Draudzīgais aicinājums liek apzināties attieksmi pret tautas kultūru

Valsts prezidenta priekšlasījums

Turpinājums no 1.lpp.

Pēc tam, kad no Latvijas bija iztriekta Bermonta armija, kad austrumu frontē bija noslēgts pamiers un varēja sākties zemes atjaunošana pēc kara postījumiem. Lugažu Jaunruķeļu saimnieks Jānis Pavlovičs, izcils sava novada sabiedriskais darbinieks, kas kara un pēckara gados bija sniedzis atbalstu vairākiem latviešu rakstniekiem, griezās ar vēstuli pie Pagaidu valdības galvas Kārļa Ulmaņa. Norādot uz latviešu kultūras darbinieku bēdīgo materiālo stāvokli, Pavlovičs ierosināja nodibināt Kultūras fondu, kas varētu materiāli atbalstīt kultūras pasākumus un atsevišķus kultūras darbiniekus. K.Ulmanis izvērta šo ideju un realizēja to dzīvē.

Latvijas Kultūras fonds, kam vēriena ziņā nebija līdzīga institūta citās jaunajās valstīs, veica ļoti lielu darbu kultūras attīstībai. Atzīmēsim kaut vai daudzās tautas un skolu bibliotēkas, kas nodibinātas vai papildinātas ar Kultūras fonda līdzekļiem, pabalstus Rīgas un provinces teātriem, biedrībām, tautas namiem, studentu stipendijas, prēmijas zinātnē, literatūrā un mākslā. Daudzi kapitāli darbi nebūtu ieraudzījuši dienas gaismu, ja to izdošanu nebūtu atbalstījis Kultūras fonds. Tiešā fonda izdevumā iznāca K.Mīlenbaha "Latviešu valodas vārdnīca", ko rediģējis un papildinājis J.Endzelīns. Lieli Kultūras fonda līdzekļi ieguldīti A.Gulbja izdotajā "Latviešu konversācijas vārdnīcā", Vērtspapīru spiestuves izdotajos "Latvju rakstos" un P.Šmita sakārtotajā 15 sējumu "Latviešu pasaku un teiku" izdevumā.

Kaut arī Kultūras fonda pabalstu lielākā daļa tika izlietota lauku un mazo pilsētu kultūras pasākumu atbalstam, tas bija nepietiekami. Kultūras dzīves rosme arvien vairāk koncentrējās galvaspilsētā, un daudzi agrāk ļoti rosīgie garīgās dzīves centri ārpus Rīgas panīka. Atcerēsimies, ka pirms Pirmā pasaules kara blakus Rīgai ļoti lieli grāmatniecības centri bija izveidojušies Jelgavā, Liepājā, Cēsīs, Valmierā, Valkā. Neatkarīgajā Latvijā šajos centros izdeva vairs tikai dažas grāmatas Agrāk daudzi skolotāji ar savu autoritāti un garīgo rosmi bija izveidojuši kultūras centrus ne tikai savam pagastam un pilsētai, bet plašam novadam, pat visai Latvijai. Atcerēsimies Piebalgu, Tirzu, Druvienu, Ērgļus, Mazsalacu, Džūksti, Olaini. Neatkarīgās Latvijas laikā pagasta skolai un biedrībai vai tautas namam bija vairs tikai vietēja nozīme, un arī tā mazinājās. Visas galvenās kultūras iestādes koncentrējās Rīgā.

Mēs būtu netaisni, ja neminētu arī pretējo tendenci — stiprināt vecos un veidot jaunus kultūras centrus ārpus Rīgas. Piemēram, teātri darbojās — kaut ar lielām materiālām grūtībām — Liepājā, Daugavpilī, Rēzeknē, Jelgavā, Cēsīs un Valmierā. Irlavas slimnīcas direktors Krišjānis Katlaps savā slimnīcā ierīkoja mākslas muzeju.

