Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Mūzikas teorijas katedras profesore Dr.art. Ilma Grauzdiņa

Katrs cilvēks, ja vien viņš ir grauds, un nevis pelavas, šai zemē atstāj pēdas: uzceltu māju, iestādītu koku, izaudzinātu bērnu, uzrakstītu grāmatu, paša rokām darinātas noderīgas lietas.

Mēs esam raduši mērot cilvēka atstāto pēdu dziļumu pēc šīm taustāmajām lietām. Jā, protams, pareizi. Bet vēl ir jautājuma otra puse, nebūt ne mazsvarīgāka.

Kāds ir bijis šo vērtību radītājs pats kā cilvēks? Kāds viņš bijis saskarsmē ar citiem cilvēkiem? Kāda aura vēdījusi ap viņu un no viņa — labestība, labvēlība, gaišums vai pretēji — īgnums, nenovīdība? Vai viņš bijis cildens, līdzsvarots, derīgs vai otrādi — kašķīgs, sīkmanīgs, godkārīgs?

Jāzepa Vītola — mūsu alma mater tēva — lielos veikumus mēs zinām, arī šodien tie te tika jau pieminēti, mums atgādināti. Es tos neatkārtošu, bet — šaubu nav — tie ir milzīgi. Bet kāda bija Jāzepa Vītola cilvēciskā personība visu šo darbu gūzmas vidū? Kādi iekšējie spēki viņam tos lika un ļāva veikt? Un kādā prātā un garā viņš visus tos veica?

Vadītājs, Skolotājs, Cilvēks. Visupirms — Cilvēks. Jā, bet vai vispār drīkst nošķirt personības morāli ētisko veidolu no tās darbiem? Vītols tomēr to dara. "Cilvēks manī bieži kalpināja administratoru" — tā viņš par sevi. "Bet, ko no vienas puses viņš maitāja kā skolotājs, to no otras puses viņš man deva kā mūziķis, un tas gan laikam glabā visu manu nākotni" — par pirmo mūzikas skolotāju Kārli Rapu. "(Šim māksliniekam) arī kā cilvēkam piederēja visa mana pateicība un padevība" — par Šarlu Davidovu, Pēterpils konservatorijas pirmo rektoru un Vītola labvēli. "Ko viņš nogrēkoja kā direktors, to viņš bagātīgi izpirka kā cilvēks" — par Bernhardu, vienu no tālākajiem Pēterpils konservatorijas rektoriem. No šiem un vēl citiem izvilkumiem izriet, ka cilvēcisko īpašību vērtējums Vītola acīs nav mazsvarīgāks par profesionālā veikuma vērtējumu. Bet tajā, savukārt, atspoguļojas arī kāda svarīga paša Jāzepa Vītola personības īpašība — labestība.

Profesors savā garajā mūžā sastapis bezgala daudzus cilvēkus. Daudzus arī, no kuriem "katrs nozīmēja pasauli par sevi". Visbagātāk tie pieminēti "Autobiogrāfijā". Kā pieminēti?

Pavisam reti šai galerijā pavīd tādi, kurus rakstītājs piemin tikai "aiz komata, starp citu, iekavās — kā niecības, kurus nav lāgā pat vērts atcerēties". Tādā veidā, piemēram, pāris reižu uzpeld kāds Lavrova kungs, kurš "bez savas mātes valodas ne skaņas nesaprata", tomēr mīļuprāt pieņēma inspektora posteni, kamēr Vītols no šīs viņam piedāvātās vietas atteicās, jo, neskatoties uz savām vairāku valodu perfektajām zināšanām, nebija draugos ar franču valodu.

Pavisam reti šajā personu galerijā parādās arī tādi cilvēki, pret kuriem Vītols vēršas atklāti nikni — tie ir aprobežoti un negodīgi cilvēki.

Jā, katru "Autobiogrāfijas" lasītāju, šīs lappuses pārskatot, arvien no jauna fascinē Jāzepa Vītola asās novērotāja spējas, asprātība, spalvas elegance. Bet vēl vairāk un dziļāk tas, kas šo aci un spalvu vadījis — bezgalīga labestība. Spēja redzēt cilvēku visā viņa īpašību buķetē un pieņemt viņu tādu, kāds viņš ir.

