• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Aspazija un Eiropas kultūra. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 24.03.2000., Nr. 109/110 https://www.vestnesis.lv/ta/id/3367

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Lai nākamajām mūsu ģintīm vienmēr brīvs un laimīgs būtu gars

Vēl šajā numurā

24.03.2000., Nr. 109/110

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Aspazija un Eiropas kultūra

"Protams, neviena tauta nestāv ar savu kultūru izolēta par sevi, viena kultūra sniedz roku otrai, un visa eiropeiskā kultūra vēl tagad dzīvo no senās grieķu kultūras," tā mūža nogalē, atskatīdamās uz mākslas procesiem, kuriem viņa bijusi līdzdzīvotāja, raksta Aspazija. Un ja mēs šodien it kā cīnāmies par "ieiešanu Eiropā", tad nebūtu arī lieki nedaudz atgādināt, ka lielā Eiropas kultūra ir bijusi dzīva daļa mūsu kultūrā no pašiem latviešu jaunlaiku mākslas sākumiem. Aspazijas literārais mantojums rāda, kā saskare ar cittautu kultūru iedvesmo, rada pārdomas un jaunas idejas un kā jaunradītā nacionālā māksla savukārt auglīgi ietekmē nākamo paaudžu daiļradi pat tad, ja ceļš uz Eiropu kādu laiku ir stipri sarežģīts. Un rokrokā sasniegšanās nav ne norakstīšana, ne kompilēšana, bet pirmām kārtām — emocionāla fona radīšana, kas nācijas talantus drošina risināt savu problemātiku.

Katram daudz maz latviešu klasiku zinošam cilvēkam ir pazīstamas hrestomatiskās patiesības, ar kādu sajūsmu pusaudzes gados Aspazija lasa Bairona "Kainu", Ļermontova "Dēmonu", kā Šillera "Laupītāji" ietekmē autores pirmo lugu "Atriebēji" un kā Roberta Hammerlinga romāns par sengrieķu valstsvīra Perikla līdzgaitnieci Aspaziju rosina izvēlēties šo vārdu par savu pseidonīmu. Un kā "Daukšu" meita 1884.gadā spēlē Džesiku Jelgavas pašdarbnieku teātrī, būdama pirmā latviete — Šekspīra varone uz latviešu skatuves.

Atzīmējot "Fausta" tulkojuma simtgadi, tika runāts par Gētes darba rosinājumu Aspazijas poēmas "Saules meita" un it īpaši lugas "Ragana" tapšanā. Saskare ar Eiropas kultūru — un ne tikai literatūru vien, bet ar glezniecību un mūziku arī — turpinās gan Šveices trimdā, gan neatkarīgajā Latvijā. Par to spilgtāko liecību dod Raiņa un Aspazijas personīgā bibliotēka un Aspazijas izraksti no lasītajām grāmatām, apjomīgā mākslas darbu reprodukciju kolekcija, izteikumi par mūziķiem un gleznotājiem atsevišķās Aspazijas recenzijās un literārajās piezīmēs. Diemžēl bibliotēka, reprodukcijas un Aspazijas līdzdalība šo kolekciju savākšanā ir pētītas maz. Taču dažas grāmatas ceļojums pie dzejniekiem ļauj izritināt visai interesantas epizodes viņu attieksmēs ar laikabiedriem un ar pašu grāmatu. Nu kaut vai nelielais fakts, ka dzimšanas dienā 1900.gadā Aspazijai darba biedrs Rūdolfs Blaumanis dāvina Ļeva Tolstoja "Augšāmcelšanos", bet Pēteris Zālīte — Nīčes "Zaratustru".

Varētu arī atzīmēt, ka jau 1899.gadā Rainis, Pleskavas trimdā lasīdams Aspazijas jaunākos dzejoļus, par tiem raksta:

"Šie dzejolīši ir tik brīnumlieliski, ar tik valdzinošu, acīs krītošu varenu krāšņumu, kas jau no laika gala ir bijis Tavas dzejas raksturīgais vilciens, tās iespaids ir tiešs un acumirklīgs, tur nav jāgudro, nav nekas jāsaprot, tā ir kā skaļa Vāgnera mūzika, kā Manē glezna. Un tomēr jau kopš "Mēness starus stīgo" arī tur ir ilgas, kas tiecas izlauzties no šī skaļā, spilgtā krāšņuma."

