīvotājiem, un tā 1993. gadā deva 24,8% no nacionālā kopprodukta. Pašreiz lauksaimniecība ir otrā pēc nozīmes tautsaimniecības nozare. Ja pieskaita arī lauksaimniecības produktus pārstrādājošās rūpniecības nozares (miltu un maizes, piena, gaļas un to produktu, dzērienu, stērķeles, cukurrūpniecības nozares), tad lauksaimniecība ar tām kopā dod līdz 40% no nacionālā kopprodukta, pie tam tieši tos produktus, kas ir vitāli svarīgi iedzīvotājiem un veido to ikdienas patēriņa lielāko daļu.

Agrārās reformas un, pirmkārt, reprivatizācijas rezultātā Latvijas Republikā izveidojās ap 188 tūkstošiem dažāda lieluma individuālas saimniecības, 103 valsts saimniecības un 814 uzņēmējsabiedrības.

Vairākums no tām ir sīksaimniecības un mazsaimniecības, kuras katra audzē dažādus kultūraugus un mājdzīvniekus savām pārtikas vajadzībām. Pagaidām vēl maz ir tādu uzņēmumu (saimniecību), kuri jau stabili izvēlējušies specializācijas virzienus un efektīvi ražo konkurētspējīgu tirgus (preču) produkciju.

Saimniecības nevar pieņemt lēmumus par nozaru izvēli un specializāciju tikai tāpēc, ka valstī joprojām nav stratēģiskās koncepcijas lauksaimniecības attīstībai un atbilstošas likumdošanas bāzes. Taustoties neziņas un nenoteiktības haosā, šī saimniecību daļa nevar uzsākt materiālitehniskās un tehnoloģiskās bāzes mērķtiecīgu veidošanu savām specializētām konkrētām nozarēm.

Liels daudzums lauku cilvēku strādā arī sociālās infrastruktūras un tehniski-tehnoloģiskās infrastruktūras iestādēs un uzņēmumos, kā arī saimnieciskās pašpārvaldes formējumos un pašvaldību iestādēs.

Lauksaimniecībai un ar to saistītām citām tautsaimniecības nozarēm, kā arī visai tautsaimniecībai kopumā ļaundabīgas ir tādas teorijas, kuras, ignorējot vai nepārzinot lauksaimniecības īpatnības, brutāli cenšas noturēt neskaidrības, neziņas un haosa stāvokli, motivējot to ar brīvā tirgus ekonomikas vispārējās liberalizācijas virzienu.

Likumdošanas aktu formā sakārtotas valsts stratēģijas lauksaimniecībā nepieciešamību nosaka daudzu objektīvu faktoru kopums.

No faktoru kopuma īpaši izdalāmi lauksaimnieciskās ražošanas īpatnējie apstākļi un īpašie nosacījumi, ar kuriem tā kardināli atšķiras no citām tautsaimniecības nozarēm.

 

1. Lauksaimniecības īpatnības un to ekonomiskās sekas

 

Lauksaimnieciskās ražošanas specifisko apstākļu un nosacījumu īpatnības apvienojas sešās grupās .

Pirmā un visdziļākā īpatnība ir tāda, ka lauksaimniecībā svarīgākie ražošanas priekšmeti un ražošanas līdzekļi (augi, dzīvnieki, augsne) ir dzīvi organismi. Tas konsekventi prasa objektīvo ekonomisko un bioloģisko likumu vienlaicīgu ievērošanu un rīcības saskaņošanu. Bet šāda saskaņošana (harmonizācija) iespējama tikai ilglaicīgas tiesiskās stabilitātes režīmā. Pie tam jāievēro, ka lauku uzņēmēja (zemnieka, saimnieka) ekonomiskās intereses bieži ir pretrunā ar biloģiskiem likumiem. Un šo interešu tuvināšana var notikt tikai tad, ja lauku uzņēmumā ir skaidra un pietiekami precīza saimniekošanas sistēma, kura ietver visas pakāpeniski un ilglaicīgi realizējamās apakšsistēmas.

Tikai ilglaicīgā sistēma var noteikt bioloģiskos "sliekšņus" katrā saimniecībā, kurus nedrīkst pārkāpt ekonomiskajās interesēs.

Bioloģisko likumu ignorēšana var dot īslaicīgu ekonomisku ieguvumu, bet tā neizbēgami ved uz neatgriezenisku nacionālās bagātības potenciāla samazināšanu, uz nācijas nākošo paaudžu ekonomisko iespēju mazināšanu.

Otrā īpatnība ir tā, ka lauksaimnieciskās ražošanas procesā jāstrādā plašā visā saimniecības (pagasta, rajona, valsts) teritorijā un vienā ražošanas ciklā vairākkārt jāpiekļūst klāt katram augam. Tātad lauksaimniecībā nepieciešama mašīnu daudzkārtēja teritoriāla pārvietošanās visā platībā. Tas savukārt izraisa divas ekonomiskas problēmas:

1) tas krasi paaugstina lauksaimnieciskās ražošanas energoietilpību salīdzinājumā ar citām nozarēm;

2) enerģētisko jaudu struktūrā (sastāvā) nepieciešams liels mobilo iekšdedzes dzinēju (traktoru, vilcēju, kombainu u.c.) īpatsvars.

Tas kopumā daudzkārt palielina kapitāla ietilpību laukos, salīdzinot ar pārējām tautsaimniecības nozarēm.

Šī īpatnība arī prasa perspektīvas skaidrību un attīstības noteiktību, lai kapitālu ieguldītu tikai mērķtiecīgi un racionāli.

