Šie svētie brīži Ložmetējkalnā

Turpinājums no 5.lpp.

Vispirms mūs nosūtīja uz pozīcijām Ķekavā. Tur priekšā jau bija strēlnieki, kas bija cīnījušies Nāves salā, parādījuši varonību. Bet tad, 1916.gada 3.jūlijā, izveidojās vispārējais uzbrukums plašā frontē, no Daugavpils līdz Rīgas jūrmalai. Visa fronte vārīties vārījās. Mēs divreiz gājām uzbrukumā, taču nesekmīgi. Un atkāpāmies ar zaudējumiem. Otrajā reizē atkāpjoties, arī mani ievainoja — trīs vietās. Par kaujām pie Ķekavas es dabūju savu pirmo apbalvojumu. Bet lielāko apbalvojumu — Jura krustu — es saņēmu par Ziemassvētku kaujām, kas arī bija tās smagākās.

Mēs uz šejieni, Ložmetējkalna apkaimi, atnācām no Baložu stacijas. Nācām pa purvu, pa tīreli — te bija izveidots tāds priežu koka ceļš pāri purvam. Tas pats, ko bija būvējusi plaši apdziedātā Ķemermiestiņa Anniņa ar citām sievietēm (jūs jau to dziesmiņu visi zināt). Pirmo nakti mēs pārlaidām zemnīcā aiz Skangaļiem un koka būdās. Tur mums arī izdalīja tādas kaklā karamās zīmes, kas mēs katrs esam — gadījumā, ja krītam, lai zinātu, ko apglabā. Pēc tam mēs devāmies uz priekšējām līnijām. Bet leģendārais pulkvedis Briedis tikmēr jau cītīgi strādāja ar izlūkiem, kuri bija tērpti baltos apmetņos, lai sniegā viņus neredzētu.

Mūsu pulks devās klusā uzbrukumā. Krievu pulki pastāvīgi uzbruka ar artilēriju un tad gāja ierindā ķēdē ar skaļiem bļāvieniem "Vperjod! Urrā!" ("Uz priekšu! Urrā!" — krieviski). Mēs gājām klusu. Uzbrukums bija sakoncentrēts vienā vietā. Mūsu izlūki jau iepriekš bija pārgriezuši drāšu žogus, un šos vāciešu "vārtus dzeloņdrātīs" mūsu izlūki mums norādīja ar kabatas lukturīšiem, kam bija sarkani, zaļi un balti stikliņi. Mums bija jau iepriekš uztaisīti no bērza zariem arī tādi celiņi, ko sviedām uz vācu dzeloņdrātīm, lai tiktu pāri. Kad gaisā uzvijās raķetes, mēs — bez kāda trokšņa, bez kādas "urrā" bļaušanas — devāmies uz priekšu. Ceļš cauri un pāri dzeloņdrātīm tātad bija jau sagatavots. Un tā mēs ļoti sekmīgi tikām pāri, dzeloņstiepļu žogiem. Bet atdūrāmies uz vācu ierakumiem. Tie bija pamatīgi izbūvēti vaļņi, un tiem bija patiešām grūti tikt pāri. Stūmām cits citu uz augšu, centāmies izlīdzēties, kā nu pratām. Un, kolīdz bijām valnim pāri, tā tūdaļ sāka ierakumos sprāgt granātas, sākās spēcīga šaušana. Tumsā jau nevarēja arī saskatīt, kur šaut. Tad mēs vadījāmies tā: kā vienā vietā šaušana beidzās, tā šāvām atkal no turienes tālāk. Tā mēs ar kaujām iznācām līdz Mangaļiem. Te nu krita mūsu rotas komandieris, praporščiks Ozols. Arī vēlāk mums bija kritušie, bet ne tik daudz kā citos pulkos. Taču pavēlniecība mums laikus neatsūtīja papildspēkus — tāpēc arī tik daudzi latviešu zēni palika te, kaujas laukā. Lūk, tur pāri kūdras purvā bija liels grāvis, un šajā grāvī gulēja mūsu kritušie biedri. Gulēja grēdās. Gulēja latvieši, kas bija atdevuši dzīvības par tēviju, par savu tēvu zemi. Šodien man nāk prātā, kā mēs savus lielākos ienaidniekus šeit atvairījām trīs lielos uzbrukumos. Un turpinājām kaujas tālāk.

Jānis Ūdris,

"LV" nozaru redaktors