Vāgnera mūzikas lieliskums, īpaši "Tanheizera" Vakarzvaigznes ārija paša Tanheizera garīgās pārtapšanas motīvs, kā arī Nībelungu varoņi, Brunhilde savā ugunslokā kā dzejas tēli un tēmas pavada Aspaziju visu mūžu. Vēl pēdējās iecerēs Aspazija paredz rakstīt par tēmu "Riharda Vāgnera iespaids uz latviešu literatūru Rainis, Poruks, Aspazija. Nībelungas, Zigfrīds, Reinas zelts, Dievu mijkrēslis".

Uzmanīgi pasekojot dzejai, vairākkārt tajā pazib atsauces uz sava laika populārāko gleznotāju darbiem. No vienas puses — latviskais Purvītis, no otras — Bēklina "Nāves sala". Nāves, ziemas un Purvīša pavasara pretstats. Rokrakstos saglabājies uzmetums "Ziemas diena", kas nav publicēts, jo nav īsti izstrādāts, bet kurā tomēr visai raksturīgi iezīmējas Aspazijas mākslas būtība. Tajā ir šādas rindas:

Skaidrs gaiss zilajā dzidrumā.

Visas harmonijas klus.

Putni uz kokiem sastinguši dus.

Pārvērsti pikotā sudrabā.

Mazas zeltainas mākoņu strēlītes

Kā kaisītas dzeltanas rozītes...

Bet dienvidvējš ar dvesmu siltu

Jau pārmet uz zemi zelta tiltu

Un izstiepj to garumā.

Tad nāves sala vērtīsies dzīvībā,

Un marta vētrā pa nakti tas atdzīvosies,

Tas apburto birzi atpestīs

Un tumsas lāstu salauzīs.

Ja mēģinātu aptvert plašo kultūras materiālu, ar ko Aspazija saskārusies mūžā, tad nāktos runāt ļoti lielās līnijās un vispārīgās frāzēs. Tāpēc varbūt šoreiz tikai neliels ieskats kādā pašu dzejnieku ne sevišķi augstu vērtētā Aspazijas darbībās jomā, par kuru Rainis saka:

"Tu esi aprakusi savu skaisto, debešķīgo talantu, un Tu, liela dzejniece, esi kļuvusi tikai par žurnālisti, kur Tu nonīksti un nekā nepanāc. Tavs talants ir liels, stiprs un radošs, bet Tev citi ļaudis liek šķirot vairāk vai mazāk netīru veļu, lai atlasītu derīgo. Tur Tu izšķied sevi pašu, neiemantodama ne pateicību, ne slavu." (1899.gada 31.martā.)

Šis laiks tātad ir XIX un XX gadsimta mija, kad Rainis atrodas Pleskavas un Slobodskas trimdā, bet Aspazija darbojas Rīgā "Dienas Lapas" redakcijā. Viņas pārziņā ir literārās daļas vadīšana — publicējamo darbu un kultūras ziņu atlase, teātru recenzijas, pārskati par cittautu literatūru. Tātad laiks tieši pirms simts gadiem, arī savā ziņā — lūzuma posms Eiropas kultūrā, par kuru Aspazija apcerē "Zorža Zand" 1901.gadā "Mājas Viesa Mēnešrakstā" spriež:

"Tās pašas parādības, ar kurām iesākās nodzīvotais gadu simtenis, mēs arī sastopam jaunā gadu simteņa priekšgalā. Ceļš pie viņa ieejas vārtiem apkaisīts ar pusvītušām smaldi smaržojošām puķēm iz romantisma teiku dārziem un tas pats paceļ vēlreiz sibrabausto plīvuru no daiļās bālās jaunavas, romantikas, nāves cisām, lai pārliecinātos, vai tā patiesi jau aizmiguse vēsturisko miegu, jeb vai tā kā Sniegbaltīte nepacelsies iz glāžu zārka, lai svinētu atkal savu atdzīvošanos."