Trešā īpatnība ir apgrozāmo līdzekļu lēna aprite un salīdzinoši liela ietilpība, jo lauksaimnieciskai ražošanai ir krasi izteikta sezonalitāte, darba un ražošanas procesu nesakritība. Tāpēc te objektīvi nepieciešams:

1) stipri vairāk ražošanas rezervju (uzkrājumu) un to ilgstoša glabāšana (lopbarības uzkrāšana divos vasaras mēnešos, bet tās glabāšana — gandrīz gadu, sēklas glabāšana līdz nākamai sezonai, pārtikas labības rezervju glabāšana no ražas līdz ražai, kartupeļu, augļu, dārzeņu un citu produktu ilgstoša un dārga glabāšana utt.);

2) ievērojami vairāk kapitāla, ražošanas fondu un investīciju, lai uzbūvētu glabātavas (noliktavas), tās ekspluatētu un lai kreditētu šīs rezerves.

Tāpēc investīcijām laukos jābūt maksimāli mērķtiecīgām un nozaru skaitam saimniecībā jābūt minimālam. Bet tas iespējams tikai tad, ja ir pilnīgi skaidra lauksaimniecības stratēģiskā virzība un nākotnes perspektīva.

Ceturtā īpatnība ir tā, ka tikai lauksaimniecībā ievērojama daļa vienā ražošanas ciklā saražotās produkcijas pārvēršas jaunos ražošanas līdzekļos (neizejot no šīs sfēras), ko izmanto jaunā ražošanas ciklā (sēkla, lopbarība, mēsli u.c.).

Šī īpatnība prasa stabilu pēctecību, mērķtiecīgu, likumā balstītu virzību.

Piektā īpatnība ir lauksaimniecības pakļautība klimatam un meteoroloģisko apstākļu svārstībām, kas stipri palielina ražošanas risku, padara grūtāk prognozējamus rezultātus. Taču šī riska pakāpe visās lauksaimniecības nozarēs nav vienāda, un, tikai zinot stabilu, ar likumu noteiktu valsts attieksmi pret katru produktu grupu, lauku uzņēmējs varēs izvēlēties savām spējām, interesēm, profesionālajām zināšanām, kā arī augšņu un dabas apstākļiem atbilstošāku specializāciju.

Sestā īpatnība ir lauksaimniecības darbu un procesu komplicētība un daudzveidība, kas prasa no uzņēmēja (saimnieka) un viņa personāla salīdzinoši plašas un pietiekami dziļas zināšanas dažādās nozarēs (bioloģijā, tehnikā, tehnoloģijā, agronomijā, ekonomikā utt.), ko var iegūt (uzkrāt), tikai specializējoties un ilgstoši attīstot konkrētas nozares vai produkcijas veidus.

Lauksaimniecības īpatnības tiek visnopietnākā veidā ievērotas visās attīstītās valstīs, ar likumiem regulējot lauksaimniekus interesējošos jautājumus.

Bez minētajām sešām lauksaimniecības īpatnībām ir vēl otra ekonomisko faktoru grupa, kas nosaka ilglaicīgas valsts politikas nepieciešamību, un tā ir lauku uzņēmumu specializācija.

 

2. Lauksaimniecības uzņēmumu specializācijas nepieciešamība   un to kavējošie apstākļi (faktori)

 

Pēdējo gadu desmitu Eiropas un citu valstu lauksaimnieku pieredze nepārprotami pierāda, ka konkurētspējīgas tirgus produkcijas ražošanu veicina pietiekami dziļa specializācija.

Tam pamatā ir vairāki ekonomiskie faktori, bet svarīgākie ir trīs.

Pirmais no tiem ir kapitāla ietilpība. Zināms, ka katram produkcijas veidam un katrai nozarei ir nepieciešamas savas mašīnas, iekārtas, būves un ēkas. Tās ir dārgas, tāpēc tehnoloģiski nepieciešamo mašīnu, iekārtu un būvju komplektu saimnieks reāli var sagādāt tikai kādai vienai nozarei.

Centieni sapirkt un nokomplektēt pienācīgu tehnoloģisko bāzi divām vai vairākām nozarēm ir neattaisnojama izšķērdība katram saimniekam un nepieļaujama no valsts un sabiedrības kopējo ekonomisko interešu viedokļa.

Otrais faktors ir daudznozaru saimniecībā ieguldītā kapitāla ienesības krasa mazināšanās: jo vairāk nozaru, jo īsāku laiku, nepilnīgāk tiek izmantota katras nozares tehnoloģiskā jauda. Tas nozīmē, ka specializācijas trūkums samazina saimniecības kopējā ražošanas potenciāla izmantošanu un stipri sadārdzina produkciju uz īpašuma uzturēšanas izmaksu pieauguma rēķina.

Trešais ir cilvēcisko spēju ierobežotības faktors: jo mazāk saimniekam nozaru, jo dziļākas būs viņa profesionālās zināšanas izvēlētās (specializētās) nozares bioloģijā, tehnoloģijā, organizācijā, tirgzinībā. Katra nākošā nozare vai produkcija padara šīs zināšanas seklākas, šaurākas un pazemina saimniecības vadīšanas līmeni, tās kopējo ienesību un efektivitāti.

Ražošanas specializācijas jautājumus neviens saimnieks (uzņēmējs) nevar kompetenti un argumentēti izlemt, kamēr nav ar likumu noteikta valsts stratēģija lauksaimniecībā.