Vītols nekad nežēlo laipnu vārdu nevienam, kurš to pelnījis. Ne katrs to spēj! To spēj tikai tāds cilvēks, kurš tāpat spēj pazobot arī sevi. Un tādu rindkopu autobiogrāfijā arī ir ļoti daudz. "Es — bračista vāja kopija" — no Jelgavas muzicēšanas laikiem. "No uztraukuma gluži neapzinīgs, tikko ceturto takti sizdams, biju savu partitūru parasti šķirstījis līdz ceturtajai lappusei, tad Davidovs mani smiedamies atsvabināja no dullā taktszižļa un, atestēdams manu galīgu nederību, pats stājās manā vietā" — par pirmajiem orķestra diriģēšanas mēģinājumiem Pēterpilī. "Cikreiz arī neesmu iemācījies, kad Bēthovens dzimis, kad miris, — pēc īsas pusstundas to biju jau atkal aizmirsis" — par savu slikto hronoloģisko ciparu atmiņu. "Atceros, ka sensacionālu jautrību publikā sacēla, savā tolaik jau bumbas apaļumiņā rāpšus uzrāpdamies uz stāvo estrādi, lai pateiktos par dziesmai dāvāto piekrišanu" — par trešajiem Dziesmusvētkiem.

Bet, ja šīs atmiņu drumslas pirmām kārtām ir humora skaņkārtā tvertas, tad ar pirmo konservatorijas dibināšanai labvēlīgi noskaņoto Latvijas izglītības ministru Kārli Kasparsonu saistītā atmiņu epizode neapšaubāmi izskan kādā dziļākā skaņkārtā. Šī ministra labvēlības iedrošināts, Vītols reiz atļāvies kādu prasījumu izteikt mazdrusciņ radikālākā valodā, un ticis par to ar pastrupāku vārdu savā vietā nostādīts. Un Vītols, taču ne vairs zaļš puika, bet gandrīz jau Latvijas konservatorijas rektors būdams, nekautrējas atzīties: "Apkaunējies klusēju, domās nolūgdamies par savu uzstāšanos nevietā."

Šī smalkjūtība, inteliģence, spēja saprast otru, iejusties otra ādā — ir viena no Jāzepa Vītola personības visraksturīgākajām un pievilcīgākajām īpašībām. Un neapšaubāmi arī viens no galvenajiem faktoriem, kas — protams, līdzās zināšanām, erudīcijai, profesionālismam un citam — nodrošināja Vītola autoritāti, vadītāja un skolotāja autoritāti.

Vai ar to vien pietiek? Vai vadītājs var iztikt bez "dzelzs rokas", kuras Vītolam — ja ticēt viņa paša rakstītajam — nebija? Apstājos uz brīdi pie kādas personības īpašības, kas Vītolam izteikta dažkārt kā zināms pārmetums, aizrādījums. Un proti, par zināmu neitralitāti, mērenību, "centrista pozīcijām". Vai tā bija? Jā bija, turklāt izpaudās dažādās dzīves jomās un situācijās.

1905.gada revolucionāro notikumu periodā, piemēam, Vītols nelika savu parakstu zem Pēterburgas konservatorijas pedagogu kolektīvās petīcijas, kas pieprasīja, lai Bernhards atkāpjas no rektora amata. Viņš neaizgāja no konservatorijas profesūras, kā to darīja, solidarizējoties ar atlaisto Rimski—Korsakovu, Glazunovs un Ļadovs. Bija atturīgs pret dažām pārspīlētas demokrātijas izpausmēm, teiksim, pret Pēterburgas konservatorijas jaunizveidoto audzēkņu padomi, "ar kuru bija vēl jāizcīna daža nikna kauja, pirms tai galu galā apnika jaukties darīšanās, kas nepiederēja viņas kompetencei". Neraugoties uz dziļām simpātijām, viņš tomēr izsaka pārmetumu Emīlam Dārziņam par pārmērīgiem, pārspīlētiem uzbrukumiem latviešu buržuāzijai, kas asi izskan ne vienā vien Dārziņa rakstītā mūsu gadsimta sākuma recenzijā.

Brīvlatvijas "sīkpartiju laikos" būtībā nepieslienas nevienai no tām (kaut dažkārt tas būtu izdevīgi bijis). Arvien lūko saglabāt līdzsvaru un rast kompromisu dažbrīd tik nepatīkamajos diriģentu un komponistu ķīviņos ap Dziesmu svētkiem un to repertuāru, ap dziesmu un ienākumu dalīšanu. Būtībā šo vidus ceļu saglabājot arī savos spriedumos par mūziku. Viņš kā kritiķis un skolotājs taču neslēpj savu nepatiku pret tā laika modernisma izpausmēm mūzikā.