Redaktores darbības laikā sarakstītais, protams, nav mērojams ar vienu mērauklu. Lielie pārskati — "Mihails Jurjevičs Ļermontovs" (1898), "Dāņu novelistika", "Jaunā holandiešu literatūra" (1899), "Aiz dzimtenes šaurajām robežām", "Spāniešu romānu rakstnieki" (1900), "Par rakstniecību Bulgārijā", "Somu poēzija" (1901) u.c. ir darbi, kuros izmantoti cittautu literārajos žurnālos, īpaši vācu "Literarisches Echo" publicēti materiāli un tajos visai maz jūtama pašas dzejnieces nostāja pret pasniegto materiālu. Tos gatavojot, ir nācies atlikt malā savas daiļdarbu ieceres un pakļauties lasītāju, tiesa, visai slavējamai gribai uzzināt kaut ko par procesiem citu tautu kultūrā. Taču arī apskatu ievados un noslēgumos, bet jo īpaši teātru recenzijās spēcīgi iezīmējas dzejnieces vēlēšanās pacelt sudrabausto plīvuru no "daiļās bālās jaunavas romantikas" glāžu zārka un ja ne arī svinēt tās augšāmcelšanos, tad vismaz izprast ceļu, pa kādu virzīsies XX gadsimta mākslas gaita.

Mākslas attīstības ceļš iet — uz daudz dziļāku cilvēka iekšējās pasaules izpēti, uzsver Aspazija. XIX gadsimta nogales literārie varoņi vairs nav spēkavīri kā agrākajos eposos, nedz arī pārcilvēki ar stipru gribu, lielām kaislībām un nevaldāmām dziņām. Viņu dvēseles dzīve ir klusāka, sarežģītāka, arī traģiskāka. Viņi iet bojā ne aiz lielas dzīvotgribas, bet aiz gribas trūkuma, aizlauztas gribas dēļ. Vienā no pašām agrīnākajām recenzijām — "Ibsena jaunākā luga "Džons Gabriēls Borkmans"" (1897), dzejniece izceļ jaunā tēlojuma veida gandrīz fascinējošo iespaidu: "Vispārīgais lugas iespaids ir drūms un pesimistisks, un grūti nākas dot par viņu spriedumu; lasītājs jūt, it kā viņā pašā tam būtu kas aizkustināts, kaut kas neizsakāms un ka tam būtu jādod atbilde par sava paša mīklaino "es". /../ Dziļi dziļi viņš (Ibsens — S.V. ) nogremdējas cilvēka dvēselē un ņemas tur izpētīt viņas tumšos dzenuļus un noslēpumainos cēloņus." Un šie cēloņi nerodas konflikta brīdī uz skatuves, bet sakņojas dziļi pagātnē, kādā senā pārkāpumā pret cilvēcību, kas tagad vajā varoņa un viņam tuvo cilvēku dzīves.

Vēl jo vairāk pievēršanos iekšējās pasaules noslēpumainās tumsas atklāsmē Aspazija uztausta recenzijā "Moriss Meterlinks" (1901). Beļģu dzejnieks un dramaturgs Aspazijas uztverē ir sava veida nākotnes dzejas pārstāvis — tās dzejas, kura atsacījusies no līdzšinējiem ideāliem un "taustīdamies dodas nepazīstamajā nākotnes tumsā, lai atrastu tur savu garā nojausto "jauno zemi". Šī terra nova ir cilvēka līdz šim vēl tik maz izpētītā tumšo instinktu un nojausmes pasaule, kura kā noslēpumaina vara valda un vada visus mūsu darbus. Viņa drāmas pārvalda neaprēķināmais un nepielūdzamais liktenis no ārienes un otrs tikpat neaprēķināmais kaut kas mums iekšā, mūsu "iekšējais liktenis"".