Ir nepieciešama pietiekama izpratne visos līmeņos, ka nozaru izvēli un specializāciju lauksaimniecības uzņēmumā nedrīkst operatīvi mainīt, pielāgojoties pilnīgi atvērta tirgus darbībai. To nevar izdarīt divu galveno nosacījumu dēļ:

1. — profesionāla saimniekošana prasa iekārtot sistēmu, kuras maiņai nepieciešami daudzi gadi;

2. — tehnoloģiskajam procesam nepieciešamo mašīnu, ēku un iekārtu nomaiņa ar citām vai to rekonstrukcija prasa lielas papildu investīcijas, kuras neizbēgami pazemina tautsaimniecības efektivitāti un attiecīgās produkcijas konkurētspēju.

Šī argumentācija pilnībā attiecas arī uz daļēji specializētajiem lauku uzņēmumiem, kuri izvēlēsies 2 vai 3 nozares.

Bez tam par ļoti nopietniem uzskatāmiem arī šādi cēloņi:

– nenokārtotie (nepilnīgi nokārtotie) zemes īpašuma un/vai lietojuma jautājumi;

– neskaidrības kredīta politikā aizņemtā kapitāla iesaistīšanai materiālās bāzes veidošanai;

– nepilnīgs informācijas nodrošinājums par lauksaimniecības produktu un izejvielu realizācijas noteikumiem, par nodokļiem.

Lauksaimniecības sekmīga izaugsme ir atkarīga no valdības gudras un mērķtiecīgas politikas un atbalsta visu minēto problēmu kārtošanā.

Lai nodrošinātu lauku apvidu vienmērīgu attīstību, sekmētu dzīvotspējīgu,

galvenokārt uz privātīpašumu balstītu saimniecību veidošanos, palīdz´tu daļai pašreiz lauksaimniecībā nodarbināto pārkvalificēties un atrast vietu citās saimnieciskās dzīves nozarēs, kā arī sagatavotu iespēju bez lieliem satricinājumiem nākotnē iekļauties Eiropas Savienības koptirgū, ir nepieciešams pārejas laiks . Šajā laikā nepieciešama speciālu valsts mērķprogrammu izstrādāšana un realizēšana.

Ir nepieciešams:

1.Noteikt lauksaimniecības vietu un nozīmi tautas saimniecībā un lauku vides attīstībā.

2. Izveidot tiesisko pamatu zemes un cita nekustamā īpašuma tiesību nostiprināšanai, ieviešot Valsts kadastru un radot priekšnoteikumus zemes tirgum.

3. Noteikt lauksaimnieciskās ražošanas nozares, kuras atbalstāmas, kā arī atbalsta veidu un apmērus.

4. Izstrādāt līdzekļus un paņēmienus, lai veicinātu ražošanas stabilitāti, un konkurences spēju palielināšanu, ietverot ierobežotus pasākumus tirgus sakārtošanā.

5. Izstrādāt koncepciju un programmu lauksaimniecības zinātnes veicināšanai, speciālās izglītības līmeņa kāpināšanai, nepieciešamās informācijas sistēmas pilnveidošanai.

 

3. Zemes īpašuma tiesiskā nostiprināšana  un zemes kadastrs

 

Visas tautas saimniecības netraucēta funkcionēšana ir atkarīga no tā, vai ir tiesiski nokārtots zemes īpašuma, lietojuma un nomas tiesības un darījumi ar zemi. Šis jautājums var tikt nokārtots, ieviešot valstī vienotu Valsts kadastru uz lauku un pilsētu zemēm, kas ietver kadastra reģistru, regulē vienotas ģeodēziskās un kartogrāfiskās sistēmas ieviešanu.

Šai nolūkā:

– jāizstrādā un jāpieņem Valsts kadastra likums;

–jāpieņem valdības lēmums par zvērināto mērnieku un zvērināto taksatoru statusu un tiesībām;

– jāpasteidzina zemes reforma.

 

4. Valsts stratēģija  atsevišķās lauksaimniecības nozarēs

 

Valsts stratēģijas pamatuzdevums attiecībā uz atsevišķām lauksaimniecības nozarēm ir radīt drošības sajūtu ražotājiem, kā arī veidot tiesiskus pamatus šo nozaru atbalstam pārejas periodā līdz integrācijai Eiropas Savienībā. Valsts pasākumi šai ziņā nevar būt vērsti uz pilnīgas protekcionisma politikas realizēšanu, bet gan tie jāvērš uz tirgus anarhijas ierobežošanu un Latvijas lauksaimniecības konkurences spēju nostiprināšanu.

 

4.1. Labības ražošana, pārstrāde, patēriņš

4.1.1. Labības ražošana (graudkopība) ir katras valsts ekonomikas neatkarības pamats, jo labība un tās produkti ir:

– iedzīvotāju, sevišķi maznodrošināto, svarīgs pārtikas līdzeklis;

– izejviela pārtikas, alus un spirta rūpniecībai;

– bāze lopkopības produktu (piena, gaļas, olu, vilnas) ražošanai.

4.1.2. Latvijas augšņu un dabas apstākļi ir piemēroti sekmīgai labības audzēšanai.

Latvijas lauksaimniecība ar pašaudzēto labību var pilnībā segt visas vajadzības:

1) pēc pārtikas kviešiem, rudziem, miežiem, auzām, alus miežiem, kā arī pēc zirņiem un pupām;

2) pēc lopbarībai vajadzīgās labības piena un gaļas lopkopībai, kā arī ievērojamai cūkkopības un putnkopības attīstībai.