Taču tie bija tikai atsevišķi gaiši punkti vispārīgajā pelēcīgajā provinces kultūras ainavā. Vajadzēja dot jaunus impulsus, jo sevišķi lauku iedzīvotāju garīgajai dzīvei. Viens no šādiem impulsiem bija mudinājums organizēt vakarēšanas. Taču pats spēcīgākais impulss bija Kārļa Ulmaņa Draudzīgais aicinājums. Mērķtiecīgi bija izvēlēts centrs kultūras vērtību plūsmai uz laukiem: skola, tai līdzās bibliotēka. Pievēršot skatienus skolai, cēla skolas un skolotāju autoritāti. Un reizē deva jaunu ierosmi grāmatu izdošanai, mākslas jaunradei. Atgādinot pienākumu pret pirmo skolu, stiprināja katra pilsoņa saites ar dzimto vietu, stiprināja dzimtenes mīlestību. Bet varbūt galvenais: cauri skolai,bibliotēkai, cauri vietējai kultūras biedrībai kultūras vērtības kļuva pieejamas katram cilvēkam. Iesaistoties viņu kultūras apritē, pieauga cilvēka nacionālā un kultūras pašapziņa.

Atgriežos pie tā, ko teicu sākumā: Draudzīgais aicinājums bija tradīcijas turpinājums, izcila šīs tradīcijas virsotne. Bet tradīcija jāturpina tālāk, kultūras stafete jānodod nākamajām paaudzēm. Un no šā viedokļa Draudzīgais aicinājums ir tilts no pagātnes uz nākotni. Tilts, kas vieno sen sākto ceļu, No Valdemāra un viņa sekotājiem, ar mūsu dienām un ved uz nākotni.

Vispirms jārunā par valsts un sabiedrības lomu kultūras pasākumu organizēšanā un finansēšanā. Nav nevienas demokrātiskas valsts, kur ar valsts un pašvaldību budžeta līdzekļiem vien finansētu visus izglītības un kultūras pasākumus. Visur liela loma ir sabiedriskajām organizācijām, fondiem, privātajai iniciatīvai un atbalstam (respektīvi, mecenātu darbībai). Pat Amerikas Savienotajās Valstīs, kas ir viena no bagātākajām valstīm pasaulē, izglītības un kultūras pasākumu finansēšanā valsts budžeta līdzekļiem ir mazāka loma nekā sabiedrības un privātajam atbalstam. Ir universitātes, piemēram, slavenā Jēla universitāte, kur strādā arī mūsu pazīstamais Dr. Kristaps Kegi, tāpat tās, kuras dibinātas un joprojām pastāv tikai ar privātiem vai sabiedrības līdzekļiem. Savienotajās Valstīs ir ļoti daudz fondu, ko dibinājušas atsevišķas personas vai sabiedriskas organizācijas un kas lielos apmēros finansē gan izglītību, gan kultūru, gan zinātni. Viens no šā fonda uzdevumiem ir materiāli pabalstīt talantus, tas ir, personas, no kurām var sagaidīt nozīmīgu māksliniecisko, zinātnisko vai tehnisko jaunradi. Šos talantus meklē visā Savienoto Valstu teritorijā, un pēc ekspertu atzinuma šiem talantiem piešķir piecu gadu stipendiju. Šo fondu nodaļu vada latviete Mirdza Bērziņa. Jāpiemin Sorosa fonds, kura auglīgā darbība izpaužas arī Latvijā.

To pieminēdams, gribu teikt, ka arī Latvijā ir nepareizi gaidīt visu atbalstu kultūras darbam tikai no valsts. Mums vēl nav miljonāru, kas kultūras atbalstam varētu piešķirt miljonus, bet ne miljonos ir lietas būtība: galvenā ir vēlme un prasme ar dedzīgu ierosmi aizraut cilvēkus kultūras mērķiem, mudināt viņus ziedot spēkus un līdzekļus kultūras celsmei, skaistas un garīgi pilnvērtīgas dzīves veidošanai.

Ka tas ir iespējams arī mūsu grūtajos apstākļos, spilgti rāda atsevišķu cilvēku ierosmes. Piemēram, Imants Ziedonis. Atcerēsimies, ar kādiem panākumiem viņš ar saviem domu biedriem pulcināja jaunatni un kultūras darbiniekus vides sakopšanai. Un viņa ierosinātais sabiedriskais Kultūras fonds ar Spīdolas stipendijām un prēmijām, ar Daugavas programmu un citiem pasākumiem ir labas privātās iniciatīvas un sabiedriskās rosmes paraugs.

