Šie svētie brīži Ložmetējkalnā

Pagājušo sestdien, tāpat kā ik gadu janvāra sākumā (kopš 1986.gada), Rīgas pievārtē pie Ložmetējkalna pulcējās ap pustūkstotis cilvēku, lai godinātu Ziemassvētku kaujās kritušo latviešu strēlnieku piemiņu. Piemiņas ceļš vispirms veda uz Peitiņu kapiem, kur līdz ar strēlniekiem apglabāta arī kāda strēlnieka māte. Saltā ziemas dienā viņa no Rīgas kājām bija nākusi šurp, uz Katlakana pozīcijām, lai apraudzītu savu dēlu un atnestu ko azaidam. Dēlu nesastapusi, māte devās atceļā. Nogurusi viņa apsēdās uz kāda celma atpūsties un, noguruma pārņemta, iemiga. Tālāko paveica saltais ziemas putenis. Esmu šo patieso notikumu dzirdējis arī citā versijā: strēlnieka māte, atnākot līdz pozīcijām, uzzinājusi, ka dēls kaujā kritis. Māmuļa apsēdusies uz celma un novilkusi mēteli — lai tīši dotos nāvē.

Nākamais piemiņas brīdis bija pie Silinieku mājām Kalnciema šosejas malā, kur brāļu kapā apglabāti 167 Valmieras 8.pulka strēlnieki. Pēc tam pie Ilgu mājām — tika iesvētīts piemiņas akmens 560 kritušo strēlnieku piemiņai. Šī ir jau divpadsmitā piemiņas zīme šajās kauju vietās strēlnieku piemiņai. Jaunais piemiņas akmens uzstādīts, pateicoties Valgundes un Ozolnieku pagastu valžu rūpēm un Kultūras fonda atbalstam.

Nacionālās aizsardzības akadēmijas kapelāns, prāvests Atis Vaickovskis svētīja vienkāršo laukakmeni, kurā iegravēti cipari ar kritušo strēlnieku skaitu, skanēja "Dievs svētī Latviju" un zemessargu šauteņu salūts. — Visa Latvija ir viena vienīga kapsēta, — teica Rīgas domes loceklis Juris Dobelis, aicinot ļaudis apzināt visas par neatkarīgu Latviju kritušo atdusas vietas. Savukārt Brāļu kapu komitejas priekšsēdis Eižens Upmanis aicināja strēlnieku varoņstāstu nodot tālāk nākamajām paaudzēm.

Par Ziemassvētku kauju norisi un vēsturisko nozīmi jau rakstīju "LV" sestdienas numurā, tāpēc jo interesantāk tur, kādreizējo kauju vietā, bija salīdzināt savus vērtējumus ar augsti izglītota kara lietu profesionāļa — Nacionālo bruņoto spēku štāba priekšnieka vietnieka Induļa Kažociņa — domām. Viņš, Lielbritānijas armijas pulkvedis, vēl nesen bija Lielbritānijas vēstniecības militārais atašejs, tagad Indulis Kažociņš ar savas valsts militārās vadības rīkojumu palīdz tēvzemei atjaunot tās bruņotos spēkus.

Pēc pulkveža Induļa Kažociņa domām, Ziemassvētku kauju norise uzskatāmi rāda, ka Krievijas armijas pavēlniecība nav uzticējusies strēlniekiem, nav ticējusi viņu iespējamam panākumam kaujās. Tāpēc arī ievērojami spēki kopš strēlnieku uzbrukuma sākuma turēti rezervē, lai nodrošinātu armijai "atvērtus vārtus" atkāpšanās gadījumam.

Arceres brīža centrālais notikums, tāpat kā ik gadus, bija pulcēšanās Ložmetējkalnā, kur pirms 78 gadiem notikušas pašas sīvākās kaujas. Šeit atceres brīža dalībniekus — Nacionālās aizsardzības akadēmijas kadetus, štāba rotas karavīrus, Jelgavas 25.zemessardzes bataljona vīrus, skolu jaunatni, rīdziniekus, jelgavniekus uzrunāja aktrise Vera Gribača, leģendārā Ēvalda Valtera atraitne. Viņa savu uzrunu sāka, izlūdzoties Dievam spēku šai smagajā brīdī, — kad pirmo reizi vienai, bez Ēvalda Valtera, jāuzrunā savi tautasbrāļi. Vera Gribača ir strēlnieka meita, un ilgi viņas dzīves gadi aizritējuši kopā ar strēlnieku. Tagad karavīrs (zemessargs) ir arī Veras Gribačas dēls Raitis Valters. Aiz sāpēm un saviļņojuma aizlūstošā balsī māksliniece runāja Ēvalda Valtera piemiņai veltītās dzejas rindas un novēlēja mums visiem godam nest tālāk latviešu strēlnieku ideālus. Būt gataviem aizstāvēt tēvzemes neatkarību. Veras Gribačas cildenajā uzrunā izskanēja cerība, ka ikvienai latviešu mātei pietiks spēka nestundas brīdī sūtīt savu dēlu dzimtenes sardzē.