Šī "centra pozīcija" ir Jāzepa Vītola apzināti izvēlēta. Un tā nevarēja būt citāda nedz Vītola paša morāli ētisko personības īpašību dēļ, nedz arī liktens lemtās un paša pieņemtās Vadītāja misijas dēļ, kādu meistars pilda Latvijas mūzikas dzīvē visā sava mūža otrajā cēlienā. Gudra cilvēka apzināšanās, ka tikai tā, un nevis ar dūrēm sienu, sevi vai citus dauzot, kaut ko labāk būtu iespējams panākt. Ka Meistars pats to apzinājās, skaidri saka frāze, ar kuru viņš pats vērtē sava mūža lielāko darbu: "Ka konservatorija būtu attīstījusies arī zem cita vadītāja — nav šaubu; vai labāk nekā zem manas — neticu."

Šajos vārdos nav ne mazākās pozas. Drīzāk — un par to liecina viss rakstītā konteksts — tas ir pat mazliet rezignēts sava dzīves ceļa rezumējums. Tāda ceļa, kura nežēlīgās cīņas ar daudzām zemūdens klintīm palikušas citu acīm slēptas, nerādītas. Neizrādītas.

Ceru, ka visu šo akadēmijas jubilejas pasākumu gaitā tiks pieminēts un pārrunāts arī tas, ko šeit nepateicu. Par Vītola ideju atspoguļojumu mūsu akadēmijas attīstības gaitā jau daudz ko būtisku pateica iepriekšējais referents (prof. Oļģerts Grāvītis. — Red.). Par konservatorijas misiju Latvijas kopējās koncertdzīves veidošanā un bagātināšanā stāstīs nākamais kolēģis (prof. Jānis Torgāns. — Red.). Par Vītolu — skolotāju droši vien domās dalīsies mūsu akadēmijas seniori — tie, kas Vītolu pašu vaigā redzējuši un bez rakstu starpniecības viņa personības starojumu sajutuši.

Tāpēc noslēgumā izteikšu vēl tikai dažas domas, kas skar pašu mūziku. Kas, tāpat kā reiz Vītols saviem skolotājiem, tagad ir pateicīgi saviem: "Paldies tiem, kas, man ticēdami — man roku sniedza, kad tālāk par rītdienu ceļa nesaredzēju." Kas paši stundās ir piedzīvojuši, kā praksē īstenotas profesora nostādnes: "Neiecietība tikai izsauc neuzticību."

Lielās kordziesmas savā ziņā ir komponista atsauksme laika prasībām — tās atbalsoja jau sakuplojušo kordziedāšanu un stimulēja šī žanra tālākattīstību. Tās, tāpat kā vēlākais darbs pie korāļgrāmatas un garīgajām kantātēm, lielā mērā ir atsaukšanās uz sava laika aktuālām vajadzībām. Tā — Vītola darbības un personības viena puse. Instrumentālā kamermūzika savā smalkajā gaumē, klasiskajā skaidrībā, formas un faktūras elegancē — tā komponista personības otra puse. Varbūt pat rakstīta vairāk sev un tiem klausītājiem, kuri spēj un grib uz adekvāta viļņa noskaņoties.

Visbeidzot maza muzikāla koda, kas, manuprāt, tieši saistās ar šo — otras puses atspulgu mūzikā.

Šīs mūzikas sākums — pirms septiņiem gadu desmitiem — 1924. gada vēlā rudenī, kad pie Vītola ierodas kāds jauns cilvēks

— Gribētu mācīties par komponistu.

— Vai jūs no debesīm nokritāt? Kur bijāt agrāk, kad uzņēmām jaunos studentus?

— Ko es varēju teikt? Vai sākt ar to, ka gandrīz kājām atnācu uz Rīgu no "Babru" mājām Preiļu pievārtē, kur tikko rudens darbi padarīti, ka ātrāk nevarēju, jo bija jāpalīdz vecākiem?

Brīdi klusējām abi. Tad Jāzeps Vītols pajautāja: "Nu, parādiet, kas jums tur ir uzrakstīts?" Man bija dažas latgaliešu tautasdziesmu apdares. Jāzeps Vītols nosēdās pie klavierēm. Nospēlēja tās, vēl mokošu brīdi klusēja, tad teica neaizmirstamos, priekš manis vēsturiskos vārdus: "Nu, zināt, es jūs ņemšu konservatorijā..."

Šīs mūzikas turpinājums — pirms divdesmit gadiem, kad toreizējais biklais puisis Jānis Ivanovs jau bija augstā mākslas kalnā uzkāpis un savu septiņdesmito gadskārtu sasniedzis. ".. daudz domāju, kā radīt savai pateicībai un mīlestībai uz Jāzepu Vītolu neiznīkstošu pieminekli. Tā šī gada pavasarī un vasaras sākumā uzrakstīju Trio Jāzepa Vītola piemiņai — klavierēm, čellam un vijolei".

Ar prof. Ilmas Grauzdiņas piekrišanu konferencē 10.janvārī nolasītais teksts ir īsināts.