Tiek dibināti un darbojas arī vairāki citi sabiedriskie fondi, piemēram, Luda Bērziņa fonds, kura ierosinātājs un vadītājs ir viņa mazdēls Dr. Kristaps Kegi.

Pagājušā gadā atjaunojām Draudzīgo aicinājumu. Un ceru, ka par tā dzīvīgumu mēs vēl dzirdēsim. Tradīcija, kas pēc Kārļa Ulmaņa Draudzīgā aicinājuma mums jāturpina mūsu šodienas un rītdienas apstākļos, neprasa tikai naudu. Tradīcijas turpināšanai, manuprāt, mums svarīgi šādi virzieni:

1) personiskā ierosme un darbs kultūras veicināšanai,

2) kultūras vērtību dāvināšana,

3) mecenātu darbība,

4) kultūras biedrību, organizāciju un fondu darbība un sadarbība.

Personiskā ierosme. Juris Neikens saskatīja iespēju un vajadzību rīkot Dikļos Dziesmu svētkus, un Dziesmu svētki mūsu dienās kļuvuši par latviešu tautas plašākajiem kultūras svētkiem. Džūkstes skolotājs Ansis Lerhs — Puškaitis uztvēra F.Brīvzemnieka ierosinājumu pierakstīt un sakopot tautas pasakas un teikas, un rezultātā tapa viņa un pēc tam P.Šmita lielie pasaku un teiku krājumi. Tātad vajadzīga prasme saskatīt perspektīvu un ķerties pie darba ar liesmainu degsmi! Un šādai ierosmei un darbam neviens Latvijas novads un pagasts nav par tālu un nomaļu.

Kultūras vērtību dāvināšana. Jāturpina Draudzīgā aicinājuma ievadītā grāmatu, gleznu un citu kultūras vērtību dāvināšana skolām, bibliotēkām, biedrībām, tautu namiem. Gribu pievērst uzmanību vēl vienam šīs dāvināšanas aspektam: kolekciju nodošanai sabiedriskām vajadzībām. Ārsts Nikolajs Himzels XVIII gadsimtā bija savācis bagātīgas mākslas un dabaszinātnes priekšmetu kolekcijas. Pēc viņa nāves šīs kolekcijas kļuva par Doma muzeja īpašumu un no turienes veidoja nākamā Rīgas pilsētas mākslas muzeja un tagadējā Dabas muzeja pamatu. Jāņa Grestes savāktā rakstnieku manuskriptu, fotogrāfiju un citu vērtību kolekcija kļuva par Skolotāju savienības Pedagoģiskā muzeja pamatu, no tā izauga Rakstniecības un teātra muzejs un tagadējais Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejs. Mūsu Akadēmiskās bibliotēkas pamats — Rīgas pilsētsas bibliotēka — kļuva liela un ievērojama tad, kad tā saņēma ārsta K.Vilperta medicīnas bibliotēkas 6 000 sējumus, K.E.Napjerska vērtīgo bibliotēku ar 5 000 sējumiem un J.Broces ārkārtīgi vērtīgo manuskriptu un zīmējumu kolekciju. Vai Misiņa bibliotēkas fondus mēs varam iedomāties bez simtiem dāvinātu vai testamentā novēlētu krājumu? Piemēram, viens pats Kārļa Egles fonds te satur 1 056 glabājamās vienības, un katrā ir simts vai vairāk lapu; vēstuļu vien te ir vairāk nekā 6 000.

Šo sarakstu mēs varētu turpināt. Un reizē piebilst: mūsu zinātniekiem un rakstniekiem ir lieli privāto grāmatu, rokrakstu, dokumentu un citu materiālu krājumu. Kad tie radošam darbam vairs nebūs vajadzīgi, vai piemērota glabāšanas vieta nebūs bibliotēkās un muzejos? Par to jādomā laikus. Viens bēdīgs piemērs: pēc grāmatnieka Andreja Jesena nāves (1958) viņa arhīvu iznesa Mūksalas ielā un sadedzināja...

Nav šaubu, ka dāvinājumus bibliotēkas saņems arī turpmāk. Valdot komunistiskajai ideoloģijai, no bibliotēku fondiem izņēma daudzus tūkstošus grāmatu. Šos robus tagad var aizpildit tikai grāmatas no privātiem krājumiem.