Saviļņojoši mums visiem Ložmetējkalnā bija arī tikties ar vienu no pāris vēl dzīvajiem Ziemassvētku kauju dalībniekiem — bijušo Daugavgrīvas pulka strēlnieku Jāni Beķeri, kurš tagad dzīvo Olainē. Beķertēvam jau ir 94 gadi, taču Ziemassvētku kauju laikā viņš bija vēl pusaudzis. Pats par saviem piedzīvojumiem vecais strēlnieks "Latvijas Vēstnesim" pastāstīja:

— Ja jūs jautājat, kurā gadā esmu dzimis, tad jāteic — man ir divi dzimšanas datumi. Tas viens ir viltots. Tas gan ir pagarš stāsts. Pirmā pasaules kara laikā es biju kā bēglis nonācis Petrogradā. Tur, toreizējā Zagorodnaja (jeb ārpilsētas) prospektā, bija luterāņu baznīca, tur mēs, bēgļi, tikām baroti, dabūjām, kam nebija, arī kādu apģērbu. Tolaik jau Valsts Domes deputāti Goldmanis un Zālītis sāka aģitēt par strēlnieku vienībām, un mēs daudzi devāmies uz Rīgu. Mēs, tie jaunie, ne tikai es viens, uzdevāmies par vecākiem. Rīgā, uzņemšanas komisijā, jau toreiz nekādus dokumentus neprasīja. Cik gadus pateici, tik labi. Paskatījās tikai uz tavu augumu un "horoš" ("derīgs" — krieviski). Tā uzņemšanas komisija Rīgā atradās Tērbatas ielā. Tur bija gan krievu ārsti, gan arī mūsējie. "O, zdorov!" (o, vesels — krieviski). Bet īstais dzimšanas gads man ir 1901. Tātad strēlnieks es kļuvu, kad man bija piecpadsmit, gāja sešpadsmitais gads. Sākumā mēs tikām nosūtīti uz apmācībām Tērbatā jeb Jurjevā. Pēc tam mūs Rīgā izvietoja Grīziņkalna kazarmās. Tā es arī kļuvu par 1.Daugavgrīvas bataljona strēlnieku.

Turpinājums 7.lpp.

Vispirms mūs nosūtīja uz pozīcijām Ķekavā. Tur priekšā jau bija strēlnieki, kas bija cīnījušies Nāves salā, parādījuši varonību. Bet tad, 1916.gada 3.jūlijā, izveidojās vispārējais uzbrukums plašā frontē, no Daugavpils līdz Rīgas jūrmalai. Visa fronte vārīties vārījās. Mēs divreiz gājām uzbrukumā, taču nesekmīgi. Un atkāpāmies ar zaudējumiem. Otrajā reizē atkāpjoties, arī mani ievainoja — trīs vietās. Par kaujām pie Ķekavas es dabūju savu pirmo apbalvojumu. Bet lielāko apbalvojumu — Jura krustu — es saņēmu par Ziemassvētku kaujām, kas arī bija tās smagākās.

Mēs uz šejieni, Ložmetējkalna apkaimi, atnācām no Baložu stacijas. Nācām pa purvu, pa tīreli — te bija izveidots tāds priežu koka ceļš pāri purvam. Tas pats, ko bija būvējusi plaši apdziedātā Ķemermiestiņa Anniņa ar citām sievietēm (jūs jau to dziesmiņu visi zināt). Pirmo nakti mēs pārlaidām zemnīcā aiz Skangaļiem un koka būdās. Tur mums arī izdalīja tādas kaklā karamās zīmes, kas mēs katrs esam — gadījumā, ja krītam, lai zinātu, ko apglabā. Pēc tam mēs devāmies uz priekšējām līnijām. Bet leģendārais pulkvedis Briedis tikmēr jau cītīgi strādāja ar izlūkiem, kuri bija tērpti baltos apmetņos, lai sniegā viņus neredzētu.

Mūsu pulks devās klusā uzbrukumā. Krievu pulki pastāvīgi uzbruka ar artilēriju un tad gāja ierindā ķēdē ar skaļiem bļāvieniem "Vperjod! Urrā!" ("Uz priekšu! Urrā!" — krieviski). Mēs gājām klusu. Uzbrukums bija sakoncentrēts vienā vietā. Mūsu izlūki jau iepriekš bija pārgriezuši drāšu žogus, un šos vāciešu "vārtus dzeloņdrātīs" mūsu izlūki mums norādīja ar kabatas lukturīšiem, kam bija sarkani, zaļi un balti stikliņi. Mums bija jau iepriekš uztaisīti no bērza zariem arī tādi celiņi, ko sviedām uz vācu dzeloņdrātīm, lai tiktu pāri. Kad gaisā uzvijās raķetes, mēs — bez kāda trokšņa, bez kādas "urrā" bļaušanas — devāmies uz priekšu. Ceļš cauri un pāri dzeloņdrātīm tātad bija jau sagatavots. Un tā mēs ļoti sekmīgi tikām pāri, dzeloņstiepļu žogiem. Bet atdūrāmies uz vācu ierakumiem. Tie bija pamatīgi izbūvēti vaļņi, un tiem bija patiešām grūti tikt pāri. Stūmām cits citu uz augšu, centāmies izlīdzēties, kā nu pratām. Un, kolīdz bijām valnim pāri, tā tūdaļ sāka ierakumos sprāgt granātas, sākās spēcīga šaušana. Tumsā jau nevarēja arī saskatīt, kur šaut. Tad mēs vadījāmies tā: kā vienā vietā šaušana beidzās, tā šāvām atkal no turienes tālāk. Tā mēs ar kaujām iznācām līdz Mangaļiem. Te nu krita mūsu rotas komandieris, praporščiks Ozols. Arī vēlāk mums bija kritušie, bet ne tik daudz kā citos pulkos. Taču pavēlniecība mums laikus neatsūtīja papildspēkus — tāpēc arī tik daudzi latviešu zēni palika te, kaujas laukā. Lūk, tur pāri kūdras purvā bija liels grāvis, un šajā grāvī gulēja mūsu kritušie biedri. Gulēja grēdās. Gulēja latvieši, kas bija atdevuši dzīvības par tēviju, par savu tēvu zemi. Šodien man nāk prātā, kā mēs savus lielākos ienaidniekus šeit atvairījām trīs lielos uzbrukumos. Un turpinājām kaujas tālāk.

Jānis Ūdris,

"LV" nozaru redaktors