Bez tam ievērojamu daudzumu labības var izaudzēt arī etilspirta ražošanai un nepieciešamo daudzumu graudu saldvielu ieguvei, kas lielā mērā var aizvietot cukuru pārtikas rūpniecībā.

4.1.3. Ar likumu jānosaka visu uzņēmēju, kuri piedalās pārtikas apritē un citos labības izmantošanas veidos, orientācija uz to, ka labības tirgū Latvijā jābūt tikai pašu lauksaimnieku audzētai augstas kvalitātes labībai.

4.1.4. Pilnīgi mērķtiecīgai augstas kvalitātes labības audzēšanai konkrētai produkcijai (konkrētiem mērķiem) nepieciešams veidot uzņēmēju, kuri iepērk graudus, tos glabā, pārstrādā un izmanto maizes, citu pārtikas produktu, alus, spirta, lopbarības ražošanai, kā arī eksportam vai citām vajadzībām, ekonomiskās attiecības ar lauksaimniekiem – labības audzētājiem uz ilglaicīgu saimniecisko līgumu pamata, jo tikai uz stabilas tiesiskās bāzes var nokārtot specializētu, konkrētas kvalitātes labības audzēšanu, pielietojot īpatnējo tehnoloģiju audzēšanas, novākšanas un pirmapstrādes procesos.

4.1.5. Visiem uzņēmējiem, kuri iepirks un izmantos labību, jāveido sava tehniski–tehnoloģiskā bāze, orientējoties tikai uz Latvijā audzētiem graudiem.

4.1.6. Jāsekmē tādu kopdarbības sabiedrību un citu sadarbības formu veidošanos, kurās apvienotos vērienīgi labības audzētāji, uzpircēji – glabātāji, pārstrādātāji – pārtikas vai lopbarības ražotāji.

4.1.7. Ja labības un tās produktu tirgus cenas nedod vajadzīgo peļņas līmeni specializētai priekšzīmīgai saimniecībai, tad valsts budžetā jāplāno nepieciešamās dotācijas.

4.1.8. Gatavojoties iestājai Eiropas Savienībā, jānosaka īpaši pārejas perioda noteikumi labības tirgū, lai Latvijas lauksaimnieki un labības tirgus dalībnieki paspētu izveidot uz iekšējo tirgu orientētu tehnisko bāzi un nostādīt labības ražošanu konkurētspējīgā līmenī.

4.1.9. Pašreiz un tuvākajos gados Latvijas labības tirgus pilnībā jāaizsargā no ārvalstu labības ieplūdes.

Importējami tikai nelieli daudzumi augstas kvalitātes kviešu makaronu un konditorejas izstrādājumiem, kā arī olbaltumvielām bagāti lopbarības komponenti. Šo produktu imports kārtojams ar stingru ievedkvotu un licenču palīdzību.

4.1.10. Jāpilnveido valsts atbalsta–subvenciju sistēma graudkopībā un labības audzēšanas reģionālā izlīdzināšanas fonda darbība.

4.1.11. Nepieciešams izstrādāt un realizēt mērķprogrammu labības audzēšanai, pārstrādāšanai un tirdzniecībai Latvijā, ietverot tajā pasākumus labības audzēšanas un pārstrādes racionalizācijai, produkcijas konkurētspējas radikālai paaugstināšanai.

 

4.2. Cukura un cukurbiešu problēma

Šī problēma prasa ekonomistu papildus aprēķinus un īpašu analīzi saistībā ar visu lauksaimnieku un visu Latvijas iedzīvotāju interesēm.

Pašreiz veicami pasākumi:

1) cukura kontrabandas izbeigšanai,

2) cukura ārējās un iekšējās tirdzniecības sistēmas pilnveidošanai un tās darbības kontrolei,

3) baltā cukura importa noteikto muitas tarifu saglabāšanai.

 

4.3. Eļļas augu sēklu izmantošana

4.3.1. Eļļas augu audzēšana un to sēklu pārstrāde Latvijā līdz šim ir vāji attīstīta. Ievērojot šo produktu lielo tautsaimniecisko nozīmi, šai nozarei turpmāk veltāma lielāka vērība.

4.3.2. Latvijas klimatiskie un augšņu apstākļi ir piemēroti rapšu un linu audzēšanai.

4.3.3. Rapša sēklas var tikt izmantotas pārtikas produktu, tehnisko produktu un proteīna bagātas lopbarības (raušu) ieguvei.

4.3.4. Rapša audzēšanas un pārstrādes sekmēšanai nepieciešams pielietot mērķa subvencijas rapša audzētājiem un rapša pārstrādes uzņēmumu iekārtošanai.

4.3.5. Izstrādājama īpaša mērķprogramma rapša audzēšanas un pārstrādes attīstībai Latvijā.

 

4.4. Linšķiedras ieguve un pārstrāde

4.4.1. Nozarei nepieciešama kardināla rekonstrukcijas programma, sākot ar šķirnēm, audzēšanas tehnoloģiju, mērcēšanas un tilināšanas tehnoloģiju un beidzot ar pārstrādi. Programmā jābūt arī konkrētiem aprēķiniem par nozares rekonstrukcijas izmaksām.

4.4.2. Nepieciešams izveidot linšķiedras kvalitātes kontroles sist´mu, kas sekmētu nozares konsekventu rekonstrukciju šķiedras kvalitātes virzienā.

 

4.5. Kartupeļu ražošana un izmantošana

4.5.1. Kartupeļi Latvijā ir ļoti daudzveidīgu un plašu iespēju kultūra. To sekmīgai audzēšanai ir pilnīgi atbilstoši augšņu un dabas apstākļi.