Jādomā par jaunām telpām, kultūras bagātību tempļiem. Akadēmiskās un Misiņa bibliotēkas telpu jautājums, liekas, risinās labvēlīgi. Latvijas Nacinālajai bibliotēkai jaunais nams vēl ir projektā. Bet kur likt jaunus krājumus līdz tā uzcelšanai? Šis jautājums ir svarīgs un aktuāls. Kā zināms, Nacionālā bibliotēka tikko ieguvusi arī trimdas latviešu Abrenes pils lielo bibliotēku.

Telpu jautājumu risināšana nav mūsu šīsdienas sanāksmes pamatuzdevums. Un tomēr —sekojot Draudzīgajam aicinājumam — par to ar lielāku interesi varētu padomāt pagastu un pilsētu tēvi. Nedrīkst atkārtoties tādas lietas, kā 60.gados, kad no Akadēmiskās (toreiz Fundamentālās) bibliotēkas fondiem telpu trūkuma dēļ pēc Zinātņu akadēmijas prezidenta Kārļa Plaudes rīkojuma izslēdza vairāk nekā 100000 grāmatu, nododot tās papīrfabrikai pārstrādāšanai papīrā; lai šīs grāmatas pa ceļam kāds vēl neiedomātos paķert un ielikt savos plauktos, bibliotēkas darbiniekiem pirms aiznešanas tās bija jāsaplēš.

Mecenātu darbība. Nauda pelna naudu, un katrs uzņēmējs ir ieinteresēts apgrozības palielināšanā, iesaistot apritē visus savus brīvos līdzekļus un izmantojot iespējamo kredītu. Teorētiski liktos, ka šādam uzņēmējam nav iespējams atraut līdzekļus no saimnieciskās darbības, lai tos ziedotu kultūrai. Un tomēr. Kaut vai no šāda viedokļa: katrs uzņēmums daļu līdzekļu izlieto reklāmai. Un ne viens vien rūpnieks un tirgotājs atzinis, ka kultūras pasākumiem ziedotā nauda modina sabiedrības ievērību un atzinību, un tas taču ir arī reklāmas mērķis. Kādreizējais lielā uzņēmuma "Rīgas audums" dibinātājs un īpašnieks Roberts Hiršs daļu no uzņēmuma peļņas izlietoja ne vien savu 1600 strādnieku kultūras pasākumiem, bet dibināja un uzturēja arī arodskolu un savam dzimtajam Vējavas pagastam kapitāli pārbūvēja skolas ēku un dāvināja tai iekārtu. Šie pasākumi veicināja "Rīgas auduma" popularitāti, bet ieguvēja bija arī izglītība un kultūra.

Bet ne jau reklāma ir galvenais stimuls mecenātu darbībai, un tam arī nevajadzētu būt galvenajam stimulam. Galvenais ir apziņa, ka tu ar savu naudu vari sekmēt savas tautas, savas zemes, sava dzimtā pagasta attīstību. Apziņa, ka mērķis nav nauda un viegla personiskā dzīve, bet tautas kultūra un dzimtenes skaistums.

Piemērs. No talantīga žurnālista kļuvis par veiksmīgu uzņēmēju, Zviedrijā dzīvojošais latvietis Juris Šleiers ar dzīvesbiedri Dagniju izvērta plašu izdevēja darbību un daļu no sava poligrāfijas uzņēmuma "Delta" peļņas ieguldīja apgādā "Daugava", kam bijusi ļoti liela nozīme trimdas latviešu kultūras dzīvē. "Daugava", kas prasīja ļoti lielas piemaksas, nebija vajadzīga Šleieru reklāmai, un nekādai reklāmai Zviedrijā arī nederēja latviešu grāmatu apgāds. Bet Šleieriem bija pārliecība, ka latviešu kultūrai nepieciešami tie kapitālie darbi, kas iespiesti "Daugavas" vēstures sērijas milzīgajos sējumos un ko bez Šleieru lielā naudas ieguldījuma nebūtu sarakstījis un izdevis ne Arveds Švābe, ne Arnolds Aizsilnieks un vēl citi autori. Un tā ir tikai daļa no "Daugavas" lielā snieguma.