Divu likteņu sadursme, jaunais saturs tēlojumā prasa jaunus izteiksmes paņēmienus. Tādi mākslinieki kā Meterlinks nonāk pie vecās dzejas formas nolieguma un ar "lepnu nicināšanu pārkāpj visas spraustās robežas, visus stila likumus un visus metodiskas loģikas prasījumus". Aspaziju pašu arī valdzina mākslinieka iespēja meklēt jaunus izteiksmes līdzekļus un vēl jo vairāk — pavērt skatu varoņa "iekšējā liktenī". Arī tad, ja tas ir noslēpumains, nakts plīvurā tinies un baismu apēnots liktenis. Ne velti viņa savos tolaik lasīto grāmatu konspektos kā īpaša valdzinājuma pārpilnus darbus piemin Heinriha Heines sapņaino liriku, leģendārā skotu dziesminieka Osinana teikas, vācu romantikas aizsācēja Frīdriha Matisona dzeju. Arī "ēnu dzejnieka" Meterlinka izplūstošajiem tēliem viņa neliedz savas simpātijas, jo tiem tomēr "atrodas cieta pamata ideja zem kājām un tas, kas viņus stumda un bīda, ir filosofija par cilvēka tumšajiem instinktiem un neizpētītajiem nojautas dziļumiem".

Arī Aspazijas dzejā nojauta par personības dzīļu noslēpumu gadu gaitā izvērsīsies kā spēcīga apakšstrāva, kas virza varoņa likteni. Tomēr — ne pret nakti un iznīcību, bet pretī pārvērtībām un lielajam atkalpiedzimšanas brīnumam. Līdz ar to dzejnieces apcerējumos, īpaši rakstā "Jaunākā krievu lirika" (1901), kā skarba piedeva nāk kritika pret Meterlinka "pakaļdzejotājiem", kuri necenšas izprast cilvēka psihes noslēpumaino būtību, bet tikai "maisa krāsas un vārdus kopā, kuriem nav pat īsta sakara".

Aspazija, allaž taustīdama jaunas izteiksmes iespējas, tomēr paliek uzticīga klasikas tradīcijai:

"Lielie parauga dzejnieki nekad nav ar skaņām tikai spēlējušies vien un nekad zem kājām nav zaudējuši reālisma pamatu, lai tie arī būtu pacēlušies cik augsti ideālu debesīs. Dantem sekoja florentiešu republikas liktenis līdz pat Beatričes paradīzei, un Gēte savu simbolizēto poēzijas ģēniju Eiforionu zīmēja ar reālistiskajiem lorda Bairona vaibstiem."

Aspazijai vistuvākā ir māksla, kuras varoņos jūtams nerimstošs spēks un attīstības dziņa. Kā īsto gara radinieku dzejniece jūt Gētes Faustu, nenoslāpējama, pārgalvīga nemiera un pārtapšanas dziņu reprezentantu. Kad 1903.gadā "Fausts" tiek uzvests Rīgas Vācu teātrī, viņa ir neapmierināta ar galvenā varoņa interpretāciju, jo titullomas tēlotājs to veido kā nogurušo, nervozo gadsimtu mijas cilvēku, kurš sabrūk iekšējās nesaskaņās. Bet —

"... vai tiešām būtu pareizi Faustu saprast kā modernu cilvēku un kā neirastiķi, kurš tiek caur saviem nerviem svaidīts no viena ekstrema otrā, un drīz uzliesmo un drīz atkal sakrīt un izdziest? Fausts nav noguris, viņā mutuļo un graužas drīzāk aizdambēts spēks un šķaida ap sevi ugunīgas sarkasma dzirksteles. Tas ir pārcilvēks, kādu saprata Sofokls un vecie grieķi, un ja šis Fausts arī tiecas pēc ģifts kausa, tad ne aiz dzīves noguruma. Šis Fausts nemaz nevar mirt, viņš priekš tā ir par stipru, tad jau pate cenšanās varētu mirt, tādēļ viņš arī tik droši var slēgt savu līgumu ar Mefistofeli, ka pēdējais tad būtu uzvarējis, kad viņš savā cenšanā pagurtu, jo viņš droši zin, ka mūžīgā dziņa viņā nekad neapklusīs."