4.5.2. Kartupeļu tirgū Latvijas lauksaimnieku produkcija var sekmīgi konkurēt un to apritei nav nepieciešami īpaši ierobežojumi. Vienīgais kartupeļu tirgu aizsargājošais pasākums varētu būt ievedmuitas tarifi un kvotas valstīm, ar kurām nav tirdzniecības līgumu.

4.5.3. Kartupeļu ražības komponentu sastāvā sevišķi liels īpatsvars ir sēklas bioloģiskai kvalitātei, tās veselībai. Lai pilnīgāk izmantotu kartupeļu ražības potenciālu kartupeļu audzētājiem, jālieto atveseļota sēkla par pieņemamu (efektīvu) cenu. Tāpēc ir vēlama kartupeļu sēklas atveseļošanas procesa subvencija no valsts budžeta.

Šie un citi pasākumi ietilpināmi kartupeļu programmā, kurai jānodrošina Latvijas kartupeļu produktu potenciālā konkurētspēja.

4.5.4. Lai plašāk izmantotu kartupeļu pārstrādes tehniskos produktus un radītu vajadzību palielināt kartupeļu audzēšanu valstī, jāsekmē spirta dedzinātavu plaša attīstība valstī un spirta izmantošanas nozaru attīstība.

 

4.6. Dārzeņu audzēšana un tirdzniecība

4.6.1. Lauka dārzeņu tirgus produkcijas audzēšana jau lielā mērā koncentrējusies profesionāļu saimniecībās, kuri prot izaudzēt pietiekami lētus dārzeņus, tos glabāt, konservēt un pārdot.

4.6.2. Konkurētspējas paaugstināšanai jārisina:

1) profesionāla uzturzinātnieku izskaidrojošā reklāma, kas parāda vietējo dārzeņu bioloģiskās kvalitātes pārākumu pār ievestajiem;

2) dārzeņu kā preces noformēšana, šķirošana, fasēšana, mazgāšana, to vizuālās pievilcības uzlabošana.

4.6.3. Vietējo tradicionālo dārzeņu tirdzniecībai īpaši protekcionisma ekonomiskie pasākumi nav lietderīgi.

 

4.7. Dārzkopības produkcijas ražošana

un izmantošana (pārdošana)

4.7.1. Latvijā audzētiem augļiem un ogām ir laba bioloģiskā kvalitāte, to audzēšanā tiek lietots nesalīdzināmi mazāk dārzu aizsardzības ķīmisko līdzekļu.

4.7.2. Jāorganizē un jāsekmē Latvijā audzēto augļu un ogu bioloģiskā pārākuma aktīva, pārliecinoša reklāma, salīdzinot ar importētiem dienvidos audzētiem augļiem.

4.7.3. Dārzkopjiem radikāli jāmaina šķirņu sastāvs un krasi jāuzlabo savas produkcijas vizuālā pievilcība.

4.7.4. Ekonomiskā protekcionisma īpaši pasākumi nav lietderīgi.

 

4.8. Piensaimniecība

4.8.1. Tā ir tradicionālā nozare, kura var pilnībā apgādāt Latvijas tirgu ar tradicionāliem piena produktiem. Taču šīs nozares zemais tehnoloģiskais līmenis, specializācijas un koncentrācijas trūkums, sadrumstalotība un visai primitīva ražošanas tehniskā bāze pagaidām kavē tai ražot lētu, augstas kvalitātes produkciju. Zemās kvalitātes dēļ Latvijas piena produkti nav konkurētspējīgi ar Eiropas valstīs ražotiem.

4.8.2. Latvijas dabas un augšņu apstākļi ir ļoti labvēlīgi lētas un pilnvērtīgas lopbarības audzēšanai piena lopkopībai. Tas ir pamats kvalitatīvam un lētam pienam, jo piena pašizmaksas struktūrā lopbarības izmaksas sastāda divas trešdaļas.

4.8.3. Lai piensaimniecības nozari padarītu konkurences spējīgāku, nepieciešams:

1) konsekventi un dinamiski paaugstināt piena un piena produktu kvalitāti tā ražošanas, transportēšanas un pārstrādes visos procesos;

2) gada laikā ieviest Eiropas līmeņa piena un piena produktu standartus, vienlaicīgi radikāli pārkārtojot piena lopu turēšanu un ēdināšanu;

3) veikt ciltsdarba sistēmas rekonstrukciju atbilstoši tirgus prasībām un lauksaimnieku interesēm;

4) saglabāt esošās muitas tarifu likmes tiem piena produktiem, kurus ražo Latvijas piensaimnieki;

5) sekmēt piena pārstrādes uzņēmumu modernizāciju, atbalstot nepieciešamo mašīnu un tehnoloģisko līniju ražošanu vai ieviešanu;

6) noteikt efektīvu piensaimniecības rekonstrukcijas un attīstības kreditēšanas kārtību, ieviešot valsts subvencijas kredīta procentu likmēm kredītiem piensaimniecības attīstībai un ieviešot kontroli šo kredītu izlietošanā;

7) veicināt piensaimniecības nozares saimnieciskās pašpārvaldes pilnīgu realizāciju. Atbalstīt centrālās piensaimnieku savienības centienus piena produktu eksporta problēmu kompleksā risināšanā.