Turpinot Draudzīgā aicinājuma tradīcijas, mums jāmodina un jāstiprina turīgajos Latvijas cilvēkos apziņa, ka kultūra nav peļņas avots, bet tautas dzīves nepieciešamība un ziedojumi tās labā nekad nebūs par lieliem.

Ir raksturīgi, ka lielākie mecenāti Latviešu kultūras vēsturē nav nākuši no turīgām, izcili labi situētām ģimenēm, bet savas gaitas sākuši kā nabadzīgu ļaužu bērni. Ar neatlaidīgu un mērķtiecīgu darbu ieguvuši lielus līdzekļus, viņi tos atdevuši atpakaļ tautai, vislabāk saprazdami, ko nozīmē izglītība, māksla un zinātne tautas materiālā un kultūras līmeņa pacelšanai. Atcerēsimies, ka Augusts Dombrovskis bija nabadzīgs zvejnieka dēls un Kristaps Morbergs — laukstrādnieks, kas no Bukaišiem kājām devās uz Rīgu, lai iemācītos arodu. Liels bija viņu devums tautai, un latviešu tauta viņus nekad neaizmirsīs.

Es esmu pārliecināts un nešaubīgi ticu, ka mecenātu darbs arī nākotnē nesīs augļus.

Biedrību un fondu darbība. Šodien runāsim par Draudzīgā aicinājuma fonda darbības paplašināšanu. Draudzīgā aicinājuma fonds jau izveidots Cēsīs. Uz tā bāzes veidojot plašāku visas valsts Draudzīgā aicinājuma fondu, es redzu labas iespējas tās idejas realizācijai, par ko mēs šodien runājam.

Es gribētu pievērsties vienam biedrību un speciālo fondu darbības aspektam: prēmiju piešķiršanai. Katru gadu prēmijas piešķir Kultūras ministrija, zinātniekiem prēmijas piešķir Zinātņu akadēmija. Bet Kultūras daudzveidība ir par lielu un budžeta iespējas par mazām, lai aptvertu visas nozares un prēmētu visus izcilos darbiniekus, kas pelnījuši atzinību.

Atcerēsimies, ka pašu lielāko un izcilāko prēmiju fondu pasaules labāko zinātnieku un rakstnieku prēmēšanai nodibinājusi ne kāda bagāta valsts, bet gan viens cilvēks — zviedru ķīmiķis Alfrēds Nobels. Izcilāko literāro prēmiju Francijā nodibināja Edmonds Gonkūrs.

Latvijā pirmo literāro prēmiju fondu nodibināja Rīgas Latviešu biedrība, un pirmo prēmiju 1870.gadā piešķīra rakstniecei Marijai Pēkšēnai. Vēlāk šo prēmiju saņēma arī Andrievs Niedra par romānu "Līduma dūmos" un Rainis un Aspazija par Gētes "Fausta" tulkojumu.

Arī pirmskara neatkarīgajā Latvijā bija izcili sabiedriskie prēmiju fondi. Ar testamentu 1933.gadā nodibināts Annas Brigaderes prēmiju fonds, un pirmais šā fonda prēmiju 1937.gadā ieguva Jānis Medenis. 1936.gadā prēmiju fondu rakstniecībā un žurnālistikā nodibināja Latvijas Preses biedrība, īpaši akcentējot atzinības izteikšanu jauniem autoriem.

Kā jau minēju, Kārļa Ulmaņa Draudzīgais aicinājums ir kādas senākas tradīcijas turpinājums, augsts kāpinājums, bet tas ir arī mudinājums mums — turpināt šo kultūras veicināšanas tradīciju un jo sevišķi domāt par kultūras sasniegumu aizvešanu līdz katram mūsu dzimtenes pagastam un pilsētai, līdz katram Latvijas iedzīvotājam, neraugoties uz viņa dzīves vietu un tautību. Kultūra nav vienas tautas vai vienas šķiras piederums, kultūra ir cilvēces ieguvums. Mēs esam cilvēces daļa, un tikai tad mēs būsim pildījuši savu cilvēka pienākumu, ja ļausim katram Latvijas iedzīvotājam radoši piedalīties kultūras darbā un baudīt tā augļus.