Aspaziju mākslā valdzina spēks, vienalga, vai tas būtu drūms un traģisks vai gaišs un saulains:

Kas valkīru grib bildināt,

Tam vajaga spēt caur uguni jāt!

Zīmīga šajā ziņā ir recenzija par tagad jau aizmirsta, bet savulaik visai populāra vācu gleznotāja Sašas Šneidera izstādi 1899.gadā. Rīgas Mākslas biedrība vispirms ir izstādījusi Vilhelma Purvīša gleznas. Purvīša gleznas priecina Aspaziju gan ar savu reālo pieeju dabai, gan ar faktu, ka, "aplūkotas caur skatītāja subjektīvo temperamentu, viņas atstāj sapņaini ideālu iespaidu". Saša Šneiders izstādē ienāk pēc Purvīša, un ir ne tikai subjektīvs, bet savā būtībā pat deklaratīvs un agresīvs. Tomēr arī deklaratīvisms Aspazijai nav noraidāms, ja tas piespiež skatītāju nodrebēt alegoriski tēlotu dzīves ciešanu un sacelšanās dziņas priekšā:

"Še drīzāk viss izskatās pretīgs, šausmīgs, bet pilns neizsakāma spēka, katra dzīsla, katrs muskulis izrāda spēku un cīņu. Šīs gleznas neļauj skatītājam pašam pēc savas gribas fantazēt, bet katra no viņām sauc, gandrīz kliedz: "Rau, ko es gribu sacīt!", un mākslinieks ar savu stipro subjektivitāti nelaiž apmeklētāju pāri pār demonisko ugunsloku, kuru tas ap viņu apvilcis."

Jauno laiku cilvēku, kas gan pakļauts dramatiskai patības pārbaudei, spēj to izturēt un sākt dzīvi saskaņā ar jūtām un pārliecību, Aspazija pirmām kārtām redz Ibsena lugā "Nora", kurai viņa velta plašu apskatu 1904.gadā. Stipro un dzīvesspējīgo personību Aspazija meklē arī rakstā "Franču lirika" (1902), un šeit viņas uzmanība apstājas pie Viktora Igo un Pjera Žana Beranžē dzejas. Īpaši tuvs viņai ir pēdējais, demokrātisks un tautisks mākslinieks, kurš bijis spēcīgs viengabala rakstnieks un raksturs. Nav svārstījies neauglīgos meklējumos, bet palicis uzticīgs republikānis un "vienmēr bez bailēm sludinājis savu pārliecību".

"Šis dzejnieks bija īsts tautas bērns un viņas draugs un aizstāvis. Smiedamies, dziedādams un zobodamies viņš tautu tēlo viņas stiprumā un vājībā, vieglprātībā un bezrūpībā, kāda tā jau ir pēc savas vecgalliešu dabas. Viņš savus tēlus ņem iz pašas dzīves vidus."

Īpaša vieta recenzijās un arī piezīmēs jāierāda Aspazijas interesei par Rihardu Vāgneru. Gan Aspazija, gan Rainis gadsimtu mijā, domādami par iecerēto darbu saturu un formu, arvien biežāk diskutē, kādu vielu izvēlēties idejas izteikšanai, kāda tēlu sistēma visvairāk būtu piemērota lasītāja uztverei. 90.gadu nogalē viņi apstājas pie Riharda Vāgnera operu cikla "Nībelungu gredzens", kurā izmantoti senie mīti, un pie apceres "Nākotnes mūzika". Labi zināmas dzejniekiem ir arī operas "Klīstošais holandietis", "Loengrīns", "Tanheizers". Šajos darbos Vāgners patiešām paceļ "sudrabausto plīvuru no daiļi bālās jaunavas romantikas nāves cisām". Atdzīvinātais, ar jaunu uzdevumu veidotais romantisms dod Vāgneram iespēju savos tēlos atspoguļot maksimālu vispārinājumu cilvēces attīstības gaitai ar tās lielajām traģiskajām peripetijām un nerimtīgo dzīvības dziņu. Tas ir tieši tas, ko Rainis cenšas izdarīt lugā "Uguns un nakts" un Aspazija — gan mazākā vērienā — iecer lugā "Sidraba šķidrauts". Kad Rīgā 1899.gadā tiek izrādīta Kārļa Marijas Vēbera opera "Burvju strēlnieks", runādama par Vēbera un Vāgnera mūziku, Aspazija būtībā atklāj pašas attieksmi gan pret jauno laiku romantisko mākslu gan — netieši — pret savu ideālu literatūrā:

"Salīdzinot ar Rihardu Vāgneru, Vēbera mūzika izliekas kā liriska balāde pret spēcīgu, dzīvības pilnu drāmu. Visa viņa spēja ir sentimentalitāte un romantisms. Arī Vāgners ir romantisks, bet viņa romantisms ir pavisam citāds — daudz lielāks un plašāks. Viņš nepastāv atšķirībā starp cilvēkiem un gariem, kuri kā augstākas varas virza un pārvalda pirmējo likteni, bet savienojas cilvēkā pašā, "mūžīgā apkārtmaldonī" ar Kaina zīmi, kuru iespēj atpestīt tik tas, kas viņam līdzīgs, jūtas, kas tikpat augstas un dziļas. Šāds romantisms ir īsti cilvēcisks, jo katrs, kam spēja garīgi augt, sajutīs sevī kādu daļu no "mūžīgā maldoņa", kurš nav nekas cits kā domas, kurām nav tēvijas un arī nevar būt, jo tās nepaliek uz vietas, bet attīstās arvien tālāk."

Tātad — lai cik kritiski arī paši dzejnieki vērtētu žurnālistikai veltītos gadus, kas pavadīti redakcijā, tukši tie tomēr nav, pat ja nepieminam tajos radītos dzejoļus un drāmu "Zeltīte". No gadu tāles skatoties, tie dod ne tikai zīmīgu komentāru Aspazijas mākslas gaitai, bet ir arī veids, kā dzejniece apliecina latviešu un Eiropas kultūras gājienu, sadodoties roku rokā — arī pirms simts gadiem. Un ar apziņu — "Bez garīgās kultūras nav pat sasniedzama materiālā labklājība — tām jāiet līdzteku. Gars var brīžiem pārvarēt miesu, kā mums daudzkārt vēsture pierāda, bet miesa bez gara paliek bēdīgā stāvoklī."

Talka

Zemgales novada skolēnu literāro sacerējumu konkursā par labāko tiek atzīts tēlojums "Talka", kura autore ir Stelpes pamatskolas 9. klases skolniece Agnese Pētersone no Stelpes pagasta "Ābelītēm"

Agrs sestdienas rīts, jāceļas, jo jāiet rakt kartupeļus, bet man tik ļoti patīk rītos ilgāk pagulēt. Mamma neatlaidīgi cenšas mani modināt: "Celies! Kā tas izskatīsies, ka citi talcinieki jau būs kartupeļu vagās, bet saimniekmeita vēl gulēs?" Nu kas man cits atliek, jāceļas vien ir, kaut arī ir sestdiena.

Pēc īsa brītiņa atrodos jau kartupeļu laukā, miegs vairs nenāk. Rīts ir sutīgs un diena solās būt vēl karstāka, bet tur neko nevar līdzēt, jo laika apstākļus mēs nevaram pasūtīt. Kad kartupeļu vagas ir atvagotas, sāk rasties talcinieki.

No vienas puses nāk kaimiņu Ina ar savu meitu un meitas vīru. Viņa mani sveicina jau pa gabalu: "Sveiks, mazais!" Viņa vienmēr mani uzrunā par "mazo", kaut arī man ir jau 15 gadu. Viņas apģērbs kartupeļu talkai ir nepiemērots. Kājās viņai ir kalošas un gari brunči, apsiets balts priekšauts, kas kādreiz ir bijis balts. Mugurā viņai ir apvalkāta blūze. Spilgti nokrāsotās lūpas ļoti izceļas bālajā sejā, ap galvu apsiets lakats ar lielām puķēm un kaklā sarkanas krelles. Vietējie vīrieši viņu nodēvējuši par Smuko. Pirms talkas vairāki prasīja: "Vai tad Smukā Ina arī būs?" Agrāk Ina dzīvojusi Liepājā un viņas vīrs bijis zvejnieks. Bieži Ina atceras, kā vīrs dāvinājis viņai kažokus un zelta rotaslietas. Bet tad vīrs pārstājis iet jūrā, un viņa ar ģimeni pārcēlusies uz Stelpi. Tagad Inai nav darba un vīrs vairs nevar atļauties nopirkt sievai kažoku.