4.8.4. Visīsākā laikā jāizstrādā detalizētas programmas 4.8.3. punktā ietverto virzienu praktiskai sekmēšanai.

 

4.9. Gaļas lopu audzēšana

4.9.1. Latvijas brūnā govs ir izteikta piena ražotāja. Izbrāķēto govju gaļa ir noderīga tikai lētiem gaļas izstrādājumiem. Arī šīs šķirnes jaunlopu gaļas struktūra nav piemērota augstas klases prasībām. Turpretī šīs gaļas izmaksas nav zemas sakarā ar relatīvu lēnaudzību un nosacīti zemu gaļas iznākumu.

4.9.2. Nepieciešams veikt rekonstrukciju lopu šķirņu sastāvā un audzēšanā, izmantojot šim nolūkam pasaulē atzītās gaļas lopu šķirnes un to audzēšanas tehnoloģijas.

4.9.3. Gaļas lopu piemērotāko šķirņu vaislinieku vai spermas importam nosakāma minimāla muitas nodokļa likme, lai sekmētu nozares paātrinātu rekonstrukciju.

4.9.4. Jānosaka tādi vēršgaļas importa nosacījumi, kas sekmē normālu rosinošu konkurenci liellopu gaļas tirgū Latvijā.

4.9.5. Jāizstrādā profesionāli augsta līmeņa programma 4.9.2. punktā formulēto mērķu sasniegšanai.

 

4.10. Cūkkopība

4.10.1. Bekoncūku audzēšanu var uzskatīt par tradicionālu nozari Latvijā un piensaimniecības pavadoni. Taču šī nozare direktīvās plānsaimniecības un pastāvīga deficīta apstākļos padomju okupācijas periodā ir degradējusies. Bekona jeb gaļas cūku vietā tiek ražots pārsvarā speķis.

4.10.2. Ar ekonomisko mehānismu svirām jāveicina sekojoši procesi Latvijas cūkkopībā:

1) Latvijas lauku uzņēmumu specializācija cūkgaļas ražošanā;

2) cūku turēšanas (audzēšanas) lētas tehnoloģijas ieviešana saimniecībās;

3) cūku ēdināšanas tehnoloģijas radikāla nomaiņa nolūkā iegūt liesu gaļu ar minimālu speķa (tauku) saturu;

4) piemērotāko šķirņu un to krustojumu atlase un izmantošana cūkkopības saimniecībā;

5) cūkgaļas pašizmaksas strauja pazemināšana. Šajā punktā norādīto mērķu sasniegšanai nepieciešama vispusīga, konkrēta, profesionāli kvalificēta programma.

4.10.3. Ar importējamās cūkgaļas un dzīvu cūku ekonomiski pamatotu cenošanu uz robežas un samērīgām muitas tarifu likmēm jāveido normāla konkurence cūkgaļas tirgū Latvijā, lai tā rosinātu pašmāju cūkgaļas ražotājus intensīvāk darboties nozares konkurētspējas virzienā.

 

4.11. Putnkopība

Latvijas specializētā putnkopība varētu sekmīgi iekļauties brīvā konkurencē, ja veidotos stabilas līgumattiecības un kopdarbības sistēmas ar graudu ražotājiem. Regulējoša vai reglamentējoša iejaukšanās šajā nozarē nav vajadzīga.

 

4.12. Neērto platību izņemšana no lauksaimnieciskās apgrozības

Efektīvai saimniekošanai noderīgas tikai ērti apstrādājamas platības un lauki ar taisnstūru kontūrām. Neregulāras formas nomales (nostūri, starpgabali), pauguri vai citādi saposmotas platības prasa neattaisnotu degvielas patēriņu un lielākas izmaksas, kas sadārdzina produkciju vai izslēdz tās konkurētspēju.

Atbalstāma arī citu lauksaimniecībai neērto platību apmežošana pēc īpašām programmām un saimniecību ierīcības projektiem, iekļaujoties kopējā teritoriālplānojuma sistēmā.

 

5. Lauku uzņēmumu (saimniecību)  vispārējās attīstības procesi

 

5.1. Jāsekmē saimniecību konkurences process, lai Latvijas lauki ražotu pietiekami lētu un labu konkurētspējīgu produkciju, koncentrējot daļu zemes un kapitālu ekonomiski stabilu uzņēmēju rokās, ievērojot reģionālās īpatnības.

Spēcīgas saimniecības, apgrozot pietiekami lielu kapitālu, var iegādāties un pielietot efektīvu tehniku un mūsdienu tehnoloģiju, efektīvi izmantot kredītus, radīt darbavietas pārstrādes — realizācijas ciklos un ceļos, ražojot lētu augstas kvalitātes produkciju konkrētam mērķim, konkrētam tirgus segmentam, konkrētai nišai.

5.2. Līdzās spēcīgajām saimniecībām darbosies arī ļoti daudzās sīkās un nelielās saimniecības. Jāsekmē princips, ka katrai lauku un mazpilsētas ģimenei ir zeme, ko var izmantot atbilstoši savām interesēm un spējām.

 

6. Produkcijas aprites problēmas

 

Tautsaimnieciski ļoti svarīgu ekonomisko faktoru un problēmu grupa ir saistīta ar produkcijas kustības virzieniem un attiecīgas bāzes veidošanu glabāšanas, apstrādes, pārstrādes, transporta un tirdzniecības sfērās. Visās šajās sfērās uzņēmējiem arī ir nepieciešama pilnīga skaidrība un noteiktība šādos jautājumos:

1) kāda produkcija viņu uzņēmumiem nāks tikai no Latvijas laukiem;

2) kādiem produktu (izejvielu) veidiem būs dažādi avoti un kustības virzieni — Latvijas lauki, rietumvalstis vai austrumu kaimiņi;

3) kāda produkcija tiks orientēta (gatavota) eksportam.

Skaidrība un noteiktība arī šajās sfērās nepieciešama tāpēc, ka tas tieši saistīts ar dažāda lieluma un rakstura kapitāla ieguldījumiem.

Piemēram, ja ar likumu būs noteikts, ka valsts pilnībā sevi apgādā ar labību, tad ar mērķtiecīgām investīcijām veidosies: — teritoriāli (reģionālie) labības iepirkšanas — pirmapstrādes — glabāšanas un vairumtirdzniecības uzņēmumi ar pienācīgu tehniski-tehnoloģisko bāzi arī tādas labības pieņemšanai, kas nāk tieši no kombaina;

— dzirnavnieki savukārt attīstīs savu uz zemniekiem orientētu graudu pirmapstrādes un glabāšanas bāzi;

— iesala ražotāji un aldari dibinās ilglaicīgas līgumattiecības ar specializētu šķirņu augstas klases miežu audzētājiem un veidos bāzi šādu miežu graudu pirmapstrādei — glabāšanai — pārstrādei iesalā — piegādēm alusbrūveriem, konditoriem, citu dzērienu un produktu ražotājiem;

— saldvielu ražotāji atradīs mērķiem piemērotu graudu ražotgribētājus un radīs attiecīgu bāzi;

— maiznieki attīstīs savu receptūru un tehnoloģiju, zinot vietējās labības graudu īpašības;

— šauri specializētie putnkopības, cūkkopības un citi lauku uzņēmēji veidos stabilas līgumattiecības ar saviem kaimiņiem — lopbarības graudu audzētājiem un uz to orientētu graudu pirmapstrādes — glabāšanas — pārstrādes bāzi.

Kopumā visai labības apritei 4-5 gados var izveidoties jauna vai rekonstruēta mērķtiecīga bāze, kas būs orientēta uz iekšējiem resursiem.

Specifiski veidosies mērķtiecīga tehniskā un tehnoloģiskā bāze arī visām citām lauku izejvielām.

Līdz ar ilglaicīgām līgumattiecībām un specializētu ražošanu sāksies arī mērķtiecīgs mācīšanās un apmācības process, lai katrs saimnieks prastu izaudzēt īsti augtas klases graudus tieši konkrētam mērķim, lai katrs uzņēmējs prastu un spētu saglabāt un tālāk uzlabot graudu labās specifiskās īpašības saviem mērķiem.

Haotiska mētāšanās starp vietējo graudu audzētāju un importēto izejvielu neļauj koncentrēt kapitālu mērķtiecīgiem racionāliem projektiem, no kā cieš lielus zaudējumus tauta un tautsaimniecība.

 

7. Lauku pašpārvaldes sistēma

 

7.1. Lauku saimnieciskās dzīves stabilizācijai un attīstībai nepieciešama spēcīga, tiesiski korekta saimnieciskās pašpārvaldes sistēma.

7.2. Tāda sistēma jāveido divos virzienos:

1) katrai nozarei vai produktu grupai visos līmeņos (pagastā, rajonā, valstī),

2) teritoriālie pašpārvaldes formējumi, kuri pārstāv visas nozares vai produktu grupas katrā pagastā, pilsētā, rajonā un valstī.

7.3. Šiem pašpārvaldes formējumiem ir plašs mērķu un uzdevumu spektrs, bet galvenie ir trīs:

1) produkcijas kvalitātes konsekventa paaugstināšana, ražošanas izmaksu samazināšana;

2) lauku uzņēmēju interešu pārstāvība un aizstāvība valsts varas visos līmeņos un pašvaldībās;

3) produktu eksporta iespēju meklēšana, eksporta procesu vadīšana.

7.4. Jāsekmē šādas lauku saimnieciskās pašpārvaldes sistēmas izveide, sakārtojot tam nepieciešamo tiesisko bāzi.

 

8. Vides aizsardzība un lauku infrastruktūra

 

Vides aizsardzība un lauku infrastruktūras pilnveidošana nav tikai lauksaimniecības problēma, bet cieši saistīta ar satiksmes, tūrisma industrijas un sakaru attīstību, ar veselīgu vides saglabāšanu visiem iedzīvotājiem. Šīs problēmas atrisināšanai nepieciešams:

1. Atjaunot un modernizēt galvenās lauku infrastruktūras sastāvdaļas, ietverot ceļus, pievedceļus, elektropārvades līnijas, ūdens un gāzes vadus. Šo infrastruktūras elementu uzturēšana veicama ar racionāli, pareizi pārdomātu valsts un pašvaldību investīciju politiku;

2. Izstrādāt un kontrolēt vides aizsardzības pasākumus, ietverot ķimikāliju lietošanu, atkritumu izgāztuvju vai savākšanas punktu organizēšanu, augsnes erozijas apkarošanas pasākumu noteikšanu, finansēšanu un kontroli;

3. Zemes melioratīvā stāvokļa uzturēšana, upju un ūdenstilpņu ierīkošanu un izmantošanas kontroli, starpsaimniecību novadošā tīkla un novadgrāvju ierīkošanu un uzturēšanu par budžeta līdzekļiem;

4. Atbalstīt un attīstīt lauku cilvēkresursus, saglabājot un modernizējot lauku iedzīvotāju izglītības un profesionālās apmācības sistēmu;

5. Atbalstīt zinātniskās un tehniskās konsultācijas zemniekiem un citiem lauku iedzīvotājiem;

6. Pilnveidot zinātnisko izmēģinājumu, pētījumu un selekcijas staciju un saimniecību sistēmu mērķtiecīgai lauksaimnieciskās ražošanas kultūras celšanai.