No citas puses nāk Mārtiņš Kulpītis. Mēs, kaimiņi, Mārtiņu saucam par Maksīti, jo viņa seja ir apaļa kā rausis un vārds "Maksītis" viņam ļoti piedien. Viņš nāk lieliem, steidzīgiem soļiem pāri kalnam. Pie sevis viņš kaut ko murmulē, bet tas nav nekas neparasts, jo viņš vienmēr runā ar sevi. Pie rokas viņam šūpojas maza kanniņa. Tā kanniņa Maksītim vienmēr ir līdzi, jo tajā mēs viņam ielejam pienu. Maksītis vienmēr nāk talkās gan pie mums, gan arī pie citiem. Kad Maksītis paēd pusdienas, viņš saka: "Aiziešu mājās, zupīti izvārīšu." Viņš ir vientuļš, viņam nav ne sievas, ne bērnu. Reiz viņš tomēr esot bijis precējies, bet nodzīvojis ar savu sievu tikai vienu nedēļu. Tā nu vecais vīrs ir palicis viens. Viņš dzīvo mazā būdiņā, kur nav elektrības. Bet Maksītis nekad nesūdzas par savu dzīvi. Maksītis ir omulīgs un ar sevi apmierināts onkulītis.

Pāri laukam ar velosipēdu minas Puķītis Andrejs. Nekad Puķīti neviens nesauc vārdā, bet gan uzvārdā. Viņš arī ir mūsu kaimiņš. Puķītis ir precējies ar to sievieti, ar kuru Maksītis izšķīrās pēc vienas nedēļas kopdzīves. Šo sievieti sauc Dzidra, viņa talkā pie mums nenāk, laikam palikusi mājās kopt lopus. Puķītis parasti stāsta dažādus atgadījumus par savu dzīvi armijā, bet pārējie viņu apceļ. Puķītis stāsta, ka vakar racis ūdensvadu. Pārējie atkal viņu apceļ un prasa: "Tu kārtīgi pārbaudīji? Dzidra mājās? Tu skaidri zini, ka neieraki viņu kopā ar to ūdensvadu?"

Pamanījis rosīšanos uz mūsu lauka, atnāk arī vecais Miķeļonkulis. Viņš kartupeļus nerok, jo viņam ir slima kāja, viņš tikai stāv un runājas. Viņš vienmēr atgādina, ka ir vecs leģionārs. Reiz Miķeļonkuļa fotogrāfija bija ievietota rajona avīzē, tad gan viņš bija ļoti lepns. Vecais vīrs staigāja saposies uzvalkā un visiem stāstīja, ka ir leģionārs. Miķeļonkulim pieder liels, vecs ābeļdārzs, kurā aug saldi cukuriņi, viņš parasti atnes arī man kādu maisiņu ar āboliem.

Mazliet nokavējušies, ierodas arī pārējie talcinieki — Vera, Spodris un Vaņa. Vaņa saka: "Nu redzēsim, kādus kartupeļus būšu izaudzējis." Tā viņš saka tādēļ, ka pavasarī viņš bija palīgos uz kartupeļu stādīšanu. Atceros, kā toreiz pavasarī viņš katru kartupeli, ko iemeta vagā, skaitīja. Kad es viņam kaut ko prasīju, viņš teica: "Tpu! Tu man sajauci skaitu!" Tā mēs smējāmies, ka nevajadzēs skaitīt vagas, jo Vaņa zinās, cik kartupeļu iestādīti.