 

9. Finansu resursi.

 

Šajā koncepcijā paredzēto pasākumu realizācijai nepieciešami finansu resursi. Tie veidosies no vairākiem avotiem.

9.1. Galvenajam avotam ir jābūt lauku uzņēmēju pašu ienākumu pieaugumam, kas reāli var veidoties, ceļot produktu kvalitāti un samazinot to ražošanas izmaksas;

9.2. Otrs svarīgākais avots var būt kredīti no "Lauku attīstības fonda" un citiem specializētiem fondiem, tos veidojot kā spēcīgus speciālos budžetus;

9.3. Kredīti no valsts īpašuma privatizācijas fonda;

9.4. Pasaules bankas kredīti;

9.5. Kredīti no komercbankām pret ieķīlāto nekustamo īpašumu;

9.6. Kredīti no komercbankām par dotētām procentu likmēm, iedalot subvencijas noteiktiem mērķiem;

9.7. Lauku krājaizdevu sabiedrību aizdevumi;

9.8. Valsts budžeta līdzekļu investīcijas atsevišķos projektos (programmās);

9.9. Valsts budžeta dotācijas (subvencijas) atsevišķām programmām (nozarēm, produktiem);

9.10. Pašvaldību investīcijas ražošanas — tehnoloģiskās infrastruktūras attīstībai savās teritorijās;

9.11. Jāizstrādā profesionāli kvalificēts ekonomiskais mehānisms katra finansu avota veidošanai un šo resursu vislietderīgākai izmantošanai, lai sekmētu spēcīgu uzņēmumu veidošanos laukos, kas radīs jaunas darbavietas un laidīs iekšējā un ārējā tirgū augstas kvalitātes konkurētspējīgu produkciju.

 

10. Valsts stratēģijas  tiesiskas dokumentācijas (likumdošanas)  nepieciešamība

 

Lauksaimniecības īpatnību rakturojums šīs koncepcijas iepriekšējās nodaļās pārliecinoši parāda, ka konkurētspējīgu un ienesīgu lauksaimniecības attīstību Latvijā sekmē saimniecību specializācija un stabila virzība, koncentrējot katra uzņēmēja (saimnieka) intelektuālo potenciālu un kapitālu, mērķtiecīgi attīstot ražošanas tehnisko un tehnoloģisko bāzi, veidojot konsekventu saimniekošanas sistēmu.

Tam savukārt nepieciešama stabila, ilglaicīga, tiesiski garantēta valsts stratēģiskā koncepcija, kas ietverta valsts likumu formā.

Lauksaimniecības stratēģisko jautājumu izlemšanai nav pieņemami izpildvaras izdotie normatīvie akti, jo tiem var trūkt stabilitātes un ilglaicības, tie pakļauti biežu izmaiņu iespējām un briesmām.

Arī visu pārējo tautsaimniecības nozaru uzņēmumi, kuri saistīti ar lauksaimniecību kā izejvielu bāzi, nevar normāli attīstīties, ja nav stabilas skaidrības un ilglaicīgas specializētas virzības to partneriem — lauku uzņēmumiem.

Tikai likums spēj garantēt relatīvi stabilu tiesisko bāzi, izvēles iespējas un investīciju mērķtiecību lauksaimniecībā, un tās virzību uz konkurētspēju brīvajā tirgū.

Pirmkārt un vissteidzamāk ir jāizstrādā un jāpieņem likums "Par lauksaimniecību", kas noteiks Latvijas lauku stratēģisko virzību. Pēc tam jāizstrāda taktisko likumu pakete, no kuriem svarīgākais būtu "Lauksaimniecības gada likums".

Vienlaicīgi ar stabilu tiesisko bāzi jāveido ekonomiskā izpildmehānisma normatīvie akti Ministru kabineta līmenī, kuriem būs jānodrošina likumos noteikto pasākumu izpilde.

Trešais izstrādājamo dokumentu bloks būs konkrētās mērķprogrammas, kādas izstrādājamas un aprobējamas katrai koncepcijā ietvertai problēmai, katrai nozarei vai produktu grupai.

Pamatojoties uz stabilu likumdošanu, veidosies ilglaicīgas līgumattiecības starp lauksaimniecības produktu (izejvielu) ražotājiem un trešās sfēras uzņēmējiem — pārstrādatājiem, vairumtirgotājiem, glabātājiem un pārējiem pārtikas aprites procesa dalībniekiem, kā arī daudzajām citām tautsaimniecības nozarēm, kuras izmanto (pārstrādā) lauksaimniecības izejvielas.

Kopumā tas radīs saimniecisko skaidrību un darbības perspektīvu visiem lauku uzņēmējiem un stabilitātes sajūtu miljonam lauku un mazpilsētu iedzīvotāju.

 

Latvijas Republikas zemkopības ministra Ā.Ūdra

uzdevumā (01.12.1994. pavēle nr.355):

— LLU profesors, Dr. habil. lauks. K.Špoģis

— Profesors, Dr. habil. ekon. A.Boruks

— Zemkopības ministrijas valsts sekretārs, agr. J.Lapše

— Latvijas valsts agrārās ekonomikas institūta direktors,

ekon. A.Miglavs

— Latvijas valsts agrārās ekonomikas institūta sektora vadītājs,

ekon. R.Zīle