Mūsu tuvākā kaimiņiene Vera kādreiz bija skaista, lielām, spridzīgām acīm. Visi jaunie puiši bija viņā ieskatījušies. Tagad, kad jaunības dullums pāri, skaistums ir noziedējis, Vera ir īgna, neapmierināta. Viņa vienmēr gaužas, ka trūkst naudas. Un bieži iedzer.

Kad ieradušies visi talcinieki, tad var sākties kartupeļu lasīšana. Mamma, kā jau saimniece, sadala talciniekus pa divi un norāda, ka katram pārim līdz pusdienām jānorok viena garā vaga. Visiem sanāk pāris, vienīgi man ne. Tad es paņemu savu grozu un eju rakt Inas vagā, bet viņa uztraukusies saka: "Nē, nē! Te nedrīkst! Saimniece teica, ka vaga jārok pa divi!".

Kad katrs beidzot ir atradis savu vietu, tad sākas runāšana. Sākumā vīri un sievas apspriežas par ražu un nolemj, ka tā ir laba. Maksītis sašutis prasa: "Vai tad joku nebūs?" Pēc laiciņa jau sākas maza sacensība, kurš pirmais noraks savu vagu. Es roku pie tiem, kuriem iet vislēnāk, un visi man saka: "Nāc uz mūsu vagu! Nāc uz mūsējo!"

Tā es brītiņu paroku pie vieniem, brītiņu pie otriem. Laiks paskrien, un vagas jau ir pusē. Maisi ir pilni. Mēs varam atpūsties, kamēr tētis ar Spodri ceļ smagos maisus traktora piekabē un ved uz mājām.

Kaimiņu Spodri iesaukuši par Āzīti. Šo iesauku viņš ieguva pirms vairākiem gadiem savu smieklu dēļ, jo viņš smejas tā, kā āzis blēj. Kad Spodris pārnāca no armijas, viņš visiem teica: "Nesauciet mani par Āzīti, jo es jau esmu dienējis armijā."

Pa ceļu kāds nāk, pa gabalu nevaru pazīt. Tikai tad, kad gājējs pienācis tuvāk, saprotu, ka tas ir Maksims. Maksims ir puisis no Rīgas, bet viņš visos brīvlaikos brauc uz laukiem pie vecmāmiņas. Kaut gan Maksims ir pilsētnieks, viņam ļoti patīk lauki, viņš ir ļoti saimniecisks, palīdz vecmāmiņai sagādāt sienu, apkopt lopus un dara citus darbus. Maksims izskatās noraizējies. "Vai kas noticis?" es prasu. Tad viņs sāk stāstīt savu bēdu: suns esot nokodis viņiem gaili, un viņš staigā pa mājām un prasa, vai kādam nav lieks gailis.

Es paroku vēl kādu brītiņu un tad eju uz mājām palīdzēt mammai pagatavot pusdienas. Mēs ar mammu izdomājām vārīt rosoļņiku. Mamma uztraucas, vai gaļas pietiks. Viņa vairākas reizes saka, lai es zupu nogaršoju, viņa uztraucas, vai zupa ir laba, jo par saimnieci visi spriedīs pēc pusdienām.

Kad garās vagas pabeigtas, talcinieki nāk uz mājām pusdienās. Maksītis vairs nenāk lieliem soļiem, un Puķītis arī savu velosipēdu stumj pie rokas. Noguruši.

Kad pusdienas paēstas un visi saņēmuši savu nopelnīto naudiņu, vīri aizpīpē, pabeidz iesākto degvīna pudeli un dodas katrs uz savu pusi. "Nu tad līdz nākamajam gadam," Maksītis, prom iedams, nosaka. Viņš gausiem soļiem aiziet pa ceļu, pilno piena kanniņu pie rokas šūpodams.


Saulcerīte Viese. Referāts Aspazijas 135.dzimšanas dienas atceres sarīkojumā Zaļeniekos 2000.gada 19.martā

AS8.JPG (34087 BYTES)
Pirmie no kreisās: Daukšu saimnieki Madlēna un Tālivaldis. Priekšā slotas no raganu nakts balles. Pa labi — vecmāmiņa Dzintra, Daukšu pastāvīgā talciniece

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!